Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Arī garīgajai attīstībai ir vajadzīga telpa, tomēr garīgais piesātinājums var būt dažāds. Jā, viedie iet kalnos, kur daudzu kilometru rādiusā nav neviena cilvēka. Vairāku gadu pašizolācijā viņi novēro sevi, tajā pašā laikā iepazīstot visu Visumu. Kad cilvēks ir apguvis vientuļās meditācijas tehnikas, vietai un telpai vairs nav nozīmes, ir tikai tavs ķermenis un izjūtas, apkārtējā pasaule pazūd.
Šādi augsta līmeņa adepti var sēdēt tirgus laukuma burzmā vai uz ļaužu pilnas ielas. Garīgais piesātinājums ir tik liels, ka viņi ir ārpus tā, kas notiek apkārt. Tomēr ne jau katrs spēj to apgūt un īstenot dzīvē. Mums, pārējiem, jāzina, ka psihologi cilvēka es iedala trīs kategorijās: fiziskais es, sociālais es, garīgais es. Pie fiziskā es pieder ne tikai miesa, bet arī tērps, auto vai mājoklis (iedomājieties, kā jūs justos, ja kāds viesis sāktu kritizēt jūsu mitekli), savukārt uz sociālo es attiecas ne tikai statuss un panākumi, bet arī bērnu veiksmes un neveiksmes. Arī garīgajam es ir sava teritorija, un tajā vēl bez visa pārējā ietilpst personiskā informatīvā un personiskā emocionālā telpa, kā arī personiskais laiks.
