Džemma Skulme: "Es vēl piederu pie tiem, kas uzskata, ka mūsu dzīvē ir par maz krāsu"

Atskatoties uz ilgajiem radošajā profesijā pavadītajiem gadiem, Džemma Skulme ir pārliecināta, ka galvenais ir sevi realizēt. “Analizējot dzīvi un pierakstot pārdomas savās lielformāta kladēs, man pēkšņi atnāca skaidrība par to, kā pietrūkst maniem laikabiedriem un stipri vaimanājošai tautai. Pašrealizācijas! To spēj tikai atsevišķas personības, sasniedzot augstas virsotnes, un tie ir cilvēki, kuri laimīgi iet cauri dzīvei. Man to palīdzējusi paveikt spēja izdzīvot pat nepatīkamos laikos – arī caur skandāliem un darbu noņemšanu.”

Taču šā brīža apstākļos māksliniecei realizēties kļūst aizvien grūtāk, radot jautājumu, kā šajā kontekstā jūtas valsts. “Mēs katrs esam valsts tāpēc domāju, ka tā jūtas nejēdzīgi. Kā jūtas vecie cilvēki? Vai un kādā mērā viņi ir sevi realizējuši? Lai cik paradoksāli tas izklausītos, un, iespējams, cilvēki par to smīnēs, arī manā dzīvē ir momenti, kad ir jāsamazina pārtikas patēriņš un jāpieskata, lai mājinieki, izejot no istabas, izslēdz gaismu, jo nodokļu un dažādu izmaksu slogs ir kļuvis par smagu. Es eju ar izstieptu roku, taču, par laimi, pieņemu dzīvi kā teātri, kā grotesku – patiesībā vairāk kā komēdiju, nevis traģēdiju. Darbs mākslā netiek pienācīgi apmaksāts – pensijas, ko saņem mākslinieki, ir nožēlojamas. Taču vismaz kultūras dzīve kūsā, un par to man ir tīra sirdsapziņa.”

Tik garā un piepildītā mūžā ir grūti nošķirt svarīgākos mirkļus, jo tie savā starpā pārklājas. Džemma Skulme uzsver, ka viņas dzīvē nozīmīgākie bijuši tieši ģimeniskie notikumi, taču nevar nepieminēt arī mākslinieciskos sasniegumus, valstiskos notikumus un satiktos cilvēkus.

“Varbūt ordinārām personām, kurām dzīve rit skaisti, ir viegli izcelt kādu skolotāju vai mākslinieku, kurš atstājis lielu ietekmi, taču man to ir daudz. Man ir ļoti improvizējoša un emocionāla daba – pēkšņi daudz kas iepatīkas, radot eiforiju un emocionālu satraukumu, kas attiecīgi nostrādā kā grūdiens. Pēc laika, analizējot situāciju, saprotu, ka ne šis impulss, bet kāds cits deva īsto rezultātu. Esmu improvizētāja un reizē arī analizētāja.

Māksla ir process, kas kļūst aizvien neatkarīgāks, pašpārliecinātāks un brīvāks no sirdsapziņas pārmetumiem. Tagad, pateicoties tehnoloģijām un domāšanas procesam, ļoti strauji attīstās konceptuālā māksla, bet es vēl piederu pie tiem, kas uzskata, ka mūsu dzīvē ir par maz krāsu.”

Pašreiz savu radošo ikdienu māksliniece salīdzina ar režisora darbu, kurā krāsas kļūst par sava veida partneriem. “Ņemu krāsu podu un leju. Krāsa ar krāsu saplūst, daudz ko radot pašas no sevis, taču es to visu režisēju! Paņemu sajūtu un rīkojos ar to. Manuprāt, šis process visvairāk līdzinās mūzikas radīšanai. Piemēram, pirms kāda laika iedvesmu guvu mūzikā, un šoreiz ne caur Krēmeru vai Pēteri Vasku, bet gan Jāni Šipkēvicu,” stāsta māksliniece.

Grupu Cosmos un Instrumenti radīto mūziku Džemma Skulme iepazina, kad Shipsi izrādīja interesi par mākslinieces darbiem. “Mūzika ir abstrakts jēdziens, taču, pateicoties cilvēka balsij, tai piemīt arī realitātes faktors. Teicu Šipsim, ka man vienalga, vai viņš kādu no maniem radītajiem darbiem izmantos, es vienkārši turpināšu strādāt.”

Pati sevi māksliniece raksturo kā darba cilvēku, ar krāsām nosmērētām rokām līdz elkoņiem. Ikdienā viņai esot svarīgs ritms, taču veselīga dzīvesveida ievērošana joprojām prasa piespiešanos. “Man ir pašpārmetumi par to, ka vārdos saku – vajag vingrot, bet pati par maz eju ārā un vingrošanu esmu galīgi atmetusi, tas uzreiz atsaucas uz veselību. Taču es kustos gleznojot! Tas ir gļēvums pret sevi – nepabeigt līdz galam iesākto. Par to un par slinkumu aizdomājos ļoti bieži.” Pēc piedzīvotā infarkta, sekojot ārstu norādēm par saudzīga režīma ievērošanu, māksliniece, pašas vārdiem, bija palaidusies un samierinājusies, taču, pateicoties pāris stimulējošiem izrāvieniem, atkal spēja saņemties.

“Pret vārdu samierināties es cīnījos visu padomju laiku. Sākumā cilvēks nolaižas, tad pierod un pēc tam samierinās. Es to jutu kopējā cilvēciskajā vidē. Tieši par šo jautājumu daudz runāju laikā, kad bija jāizcīna neatkarība. Paradoksālā ziņā šie trīs vārdi – nolaišanās, pierašana un samierināšanās – viltīgi piezogas pie manis, tāpēc es turpinu cīņu pati ar sevi. Nedrīkst samierināties, ka, piemēram, māja nolaižas – valda nekārtība, viss šķīst un brūk. Jābūt ar atrotītām rokām, arī manos gados, lai realizētos līdz galam. Nedrīkst samierināties un vadīt savas pensionāru dienas, kā nolemts. Ir jāstrādā līdz pēdējam – kā nu katrs var!”