Strādājošie vecāki mokās vainas apziņā: "Bērnus satiekam vēlu vakarā..."

Vainas izjūta

„Atslēgas vārdi situācijai, kad vecāki bērnu satiek tikai vēlu vakarā pēc darba, ir — ja citādi nav iespējams,” saka psiholoģe Inga Ādamsone. Bērni ir ļoti elastīgi, līdz ar to — ātri pielāgojas situācijai. Situācija ir tāda, kāda tā ir, un, ja vecāki netiek galā ar savu vainas apziņu par notiekošo, viņi var sabojāt arī tās dažas stundas, kas tiek pavadītas kopā ar bērnu. Tieši šā iemesla dēļ bērnam „uzrodas” kaudzēm rotaļlietu, turklāt var veidoties arī viņa attīstību kavējoši uzvedības modeļi — tautā to sauktu par izlutinātu bērnu. „Tās ir grūtības vecākiem ar skaidru robežu nospraušanu un lomu sajaukumu, kad bērns kļūst noteicējs pār vecākiem. Šāds situācijas pavērsiens labumu nedod nevienam, jo vecāku un bērna attiecību noslēpums ir nevis kvantitātē, bet gan kvalitātē, jo ļaunprātīgi neviens vecāks neuzkavējas darbā ilgāk, nekā tas ir vajadzīgs,” uzskata psiholoģe.

Bērnu attīstības un pedagoģiskās terapijas speciāliste Stella Mutule intervijā žurnālam Patiesā Dzīve (4. nr., 2008), jautāta, kad ir labākais laiks māmiņai atgriezties darbā, atbild: kad mazajam ir trīs gadi. „Taču, piemēram, mana Amsterdamas paziņa stāstīja, ka tur sievietes darbā mēdz atgriezties, kad zīdainim ir tikai četri mēneši, taču — uz noteiktu stundu skaitu. Kad mēs runājam par bērna pirmsskolas posmu, būtiski ir nevis tas, ka bērnam ir aukle vai viņš iet dārziņā, bet cik laika viņš tur pavada.

Tas ir ļoti jauki, ja bērns var kaut kur pabūt un mamma var darīt savas lietas, bet jautājums ir — cik ilgi, cik lielā bērnu pulkā un ar ko. Ja tie ir četri mēneši, tad pāris stundas. Es savējo bērnu aizvedu vecmāmiņai un devos savās gaitās — lieliski, jo pa šo laiku zīdainim taču nekas nenotiek,” ir pārliecināta Stella Mutule. Tātad — pie sveša cilvēka atstātajam stundu skaitam tomēr ir sava nozīme. Un galvenais — vecākiem mājās jāpārrodas, kamēr bērni vēl nav aizgājuši uz naktsguļu.

Svarīga kvalitāte

Psiholoģe Inga Ādamsone ir pārliecināta, ka jebkura vecuma bērnam svarīgākais ir nevis tas, cik ilgi, bet KĀ vecāki pavada laiku kopā ar viņu. Bērns iegūs vairāk, ja, piemēram, divas stundas vai kaut piecpadsmit, bet intensīvas minūtes tiks veltītas tikai un vienīgi viņam — kad ir izslēgts telefons un galvā nemaisās neviena cita doma. Nevis mamma vai tētis kopā ar mazo ir visu dienu, bet katrs ir aizņems ar savu lietu. „Svarīgi izvērtēt, vai ik dienas ir tāds brīdis, kad laiku veltu tikai un vienīgi bērnam — kad neskatos televīziju, neplānoju, kas būs vakariņās, bet tiešām esmu uz paklāja tikai bērnam, un, ja tās dienā ir pilnvērtīgas 10–15 minūtes, tas vienmēr būs vairāk nekā visa diena kopā ar bērnu kaut kur līdzās,” teic Ādamsone.

Ja esat nolēmuši bērniņu atstāt kādam pieskatīšanā, jums pašiem jābūt pārliecinātiem, ka izvēlētā auklīte/bērnudārzs ir gana piemērots jūsu prasībām, jo, ja apmierināti būs vecāki, arī bērns jaunajā vidē iedzīvosies labāk. Tiem vecākiem, kas sevi šausta ar pārmetumiem, psiholoģe Ādamsone iesaka sev pajautāt, kāda ir alternatīva: trūkums un virspusējas attiecības ar bērnu, jo domas būtu citur, mazvērtības kompleksi, jo sieviete tikai sēž mājās un neattīsta sevi profesionāli? Psiholoģe aicina padomāt, vai šāda mamma bērnam būtu labāka par mammu, kura jūt vēlmi pašapliecināties. „Jāizsver, kurā situācijā bērnam es sniegšu vairāk,” saka psiholoģe.

Domās soli priekšā

Tām māmiņām, kas drīz pēc bērniņa piedzimšanas plāno atgriezties darbā, Inga Ādamsone iesaka domāt pāris soļus uz priekšu un nebaidīties bērniņu vest sabiedrībā jau zīdaiņa vecumā. „Ja bērns būs pieradis pie cilvēkiem, viņam būs vieglāk pieņemt auklīti,” apgalvo speciāliste. Protams, vecākiem vispirms jāiepazīst cilvēks, ar kuru bērns tiks atstāts, lai būtu pārliecība, ka mazulis ir drošībā. Tāpat ir svarīgi jau laikus bērniņam — kaut pavisam mazam — stāstīt, kas un kāpēc notiek un notiks, proti, ka nu viņu dažas stundiņas pieskatīs auklīte, un tad mamma un tētis atkal nāks mājās. „Ir labi, ja arī no rīta vecāki atrod laiku, ko pavadīt ar bērnu un aprunāties, tādā veidā informējot par dienas secīgumu, jo mazajam pirms nonākšanas aukles rokās vajadzētu pamosties,” iesaka psiholoģe. Jo mierīgāk mēs iesākam dienu, jo mierīgāk tā ritēs, tāpēc labāk ir celties pusstundiņu agrāk un priekšdarbus veikt iepriekšējā vakarā, piemēram, kopā ar bērnu sameklēt drēbītes, kas nākamajā dienā tiks vilktas mugurā, līdz ar to no rīta neatskanēs miegaini kašķīgais „Kāpēc man jāvelk tieši šīs bikses?”. Ideāli, ja bērns no rīta pamostas pats, nevis tiek modināts, un arī šis jautājums ir pieaugušo ziņā, jo tieši vecāki ir tie, kas nosaka, cikos mazais vakarā dosies pie miera.