Ieva Adamss: "Sieviete drīkst strādāt tikai tādu darbu, kas viņai sagādā baudu!"

Vispirms es gribētu tikt skaidrībā, kas tu tāda esi un kāpēc izskaties tik atšķirīga no klasiskā Latvijas iedzīvotāja. Kas ir tavi vecāki?
Nu redz, Latvijas vienīgā geiša patiesībā sastāv no tatāriem, ebrejiem, latviešiem un krieviem. Tā, lūk!

Ziemassvētkus svini?
Protams! Tad taču ir mana vārdadiena. Un arī uzvārda diena.

Adamss tiešām ir tavs īstais uzvārds?
Nē, pseidonīms – kopš brīža, kad sāku strādāt radio. Pasē esmu Lejiņa.

Ļoti skaists uzvārds! Tev piestāv!
Augšiņa būtu vēl labāk. (Abi smejas.)

Žurnālos tevi mēdz pieteikt kā sabiedrības dāmu. Nekad neesmu izpratis, ko šis apzīmējums sevī ietver. Ar ko tu nodarbojies?
Jā, dīvaini, vai ne? Patiesībā esmu pilnas slodzes mamma un sieva, bet profesionāli – pasniedzēja Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā.

Mācu studentiem tādas zinības kā zīmolvedība, korporatīvā reputācija, suģestējošā komunikācija. Vēl esmu smaržu pārdošanas... hmm, kā lai to nosauc... veicinātāja? Lasu seminārus parfimērijas pārdevējiem par jaunumiem smaržu pasaulē. Bet ziemā pārdodu kažokus.

Kāpēc tieši kažokus?
Par kažoku mīli kļuvu jau bērnībā, jo manai mammai kā jau zvaigznei (leģendārā operdziedāja Rita Zelmane – Kas Jauns) bija skaisti kažoki un kažokādas apkakles, kur bija tik kaifīgi iegremdēt seju. Toreiz, kad ziemas vēl bija īstas, rīti sasaluši un mazie vecie trolejbusi pārbāzti, mēdzu nemanāmi pieglausties arī citām tantēm ar lapsādām ap kaklu. Tās joprojām ir vienas no manām spilgtākajām bērnības atmiņām.

Taču es mīlu dzīvniekus. Varbūt es pat varētu atteikties no gaļas, bet ne no kažoka. Tāds dīvains veģetārietis sanāktu, vai ne?

Ko tu ēd? Izskaties ļoti normālā formā. Krūtis savējās?
Jā gan! Tur iekšā ir steiks, svaigie salāti un austeres.

Fui, man austeres riebjas. Es ar tevi nevarētu bučoties.
Tas ir ļoti labi!
Esmu jūras adikts (atkarīgais – Kas Jauns). Es kā reliģiozs cilvēks ar gadiem nonācu pie secinājuma, ka nevaru īsti pakļauties nevienai oficiālai reliģijai.

Pagāns dzimu un pagāns nomiršu, jo mans Dievs ir daba. Īpaši tā daba, kas ir šķidrā veidā, proti, jūra un okeāns. Varbūt tieši tāpēc liktenis man lēmis piedzimt Latvijā un raudzīties uz jūru Kaltenē, kur novembrī aukstais vējš sit logos sāļās šļakatas, jūraszāles un pat kādu sīku kazragu. Neko kaifīgāku neesmu piedzīvojusi.

Nu jau tu runā kā veca tante! Tev nav bail novecot?
Laiku pa laikam uzdodu sev šo jautājumu un nejūtu nekādu paniku. Vēl ne. Manuprāt, tīri labi turos kopā, galu galā man ir tikai 42! Bez botoksa un šmotoksa, ar rīta un vakara krēmu. Par labajiem gēniem saku paldies vecākiem.

Ceru, ka es kā biomateriāls varētu būt noderīga arī pēc nāves. Varbūt kādu smuku somiņu vismaz varēs no manis uzšūt...

Ohoo! Tev laiks tetovēties!
Jā, pareizi! Tad ādai būs lielāka vērtība, vai ne?

Skaidrs! Sāc jau tagad. No vienas kājas sāc uz augšu tetovēt tādus mazus uzrakstiņus „Ieva Adamss, Ieva Adamss, Ieva Adamss”... Koncentrācijas nometnē vācu laikos esot bijusi tāda uzraudze Ilze Grūbe, un viņa esot sev šuvusi cimdus un vēl visu ko no tetovētu cilvēku ādas. Noskatījusi, kam smukāki tetovējumi, nosmacējusi gāzes kamerā un tad dīrājusi nost. Nezinu, vai tā ir īstenība, bet bērnībā tādu stāstu dzirdēju.
Esmu bērnībā redzējusi fotogrāfijās lampu abažūrus, kas ir taisīti no cilvēka sejas ādas. Biju ciemos, un tur bija bilžu albums par genocīdu. Iedomājies – galva uzmaukta uz lampas! Uzstiepta ar visiem matiem. Drausmīgi un... fascinējoši vienlaikus. Tāda radoša pieeja resaiklingam.

Ak Dieviņ tētiņ!
Nē, nu paklau! Miermīlīgie budisti, piemēram, visur pasaulē izmanto savos rituālos cilvēku kaulus – galvaskausus un liela kaulus. Kas gan ir tik īpašs mūsu ķermenī?! Ne jau tā izmantojums ir svarīgs, bet gan ideoloģija, kas ļauj vai aizliedz nomocīt dzīvu būtni. Arī mana mazā meita saka: „Ja es nomiršu agrāk par tevi, lūdzu, izbaro mani sunīšiem – es viņus ļoti mīlu.” Un es viņu saprotu.
Vispār, skatoties uz saviem senčiem, prognozēju sev diezgan garu mūžu – nez vai pat sunītim tur vēl atliks ko grauzt. Ja vien priekšlaikus neuzkritīs uz galvas liktenīgais ķieģelis, protams.

Vai klavieres! Es to vienā filmā redzēju.
Klavieres man vairs neuzkritīs – tās es uzvarēju jau zaļā jaunībā.

Mācījies spēlēt, ja?
Esmu Konservatorijas absolvente, muzikoloģe. Ērģeles arī spēlēju.

Tu un spēlē ērģeles?! Tas izklausās pēc zaimošanas – ārprāts kaut kāds!
Zaimošana ir tavi aizspriedumi. Ērģelēm vajag nevis reliģisko piederību, bet normālu vēdera presi.

Kāpēc? Nav jau pašam jāpūš tajās taurēs.
Tāpēc, ka spēlē gan ar rokām, gan kājām. Kas tad ir tie basi? Tie ir šie apakšējie pedāļi.

Kāpēc tad ar mūziku nenodarbojies? Skat, nevis staigātu pa pasākumiem, bet spēlētu ērģeles Ziemassvētku vakarā pa baznīcām. Saģērbusies termoveļā, jo baznīcās ziemā kā ledusskapī.
Ērģelniece neesmu, jo termoveļa man riebjas, saproti?! Labāk jau zīds un kažokādas.

Kas par prasībām – zīds, kažokādas, bet tas viss taču maksā! Tev ir kāds lielais dzīves sapnis?
Nu, tā varētu teikt. Sapnis – no zīda pāriet tikai uz kažokādām (smejas), kārtīgi sapakoties un pārcelties uz Sibīrijas taigu, uzcelt guļbaļķu mājiņu un vērot putnus... vai lāčus.

Kāpēc tieši Sibīrija?
Ai... vienkārši mazāk cilvēku – vairāk skābekļa. Mani nebiedē izdzīvošana. Ir jau izklaidējoši uzkrāsot sarkanas lūpas, dzert šampanieti un uzklausīt komplimentus, bet galu galā tas kļūst par tādu pašu rutīnu kā jebkurš darbs. Un tad tu saproti, ka jaunas somiņas vietā gribi zirgu. Spalvainu. Iet mežā un nomedīt lāci.

Šaut vispār proti?
Protu, un tīri ciešami, starp citu. Mans tētis, bijušais kareivis, savulaik mani kā mazu meitenīti izklaidēja šautuvē. Nesen vīrs gribēja pārsteigt ar baigo eksotiku un, iedomājies, aizveda mani uz to pašu šautuvi, kur bērnībā šāvu kopā ar tēti!

Tu gadījumā nespēlē teātri?
Profesionāli diemžēl ne, bet es ļoti gribētu! Neesmu gan šo vēlmi nekad agrāk vēl skaļi paudusi.
Bet visvairāk gribētu ierunāt multenes. Klauns manī ir mūžam dzīvs! (Smejas.)

Es kādreiz radioteātrī ierunāju vienu lomu Mazajā princī, kas tika izdots diskā.
Ierunāji dzērāju vai iedomīgo karali?

Man liekas, ka iedomīgo karali.
Jā, tipiski!
Man jau ir, par ko būt iedomīgam, jo esmu skaists tomēr.

Skaists, blonds un galvenais – kautrīgs.
Ļoti. Atšķirībā no tevis. Man ir visas tās labās īpašības, kuru nav tev. (Abi smejas.)

Un novērošanas spēju noteikti nav šajā sarakstā.

Kas ir novērošanas spējas? Sēdēt ierakumos un krāsot lūpas?

Pamanīt labās īpašības citā cilvēkā, Dāvid.

Kā nu ne – tavas labās īpašības ir man acu priekšā! (Paskatās uz Ievas dekoltē.) Ne velti jau pašā sākumā par tām apjautājos. Kādreiz nāci arī pie manis uz Dāvidšovu. Neatceries, par kādu tēmu toreiz runājām?
Kā par ko?! Par seksu – tu jau ne par ko citu nebiji spējīgs ar mani runāt! Cik tas viss šobrīd man šķiet novecojis...

Jo tev ir vīrs? Nesen tikos ar slaveno psihoterapeitu Viesturu Rudzīti, un viņš mani pārsteidza, paziņodams, ka sievietes dzīves misija ir tikai sēdēt mājās, audzināt bērnus...
Apmēram tā tas arī ir.

Tev tiešām patiktu sēdēt mājās?
Beidz, Dāvid, tas taču nav par sēdēšanu mājās. Nevajag no viena grāvja braukt otrā. Sieviete tiešām drīkst strādāt tikai darbu, kas viņai sagādā baudu. Ja viņas darbs ir viņas hobijs.

Ak, tāpēc ir tik daudz prostitūtu?
Stulbenis... (Smejas.) Dienās, kad man ir lekcijas, zinu, ka vakarā priecīga nākšu mājās un mani ar vakariņām sagaidīs priecīgs vīrs. Jo es pārnesu mājās savu prieku un iedvesmu, nevis rūgtumu un nogurumu.

Tad jau tu esi vampīrs?
Brīnies, kāpēc pedagogi paliek jauni un skaisti?

Ūja, ūja! Kas tie par brīnumiem?
Tāpēc, ka mums ar studentiem ir mijiedarbība. Pieņemu, ka tā mani atjauno daudz vairāk nekā kāda detoksa kūre, superdiēta vai botokss. Mans botokss ir mani studenti.

Gaidi! Gan jau līdz botoksam vēl tiksi.
Aha, es pagaidīšu. No botoksa nebaidos. Vienīgais, no kā man ir bail, tie ir zirnekļi. Šīs bailes neesmu spējusi pārvarēt kopš bērnības.

Kāpēc?
Te nav atbildes – kāpēc. Man vienkārši stingst kājas, kad ieraugu zirnekli.

Ja vajag anestēziju zemāk par jostasvietu, vajag vienkārši zirnekli parādīt. (Abi smejas.)
Esmu ievērojusi, ka tieši šīs paranojas dēļ nelabprāt staigāju ar izlaistiem matiem. Ja kāda šķipsna pieskaras kaklam vai pleciem, rodas sajūta, it kā uz ķermeņa būtu nokļuvis zirneklis. Fui!

Tavs vīrs tevi esot izcēlis no sarežģītas dzīves situācijas. Nenojautu, uz pieres tev nebija rakstīts, ka dzīvo pusbadā.
Ak, tik traki jau nebija... Vienkārši viens periods manā dzīvē bija bez ienākumiem. Tie bija deviņi mēneši.

Kā var izdzīvot deviņus mēnešus galvaspilsētā bez ienākumiem? Stāsti recepti!
Tur nav nekādu triku, jo vienkārši izdzīvo no dienas uz dienu, būtībā pateicoties ticībai. Tam, ka kaut kādā veidā tas atrisināsies. Un katru dienu kaut kas arī atrisinās. Patiešām, kā no zila gaisa.

Kā tas iespējams? Ne jau pārtikas sainīti tev kāds regulāri pie durvīm lika.
Apmēram tā! Paziņa pēkšņi atved milzīgu pašceptu maizes klaipu, es to sadalu daļās un samainu ar draugiem pret citu pārtiku.

Kad atskatos uz šo laiku, domāju – kāda gan biju muļķe, kāpēc neprasīju kaut vai savai mammai palīdzību vai bijušajiem boifrendiem?! Nezinu, tobrīd tādas domas vienkārši prātā neienāca, jo viss jau vienmēr atrisinājās. Piemēram, beidzas sejas krēms vai šampūns. Domāju, ko nu?

Bet nākamajā dienā mani uzaicina uz kaut kādu karaoke konkursu, kurā uzvaru. Un iedomājies, kas bija dāvanā? Šampūni un krēmi! Neticami! Līdz ar to šī dzīves pieredze man mācīja – dzīvo kā putniņš debesīs. Ne tu ar, ne tu pļauj, bet Dievs tik un tā par tevi rūpējas. Tas bija īsts ticības stiprināšanas maratons.

Bet kā maksāji par īri?
Nemaksāju. Tā bija vienīgā joma, kurā šaubījos par augstāko spēku palīdzību. Bet arī tas atrisinājās! Kā Mozum, kam, ejot pāri jūrai, ūdens pašķīrās tikai tad, kad jau sāka smelties mutē, arī man viskritiskākajā brīdī parādījās pielūdzējs – mans nākamais vīrs, kuram tas parāds šķita vienkārši smieklīgs.

Aizvien nesaprotu, kā varēji izdzīvot bez naudas? Gāji uz prezentācijām, lai paēstu?
Nē, piedod, partybomzis nekad neesmu bijusi. Bet tādi neizskaidrojami atrisinājumi notika nepārtraukti. Reiz sēžu mājās, un man briesmīgi sakārojas šokolādi. Pēkšņi zvans pie durvīm, un ienāk draudzene, kuru neesmu redzējusi simt gadu, un vienkārši noliek man šokolādi uz galda! Sagadīšanās?! Es domāju, ka vēlmju un seku likumsakarība.

Vēl viena situācija. Kad ar ēšanu bija tā, ka no rīta griķi, pusdienās griķi un vakarā atkal griķi, no kāda žurnāla izgriezu lappusi, kur bija attēlots balts galds ar šampanieti, garneles, austeres, austeres un... zila jūra fonā.

Šo attēlu pieliku pie sienas un, ēdot tos griķus, jutos tā, it kā sēdētu ar šampi jūras krastā un mielotos ar jūras veltēm, kas man tik neizsakāmi garšo. Paiet divas stundas, un zvana telefons. Mani kā žurnālisti aicina veikals uz milzīgu prezentāciju – viņiem sākas jūras velšu festivāls, un mani ielūdz uz vakariņām. Aizeju uz pasākumu, un tur, protams, ir austeres un šampis!

Redzi, tas strādā! Apzinies un pasaki skaidri, ko gribi, un uz to nokoncentrējies.
Es arī piekrītu, ka apziņas spēks strādā. Saviem studentiem kultūras koledžā arī mācīju, ka Dieviņš jau nezina, ko tev dot, ja tev nav iztēles un tu neko negribi. Tad, kad gribi, 100 % visi sapņi piepildās. Bet cilvēku problēma ir tā, ka viņi vēlas to, kas ir kaimiņam, nevis to, ko patiešām paši grib.

Tieši tā. Tev jārezonē ar savu vēlmi. Tad viss būs.
Tā jau Visums ir uzbūvēts.
 
Paldies par viesmīlību restorānam Gutenbergs Doma laukumā 1, Rīgā.