"Jau pēc acu skata iemanījos noteikt - mani grasās apčakarēt!" Liesma Kalve par savu Santjago ceļu: 2. sērija

Stāsta 1. sēriju lasi šeit:

Pa plikiem stilbiem.
Sīpolu, krešu, rožu ceļš.
Krāpnieks un divi vācieši.

Pirmajā naktī miegā laidāmies stipri bažīgas. Mūsu istabiņā visas 18 gultas pilnas gulētājiem, pie kam 4 aizņem jauna ģimenīte ar gadu un trīs gadus veciem puikām. Skaidrs, ka te gulēšanas nebūs nevienam!

Tā arī bija, bet tam nu nekāda sakara ar bērniņiem. Tie pat neiepīkstējās. Toties ko darīja liela, spēcīga auguma vāciete man blakus gultā, paliks mīkla uz mūžu. Ja tādas skaņas atskanētu viesnīcā aiz sienas – šaubu nekādu! Kādam pārītim iet superīgi. Bet te – kompozīcija kā pēc plāna. Sākumā viegli kunkstieni, tad slāpēti vaidi, kas pāraug reālā aurēšanā, noslēdzot visu tirādi ar smagu, dziļu elsošanu kā pēc noskrieta maratona. Un tā nepārtraukti. Starpbrīži 5 – 10 minūtes. Līdz pat pirmajiem gaiļiem. Pārējie istabā klusi kā pelītes. Tolerē. Vai tiešām guļ?

Alberģe ir jauna, jauka virtuve, trauki. Padzeram kafiju, iekožos tomātā un tad durvīs parādās vakarnakts orģiju izpildītāja. Aši aši visi brokastotāji kā prusaciņi pa kaktiem – kurš ķer somu vienā rokā, maizi otrā, kurš ar kafijas krūzi pazūd pagalmā. Mēs sēžam, rijam smieklus, turpinām brokastot.

Silga ņem mazgāt krūzītes. Aurētāja nostājas viņai cieši blakus (piespiežas ar gurnu) un skatās uz rokām. Krūzes izmazgājas zibenīgi, Silgucis noslauka izlietni un grasās prom.

Nē! Nebūs nekāds prom! Vāciete sagrābj Silgu un ar pirkstu baksta uz drupačām, kas uz galda – noslauki! Noslauka ar. Nākamā norāde seko uz darba virsmu, kur pile ūdens palikusi un tā vāciete pāriet visu virtuvi. Ordnung Uberallen! Silga ir pacietīga.

Es neizturu, pielecu kājās, izrauju salveti viņai no rokām, iemetu miskastē un erotiski noelšos pa visu virtuvi, cik nu mans aktrises talants izteiksmīgs. Dzirdu visa spektra atbildes rēcienus gaitenī, stāvā, pat uz ielas.

Otrā diena iesākās ar skrējienu 45 grādu leņķī pret laipu, jo krampis no smiekliem ilgi neļāva iztaisnot muguru.

Pa rīta dzestrumā snauduļojošas pilsētas  palmu aleju ātri aizjoņojam līdz pirmajai pieturai. Norāde krustojumā ziņo - noieti 46 kilometri no Porto.

Piestājam vietā, kur ceļotāji atstāj kādu nebūt vēstījumu par sevi. Meklēju, kur tautieši? Ir viens sarkanbalts, bet tas no Annes Austrijā. Pamanu ko līdzīgu mūsu Lielvārdes jostas rakstiem. Skaisti rotā pelēcīgo gliemežnīcu virknējumu. Pēcāk redzu šo prievīti vairākās ziņu vietās un gala beigās noskaidroju, ka tā ir baltkrievu.

Nu, žēl. Arī par to, ka pašas nebijām iedomājušās  Latvijas simboliņu līdzi paņemt. Lietuvieši visos stūros sava karoga uzlīmes salipinājuši. Nekas, nākamreiz būs arī mūsējā zīme. Varbūt no tevis, mans lasītāj, ja jūties jau Ceļā ;) ?

Dižlaipa turpina mūs vest gar okeānu. Diena sāk iekarst. Nolemju pasauļot kājas. Peldkostīms ir gana pieklājīgs apģērba gabals piekrastes pastaigai. Nu abas ar Silgu esam plikiem stilbiem. Bet ne ilgi. Jūtu, ka pretimnākošie džentelmeņi pirmie vairs neuzsauc jestro buon cammino, viņu skatieni jau iztālēm piekalti vietai, kas runā citu valodu. Mums garām arī sen kā neviens neiet, kad piestājam pafočēt.

Vienīgi sportiskie kilometru mednieki. Silgai jau labu laiku blakus uz velosipēda minas slaids francūzis un nosprosto taku pārējiem.

Punktu kāju sauļošanai pieliek veca portugāliete. Iesākumā savā sētmalē viņa paceļ roku sveicienam, bet tad, ieraugot mūsu paskatu, slaidi nospļauj nievu siekalu un sveicienam paceltā roka savelkas dusmu dūrē.

Nu viss. Kāpjam atpakaļ ūziņās. Joki mazi. Ka nenolinčo vēl pie nākamās mājas.

Vakarā apjautām, ka sirmās sievas dusmas kāds ir uzklausījis. Silgas apakšstilbus un vēl dažas jūtīgas ķermeņa daļas klāja koši lillīgi sarkani izsitumi, kas pieņemās spēkā un plašumā, svilinot ādu kā elles ugunīs. Skaidri redzama alerģija. Porke!?
Drīz arī laipas prieki beidzas un ceļš mūs ved caur dārzeņu audzētāju laukiem.

Ir maija vidus. Zied ābeles, rozes, palmas, gladiolas un dālijas. Zied viss, kam vispār gada laikā nākas ziedēt. Arī sīpoli. Lauku ļaudis uz ceļiem tupus, rāpus karstajā saulē ceļ ārā no zemes pirmo ražu. Vairāku kilometru garumā jūtamies kā uz sīpolu ceļa. Skaisti, bet skarbi. Tomēr cilvēki smaida, māj mums un vēl visu labu.

Par rožu un krešu ceļu lai stāsta bildes. Nevienas sētas bez cēlo ziedu kupenām, nevienas grāvmales bez oranžo staipekņu košuma. Neticami. Skaista, Dievs, Tava pasaule! Un kā to var izbaudīt braucot autobusā vai mašīnā?
17 kilometri nosoļoti pilnīgi nemanot!

Laiks pusdienot. Šodien esam gudrinieces. Pirmajai ēstuvei , kur uzraksts vēsta, ka šeit baro svētceļniekus, šaujam garām.
Pamanām izkārtni, kas piedāvā pilgrima ēdienkarti. Zivs 8 eiro, vista 6. Ejam iekšā.

Te nu nav ēstuve. Te ir restorāns. Silga negrib ne gaļu, ne zivi. Gribam salātus un zupu! Jautājam pēc parastās ēdienkartes. Nīgrs saimnieks atnes lapiņu no blociņa, kur uzrakstīti šie abi ēdieni.

Nu, labi! Pudeli baltā vīna, ūdeni un ēdienkarti. A! Cita runa!
Pametu skatu apkārt – vietējie un pie blakus galdiņa padzīvojušu vāciešu pāris. Vīrs degunu telefonā, sieva, atspiedusi zodu plaukstā, virpina tukšu vīna glāzi un smaida, pamanījusi mūsu uzmanību.

–    Priekā! Lai mums veicas! - uzsaucam tostu ceļabiedriem. Vīrs, acu neatraujot no viedierīces, paceļ savu glāzi, sieviņa cerīgi savējo.
–    Nav jau ar ko parunāt, - viņa klusi sūdzas mums,
–    Vīram visu laiku svarīgākas lietas, neesam visu ceļu vārdu pārmijuši, vīnu ar nav kas ielej.

Mēs neesam lepnas, piepildām traukus visiem. Es atrodu tikko sabildētajā momentus, kur šie abi smuki redzami. Vārds pa vārdam. Pāris ir no manas mīļākās Vāczemes pilsētas Ķelnes. Parunājamies. Lūdzu, lai ieraksta man blociņā e pastu – nosūtīšu fotogrāfijas. Vīrs neuzticīgi lūr uz mani pār brillēm. Neesot viņam e pasta.

–    Kā ta nav! Ko nu stāsti! - sieva dunkā fanātisko telefonglaudītāju.
–    Pildspalvas nav!
–    Man ir, iedodu rakstāmo un vīrs negribīgi sāk švīkāt papīru.

Uzmetu aci uzrakstītajam – savu tomēr ne, sievas. Lai gan viņa uzreiz atzinās, ka neko no šitā visa nesaprot. Labi, man tak vienalga – ka tikai bildes varu nosūtīt.
Saimnieks pienes vāciešiem atrādīt zivi, vai būs gana laba un vai var ķidāt un sākt cept. Laba gan!

–    Kad nesiet man vistu rādīt, aizsieniet gan tai knābi un aizbāziet dējamspraugu! - es palūdzu, lai nerastos nejauki starpgadījumi.
Saimnieks smej kā kutināts un nozūd virtuvē. No turienes tiešām atskan vistu klaigas. Pēc brīža šis atnes mums vēl vienu pudeli vīna.

–    Bet mēs nepasūtījām!
–    Tas jums no blakus galdiņa!
Nu, ja tā, tad nevar neņemt.
Vācieši drīz atvadās, arī mēs lūdzam rēķinu.
–    45 eiro būs ok? - saimnieks no letes sauc.
–    40 nevar? - mēs jautri atsaucam.

–    Nevar! Jūs esat divas pudeles vīna izdzērušas. Daudz. Būtu viena, varētu – cieti nosaka saimnieks.
Tas nemaz vairs neizklausās draudzīgi. Palūdzam oficiālu rēķinu. Pēc krietna brīža to saņemam. Saskaitītas divas pudeles vīna un vēl nez kādi 5 eiro vairāk.

Nu gan mums ir pretenzijas. Labi, tā pudele – štrunts – 5 eiro par vīnu, kas veikalā maksā 1,28. Bet vēl piečuks! Sākam skaidroties. Izrādās, te tik daudz ļaužu bijis, saimniekam viss sajucis – kurš ko ēdis. Kļūda tiek atrasta, atzīta, nauda atdota. Iekārtoju somiņā stūrīti – atgūtās nokrāptās naudas kase.

Un ziniet, ceļojuma beigās tajā vajadzēja būt vismaz 40 eiro. Bet nebija, jo saprotu, ka tā ļaudis no vieglas dzīves nedara.

Neprasīju atpakaļ nevienu reizi nevienu nokrāpto eiro. Droši varat iebilst. Jā, nedrīkst pieļaut zagšanu, zaglis jāsoda... jā, piekrītu, bet lūkojos uz šo kā viņa – tā šmaucekļa problēmu, ne savējo. Ja mani daži eiro dara kādu laimīgu, lai! Ne man tiesāt, ne man sodīt. Gan jau visi savu skolu saņems tāpat.

Es toties iemanījos pēc acu skata un atlikuma izdošanas manieres saprast uzreiz – kad mani grasās apčakarēt. Ja biju sliktā garastāvoklī – vienmēr pārskaitīju kasiera klātbūtnē vai devu precīzu naudu. Sākot no ēstuvēm, līdz pat lielveikaliem.

Mani tas disciplinēja un lika vērīgāk ieskatīties līdzcilvēkos.
Nekļūdīga pazīme – nodurtu skatienu tev saujā ieber visu atlikumu sīknaudā, lai cik liels tas nebūtu. Pat, ja ieskatās acīs, tur plānotā blēdība spīd kā jāņtārpiņš. Nevar nepamanīt.

Vēl vienus 15 km nosoļojam kā brašas varones, kuras atmaskojušas blēdi un krāpnieku. Esam nopelnījušas našķus vakarā. Nogriežamies no oficiālā ceļa un ejam pie okeāna.

Lielveikals, pašmāju alotuves. Vienā tādā piestājam. Fascinē vietējais kolorīts. Sievietes uz traktora ar zemi, ved sūdus, dzen lopus. Vīri satupuši piesaulē melni iedeguši sūc aliņu, rausta vienrocīgo laupītāju, žļambā papirosu zobu spraugā un apspriež savas veču lietas.

Mums ar pa aliņam. Saule uz rietu taisās, alberģe tepat aiz stūra.

Gauži nepierasti te redzēt svešzemnieces laikam. A mums vienalga! Gribam iekost ko super neveselīgu un aukstu alu.
–    To neņem, tas ir pilnīgs mēsls! - izteiksmīgi ziņo sirms, stalts portugāļu kungs, drošākais no bara, kas nenolaiž no mums acu.
–    To arī ne, no tā būs jāvemj, - runā žestu valoda. Priekšlasītāja draugiem – nenosmieties, pārdevēja tramīga, mēs apmulstam.

A ko tad var ēst?
–    Ej uz savu Santjago! Jūs ko, tiešām slimas esat? Te stundas brauciens. Gribi, aizvedīšu tūliņ, kāp mašīnā, ko mokies!
Ha, ha, ha – nu pa visu zāli vīri rēc. Un vecais, drosmi saņēmies, iekniebj man pakaļā.
Palecu malā, uzsitu grābsteklim pa nagiem un ejam pie galdiņa ārpusē.

Šoseja pilna braucējiem. Kustība lēna. Samājamies ar motociklistiem, puiši no vaļējiem džipiem, skaļai mūzikai dudinot, sūta gaisa bučas. Mēs pa maliņu taustāmies atpakaļ uz dzeltenbultoto trasi.

Esam kādreizējā klosterī, kur ierīkota alberģe. Tieši trīs vietas vēl palikušas. Kolīdz esam iekārtojušās, vārtos parādās mūsu ceļa sākuma paziņas – septiņu itāļu grupa. Silgu ieraudzījis, mazais itāļu vīriņš (tas, kuru stutējām kājās) aizelsies sāk klāstīt, ka iet šo ceļu jau astoto reizi!

–    Ohoo! Vēl aizvakar bija piekto! - skaidrs, mūs neatceras. Nekas. Žēl mums šarmanto kompāniju, jo vietu vairs nav un pārgurušajiem ceļiniekiem nāksies doties stipri tālāk. Bēdīgāku skatu grūti iedomāties. Ja vien tas ko līdzētu, mēs būtu gatavas atdot savas vietas, bet viņu ir daudz.

Tiek izsaukta Sarkanā Krusta ekipāža. Diezgan ātri problēma atrisināta – atnācēji sasēdināti mašīnās un aizvizināti uz citām naktsmītnēm.
Pilnīgi nemanot iekožas doma – nedod dievs, ja šitā mums gadās. Rīt no rīta jāsāk iet vismaz 5:00, lai droši tiktu pie naktsmājām.

Reģistrācijā izbijusi mūķene mums noprasa – ar kādu mērķi ceļojam – reliģisku vai kultūras baudīšana. Apjuku. Vai liela atšķirība? Teicu, ka abi. Tomēr domāju par šo krietnu ceļa gabalu.
Klostera dārzā pie galdiņa iekārtojusies ungāru kompānija, piebiedrojas poļi, galdā viena vīna pudele aiz otras.

Administratore atspiedusies pret kāpņu margām, bažīgi un dusmīgi noraugās potenciālajā grēka perēklī.

Nomazgāju augļus un nāku dārzā pie savām meitenēm. Skatos – bargā tikumības uzraudze jau omulīgi iekārtojusies jauniešu bariņā, glāzi rokā, draudzīgi čalo.
Nu re, velns nemaz nav tik melns, kā mālē. Jauks vakars.

Informācija uzziņai
#Naktsmītnes ar nosaukumu alberģe mēdz būt divējādas. Pašvaldības un privātās. Apmešanās pašvaldības alberģē nekad nebūs dārgāka par 6 eiro, visbiežāk kā ziedojums. Turpretim privātais sektors piedāvā savu gultas vietu mazākās kompānijās, bet, sākot no 12 eiro par vietu. Pārsvarā ar oficiālu apmaksu.

# Ēdināšanas vietas ar pašvaldības līdzfinansējumu ir īpaši marķētas ar svētceļnieku oficiālo simboliku. Trīs ēdieni vidēji maksā 6 eiro.Tās ir ļoti vienkāršas ieskrietuves, kur nemēdz uzkavēties vietējie iedzīvotāji. Pilgrima ēdienkarti piedāvā ļoooti daudzi restorāni, protams, par atšķirīgu samaksu.

Atziņas.
# Pilnīgi vienalga, ka tu esi svētceļnieks. Bodniekam tu esi vienkāršs tūrists, kurš te ienāk pirmo un pēdējo reizi.

# Tava vērtība ir tava sīknauda makā.

# Ceļš ir kinolente, kas ar ātrumu 10 tavas dzīves gadi / vienā dienā piedāvā attiecību pieredzi, lai kādā valodā tu nerunātu.