Eva Juhņēviča par Dziesmu svētkiem: "Ja vajadzēs, es savā tautastērpā metīšos kaut rāpus"

Šorīt vēl nejūtos tā īsti pamodies. Labprāt guļu, līdz man bārda spilvenā ieaug...

Tas ir tik forši, ka pats vari plānot savu dienu! Es arī vienmēr esmu bijusi slavena ar to, ka ilgi guļu. Tagad diemžēl to nevaru atļauties. Reizēm no rītiem jūtos kā apvainojusies uz visu pasauli.

Te visapkārt ir tik daudz ļaužu, jau no agra rīta nav, kur apgriezties! Cik darba skudru esat Dziesmu svētku birojā?

Papildus Latvijas Nacionālā kultūras centra darbiniekiem mēs – Dziesmu svētku birojs – esam astoņi cilvēki, kas strādājam uz konkrētu svētku laika periodu un kas pievienojāmies centram pakāpeniski, sākot no 2017. gada. Bet mums aizmugurē ir vēl daudz neredzamo darītāju – piesaistītās puses, ar kurām strādājam, lai sagatavotos svētkiem.

Esmu pārsteigts – biju iedomājies, ka atnākšu, man būs viens drebelīgs tantuks pretī, kas ir sajucis prātā pēc tā lielā cepiena, kas medijos un sociālajos tīklos notika Dziesmu svētku biļešu sakarā. Bet tu galīgi neizskaties kā sajukusi prātā – esi jauna, skaista kā aktrise!

Daudz netrūka, un es varēju arī būt aktrise. Bērnībā gāju Pionieru pils tautas teātrī, vidusskolā mācījos Kinoaktieru studijā pie Ainas Matīsas un Arnolda Liniņa. Patika. Varbūt vajadzēja tomēr iet mācīties par aktrisi.

Pati kādreiz esi dziedājusi vai dejojusi un piedalījusies Dziesmu svētkos?

Skolēnu dziesmu svētkos esmu piedalījusies kā koriste.

Tad jau tik veca neesi, ja vēl atceries! Tu tiešām ļoti labi izskaties.

Paldies. Tas taču ir brīnišķīgi. Manuprāt, labi izskatīties – tā ir cieņa ne tikai pret sevi, bet arī apkārtējiem.

Tev ir kādi vaļasprieki? Varbūt sēņo?

Nesēņoju, jo man ir bail no atrašanās mežā. Tur ir tumšs un nevar saprast, kur jāiet. Meži man nepatīk jau kopš bērnības, vispār nepatīk nekas, kur nevaru pārredzēt laukumu. Man patīk klaji lauki un plašums. Kad biju maza, augu Aknīstē – tas ir Sēlijā. Tur ir tāda ļoti plakana zeme.

Tad tev jādzīvo Islandē. Tur ir tā – ja tu apmaldies mežā, vienīgais, kas jādara, ir jāpieceļas kājās. Tur koku vispār nav.
Nu ja! Jā, man arī kā menedžerei patīk pārredzēt laukumu, redzēt visu kopbildi.

Bet vaļaspriekus esmu šobrīd atmetusi. Vienīgais, ko esmu atstājusi, ir sporta zāle. Taču tas jau nav vaļasprieks, tā ir izdzīvošana. Vēl kādu laiku trenējos boksā.

Un tev vēl bail iet mežā!

Tas taču nav par spēku, bet par koncentrēšanos. Tā kā strādāju pasākumu industrijā, kur ikdienā riņķī apkārt ir daudz cilvēku, brīvo laiku vislabprātāk pavadu ar sev tuviem cilvēkiem.

Gan jau tev apkārt daudz draudzēties gribētāju saradās, kad izgāja pārdošanā Dziesmu svētku biļetes. Visi cepās par biļetēm.

Es arī cepos! Mēs kā rīkotāji arī bijām uz pauzes par to, kā tas notika. Ja noņemam emocijas un skatāmies uz faktiem – teju visas biļetes ir pārdotas. Jautājums ir tikai par to, ar kādām emocijām cilvēki pie tām tika, jo tāpat jau visiem bija zināms, ka pieprasījums pārsniedz piedāvājumu un visiem nepietiks.

Tad tu par šo arī pa galvu dabūji?!

Nu ja! Esmu izpilddirektore, un šajā gadījumā mana atbildība ir svētku administratīvā vadība no Latvijas Nacionālā kultūras centra puses.

Tajā sestdienā, kad tika palaistas pārdošanā biļetes, es pulksten 11 biju Zinātņu akadēmijā pie Biļešu paradīzes kases. Gribēju pārliecināties, kā sāksies process. Un tad arī redzēju, kā tas sākās nesākoties. Pulkstenis rāda 11, bet tās nabaga kasieres nosvīdušas, satraukušās kaut ko mēģina darīt, taču tā sistēma veras vaļāāā, lēni veras vaļāāā, cilvēki rindā jau kļūst nervozi...

Tas bija ļoti nepatīkami, kad sapratu, ka tehnoloģijas ir pievīlušas, un cilvēkiem šī sestdiena izvērtās par mokošu pārdzīvojumu.

Es tādu klientu iesūdzētu tiesā, lai atmaksā radušos zaudējumus.

Tagad jau pie pakalpojuma sniegšanas kvalitātes strādā abu pušu juristi. Mēs cīnīsimies par savu pārliecību visu biļešu pircēju vārdā.

Ja tu zinātu, kas man iekšā vārījās! Dziesmu svētki jau nav standarta liela mēroga pasākums. Tur ir kaut kas vairāk mums visiem. Tas ir nācijas lepnums!

Kad 2017. gadā sāku šeit strādāt, biju aizbraukusi pie Dublinas latviešiem. Iedomājies, tur cilvēki 200 kilometru divreiz nedēļā mēro uz mēģinājumiem, lai gatavotos Dziesmu svētkiem! Līdz ar to tas ir kas vairāk par vaļasprieku. Un tāpēc skumji un dusmas, ka biļešu pārdevējs līdz galam nebija padomājis, ka, lai sniegtu kvalitatīvu pakalpojumu atbilstoši mūsdienu tehnoloģiju attīstībai, ir jāsagatavojas par 200 procentiem.

Jutos tā, ka būtu gatava pati gan tos serverus uzlikt, ja varētu, gan izgrūstīt visas pārdevējas un mēģināt pati spiest, jo varbūt tas nostrādās. Ir neizsakāma vilšanās. Mēs kā rīkotājs slēdzām līgumu ar labiem nodomiem ar vienu no vadošajiem biļešu pārdevējiem, bet ir sniegts neatbilstošs pakalpojums.

Šī situācija ļoti liek pārdomāt – kā mēs katrs uztveram savu atbildību pret darbu un kvalitātes izpratni. Es zinu par sevi – ja vajadzēs svētkos, savā tautastērpā metīšos kaut rāpus, lai iespraustu kādu vadu, un pārbīdīšu visu, ko varēšu pacelt, ja tas palīdzēs novērst kādu tehnisku kļūmi. Man liekas, ka mēs taču visi gribam darbu paveikt tik labi, cik vien iespējams.

Ir tāda anekdote: džeks sakasa savu pēdējo naudu, aiziet uz hipodromu, un tur priekšā tāds vecs, pussapuvis zirgs, kurš saka: „Liec uz mani, es būšu labākais, es būšu pirmais, tici man!” Džeks to naudu uzliek uz šo kleperi, sacensības sākas. Bet vecais zirgs atpaliek no citiem pa pusapli, pēc tam pa apli, tad jau pa diviem, nokrīt zemē un elso. Vecis pieskrien klāt un jautā: „Ko tas nozīmē? Tu taču man apsolīji!” Un zirgs izdveš: „Nu nevarēju...”

Tā ir tieši šī situācija, kas mums kā rīkotājiem notika ar Biļešu paradīzi!

Bet vēl ir laiks līdz Dziesmu svētkiem.

Protams, ka ir laiks un daudz sagatavošanās darbu. Svētkos kopā ir 65 pasākumi, katrs ar savu programmu, pie katras strādā mākslinieciskās grupas, producenti, projekta vadītāji, tehniskais personāls. Sagatavošanās process kļūst arvien aktīvāks un pamanāmāks, jo ir palicis mazāk nekā 100 dienu līdz svētkiem.

Vai kādi normatīvie akti liedz jums pašiem izplatīt biļetes?

Mēs kā valsts iestāde paši nepārdodam biļetes. Tāpat kā mēs paši necepam kotletes dalībniekiem, mēs neceļam skatuves.

Tiek izsludināti konkursi uz konkrēto pakalpojumu, un saskaņā ar iepirkumu likumu tiek izvēlēts pretendents, kurš tad arī nodrošina nepieciešamo. Šajā gadījumā – biļešu tirdzniecību. Un zini, līdz tam brīdim Latvijas Nacionālajam kultūras centram nebija pamata apšaubīt Biļešu paradīzes profesionalitāti.

Bet šis nebija pirmais gads, kad Biļešu paradīze tirgo Dziesmu svētku biļetes. Vai es maldos?

Jā, 2015. gadā uz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem biļešu tirdzniecību nodrošināja. Cik zinu, tur viss bija kārtībā. Arī 2013. gadā uz Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem Biļešu paradīze apkalpoja, un viss notika atbilstoši tā laika iespējām.

Toreiz problēmjautājums bija par to, ka vispār bija maz sēdvietu biļešu uz svarīgakajiem koncertiem. Šogad pozitīvi ir tas, ka ir rekonstrukcija gan Mežaparka Lielajā estrādē, gan Daugavas stadionā.

Domā, pabeigs?

Pabeigs! Zinu, jo braucu uz darba grupām.

Bet vai steigā nebūs kā ar Barona ielu, kas ir sadrupusi jau pēc pirmās ziemas?

Nebūs! Katru nedēļu braucam lūkot. Labi, nav tā, ka savā mūžā būtu regulāri piedalījusies visādās būvdarbu vadīšanas sanāksmēs, taču nu jau esmu uztrenējusies un sāku pārzināt visādus celtniecības procesus. Šeit būvnieki ļoti labi apzinās, ka tas nav vienkārši viens liels objekts, ko uzcelt un par ko saņemt samaksu.

Jo viņus nonesīs vienkārši!

Tieši tā. Viņi strādā divās maiņās. Būvuzraugs reiz atzina, ka, strādājot šajā jomā jau nez cik gadu, pirmo reizi redz, ka celtnieki strādā klusējot. Manuprāt, tas ir labs rādītājs. Kad tu pēdējoreiz biji Mežaparka estrādē?

Es biju uz Lady Gaga koncertu 2012. gadā. Tas bija forši! Iznāca uz skatuves resns kā sivēns un leca tik traki. Un neviens neticēja, ka tā ir viņa. Man viņa dikti patīk!

Lady Gagai viss ir kārtībā! Man arī tas koncerts ļoti patika.

Bet par klusējošajiem celtniekiem... To saskatu kā atbildību pret šo visas tautas pasākumu. Es nemācēšu tā dikti precīzi un skaisti pateikt, bet viens ir skaidrs – tas ir mūsu DNS, mūsu identitāte, kas spraucas caur Dziesmusvētku kopābūšanu ārā.

Un arī man šis latviskuma gēns nāk ārā, ļoti izjūtu šo apzināto sajūtu ikdienu strādājot. Tas taču ir UNESCO mantojums. Dziesmu svētki ir vērtīgākais, kas mums kā tautai ir.

Tā ir tautas manifestācija. Kā bija pirmsākumos... Latvietis taču dzīvoja viensētā, nošķirti no citiem. Un tad uz Dziesmu svētkiem visi sabrauca no malu malām, ikdienā jau cits citu nesatika – bija jākopj lauks, jāstrādā. Un te viņi visi sarīkoja svētkus un sabrauca kopā sadziedāties. No viensētas izvilkt ārā, sapulcināt visus kopā un atrast iemeslu, kāpēc tos vienpašus sapulcināt… Un ne jau dzeršanas dēļ!

Bet dziedāt!

Tagad vēl ir Latvijai zīmīgā jubileja – 100. Šie Dziesmu svētki ieies vēsturē, un atsauksmes pa pasauli skanēs vēl vismaz simt, ja ne divsimt un trīssimt gadu! Bez biļetēm palikušajiem tomēr paliek arī iespēja koncertus skatīties TV, internetā.

Tieši tā – 30 000 sēdvietu Mežaparkā un 10 000 sēdvietu Daugavas stadionā. Vairāk nav! Bet ir tiešraides LTV un LR, ir feisbuks, būs LMT Straume, ārvalstnieki varēs koncertus skatīties ltv.lv, par ko ar Latvijas Televīziju esam vienojušies.

Zinot, ka visiem nepietiks biļešu, ļoti strādājam, lai pasākumus redzētu pēc iespējas plašāka auditorija, arī tie, kas nebrauc uz koncertiem klātienē. Aicinām arī pašvaldības apdomāt, varbūt pilsētas laukumos vai kultūras centros var uzlikt ekrānus, lai svētki būtu pieejami visiem. Mēs palīdzēsim ar LTV signāla nodrošināšanu. Zinu, ka mana krustmāte neatbrauks uz Rīgu, bet viņa varbūt aizies līdz tam pilsētas centram un pie ekrāna baudīs koncertus.

Kā hokeja spēles teltīs rāda!

Pašlaik risinām pārrunas ar starptautisku tehnoloģiju kompāniju, kas, cerams, nāks talkā un izvietos ekrānu Rīgā. Strādājam, lai būtu vairākas publiskās skatīšanās vietas. Pateicoties tehnoloģijām, mēs varam sekot līdzi un būt kopā un klāt jebkur!

Mēs varam sasēsties ģimenes un draugu pulkā, uzlikt ekrānu dārzā, sapucēties, sapīt vainagus un būt kopā. Pieļauju, ka šīs emocijas būs ļoti tuvu tām, pēc kurām visi tiecas koncertos.
Šie ir izaicinājuma Dziesmu svētki, jo ļoti daudzas lietas mainās un nekas vairs nebūs tā, kā līdz šim ir.

Par koristiem man ir viena klīstoša leģenda prātā: diriģents Gido Kokars esot aizbraucis, ja nemaldos, uz Armēniju un stāstījis savā švakajā krievu valodā: „Pered prazņikam pesņi u nas proishoģit boj korov.” Šie, protams, saprata, ka pirms Dziesmusvētkiem Latvijā notiek govju cīņas! (Abi smejas.)

Starp citu, skates, kas tagad notiek pa Latviju, ir publikai pieejamas. Tās ir nozīmīgas dalībniekiem, un viņi noteikti priecāsies, redzot, ka tiek novērtēts arī viņu sagatavošanās process. Tas, uz ko gribu vērst uzmanību, – Dziesmu svētki nav tikai noslēguma koncerts Mežaparkā. Patiesībā tā ir nedēļa, kurā ir deviņu tautas mākslu spožākā kulminācija.

Man gājiens asociējas ar Dziesmu svētkiem.

Šogad būs jaunievedums – gājiens būs svētku sākumā, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad tas bija pirms noslēguma koncerta.

Pareizi! Tad vēl neviens nebūs ne noģībis, ne izmircis, ja nu gadījumā ietrāpīsies lietus.

Svētdienā būs skaista svētku atklāšana ar gājienu, un nākamajā svētdienā būs brīnišķīgs noslēguma koncerts. Cilvēki būs atbraukuši priecīgi, baltās blūzēs, svaigiem ziediem matos. Līdz šai idejai nonācām, domājot par svētku dalībnieku noslodzi – mums šogad piedalās 43 ar pusi tūkstoši cilvēku. Tas būs lielākais skaits Dziesmu un Deju svētku līdzšinējā vēsturē.

1. jūlijs būs diena, kas būs veltīta svētku dalībnieku sumināšanai, un gājiens beigsies nevis Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī, bet gan Skonto stadionā jeb Svētku kvartālā. Dalībnieki varēs pēc gājiena atvilkt elpu, būs padomāts par pusdienām un labu sajūtu.

Pēc gājiena būs aptuveni stundu un 20 minūtes garš koncerts īpaši dalībniekiem. Šo koncertu gatavo Kārlis Lācis kopā ar Jāni Ozolu un Viesturu Meikšānu. Tur būs īpaša programma ar ikvienam dalībniekam atpazīstamiem un mīļiem skaņdarbiem, sākot ar dziesmām, kādas reiz bijušas Dziesmu svētku noslēguma koncertos, līdz Renāra Kaupera Manai dziesmai. Tas būs Latvijas dažādu žanru spilgtāko skatuves mākslinieku sveiciens svētku dalībniekiem. Būs skaisti!

Un mēs, pārējie, varam iet pie sētas un paklausīties?

Jā, bet tikai pie sētas. Jo iekšā tiks vienīgi dalībnieki! Taču visa Latvija šo koncertu varēs vērot TV ekrānos. Šī ir pilnīgi jauna iniciatīva. Ņemot vērā, ka dalībnieki visu nedēļu mūs priecēs, tad vēlamies pateikt paldies viņiem visiem un ceram, ka šis koncerts viņiem dos pozitīvu lādiņu. Visi atbrauks uz Rīgu ar saviem autobusiem, izmitināsies pa skolām un tad tusēs. Šeit pirmajā dienā visi būs kopā. Varēs iepazīties, aprunāties, apskatīt cits cita jauno tautastērpu.

Man vispār šķiet, ka šie ir izšķiroši Dziesmu svētki, lai katrs apzinātu, ka mums ir jānodod šī izpratne par mūsu latvisko kodu un simbolu jaunajiem, lai tradīcija turpinātos. Šobrīd aizvien ir ar mums tā pēdējā paaudze, kas Latviju ir redzējuši pirms kara. Un viņu piederības sajūtu, to lepnumu par to, ka šādi svētki ir, nu ir iespēja nodot tiem mazajiem.

Tiem, kas ir kustībā iekšā, tas nododas tālāk dabiski. Mums ir tik skaisti stāsti par dzimtām, kas jau četrās paaudzēs piedalās Dziesmu un Deju svētkos. Bet kā ar tiem, kas nedzied, nedejo? Mūsu uzdevums ir runāt, stāstīt un veidot šo piederību. Viņiem nav jādzied un jādejo, bet viņiem ir jāsaprot šis fenomens un jālepojas ar to!

Kā tu domā? Ja man dikti sagribētos būt tur klāt, es varētu pieteikties un strādāt kā brīvprātīgais? Neesmu par vecu?

Mierīgi!

Es vienmēr esmu gribējusi būt brīvprātīgā. 2004. gadā braucu līdzi Latvijas futbola izlasei uz Portugāli. Tur iepazinos ar vienu sievieti no Spānijas, ap gadiem četrdesmit, kura bija pārtraukusi darba attiecības uz trim mēnešiem, lai varētu kā brīvprātīgā piedalīties futbola čempionātā. Viņa bija atbildīga par mūsu Latvijas izlasi.

Tas, ko redzēju, – ka cilvēks aiz brīva prāta, mīlot futbolu, lai būtu tur iekšā, pamet ģimeni, pamet darbu un par ēdināšanu, izmitināšanu un emocijām ir gatavs strādāt. Tas man palika ļoti spilgtā atmiņā. Un vienmēr cerēju un joprojām ceru, ka kādreiz varētu strādāt kā brīvprātīgā kādās olimpiskajās spēlēs.

Tikko izsludinājām brīvprātīgo pieteikšanos uz Dziesmu un Deju svētkiem. Tā būs vēl viena iespēja būt klāt svētkos, un darbu būs daudz – ārvalstu viesu pavadīšana, puķu pasniegšana virsdiriģentam, ūdens padošana gājiena laikā, vietu ierādītāji, diplomu pasniegšana, kafijas pienešana māksliniekiem utt.
Ikviens, sākot no 16 gadu vecuma, var atrast savu darbiņu. Šādā veidā Dziesmu svētkos iesaistās vēl vismaz 1000 cilvēku.

Runa ir tikai par jauniešiem, vai arī, piemēram, cilvēks manos gados var pieteikties?

Protams, ja vien veselība atļauj.

Skābekļa balons uz muguras un – aidā!

Kāpēc ne? Kad organizēju Rīgas maratonu, kā brīvprātīgās darbojās kundzes krietni gados. Gaidīts ikviens cilvēks, kas ir gatavs veltīt savu laiku tajā nedēļā. Nav runa par fiziski smagiem darbiem, – tos nodrošina speciāls ārpakalpojums, kas paveiks gan skatuves darbus, gan kraušanas.

Bet, ja mani, bezbiļetnieku, nepaņem, ja ar ģimeni sataisos un atbraucu uz vienu pilnu dienu, man Rīgā būs, ko redzēt?

Protams! 44 pasākumi ir bez ieejas maksas. Vērmanes dārzā un Esplanādē būs arī amatnieku tirgus, un katru dienu būs uz skatuves sava programma – folkloras diena, kapelas diena, mazākumtautību diena un tā tālāk. Esplanādē būs pūtēju dižkoncerts, bērnu folkloras, senioru koru koncerts. Strādājam, lai šajās vietās arī būtu publiskās skatīšanās vietas ar ekrāniem. Un visa Rīga būs pilna ar dalībniekiem krāšņos tērpos.

Manuprāt, Dziesmu svētki ir latviešu Facebook!

Tieši tā! Bet bez svētku dalībniekiem neeksistētu šis latviešu sociālais tīkls, tad tā būtu tikai vīzija. Tāpēc arī Dziesmu svētki ir vērtīgākais zīmols, kas Latvijai pieder. Neviena reklāma par Dziesmu svētkiem nebūs labāks vēstnesis kā dalībnieks, kas pauž savas patiesās emocijas piedaloties.

Starp citu, kā dalībnieki te sabrauks aptuveni 3000 latviešu no citām valstīm. Tas ir ļoti daudz! Salīdzinot ar iepriekšējiem svētkiem, tas ir dubultā!

Tad re, kur ceļš, pa kuru aizbraukušos latviešus atvest mājās!