Latvijas stiprās ģimenes. Sabiedriski aktīvā latgaliešu dzimta – Slišāni

Ontons Slišāns piedzima 1948. gadā zemnieku ģimenē Stabļovas ciemā, netālu no Upītes. Dzemdības sākās strauji. Pie Annas atskrēja draudzene un turpat virtuvē, kur notika dzemdības, arī ar nazi pārgrieza nabas saiti. Dēlam augot, Anna daudz dziedāja, kopa dārzu, gāja baznīcā, kur aktīvi kopā ar citām sievām dziedāja psalmus.

Mīlestība uz Latgali nākusi caur mammu, viņa ar savu mieru, dziesmām iedziedājusi to dēlā Ontonā. Vēlāk viņš slepus baznīcā ierakstīs mammas dziedājumus un glabās šīs magnetofona lentes kā lielu dārgumu. Ontona tēvs Domeniks bijis skarbs, bet kolhoza priekšsēdētājam tā piedien – daudz darba, mūžīgas raizes par darbinieku spējām uzturēt Upītes kolhozu. Ontons atceras, ka tēvam vienmēr bijis jāsadzer un jāatrod kompromiss gan ar komunistiem, gan vietējiem bandītiem.

Ontona lēmums

Vecākās māsas Marija un Bārbala pēc 8. klases absolvēšanas devās mācīties uz Rīgu. Arī Ontons sekoja māsu paraugam un pēc Upītes skolas beigšanas devās prom no mājām, lai iegūtu izglītību. Tā kā tēvs vadīja kolhozu, viņa izvēle bija vienkārša – uz Bulduriem, lai mācītos dārzkopja un biškopja amatu Dārzkopības tehnikumā. Taču tur viņš drīz vien aptvēra un iemācījās daudz ko svarīgāku par dārzkopības priekšmetos stāstīto.

Bija sešdesmitie gadi, un, izbraucot no Latgales, Ontons sajuta, ka Kārļa Ulmaņa īstenotā politika Viena tauta – viena valoda un vēlāk PSRS režīms, kas latgalisko nostādīja zemākā statusā, darījusi savu – tiek noniecināts viss latgaliskais – valoda, rakstība, mantojums. Saprotot, cik netaisna attieksme valda pret viņa dzimto pusi, Ontons katru no mācībām brīvo brīdi izmantoja, lai dotos uz bibliotēku, pētītu Latgales vēsturi un Rīgā tiktos ar slaveniem latgaliešiem. Tas viss, lai pierādītu, ka Latgale ir diža.

Tieši šajā laikā viņš arī pats sāka rakstīt dzeju un ar jauniegūto degsmi prātoja, kā palīdzēt savam kultūrvēsturiskajam novadam. Esot prom no mājām, Ontons bija saņēmis lielo grūdienu, sapratni, kas saglabājās visas dzīves garumā, – attīstīt un popularizēt latgalisko.

Cīņa pret dzeršanu

Pēc tehnikuma absolvēšanas Ontons devās atpakaļ uz Upīti un sāka strādāt kolhozā par agronomu. Dzimtajā ciemā viņš saskārās ar vēl vienu problēmu, kas nedeva mieru, – alkoholismu. Jau mazs būdams, viņš redzēja, ka tēvs bieži iedzer, un bija nolēmis, ka līdz 18 gadiem nedzers, bet, sasniedzot 18 gadu vecumu, izdomāja, ka alkoholu nelietos līdz 21 gada vecumam, savukārt tad atzinis, ka prāts jau ir cits un dzert vairs nevajag.

Viņš redzēja, ka kolhoza darbinieki uz darbu nāk piedzērušies un dzērumā pat vada traktorus. Kaut arī saprata, cik nesakarīgs ir sociālisms, viņš bija stingri pārliecināts, ka esošajā situācijā tomēr jārūpējas par kopīpašumu, nevis jādzīvo kā sivēniem.

Viņam rūpēja, lai Upīte attīstās, īpaši derdzās, ka par viltus varoņiem tika pasludināti tie, kuri kolhozā kaut ko nozaga vai izdarīja kādu ļaunprātību, it kā ieriebjot sistēmai. Viņaprāt, tas nebija attaisnojums, lai savu ciemu padarītu par nolaistu vietu. Reiz pat sastrīdējās ar visiem un aizgāja no kolhoza. Tajā laikā viņš jau bija apprecējis Irēnu, kas ļoti mīlēja Ontonu un atbalstīja vīra centienus popularizēt latgaliešu kultūrā notiekošo.

Tāpat Ontons ļoti atbalstīja sievu – palīdzēja darbos un skolā, kur viņa strādāja par matemātikas skolotāju. Irēna pēc skolas beigšanas mēģināja iedzīvoties Olainē, bet atgriezās Upītē, kur jutās vislabāk – starp latgaliešiem. Tradīciju nelietot grādīgos dzērienus Ontons ieviesa arī ģimenē, mācot saviem četriem bērniem, ka alkohols nodara lielu postu un sagandē gan pašus, gan vidi.

Lai par šo problēmu runātu plašāk un aicinātu ļaudis pārstāt slīkt alkoholā, Ontons Slišāns Balvu rajonā izveidoja slaveno atturībnieku kustību Ezerrieksts, kuras biedri lielākoties bija vietējie intelektuāļi. Sanāksmes izvērtās par lielisku sarunu un muzicēšanas vietu. Visiem atnācējiem mācīja gūt prieku no muzicēšanas un dejām, lai prieks nebūtu jārada mākslīgi ar grādīgo dzērienu palīdzību. Šajās sanāksmēs dzima daudz kopīgu ideju, ko Ontons vēlāk kopā ar domubiedriem īstenoja.

Latgales antropologs

Septiņdesmito gadu sākumā kopā ar mammas brāli mācītāju Jākubtāvu (Miķeli Jermacānu), Ontons magnetofona lentēs sāka ierakstīt tautasdziesmas un garīgās dziesmas. Sāka ar mammu Annu Slišāni un mammas māsu Katrīnu Jermacāni, pēc tam ierakstīja arī daudzas citas sievas un vīrus, kā arī muzikantus. Pierakstīja dančus, rotaļas, teikas, nostāstus. Ontona ciešā draudzība ar mammas brāli sākās jau bērnībā.

Onkulis bija izsūtīts uz Sibīriju, un vēstules uz tālieni Miķelim rakstīja mazais Ontons, jo bērna nevainīgajās, bērnišķīgā rokrakstā rakstītajās vēstulēs, starp rindiņām varēja ierakstīt svarīgas ziņas. Zināja, ka šīs vēstules neizmetīs laukā. Pēc atgriešanās no izsūtījuma mammas brālis atbalstīja Ontonu, cik spēdams, abi kopā bieži pierakstīja mutvārdu un muzikālo folkloru Šķilbēnu un Baltinavas pagastā. Dokumentēja dziedātos psalmus par mirušajiem, garīgās dziesmas un tautas dziesmas.

“Tētis vāca pierakstus, grāmatas, viņš nekad nesēdēja mierā. Ja gadījās brīva diena, uzreiz atcerējās kādu onkuli, pie kura jāaiziet, jo viņš zina svarīgu stāstu, kas jāpieraksta. Kapos viņš bija izpētījis visus akmeņus – kad kurš dzimis, miris, pētot iedzīvotāju daudzumu, dzīves ilgumu. Viņš pat kolhoza laikā vāca statistiku, cik kuram televizoru, cik govju, cik automašīnu, cik radioaparātu.

Viņš visu pierakstīja, pētīja, domāja, analizēja: kā cilvēki dzīvo, kā bija un kā ir šobrīd Latgalē. Viņu gan bieži nesaprata, domāja, ko viņš tur tik daudz pēta, raksta, nedzer, kopj folkloru. Tētis bija pieklājīgs, mazliet kautrīgs, taču vienmēr ieinteresēts visos un visā, kas saistīts ar Latgali. Tikai tagad saprotu, ka viņš bija baltais zvirbulis.

Vienmēr visur runāja latgaliešu valodā: izlaidumos, sarunās, publiski uzstājoties. Bieži vien pēdējās skatītāju rindās atradās kāds, kurš pasmīkņāja, pajokoja. Iedomājies, pat Latgalē uz vietas latgaliskais reizēm bija apsmejams,” atceras vecākā meita Annele.

Latgaliešu spēku ieaudzina dzimtā

Ontons mīlēja, ka bērni Annele, Lienīte, Andris un Mārīte piedalās visos pasākumos, mācās dziesmas, Ziemeļlatgales folkloru. Cieņa un mīlestība pret Latgali tika mācīta jau kopš bērna kājas. Mazie visur tika ņemti līdzi, arī tālākās ekspedīcijās, kur Ontons tikās ar latgaliešu dziesmu zinātājām, teicējām. Viņš braukāja pa visu Latviju, tikdamies ar latgaliešiem, piemēram, slaveno komponistu Jāni Ivanovu, lai pārrunātu, kā popularizēt Latgali.

Ontonam bija patiess dokumentālista talants – izdevās pārliecināt kautrīgās vecmāmiņas, ka tas, ko viņas dzied un zina, ir vērtīgs. Viņš ņēma līdzi magnetofonu un ierakstīja latgaliešu dziedātājas, paralēli stāstot, ka tas neaizies zudībā, paliks mantojumā visai Latvijai arī pēc tam, kad viņas guldīs zemes klēpī. Savas dokumentācijas Ontons krāja plānākās un biezākās kladēs, magnetofona lentēs, fotofilmiņās un datora failos. Īpaši svarīgi viņam bija turpmākajām dzimtas paaudzēm atstāt piemiņu par savu māti Annu.

Annele stāsta, ka dzimšanas dienās ģimene gājusi rotaļās un dziedājusi, kamēr kaimiņos svinējuši dzerot. Viņa domājusi, ka visās ģimenēs tā dzied, svin, kopj latgaliešu kultūru. Tikai vēlāk sapratusi, cik skaistu dāvanu tēvs pasniedzis, dodot iespēju uzaugt tik bagātīgā Latgales kultūras gaisotnē. Sākot no 1981. gada, Upītes pamatskolā Ontona sieva Irēna Slišāne sāka vadīt etnogrāfisko pulciņu, kura paspārnē darbojās arī Upītes bērnu folkloras kopa.

“Mamma ielika pamatus jaunajai paaudzei, pieradināja, iekārdināja, iemācīja mūs dancot, dziedāt, mīlēt nemateriālo kultūru, aust, adīt, pīt. Tētis bija lielo lietu bīdītājs, bet mamma darīja to melno darbu, kas ir rezultējies tagadējos Upītes folkloristu sasniegumos, jo bērni izaug, aiziet citās skolās, vēlāk atgriežas. 2002. gadā tika nodibināta jauniešu folkloras kopa – tagadējā folkloras kopa Upīte.

Ontona un Irēnas mazbērni izrādījās labi dziedātāji un muzikanti, un tika nodibināta Upītes kapela. Tagad mazbērni muzicē, bērni dejo, un Irēna, visu Upītes folkloristu mamma, bauda sava mūža ieguldījuma augļus,” priecājas dēls Andris. Irēna visu mūžu bija skolotāja, bet dvēseles darbs un sirdslieta – etnogrāfiskais pulciņš. Kopā ar Ontonu viņa rakstīja dažādu pasākumu scenārijus, kustināja mazus un lielus.

Notikumi ābeļdārzā

Deviņdesmitajos, pēc neatkarības atgūšanas, kolhozs kļuva par paju sabiedrību. Ontons bija pēdējais kolhoza priekšsēdētājs, gribēja, lai visu godīgi sadala. Mantas iedalīja katram, sev neko neatstāja, jo bija ārkārtīgi godīgs. Noorganizēja, ka Upītes ciemam paliek bibliotēka un Tautas nams, kurā izveidoja muzeju.

Parūpējās, lai vērtīgos artefaktus, grāmatas, kultūras vērtības neizsaimnieko, bet saglabā piemiņai. Pats izveidoja pieticīgu zemnieku saimniecību, audzēja aitas un lielu daļu nopelnītā ieguldīja grāmatu izdošanā. Ontons kopā ar skolēniem par godu Latvijas neatkarībai Upītē neapgūtā zemes gabalā iestādīja parku.

2002. gadā viņš tajā iedibināja jaunu kultūras festivālu Upītes Uobeļduorzs. Tas sākās kā savdabīgs dzejas dienu pasākums septembra trešajā sestdienā. Uz vienas skatuves visas nakts garumā dzejnieki lasīja dzeju pamīšus ar mūziķu uznācieniem. Sākumā bija noteikums, ka vismaz viens dzejolis vai dziesma jāizpilda latgaliešu valodā.

Pirmos četrus pasākumus rīkoja Ontons, pēc tam tradīciju pārņēma un turpināja dēls Andris. Viņš festivāla noteikumus pārveidoja, un nu tie paredz, ka gandrīz visam jābūt latgaliski. Andris Upītes Uobeļduorzu paplašināja līdz desmit dzejniekiem un trīspadsmit mūzikas grupām, kuru žanri variē no folkloras līdz pat metālmūzikai.

“Pasākumu sākam septiņos vakarā un beidzam ap pieciem no rīta. Esam vecākais latgaliešu festivāls pasaulē. Vienīgais regulārais, kur katru gadu grupas un dzejnieki var parādīt savus sasniegumus latgaliešu kultūrā. Esam kā paraugs Muzykas Skrytuļam, Latgalīšu volūdas naktei, kuru organizatori ir tieši iedvesmojušies no Uobeļduorza. Pēdējos gados piesaistām īpašos ciemiņus – Renāru Kauperu, Inokentiju Mārplu, Annu Rancāni, Kārli Kazāku un daudzus citus,” stāsta Andris.

Dalās ar savām dokumentācijām

“Tētis cēlās piecos no rīta, lai pagūtu izdarīt plānoto, vēlāk jau bez ceturkšņa piecos, tad vēl agrāk. Viņam bija tik daudz ieceru un paveicamā! Diena bija saplānota pa minūtēm. Viņš vienmēr parūpējās, lai mēs tam visam sekojam līdzi,” atceras Annele. Ontons zīmēja izzūdošās viensētas, gāja uz bibliotēku, visu savu arhīvu digitalizēja, tad atskrēja mājās pagulēt 15 minūtes un turpināja strādāt.

“Lai varētu turpināt darbu, ja vajadzēja, pārdeva govi vai aitu. Viņš visu laiku lasīja, pētīja, konsultēja citu doktora disertācijas. Interesentiem deva ierakstus, foto filmiņas ar kāzu, bēru norisēm, ainavām. Tētis bija ceļš citiem, viņš bija platforma ikvienam, kam rūpēja Latgales vērtības,” stāsta Annele.

Pie Ontona bieži kā pie eksperta brauca tie, kuri vēlējas uzzināt ko vairāk par Latgali, veica padziļinātus pētījumus. Savāktā materiāla pietiktu simtiem doktora disertāciju novadpētniecībā, antropoloģijā, mūzikā, literatūrā. Kad pie viņa atbrauca interesenti, Ontons aizrautīgi rādīja savāktos arhīvus, ierakstus, kartes.

Paralēli izpētes darbam viņš turpināja rakstīt dzeju, prozu un izdot grāmatas latgaliešu valodā. Īpaši skaisti un mīļi ir Ontona bērnu dzejoļi. Viņš izdevis trīspadsmit latgaliešu dzejas krājumus bērniem un četrpadsmit grāmatas pieaugušajiem. Pēc tēva nāves bērni izdevuši vēl divas Ontona dzejas grāmatas bērniem, vienu nesen izdeva Bikibuks. 1994. gadā viņš kļuva par Latvijas Rakstnieku savienības biedru.

Ontons Slišāns bija ne tikai Latgales, bet arī Latvijas patriots, iestājās par neatkarību, darbojās Tautas frontē. Vienmēr mudināja, lai nebrauc prom no savas dzimtās vietas, lai rūpējas par to. Viņš arī iebilda un vāca pierādījumus pret Abrenes atdošanu Krievijai. Diemžēl neizdevās pārliecināt valstsvīrus, lai šo politisko darījumu maina. Divus gadus pirms došanās mūžībā, 2008. gadā, Ordeņu kapituls apbalvoja viņu ar V šķiras Atzinības krustu.

Kuplas ģimenes

Bērni mantojuši ne tikai mīlestību pret Latgali, bet arī apziņu, cik svarīga ir ģimene un turpinājums. Gan Andra, gan Anneles ģimenēs aug pieci bērni. Savstarpēji visi runā latgaliešu valodā. Lienītei un Mārītei ir viens un divi bērni. Neviena no trim māsām nav mainījusi uzvārdu, visas atstājušas tēva uzvārdu un ir Slišānes.

Vidējā māsa Lienīte strādā Latvijas Nacionālajā teātrī par gaismu inženieri un mākslinieci. Pateicoties viņai, pirms pieciem gadiem uz Upīti atbrauca teātris ar izrādi Īstā bērnība. Āķis bija lūpā, un, piesaistot finansējumu, Slišāni uz Upīti atveda arī citas izrādes, sākta veiksmīga sadarbība ar Dirty Deal Teatro. Lienītei ir radoša personība, viņas sirdslieta ir šūšana.

Abi ar dēlu nēsā tikai pašu šūtas un modelētas drēbes. Radoši eksperimentējot, reiz tapušas īpaša dizaina bikses, kuras labprāt nēsā arī liela daļa Nacionālā teātra aktieru. Lienīte bijusi latgaliešu valodas konsultante Nacionālā teātra izrādēm Latgola.lv, Latgola.lv 2, Bišu māte un vilkacis, Klūgu mūks, palīdzēja arī dēls.

“Tēta un ģimenes spēks atspoguļojas manā dēlā. Dēls vectēvu dēvēja par Vaciku. Bērnudārzā draugiem lasīja latgaliski priekšā Vacika grāmatas, sākumskolā skaitīja Vacika dzejoļus, rakstīja projektus par Vaciku un Upīti. Viņš ir aizstāvējis latgaliešu valodu latviešu valodas skolotājai. Šogad skolā konsultēja un piedalījās pasākumā, kur bija iekļauta latgaliešu valoda. Un tas viss notiek, dzīvojot un mācoties Rīgā! Es dzīvoju Rīgā, bet par mājām joprojām saucu Upīti. Tas nekad nav traucējis, jo ir pilnīgi skaidrs, ka mums ir spēcīga latgaliešu identitāte, dziļas saknes,” stāsta Lienīte.

Kopj tēva literāro mantojumu

Jaunākā Ontona meita Mārīte ir visklusākā un trauslākā no visiem Ontona bērniem. Ne velti tēvs viņu dēvēja par savu Zvaigznīti. “Mēs esam četri bērni, katram ir savs skatījums un savs viedoklis. Katrs esam pilnīgi citāds – ar savu raksturu, savu būtību un sūtību. Taču mūs vieno tēta un mammas mīlestība, Upīte, latgaliskais.

Esmu klusākā, emocionālākā, vērotāja, domātāja. Visur esmu klāt un ikvienā brāļa rīkotajā pasākumā satiekos ar tēti,” stāsta jaunākā meita. Mārīte dzīvo savā bērnības dzīvoklī ar mammu un savām meitām. “Man ir arī gotiņa. Dzīvojot laukos, gribas, lai viss ir savs – piens, sviests, biezpiens, siers, olas – kā bērnībā. Esmu lauku bērns,” atzīst Mārīte. Tieši viņa ir Ontona turpinājums literārajā jomā.

Absolvējot filologus Rēzeknes augstskolā, Mārīte bakalaura darbu rakstīja par tēti, analizēja viņa daiļradi, izpētīja dzīves gājumu, nozīmīgākos pavērsienus un ietekmes dzīves vērtību veidošanā. “Kopā ar tēti sāku strādāt Upītes bibliotēkā, pēc viņa nāves pārņēmu darbu, centos sakārtot, atdzīvināt telpas, un ar māsas Lienītes palīdzību tas izdevās.

Svarīgākā bija Latgaliešu istaba, kur ir tēta bagātība – latgaliski izdotā literatūra, tur var sajust tēti. Taču esmu emocionāla, salūzu, aizbēgu uz Rīgu, bet tur pavadīju tikai četrus gadus, sapņos redzot tēti un lasot viņa grāmatas. Pati rakstot sapratu, ka mana un manu bērnu vieta ir Upītē,” emocionāli stāsta Mārīte.

Annele auž 100 dečus Latvijai

Annele ir tikpat uzņēmīga un stipra kā Ontons. To uzskatāmi apliecina kāds notikums pirms pāris gadiem, kad zviedri sāka izpirkt Latvijas lauku zemes. Vecākā meita nepārdeva savu zemi zviedru uzņēmējiem, kā daudzi mēdza darīt krīzes gados, bet gan atpirka no zviedra zemi ap dzimtajām mājām Zelčiem, lai Upītē saimniekotu latvieši un Slišānu dzimta.

Lai arī pēc izglītības fizmate un pedagoģe, Annele nesen nolēma atkal studēt, šoreiz Latvijas Mākslas akadēmijā. Par viņu, iespējams, esat dzirdējuši radio vai televīzijā, jo pirms diviem gadiem viņa vienatnē sāka milzīgu mākslas projektu.

Tekstilmāksliniece darina savu īpašo dāvanu Latvijai simtgadē – 100 deči Latvijai. Simt nedēļās stellēs plānots noaust 100 dečus, katru no citādāka materiāla. Paralēli piecu bērnu audzināšanai, studijām, kompetenču izglītības pamatnostādņu konsultēšanai viņa atrod laiku simtgadīgās stellēs veikt eksperimentus ar dabas materiāliem, piemēram, kalmēm, pelašķiem, ugunspuķēm.

Domājot par dabu un ilgtspējīgu attīstību, tiek austi deči arī no otrreiz izmantojamajiem materiāliem: polietilēna, papīra, avīzēm, netradicionālu materiālu savienojot ar tradicionālo aušanas tehniku. Pēdējais noaustais dečis veidots no putekļiem – veikli tos savirpinot pirkstos un ieaužot stellēs.

Ar saviem darinājumiem – segām, grīdceliņiem, paklājiem, gobelēniem – Annele piedalījusies daudzos amatnieku tirgos Brīvdabas muzejā, Doma laukumā, Kalnciema ielas kvartālā. Mākslinieces dāvana valsts jubilejā gandrīz jau gatava – tapušas vairāk nekā sešdesmit dažādas segas, kurās ieaustas Latvijas krāsas, smaržas un vietējie izejmateriāli. Katram izaustajam simtgades deķim Annele ir uzrakstījusi arī stāstu. Par šo projektu tekstilmāksliniece Rēzeknē apbalvota ar Latgales kultūras balvu – Boņuks.

Iedvesmo jauno paaudzi

Dēls Andris, līdzīgi kā tētis, izglītību ieguvis Rīgā, atgriezās Latgalē. Viņam ir grāds fizikā. Mantojis Slišānu spītu un neatlaidību, attīsta Upīti, dzimtajā ciemā turpina Ontona darbu – rūpējas par muzeju, Tautas namu, attīsta nemateriālās kultūras mantojuma centru Upīte. Viņa pieci bērni un dzīvesbiedre Ligita entuziasma pilni iesaistījušies folkloras kopā un etnogrāfiskajā ansamblī.

Viņu darbošanās un Slišānu dzimta kļuva plašāk pazīstama, kad 2014. gadā ieguva Imanta Ziedoņa fonda Viegli apbalvojumu Laiks Ziedonim par darbu Latgales novadpētniecības attīstībā. Andra vadītā folkloras kopa Upīte aktīvi piedalās ne tikai vietējos, bet arī starptautiskos folkloras festivālos, kur dzimusi ideja par savu starptautisku folkloras deju festivālu Ļipa kust.

Ligita darbojas Upītes novadpētniecības muzejā, strādā par skolotāju. Folklora ir Andra un Ligitas prieks un dzīvesveids, ar kuru viņi ir aizrāvuši arī daudzus vietējos jauniešus, un, lai mācītu dančus un folkloru, viņi brauc arī uz citām Latvijas vietām. Tieši šo tradicionālo vērtību un vietējo kultūras bagātību saglabāšana un nešana tālāk turpina Ontona iesākto darbu, rādot, cik diža ir Latgale.

Četriem Ontona bērniem neapsīkst ideju jauniem projektiem, festivāliem Upītē un tēva saglabāto materiālu publicēšanā un popularizēšanā. Arī viņi savus bērnus ņem visur līdzi un nodod zināšanas tālāk, lai ne tikai sievas baltos lakatos, bet arī jaunā paaudze zinātu dziesmas un tradīcijas. Latvijas simtgadē Andris Slišāns uzsver ģimenes nozīmi, tāpēc novēl katram jaunietim atrast savu jaunieti, mājokli un radīt jaukus bērnus, bet visiem pārējiem sajust brīnišķīgo Latvijas spēku dažādībā, kā nesen atgādināja režisors Viesturs Kairišs: “Būsim vienoti, bet ne vienādi!”