Jēlas universitātes profesors Fabricio Dziliboti: “Ekonomika ietekmē to, kā mēs audzinām bērnus”

Nākamā gada februārī iznāks jūsu grāmata “Mīlestība, nauda un vecāki: kā ekonomika ietekmē to, kā mēs audzinām bērnus”. Jums ir interesanta teorija par to, ka bērnu audzināšanas stilu ietekmē katras valsts ekonomika.

Ekonomika ir ļoti svarīgs aspekts un tā ietekmē arī attiecības ģimenē un vecāku izvēlēto bērnu audzināšanas stilu. 
Ir skaidrs, ka visā pasaulē vecāki mīl savus bērnus, taču dažādās pasaules valstīs atšķiras metodes, kā vecāki cenšas savus bērnus sagatavot patstāvīgai dzīvei. Piemēram, Ķīna ir ārkārtīgi sāncensīga valsts. Tāpēc vecāki uzstāj, ka bērnam eksāmeni jānokārto labāk par visiem citiem. Respektīvi, vecāki fokusējas uz tām vērtībām un prasmēm, kas nākotnē bērnam palīdzētu kļūt veiksmīgam. Ķīnā ir vērojama ļoti strauja ekonomikas izaugsme, tāpēc statusu sabiedrībā nodrošina laba izglītība.

Tieši šī iemesla dēļ vecāki uzstāj uz to, ka bērnam labi jāmācās, tai pat laikā vecākiem nav tik svarīgi, lai bērns gadu gaitā izkoptu savu personību un identitāti. 

Turpretim Zviedrijā – valstī, kur nedominē sacensība un kur sabiedrība ir daudz vienlīdzīgāka, priekšstati par veiksmīgu dzīvi ir gluži citi. Šeit vecākiem ir svarīgi saviem bērniem dot iespēju darboties komandā, būt spējīgiem piedalīties kolektīvos notikumos. 

Jāsaprot, ka vecāki ar prātu neizdomā, kā būtu labāk audzināt bērnus, to viņi sajūt, dzīvojot konkrētajā sabiedrībā un ņemot vērā savas valsts situāciju.

Pastāstiet vairāk par grāmatas ietvaros veiktajiem pētījumiem! 

Pētījuma ietvaros mēs koncentrējāmies uz četrām sekojošām cilvēka īpašībām: paklausība, strādīgums, neatkarība un iztēle, un pētījām, kā tās no vecāku puses tiek novērtētas dažādās pasaules valstīs. 

Paklausību mēs saistījām ar pakļaušanos autoritātēm, savukārt neatkarību un iztēli –  ar liberālākām audzināšanas metodēm. 

Mēs ieraudzījām sekojošu ainu: sociāli nevienlīdzīgajās valstīs kāda ir Ķīna un ASV, vecāki, audzinot bērnus, izceļ smaga darba svarīgumu. Savukārt sociāli vienlīdzīgākās valstīs, kāda ir Zviedrija, Norvēģija, arī Vācija, vecākiem ir ļoti svarīgi, lai bērni augtu neatkarīgi un ar bagātu iztēli.

Tātad ekonomika diktē cilvēka priekšstatus par to, kā izaudzināt laimīgu bērnu.

Tieši tā. Vecāki akcentē tās vērtības un cilvēka kvalitātes, kas bērnam palīdzēs dzīvot noteiktā sabiedrībā. Piemēram, Ķīnā neatkarīga domāšana nav tā labākā īpašība, toties Zviedrijā gan. 

Es gan uzreiz gribētu uzsvērt, ka grāmatas mērķis nebija noteikt, vai viens audzināšanas stils būtu labāks par otru vai to, ka vienas valsts vecāki būtu labāki par citiem, mēs vienkārši pētījām, kā vecāki reaģē uz dažādām ekonomiskajām situācijām.

Sociālā nevienlīdzība pastāv visās valstīs, taču tām ir dažāda intensitāte. Turklāt pastāv bažas, ka ar laiku nevienlīdzība vairākās valstīs kļūs vēl lielāka. Mēs redzam, ka, piemēram, ASV ekonomiski labi nodrošināti vecāki no augstākās vidusšķiras pavada daudz laika ar bērniem, bērnu izglītībā un redzesloka paplašināšanā iegulda līdzekļus. Tajā pašā laikā vecāki ar zemāku izglītības līmeni un ienākumiem arvien mazāk un mazāk ir spējīgi dot savam bērnam. Bērni ne tikai nesaņem vecāku uzmanību, bet finansiālo ierobežojumu dēļ nespēj izmantot arī dažādas iespējas. Sabiedrība jau tā ir nevienlīdzīga un tai ir tendence kļūt vēl nevienlīdzīgākai.

Ir vēl kāda tendence, kur izpaužas nevienlīdzība: ir vecāki, kas daudz strādā (attiecīgi nevar pavadīt pietiekoši daudz laika ar bērniem) un nepelna tik daudz, lai spētu nodrošināt  bērniem dažādas iespējas dzīvē, attiecīgi bērni var justies pamesti. Un tad ir tādi, kas ir klātesoši ļoti daudz. Ir vecāki, kas par bērniem rūpējas tik pamatīgi un ilgi, ka ir gatavi viņus pavadīt arī uz universitāti iesniegt dokumentus. Diemžēl vēlāk var izrādīties, ka šie jaunieši nav gluži tādi, kādus vecāki ir vēlējušies viņus izaudzināt... 

Jūs esat teicis, ka mūsdienās bērnu audzināšana vecākiem ir kļuvusi par pārāk izmisīgu darbu.

Pētījuma ietvaros esam vākuši gana daudz datu. Tas, ko mēs redzam: vecāki pavada daudz vairāk laika ar saviem bērniem, nekā tas bijis jebkad agrāk. Taču, kad  skatāmies dziļāk, varam ieraudzīt, ka daudz laika tiek pavadīts, darot lietas, kas saistītas ar bērnu izglītību.

Vecāki kopā ar bērniem pilda mājas darbus, respektīvi, ļoti rūpējas par savu bērnu izglītošanu. Pētījumi liecina, ka bērni mūsdienās mazāk var netraucēti spēlēties. Tātad vidēji ģimene pavada vairāk laika kopā, kas ir labi, tomēr šajā laikā viņi nodarbojas ar bērna izglītošanu.

Bet tas nenozīmē, ka šis laiks tiek pavadīts kvalitatīvi. Piemēram, Zviedrijā, kur uzauga mana meita, tiek uzskatīts, ka laikā, kamēr bērni ir mazi, nav jēgas viņiem mācīt to, ko viņi iemācīsies vēlāk. Arī es savulaik, kad mācīju meitai lasīt, no bērnudārza darbiniekiem saņēmu aizrādījumu, ka meitai pagaidām šīs zināšanas vēl nav nepieciešamas, man vajadzētu būt pacietīgākam.

Šodien vecāku audzināšanas fokuss ir vērsts uz to, lai bērniem palīdzētu kļūt akadēmiski veiksmīgiem. Tas nav slikti, tomēr pastāv risks, ka vecāku rūpes var kļūt pārmērīgas. Iespējams, tāpēc daudzi vecāki nerada vairāk par vienu bērnu, jo viņi redz, cik daudz darba un pūļu bērns prasa. 

Forumā  “Laiks bērniem! Ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību” teju katras Eiropas valsts pārstāvis uzsvēra: Eiropā bērnu dzimst par maz. 

Ir sekojošs novērojums – Eiropas valstīs, kur sievietes strādā un ir ekonomiski aktīvas, arī ģimenēs ir vairāk bērnu. Bet Eiropā vispār nav valstu, kur dzimtu daudz bērnu. Tātad mēs runājam par atšķirībām valstīs, kur vidēji ģimenē ir 1,9 – 2,0 bērni vai 1,3 – 1,4 bērni. Valstīs, kur vidēji ģimenē ir 1,3 – 1,4 bērni, sievietes ekonomikā piedalās mazāk. Jā, vēsturiski situācija bija cita: sievietes dzīvoja mājās un pieskatīja bērnus, bet mēs vairs nedzīvojam šādā sabiedrībā. Mūsdienu sabiedrībā ģimenes veidošana nevar notikt tradicionālo dzimumu lomās, šodien nepieciešama abu vecāku līdzdalība. Tāpēc valstīs, kur dzimstība ir maza, vajadzētu domāt par to, kā palīdzēt cilvēkiem veiksmīgi apvienot darba un ģimenes dzīvi, sniegt atbalstu vecākiem, piemēram, nodrošinot iespēju darba laikā bērnus atstāt silītēs un bērnudārzos, kā arī  atbalstīt tēvu lielāku iesaistīšanos bērnu audzināšanā. 

Kad mana meita bija maza, mēs dzīvojām Zviedrijā. Šīs valsts iestrādātajā sistēmā man patīk tas, ka vecāki pēc bērna dzimšanas bērna kopšanas atvaļinājumam paredzēto laiku var izņemt pa daļām vairāku gadu garumā. Turklāt katram no vecākiem ir jāizmanto noteikts dienu skaits – šāds noteikums pastāv, lai tiktu veicināta tēvu iesaistīšanās bērnu audzināšanā. 

Ar ko jūs skaidrojat to, ka eiropiešu ģimenēs lielākoties dzimst tikai viens vai divi bērni?

Mums jāsaprot, ka šī nav Eiropas problēma, par kādu to dažkārt uzskata. Šis ir fenomens, ko varam redzēt visās industrializētajās valstīs. Piemēram, Austrumāzijas valstīs – Korejā, Japānā, kā arī Latīņamerikā, kur savulaik dzimstības līmenis bija augsts, pēdējo gadu laikā tas ir strauji krities. Ir grūti izdomāt institucionālus veidus, kā šo fenomenu apturēt. 

Ja valstī dzimstība ir vidēji 1,5 bērni ģimenē,  populācija samazinās ļoti ātri, taču, ja ģimenēs dzimst divi bērni, valsts populācija saglabā savu izmēru. Es domāju, ka institucionāli un likumiski ir iespējams pozitīvi ietekmēt vecāku domas par labu diviem bērniem.

Tomēr jāsaprot, ka laiki ir mainījušies un mēs nevaram cerēt uz lielām ģimenēm. Vienīgā vieta pasaulē, kur pašlaik ir lielas ģimenes, ir Āfrika. Bet arī tur dzimstība samazinās: vidēji ģimenē aug četri bērni. Indijā kādreiz ģimenēs dzima vidēji seši bērni, bet tagad tie ir 2,3. Iepriekš Ķīnā eksistēja dzimstību ierobežojošs likums. Tas ir atcelts, bet, pilsētās dzīvojošās ģimenes vairs neizrāda lielu vēlmi pēc daudziem bērniem. 

Domāju, ka dzimstības līmenis attīstītās valstīs saglabāsies stabili esošajā līmenī, bet valstīs, kuras vēl attīstās, dzimstības līmenis noteikti kritīsies. Nedomāju, ka šodien iespējams radīt sabiedrību ar ģimenēm, kurās augtu trīs bērni.

Cik noprotu, arī tam ir saistība ar ekonomiku. 

Jā, dzimstība ir cieši saistīta ar dažādiem ekonomiskajiem, urbānajiem un industriālajiem faktoriem. Agrāk zemnieku bērni vecākiem palielināja ikdienas izmaksas, bet viņi bija tie, kas palīdzēja lauku darbos un mācījās no vecākiem, kā pārvaldīt lauku saimniecību. Vecākiem tas neprasīja papildus izmaksas, tik vien vajadzēja, kā sagādāt bērniem ēdienu un  drēbes.

Tradicionālajās sabiedrībās vecāki arī paredzēja, ka bērni par viņiem parūpēsies vecumdienās. Mūsdienu cilvēkiem tas nav nepieciešams – par to parūpējas valsts sociālā sistēma. Turklāt dzīve mūsdienās kļuvusi  mainīga un mobila – bērnus audzināt un skolot kļuvis dārgāk un sarežģītāk. Tāpēc ir tikai dabiski, ka bērnu skaits ģimenēs sarūk. Kultūras vērtības ir svarīgas, bet arī tās pielāgojas mainīgajai ekonomiskajai situācijai. 

Vai jūs paredzat, ka bērnu skaits ģimenēs nākotnē samazināsies vēl vairāk? 

Ja pēta dzimstības datus Eiropā kopš 1980.gadu vidus, dzimstības līnija ir visai plakana – nekas daudz nemainās. Nav tā, ka bērnu dzimst aizvien mazāk un mazāk. Var gadīties, ka noteiktas valstis piedzīvos sava veida ekonomisko krīzi, ko var ietekmēt zemā dzimstība. Tomēr pēc pēdējās ekonomiskās krīzes nav novērojamas krasas dzimstības izmaiņas. Situācija ir stabila. 

Protams, jāņem vērā, ka dzimstība var pārsteigt, piemēram, kā tas bija pagājušā gadsimta 60.gados, kad notika demogrāfiskais sprādziens. Tomēr arī tam ir savs ar ekonomiku saistīts skaidrojums un diezin vai tas atkārtosies. 

Kāds ir šis skaidrojums?

Tolaik, pirmkārt, savu uzvaras gājienu pieteica dažādas mājsaimniecības tehnikas, kas sievietēm atviegloja ikdienu. Tā rezultātā atbrīvojās laiks, ko bija iespējams veltīt bērniem. Šajā situācijā bija iespējams iet divus ceļus: sievietēm vairāk strādāt un piedalīties ekonomikā vai radīt vairāk bērnu un nestrādāt.

Tobrīd sieviešu un vīriešu algu atšķirība darba tirgū bija liela, tāpēc sievietes izšķīrās par labu vēl kādam bērnam. 
Otrkārt, Otrā pasaules kara laikā sievietes strādāja, jo vīrieši bija iesaukti karā. Kad karš beidzās un viņi atgriezās mājās, darba devēji vairs sievietes nenodarbināja, lai veicinātu vīriešu iesaistīšanos darba tirgū. 60. gadu bēbīšu bumu var saistīt gan ar tehnoloģiju attīstību, gan vīriešu atgriešanos darba tirgū. 

Tātad dzimstības līmenis mūsdienās daudzās valstīs ir samazinājies un tas visticamāk nepieaugs tādēļ, ka ir izlīdzinājušās vīriešu un sieviešu lomas sabiedrībā. 
Jā, jo īpaši tāpēc, ka mūsdienās darba tirgū vairs netiek primāri pieprasītas fiziskās spējas, kas kādreiz bija nepieciešamas, piemēram, lai strādātu rūpnīcā, bet gan intelektuālās spējas. Bet sievietes un vīrieši ir intelektuāli vienlīdz spējīgi. 

Jūs pieminējāt, ka mūsdienās vecāki ar bērniem pavada vairāk laika. Psihoterapeiti uzsver, ka pirmajos dzīves gados bērnam ir ārkārtīgi svarīgi diendienā būt kopā ar māti, kas ir bērna piesaistes objekts. Tajā pašā laikā daudzās attīstītajās Eiropas valstīs likumdošana paredz, ka māmiņām nākas atgriezties darbā neilgi pēc dzemdībām. Šādi valstis silda ekonomiku, bet tas notiek uz bērnu rēķina.

Ir valstis, kurās jau pēc diviem mēnešiem māmiņai jāatgriežas darbā. Tomēr, man šķiet, ka nevajag dramatizēt. Bērni, kuru vecāki agri atgriežas darbā, kļūst par cīnītājiem. 

Es esmu par to, lai būtu laba sadarbība starp vecākiem un dažādām institūcijām. Ja tāda tiek nodrošināta, bērni saņem gan uzmanību un mīlestību no vecākiem, gan iemācās komunicēt ar saviem vienaudžiem un pastāvēt par sevi. Ļoti daudz ko nosaka arī konteksts.

Piemēram, Zviedrijā fakts, ka bērni jau mazā vecumā aiziet uz bērnudārzu, ir norma. Bērniem šī pieredze nav traumatiska, jo tā dara visi. Tajā pašā laikā, ja citās valstīs bērnudārzu apmeklē tikai bērni, kas nāk no nabadzīgas vides, tad šo bērnu pieredze jau būs citādāka...

Arī jums ģimenē aug meita. Kāpēc jūs ar sievu apstājāties tikai pie viena bērna?

Mēs ar sievu nākam no dažādām vidēm. Es pats esmu vienīgais bērns ģimenē, mana sieva nāk no sešu bērnu ģimenes. Mums bija pilnīgi atšķirīgas pieredzes. Tomēr mūs abus interesēja zinātne – mēs satikāmies doktorantūras studijās Londonā.  Pa šiem gadiem esam dzīvojuši un strādājuši dažādās valstīs – Barselonā, Stokholmā, Londonā, Cīrihē un pašlaik Jēlā. No vienas puses tas ir interesanti, bet pielāgošanās un iedzīvošanās arvien jaunā valstī nav vienkārša, ja ir daudz bērnu. Tāpēc ar sievu apstājāmies pie viena bērna. 

Kāda bērnu audzināšanas modeļa piekritējs jūs esat? Ko jums bija svarīgi ievērot, audzinot savu meitu?

Es uzskatu, ka svarīgs ir balanss. Mums ar sievu bija svarīgi meitu motivēt mācīties, jo mūsdienu sabiedrībā izglītība ir svarīga,vienlaikus mums bija arī būtiski ar meitu nodibināt emocionāli tuvas attiecības, lai būtu abpusēja uzticēšanās. Manuprāt, svarīgi, lai bērnam būtu arī pašam sava telpa, kur viņš var pieņemt savus lēmumus. Esmu par to, ka bērnam jāaug neatkarīgam, nevajag vecākiem mēģināt ielīst visā bērna dzīvē. Jā, viņu vajag motivēt, būt blakus, bet vienlaikus uzticēties un ļaut izdarīt savas izvēles.

Ar ko nodarbojas jūsu meita?

Meitu interesē zinātne un tehnoloģijas, viņa pirmajā kursā studē fiziku. Bet tad jau redzēs, ko viņa darīs nākotnē. Tā būs tikai viņas izvēle.