Vai bērnam ir jāzina, kas ir viņa tētis, ja tētis par mazo jau ir gandrīz aizmirsis
"Manam dēlam šobrīd ir 5 gadi. Bērna tēvs mūs pameta, kad mazajam bija 2,5 gadi. Sākumā attieksme pret mums bija vienaldzīga, vēlāk gribēja satikt dēlu, pāris reizes arī tikās, vēlāk tikšanās reizes kļuva arvien retākas un retākas. Paralēli centās atjaunot attiecības ar mani, pret ko es kategoriski iebildu.
Šķiet, kamēr cerēja uz mani, arī dēls vēl bija kaut kādā vērtībā. Tagad vīrietis ir uzsācis jaunas attiecības. Par dēlu neliekas ne zinis. Protams, puika viņu atceras un jautā, kāpēc neatbrauc. Man nav ko atbildēt! Neteikšu taču, ka viņam ir uzradusies jauna ģimene un tēvam dēls vairs nav vajadzīgs. Nekad bērna klātbūtnē neesmu viņa tēvu kritizējusi; neesmu stāstījusi, ka viņa finansiāli nepalīdz,ka tiekas reti.
Nezinu kā ir labāk - turpināt klusēt? Vai bērns būs spējīgs izdarīt secinājumus, ka patiesībā viņa tēvs rīkojas zemiski. Ko atbildēt bērnam, kāpēc viņa tēvs nevēlas satikt viņu? Negribu arī izdomāt lietas un stāstīt to, kas nav. Negribu arī, lai bērnam būtu trauma, ka viņa tēvam ir vienalga pa viņu, ka nav svarīgs."
Kā pareizāk rīkoties šādā situācijā, iesaka psihoterapeite - psiholoģe Līga Bernāte:
Šādas situācijas ir emocionāli grūtas, jo ir daudz aizvainojumu un dusmu gan par bijušo, gan to, ka tēvs neiesaistās dēla audzināšanā un nesniedz materiālu palīdzību. Bērnam tēvs vienmēr ir un būs svarīgs pat tajos brīžos, kad viņš uz tēvu sāks dusmoties. Neskatoties uz visu emociju gammu, tomēr ir svarīgi turpināt darīt to, ko jūs jau darāt - nerunāt sliktu par bērna tēvu. Kritizējot tēvu, tiek kritizēts un sāpināts arī bērns. Tajā pašā laikā jums nav jāmelo bērnam un nav arī viss jāzina. Ja jūs nezināt, kādi ir iemesli, kādēļ viņš bērnu neapciemo, tad tā arī varat dēlam teikt: "Es saprotu, ka Tu ilgojies pēc tēta, bet es nezinu kādēļ viņš nebrauc pie Tevis ciemos".
Svarīgi ir pieņemt un ļaut bērnam paust visas emocijas, ko viņš jūt pret tēvu, lai tās viņam nav jātur sevī. Vienlaikus varat iedrošināt, lai dēls pats tēvam uzdod jautājumus par apciemošanu u.tml., tad, kad satiks tēti. Tā nav jūsu atbildība - skaidrot bērnam tēva rīcību. Noteikti apzināti nav jāslēpj tā informācija, ko jūs zināt, piemēram, to, ka viņam ir izveidojusies jauna ģimene. Nav jāslēpj arī tas, ka tēvs nepalīdz ar naudu, bet nav arī speciāli, tas jāuzsver.
Ja sanāk runāt par naudu un lietām, ko var vai nevar atļauties, tad var stāstīt, ka mamma nopelna tik un tik, šī naudiņa tiek tērēta tam un tam. Īsāk sakot, skaidrot kas naudu nopelna un kā tiek plānoti tēriņi.
Noteikti ieteiktu apsvērt uzturlīdzekļu pieprasīšanu no bērna tēva, jo, ja viņš jūs neatbalsta, tad svarīgi būtu saņemtu vismaz to, ko paredz likums. Bērni nav muļķi, un pieaugot viņi paši agrāk vai vēlāk izdarīs secinājumus par to kāds ir tēvs.
Varbūt būs kādi kritiskāki vecumposmi vai konflikti, kad viņš tēvu idealizēs, bet tomēr emocionālā līmenī bērns skaidri apzinās, ko viņš ir un ko nav saņēmis no tēva. Tāpēc nevajadzētu uztraukties, ka dēls nenovērtē jūsu rūpes un idealizē tēvu. Dēls novērtēs mammas rūpes, godīgumu un spēju saglabāt neitralitāti un iedrošinājumu domāt un vērtēt situāciju pašam. Svarīgāk tagad būtu rūpēties par sevi, padomāt, kas jūs var emocionāli atbalstīt un kas var palīdzēt pārvarēt sakrātās negatīvās emocijas, lai jūs spētu atstāt pagātni pagātnē un lai pietiktu enerģijas šodienai.
