Vai manam bērnam ir grūta galva? Atmiņas nozīme un tās trenēšana

No kā ir atkarīgs, cik laba ir bērna atmiņa un vai to ir iespējams uzlabot, stāsta bērnu psiholoģe un speciālais pedagogs Jeļena Kurilova un un psiholoģe Laila Kalniņa.

Atmiņā paliek tikai interesantais

Tikai sasniedzot 3 gadu vecumu, smadzenes ir pietiekami nobriedušas, lai varētu sākt saglabāt apzinātā atmiņā personīgos pārdzīvojumu fragmentus. Pirmsskolas vecumā galvenais atmiņas veids ir tēlainā atmiņa. Mazulis pamana spilgtākās un pamanāmākās priekšmeta pazīmes, bet neievēro citas iezīmes, kas, iespējams, ir pat svarīgākas. Tādējādi atmiņas ir fragmentāras un nesistemātiskas. Bērna atmiņu nosaka viņa interese par redzēto un notiekošo, nevis apzināta iegaumēšana. Pārsteigums, brīnīšanās, apmierinājums, ko gūst no izdarīta atklājuma, sajūsma, šaubas veicina un uztur interesi par objekta izzināšanu un pašu darbību, tādējādi nodrošinot iegaumēšanu. Bērns iegaumē tikai to, kas viņam liekas interesanti. Tas notiek viegli un bez piepūles.

Pirmsskola vecumā atcerēšanās un atmiņa saistās ar interesi par pasaules atklāšanu, dzīves iepazīšanu, tāpēc bērns daudz jautā, daudz runā un daudz iegaumē. 3 – 6 gadus vecs bērns spēj atcerēties milzīgu daudzumu informācijas, viegli iemācās dzejolīšus, skaitāmpantus, ja pasniegšanas metode viņu aizrauj, viegli iegaumē arī burtiņus. Liela nozīme šajā procesā ir tam, cik labi attīstīta ir dzirdes un redzes uztvere.

Jau piecu sešu gadu vecumā un arī agrāk, apmeklējot pirmskolas izglītības iestādes, bērniem jāiegaumē dažādu veidu un satura informācija: krāsas, skaitļi, burti, dzejoļi, noteikumi utt. Sākot skolas gaitas, iegaumējamais materiāls kļūst arvien plašāks, un daži vecāki novērojuši, ka mazajam skolas bērnam tas var sagādāt arī nopietnas grūtības. Piemēram, viss vakars tiek veltīts neliela dzejolīša apgūšanai, tomēr otrā rītā bērna prātā palikusi tikai viena rindiņa.

Vai tiešām grūta galva?

Līdzīgas situācijas iespējamas, mācoties reizrēķinu vai citu materiālu, kas prasa informāciju iegaumēt, saglabāt un vajadzīgā brīdī izmantot. Šādiem gadījumiem atkārtojoties, vecāki nereti nospriež, ka viņu bērnam ir grūta galva, un sāk izmantot dažādus paņēmienus, lai šo „trūkumu” novērstu. Tomēr ļoti svarīgi vecākiem ir saprast un pieņemt, ka dažādiem bērniem (ja ģimenē ir vairāki bērni, starp radu bērniem un pašu bērnības pieredzi) ir pieļaujamas atšķirības iegaumēšanā. Dažiem tiešām pietiek dzejolīti izlasīt divas reizes un viss paliek prātā, citam vajadzīga sistemātiska un ilgstoša, mehāniska atkārtošana, tā saucamā „iekalšana” — katrs gadījums ir individuāls, un katrs izmanto sev pieņemamus paņēmienus, kurus nav iespējams iedalīt pareizajos vai nepareizajos, labajos vai sliktajos.

Vecākiem uzmanība jāpievērš tad, ja bērns līdz šim ir spējis labi iegaumēt dažādus materiālus, bet kādā laika posmā novērojamas pārmaiņas — reizrēķins aizmirstas, dzejolītis sajūk vai atmiņā palikusi tikai daļa no iegaumējamā materiāla. Visbiežāk tās ir noguruma un pārpūles vai kādu pārdzīvojumu sekas, tāpēc būtu nelietderīgi un pat kaitīgi bērnu mudināt uz ilgāku un rūpīgāku mācīšanos, kas situāciju tikai pasliktinātu.

Kā palīdzēt?

Ja tomēr vecāki nonākuši pie secinājuma, ka bērnam ir nepieciešams ilgāks laiks, lai kaut ko iemācītos, kā arī iegaumētais materiāls nav īpaši noturīgs — tas atmiņā saglabājas daļēji vai arī aizmirstas pēc neilga laika, iespējams, nepieciešams izmantot kādu no šiem paņēmieniem, lai uzlabotu un trenētu bērna atmiņas spējas:

*        Mācieties kopā, izdomājiet un skaitiet nelielus dzejolīšus, pantiņus, kuri ir īsi, atraktīvi un ar atskaņām: „Priekšā bija māja, iekšā kādu rāja…” Veidojiet dažādas rīmes, vārdus ar atskaņām, vārdu spēles: „Kaķis–zaķis, Jānis–bānis–čukčukbānis.

*         Izmantojiet iztēli iegaumēšanas laikā — tas ir paņēmiens, kad tiek izmantoti vizuālie tēli, nevis tikai mehāniski vārdi. Piemēram, par katru dzejoļa rindiņu vai pat atsevišķu vārdu tiek uzzīmēts neliels zīmējums, objekts, ko vēlāk uzlūkojot vieglāk atcerēties arī ar to saistītos vārdus.

*         Mācoties garāku dzejoli vai reizrēķinu, ieteicams to sadalīt īsākos posmos — tagad tikai vienu pantiņu, tagad tikai vienu skaitļu stabiņu; iemācoties kaut ko ātrāk (un salīdzinoši vieglāk), bērnos rodas azarts un vēlme turpināt, nevis bezpalīdzība un vēlme izvairīties.

*         Atkārtošana — visticamāk, ka daži materiāli būs ik pa laikam jāatkārto, tikai tā iespējams nodrošināt, ka tas saglabāsies atmiņā ilglaicīgi. Savukārt atkarībā no materiāla emocionālā satura, vizuālās informācijas un citiem ietekmējošiem apstākļiem kaut ko cilvēks spēj atcerēties turpat visu mūžu, kādu daļu iegaumē un pēc kāda laika aizmirst, un tas ir tikai normāli.

*         Memory jeb pāru spēle. Spēlei nepieciešami divu vienādu kartiņu pāri. Pāru skaits būs atkarīgs no bērnu vecuma un pieredzes.  Kartiņas noliek ar attēliem uz leju, izvietojot tās rindās un kolonnās. Spēlētājs drīkst vienlaikus atvērt 2 kartiņas. Ja uz tām ir vienādi attēli, tad šo kartiņu pāri spēlētājs paņem sev. Ja kartiņu attēli ir dažādi, tās tiek noliktas atpakaļ savā vietās. Pēc tam kartiņu pāri drīkst atvērt nākamais spēlētājs. Spēlētāja savākto kartiņu pāru skaits būs atkarīgs no tā, vai viņš atcerēsies, kur atrodas kartiņas, kuras reiz jau ir atvērtas un attēls redzēts. Uz kartiņām var būt ne tikai reālu lietu attēlojumi, bet arī abstrakti veidojumi no figūrām, izmantojot arī krāsas.

*         Notikumu vai loģisko pāru spēle. Izvēlas vai nu notikumus vai darbojošās personas no lasītām pasākām, redzētām filmām utt. Piemēram – Sarkangalvīte un Vilks, Vinnijs Pūks un medus pods utt. Uz vienas kartiņas tiek apvienoti divi attēli no dažādiem notikumiem/pasakām un spēlētājam ir jāpievieno sava kartiņa rindiņā pie atbilstošā notikuma/tēla.

*        Kas ir mainījies? Veidojiet kompozīciju no dažādām lietām. Ļaujiet minūti skatīties un iegaumēt, kas un cik ir redzams. Pēc tam bērns pagriež muguru vai iziet ārā un lietas tiek samainītas vietām un kāda noņemta. Bērnam jāpasaka, kas ir pazudis.

Bet pārāk centīgajiem vecākiem draudzīgs ieteikums un aicinājums — visu nav iespējams atcerēties perfekti — vai varat noskaitīt bērnības dzejolīti „Mazs zaķīt’s, mazs kaķīt’s uz ceļa satikās”?

Kā trenēt atmiņu mazākiem bērniņiem?

Grāmatiņas priekšā lasīšana paplašina bērna vārdu krājumu un trenē prasmi sekot līdzi stāsta vai pasakas sižetam. Parasti mazuļi pievērš uzmanību nevis stāstījuma detaļām, bet gan sižeta attīstībai, tāpēc vecāki pēc pasakas izlaišanas var pajautāt, vai mazais ir atcerējies, kādā krāsā bija vecmāmiņas priekšauts, ko darīja mazāksvarīgie pasakas varoņi, kādi labi vai  tam, lai bērns atstāstītu dzirdēto secīgi un loģiski. Jau 1,5 – 2 gadus veci bērni spēj sekot un atstāstīt vienkārša sižeta stāstus.

Sākot no 10 mēnešu vecuma līdz 1,5 gadam bērniem patīk spēlēt “Atrašanas spēli”. Mamma, mazulim redzot, paslēpj kādu mantiņu zem paladziņa un mudina to atrast. Mantiņu vienā vietā slēpj vairākas reizes. Ikreiz mazais tomēr uz brīdi aizdomāsies, kur gan palikusi mantiņa. Tad uzdevumu par padarīt sarežģītāku -  paslēpt mantiņu zem cita spilvena vai sedziņas. Lai arī mazais redzēja, ka vieta ir mainīta, pāris reizes viņš vienalga pārbaudīs, vai rotaļlieta nav paslēpta tur, kur tā bija iepriekš. Tieši tāpat atmiņu trenē paslēpes. Mamma noslēpjas aiz spilvena un jautā “Kur mamma?”.

No 2 gadu vecuma spēlē spēli “Kas trūkst?”. Uz galda saliek priekšmetu, ļauj tos apskatīt. Pēc tam mazajam lūdz aizgrieztiem prom, vienu priekšmetu noņem nost un aicina pateikt, kas uz galda pietrūkst. Vēl, piemēram, iztēloties un izskaitīt, cik mājai ir logu, cik klasē solu, cik un kādas mācību burtnīcas un grāmatas ir bērna skolas somā utt. Iespējams iegādāties arī dažādas galda spēles, kas trenē bērna atmiņu un uzmanību.

Taktilo jeb sajūtu atmiņu pirmskolas vecuma bērniem veicina šāda spēle – bērns aizver acis, viņam rokās liek priekšmetus ( 3 – 10 gabali) ar dažādu tekstūru - mīkstus, asus, cietus, siltus, aukstus utml. Bērnam jāmēģina uzminēt, kas ir ielikts viņam rokās. Pēc tam lūdz nosaukt rokās liktos priekšmetus pareizajā secībā.