Veļu laika nopietnās mācības. Mirušo godināšanas īpatnības Latvijā un pasaulē
Kamēr latviešiem veļu laiks ir kluss, rudens drēgnuma un miglas ieskauts, Meksikā mirušos piemin ar krāšņu parādi un priekpilnu dzīves svinēšanu. Taču tai pašā laikā šis Mirušo dienas festivāls ir saistīts ar kādu slepenu reliģiju, kas kopš 21. gadsimtā ir publiska un kļūst aizvien izplatītāka Dienvidamerikā un ASV, kaut arī katoļu baznīca to atzinusi par sātana kultu. Kas mudina cilvēkus pielūgt košās drānās tērptu skeletu – Santa Muerte jeb Svēto Nāvi?
Ievērojama dažādība vērojama arī mirušo senču pieminēšanā –vieniem pietiek ar ziediem un svecīšu iededzināšanu kapos, bet citu kultūru tradīcijas prasa mielot veļus un uzklāt galdu sev pašiem pie kapa, bet vēl citiem vajag kapos pat ugunskurus.
Īpaši bagāti ar mirušo pieminēšanas rituāliem jeb pominkām ir slāvi, kuri atšķirībā, piemēram, no latviešiem mirušo senču piemiņas dienu atzīmē nevis vienu vai divas, bet vairākas reizes gadā. Galvenais elements privātās pominkās ir kolektīva svētku maltīte, ko sarīko mirušā cilvēka ģimene mājās vai kapsētā uzreiz pēc bērēm, kā arī ik pēc noteikta laika perioda – vairākām dienām, nedēļām, 40 dienām, pusgada, gada utt.
Tas kalpo kā turpinājums un nobeigums bēru rituālam un atzīmē vairākus posmus dvēseles pārejai uz citu pasauli – gadu pēc miršanas dienas aizgājējs piebiedrojas visiem mirušajiem senčiem un zaudē individuālo pieminēšanu (dienvidslāviem cilvēka pominkas var turpināties līdz septītajai miršanas gadadienai, bulgāriem pat līdz devītajai).
Kalendārās pominkas, kad tiek pieminēti visi mirušie senči, jo sevišķi atzīmē pareizticīgie slāvi. Tās vienmēr iekļauj aizlūgumu baznīcā, kapsētas apmeklējumu, piemiņas maltīti pie kapiem un mājās. Šajās dienās senie slāvi baroja dvēseles – gatavoja īpašu piemiņas maltīti, tostarp koļavo vai kutju. Tā ir speciāla putra no graudiem, pārlieta ar medu, un tai var pievienot rozīnes, magoņu sēklas, riekstus, pienu un pat ievārījumu. Uzskatīja, ka mirušajām dvēselēm ir tieši tādas pašas vajadzības kā dzīvajiem, tātad arī ēdiens. Pominkām slāvi gatavoja arī alu un to laikā ievēroja daudzus aizliegumus.
Tautas tradīcijās mirušo senču piemiņas dienas nedaudz atšķiras no kristietības kalendāra, pamatā tās ir sestdienas pirms gandrīz visiem gada lielajiem svētkiem. Īpaši svarīga mirušo atceres diena austrumu un dienvidu slāviem ir Mirušo Lieldienas – senču pieminēšana pirms un pēc pašām Lieldienām. Saskaņā ar slāvu ticējumu pirms Lieldienām Dievs atver paradīzi un elli (par tā simbolu kalpo baznīcas galveno vārtu atvēršana) un izlaiž no viņpasaules mirušo dvēseles, lai tās varētu paviesoties savās mājās un atzīmēt savas Lieldienas.
Uzskata, ka mirušie atzīmē savas Lieldienas drīz pēc dzīvajiem; šajā naktī viņi atnāk uz baznīcu, kur svētku dievkalpojumu vada mirušie mācītāji, kas reiz tur kalpojuši. Dzīvajiem šajā laikā atrasties baznīcā bīstami – mirušie var tos saplosīt. Krieviem saglabājusies arī tradīcija – olas ripināšana krustā uz kapa. Ar prosu uz kapa iezīmēja krustu un pa šo krustu ripināja olu, sakot: “Kristus augšāmcēlies!”
Tautas ticējums par Mirušo Lieldienām ietver kristīgās ticības asimilāciju seno slāvu priekšstatos par mirušo senču garu atgriešanos uz zemes laikā, kad mostas daba. Patiesībā mirušo pieminēšana Lieldienās pat ir pretrunā ar baznīcas kanoniem, jo nesader ar prieku par Kristus augšāmcelšanos, tāpēc saglabājusi dziļi tautisku raksturu.
Interesanti, ka līdzīgs priekšstats par mirušo atgriešanos uz zemi ir arī citu tautu tradīcijās, piemēram, japāņu mirušo piemiņas svētkiem Obon jeb Bon, ko atzīmē jau vairāk nekā 500 gadu. Bieži vien šīs mirušo pieminēšanas trīs dienas jūlijā vai augustā sauc arī par Lukturu svētkiem, jo, iestājoties tumsai, japāņi izkarina papīra lukturus ar svecēm, lai viņu senču dvēseles var atrast ceļu mājup.
Svētku noslēgumā šos lukturīšus palaiž pa upi vai jūrā, tādējādi norādot dvēselēm drošu ceļu atpakaļ uz mirušo valstību. Svētku laikā vienmēr tiek izpildīta tradicionālā deja Bon odori, kas ir veltījums senču piemiņai un pateicība par viņu upuriem. Līdzīgus svētkus atzīmē arī citās budisma zemēs, piemēram, Ķīnā tos dēvē par Spoka svētkiem.
Latvijā nedaudz līdzīga tradīcija ir kapu svētki, ko kapsētās jūlijā un augustā, lai dzimtas lokā atcerētos savus aizgājējus. Latvijas kapu svētku tradīcijas balstās senajā latviešu mitoloģijas tradīcijā mielot dvēseles (veļus). 19. gs. baznīca šo lietu ņēma savās rokās, un tagad vietējais mācītājs izsludina šos svētkus katrā kapsētā, turklāt luterāņu, katoļu vai laicīgie kapu svētki notiek atsevišķi, reizēm pat citās dienās. Papildus tam rudenī tiek svinēta arī Mirušo piemiņas diena un Visu svēto diena.
