Bez rokas un kājām, bet ar dzīvesprieku: tā dzīvo Sanita no Džūkstes

Viņa piedzima Aizputē vēl padomju gados, un tolaik, pirms teju pusgadsimta, dzīvokļa apsildei bieži izmantoja saulīti, ierīci, kuras siltums nāca no sakarsušām spirālveida stieplēm. Sanitai bija tikai 4 mēneši, un mamma, aizgājusi uz kūti, atstāja meitēnu vienu pašu ratos, līdzās pie elektrības pieslēgtajai "saulītei". Kā gadījās, kā ne, bērns sildītāju uzrāva sev virsū... Kad tēvs pamanīja dūmus, bija jau par vēlu – bērnam gandrīz nodega viena kāja, otrai kājai visa pēda, līdz elkonim kreisā roka. Tā viņa visu mūžu arī dzīvo, bet par likteni nesūrojas. Tieši otrādi – ir laimīga un uz dzīvi raugās ar pozitīvu skatu. Sanitai ir dzīvesbiedrs, meita un trīs mazbērni.

Jūs pārvietojaties ar riteņkrēslu, kuru vadāt pati.
Man tādi ir divi – viens, lai brauktu pa dzīvokli, bet ar otru dodos ārā, jo tie ir ar rokas vadību. Kad biju maziņa, dzīvoju Baldones sanatorijā. Tur ratiņu nebija – šļūcu uz viena ceļa. Uz Baldoni tiku nosūtīta, jo vajadzēja taču izglītoties – tur mācījās tādi kā es. Vienīgais mīnuss, ka tur bija pieejama tikai četru klašu izglītība.
Daudziem šķiet neticami, ka jums ir laimīga ģimene un arī pati vienmēr cenšaties smaidīt.
Ar pirmo vīru, kuram pašam nebija abu kāju, nodzīvojām 12 gadus – līdz viņš aizgāja aizsaulē. Kaut kā pa abiem mēģinājām tikt galā ar meitu, jo tajā laikā, kad viņa piedzima, nekādu pamperu nebija – pašiem nācās mazgāt autiņus. Protams, nebija viegli, bet mēs nekad nesūkstījāmies.

Tagad jau 15 gadus dzīvoju ar draugu, kurš ir pilnīgi vesels. Abi sapazināmies Džūkstē – bijām kaimiņi. Viņš vēlējās savu dzīvi saistīt ar mani – viņu pilnīgi neuztrauc manas ķermeņa nepilnības. Kad iepazināmies, bildu viņam, ka esmu invalīde, uz ko viņš atbildēja: nu un kas – cilvēks taču vien esi! Precēties gan patlaban vēl nedomājam.
Jums ir tikai viena – labā – roka. Kā ar visu tiekat galā?
Es kopš mazotnes esmu piešāvusies visu darīt ar vienu roku, nekad neesmu čīkstējusi. Jau bērnībā zināju un sapratu, kāda mana dzīve būs. Ar vienu roku pati saklāju sev gultu, apģērbjos, bet daudz ko citu palīdz izdarīt vīrs. Tāpat paēst ar labo roku varu, arī kafiju uztaisīt. Un arī mazbērniem ar vienu roku palīdzu, ja ko vajag izdarīt.

Ja es pati kaut ko nevaru, man palīdz lielākā mazmeita. Bet, cik vien varu, cenšos ar visu tikt galā pati. Cilvēki, kuriem vispār nav roku, piešaujas ar kājām gan ēst, gan zīmēt. Bet man taču ir vismaz viena roka!
Kā paiet ikdiena?
Lielākoties pa mājām – ņemos ar dzīvnieciņiem, viņus baroju. Mēģinu mazgāt istabas, kaut ko vēl ar vienu roku paveikt mājās, vienīgi vīrs parasti to neļauj darīt. Viņš uzstāj, lai liekos mierā – neesot ko mocīties. Diezgan daudz laika cenšos pavadīt ārā. Dzīvojam pirmajā stāvā, pa trepēm palēnām nokāpju pati, tad ierāpjos ielas ratos un dodos pabraukāties pa Džūksti vai vismaz pie draudzenes.
Nokāpjat?
Atstutējos pret vienu – mazāko – kāju, ar otru mēģinu kaut kā tikt lejā. Bet parasti lielākoties staigāju uz ceļiem – rāpoju. Līdzīgi tieku augšā pa trepēm arī pagasta kultūras namā, ja tur notiek kāds pasākums.

Un jūs nesatrauc svešas acis, kas tādās reizēs ar žēlastību vēro?
Kāda man daļa gar citiem! Turklāt uz kultūras namu lielākoties nāk savējie, kas mani jau labi pazīst. Dažreiz mazie bērni gan mēdz prasīt, kas tai tantei ir un kas viņai kaiš. Tad vecāki viņiem pasaka, ka esmu slima, ka man grūti, un bērni nomierinās. Bet vispār pie manis teju vai līp klāt, grib, lai ar viņiem spēlējos, kaut ko citu padaru. Tikai no sākuma viņi uz mani tā jocīgi raugās, bet jau pēc neilga laika pierod.
Un droši vien arī mazbērni neliek jūs mierā?
Viņi te Džūkstē dzīvo gandrīz kaimiņos – tajā pašā mājā, vienīgi ar citu gaiteni. Tā kā mans hobijs ir zīmēšana, mēs to darām visi kopā.
Ar zīmēšanu esat aizrāvusies tā nopietni?
Ne visai, kaut gan viena pašas radītā glezna ir mums pie sienas.
Minējāt dzīvniekus. Cik tad jums to ir?
Četri suņi, pieci kaķi un viens āzis.
Bet jūs taču mitināties dzīvoklī!
Divi lielākie suņi dzīvo ārā, arī mazie taksīši, kad vēlas, paši izskraidās pa āru. Āzim vieta izbrīvēta šķūnī, kas pārveidots par tādu kā kūti. Tur viņam ir siens, ko vīrs sagādājis no pašu apkārtnē pļautās zāles.
Kāpēc jums abiem sagribējās āzi?
Iepriekš mums bija kazas, un vajadzēja āzi. Kazu vairs nav, palicis vien uzticamais draugs āzis.

No Džūkstes kaut kur citur braucat?
Reizi divos gados dodos uz Nacionālo rehabilitācijas centru "Vaivari", bet parasti lielākoties dzīvojos mājās. Uz citurienes pasākumiem nav ko rauties, jo mums autobusi iet tikai divas reizes dienā un ir problēmas tikt atpakaļ. Mašīnas mums nav, tāpēc, ja man vajag kur tikt, paņemu šoferi.

Tie, kas mīt pilsētās un ar mazāko kaiti skrien pie ārstiem, reizēm nevar saprast lauciniekus, kuriem dakteri tik viegli nav pieejami. Ko darāt jūs, ja kaut kas ar veselību noiet greizi?
Par laimi, es praktiski neslimoju. Ja kādreiz vajag, sazvanu ģimenes ārsti vai dodos uz vietējo ambulanci. Ja man izraksta zāles, meita tās nopērk. Visi nepieciešamākie medikamenti, piemēram, sirds zāles un pretsāpju līdzekļi, stāv mājas aptieciņā. Viena kaite gan man ir – mēdz sāpēt nieres. Reiz, aukstā laikā braucot uz veikalu, tās apsaldēju, turklāt nierēm par labu nenāk arī tikpat kā nepārtrauktā mājās sēdēšana. Mani gandrīz jau gribēja sūtīt uz operāciju, bet es pateicu, ka nevajag – dzeršu kazas pienu. Tolaik mums vēl bija kazas, un man izdevās sevi praktiski izārstēt. Bet citādi nekas nekaiš, sūdzēties nevaru.
Un ko varat ieteikt tiem, kas par savām veselības problēmām teju nepārtraukti gaužas, kaut gan salīdzinājumā ar jums viņu kaite varētu šķist sīkums?
Nav ko čīkstēt – tas tāpat neko nedos. Labāk laiku veltīt kaut vai sportošanai, ja tas ir iespējams. Ir pietiekami daudz piemēru par stipriem cilvēkiem – lai mācās dzīvot tā, kā viņi.
Pat daudziem veselajiem nākas padomāt, kā neiedzīvoties liekajos kilogramos. Bet kā ir ar tiem, kas piekalti riteņkrēslam?
Ja sēdi ratiņos, no liekajām kalorijām tiešām jāuzmanās – jo vairāk ēd, jo lielāks būs svars. Man pašai pirms kāda laika aizkāpa līdz 85 kilogramiem, un bija ļoti grūti braukt. Tagad ir 70, un svars, par laimi, joprojām turpina rukt.
Kā tas izdevās?
Es dodu priekšroku diētiskiem ēdieniem un gandrīz nemaz nelietoju sāli. Piemēram, gaļu un zivi gatavoju vispār bez sāls, zupai to lieku minimāli – ja manējiem vajag vairāk, viņi paši sev pieber. Protams, ēdu kartupeļus, makaronus, bet visam uz šķīvja jābūt minimālā apjomā.
Tā jau laikam ir – ja pie ēdiena nepieliek sāli, tad tādu tiešām mazāk gribas ēst?
Tas tiesa. Bet ne tikai tamdēļ nelietoju sāli. Un tā jau četrus gadus. Viens dakteris man teica, lai uzpasējot savas nieres, tālab neko sālītu es nedrīkstu. Ja runā par garšvielām, tad izvēlos tādas, kurās nav sāls.
Un kādi vēl ir ieteikumi citiem, kas arī pārvietojas riteņkrēslā?
Tiem, kuriem ir lieki kilogrami, ieteiktu mazāk lietot saldos ēdienus, smalkmaizītes, jo tas ļoti paaugstina svaru. Man ir krustmeita, kas sver 150 kilogramu un nekādi nespēj tos mazināt. Kamēr viņa dzīvoja pie manis, svars ruka, jo viņa neēda ne čipsus, ne smalkmaizītes, neko tamlīdzīgu. Bet tagad aizgāja savā dzīvē, un kilogrami atkal atgriezās.
Ko vēl varat ieteikt papildus uzturam?
Vairāk sportot. Man, piemēram, iznāk gana pasportot, braucot ar saviem ratiņiem, jo pati tos stumju ar roku – tādā veidā sanāk izkustināt ķermeni. Ja vien ir iespēja, vajag censties pavingrot. Kad esmu Vaivaros, vienmēr izkāpju no ratiņiem un pavingroju.
Kāds cilvēks ir, tādam viņam jādzīvo. Nav ko čīkstēt – drīzāk jādomā, kā uzlabot savas dzīves kvalitāti un atjaunot prieku, lai seja allaž spētu atplaukt smaidā.