Priesteris un Afganistānas kara veterāns Andrejs Mediņš: "Puikas un meitenes nevar audzināt pēc vienas šnites"
Jau vairāk nekā divdesmit gadu Andreja Mediņa vārds rada elektriskās strāvas pieskāriena efektu, raujot laukā no vienaldzības. Šim vīram – priesterim un Afganistānas kara veterānam – lūgšanu dzidrajā melodiskumā allaž izdodas ieplūdināt arī pa tādam uzbliezienam laicīgās pasaules sāpīguma stīgām, ka tas gan sajūsmina, pārsteidz un iedvesmo, gan provocē. Tagad viņš Bārbeles skolā grasās izveidot jauna tipa mācību iestādi – jauno tēvu skolu. Pēc lasītāju lūguma atkārtoti publicējam interviju ar Andreju Mediņu (pirmpublicējums 2017. gada pavasarī žurnālā "Patiesā Dzīve").
Priesteris Andrejs Mediņš ir neparasta dedzīguma un darbietilpības cilvēks, kurš līdztekus citām garīgās kalpošanas aktivitātēm izveidojis Kalna svētību kopienu – atkarībās nonākušo rehabilitācijas komūnu Bruknas muižā. Viņa vadībā sākotnējo cēlumu atguvusi laika zobam pamestā pils, iekopta palīgsaimniecība, tiek celta baznīca. Tas – pārsvarā ar pašreizējo un bijušo atkarībnieku rokām, jo priesteris paklupuša cilvēka iespēju atgriezties pie sevis un Dieva redz smagā darbā, padziļinātā liturģiskajā praksē un dzelžaini askētiskā ikdienas dzīvesveidā.
Man ar priesteri Mediņu gribējās parunāt par šāda spartiskuma nepieciešamību, taču norunātajā laikā viņu nesastapu. “Tēvs Andrejs ir jānotver skrējienā, jo ilgāk par pāris minūtēm viņš vienā vietā uzturēties nemēdz,” man gaiši skaidroja pilī satiktie Kalna svētību kopienai piederīgie. Skrējiens neapstājās pat tad, kad beidzot bijām sastapušies. “Kopiena nesen kā iegādājusies Bārbeles skolu. Steigšus jābrauc uz Bausku, lai saskaņotu arhitektoniskās nianses ēkas pārbūvei. Mašīnā parunāsimies, pēc tam varēsim objektu arī apskatīt,” skaidroja priesteris.
