Tēva un meitas beznosacījumu mīlestība. Normunds Rutulis: "Bija grūti samierināties, kad Linda sāka dzīvot atsevišķi"

Kad Linda nāca pasaulē, abi vecāki bija ļoti jauni – Normundam bija 22 gadi, viņa sievai Ilutai – 21 gads. Bērnībā tēvs meitu bieži ņēma līdzi uz koncertiem, darbu radio un televīzijā. “Man patika, ka meita brauc līdzi – vienmēr ar to lepojos,” stāsta Normunds, kura publiskais darbs savā veidā deva noteiktu statusu arī Lindai.

“Uzskatīju, ka man ir jāstaigā ar taisnu muguru, skaisti jāizskatās un jāzina atbildes, ja kāds uzdod jautājumu. Tēta koncertos vienmēr esmu bijusi suflieris – zināju un joprojām zinu vārdus visām dziesmām. Spilgti atceros, kā koncertā Cēsīs redzu, ka tētis tūlīt aizmirsīs dziesmas tekstu, un es, būdama astoņus, deviņus gadus veca, precīzi dziedu līdzi, lai viņš to nolasītu man no lūpām.”

Linda ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurš ir redzējis visus Normunda publiskā darba aizkadrus un joprojām ir pirmā, kura saņem Normunda jauno dziesmu demo ierakstus.

Lindas atmiņās Normunds paliks kā tētis, kurš komunicē ar bērnu viņa līmenī un nebaidās jautroties kā bērns. Abi vecāki meitu lutināja, tikai katrs citādāk. “Bija forši braukt tētim līdzi uz koncertiem, jo viņš vienmēr pirka kaut ko garšīgu; mašīnā ēdām olīvas ar čipsiem un priecājāmies. Taču tētis lutināja ne tikai ar saldumiem, bet arī īpašo laiku, ko mēs pavadījām kopā, un tas vienmēr bija citāds. Ar mammu braucām uz laukiem ciemos pie omes, un arī tur netrūka jautrības. Joprojām uzskatu, ka mana bērnība bija ekselenta.”

Neraugoties uz draudzīgo un brīvo gaisotni tēva un meitas attiecībās, jautājumos, kas attiecās uz skolu, Normunds bija stingrs. “Lai gan tēti uzskatīju par rotaļu biedru, nesot atrādīt dienasgrāmatu, gāju trīcošām rokām,” atceras Linda un piebilst, ka mamma bijusi pielaidīgāka. Pat ļāvusi palikt mājās, ja Linda nedaudz pietēloja klepu, par ko tētis dusmojās.

Kad pirms četriem gadiem Linda sāka dzīves gaitas ārpus vecāku mājām, Normundam ar to samierināties bija grūti. “Mēs bijām baigie čomaki, baigie draugi. Arī tagad esam, bet ir citādāk. Linda dzīvo atsevišķi, un viņai ir savas mazās dzīves peripetijas, par kurām mēs nemaz nezinām. Nevarēju pieņemt, ka mūsu kino apmeklējumu tradīcija ir apstājusies; agrāk gājām uz kino katru pirmdienu,” viņš atzīstas.

Lai gan satiekoties abi lielāko daļu laika pavada sarunās un smieklos, neiztikt arī bez domstarpībām. “Strīdēšanās parasti ir vienpusēja – meita klausa, ko saka tēvs!” pauž Normunds, taču Linda pavelk tēvu uz zoba un smejoties piebilst: “Klausās, nevis klausa!”

Normunds pēc pieredzes zina, ka labākais veids, kā diviem karstasinīgiem cilvēkiem, kāds ir viņš un meita, sadzīvot, ir sarakstīšanās. “Ja jāizrunā svarīgi jautājumi, izvēlamies sarakstīties, lai saruna netiek nokaitēta. Labāk uzrakstīt dažus teikumus, ļaut cilvēkam otrā galā padomāt un nestrēbt karstu.” Vēl viena kopīga īpašība esot patstāvība. “Esmu izpildītājsolists, nedziedu nevienā grupā. Man patīk būt noteicējam, pašam izlemt, kā būtu jādara, un citu viedoklis mani īpaši neuztrauc.” Šo īpašību mantojusi arī Linda.

“Man patīk būt noteicējai savās lietās, un tā ir labā nozīmē tēta vaina. Visu dzīvi esmu vērojusi, ka tētis, lai arī ko darītu, dara to patstāvīgi un ar milzīgu pārliecību. Par saviem darbiem vai lēmumiem viņš nekad nesaka iespējams vai varbūt. Vienmēr ir jā vai nē. Lai gan viņš pats to ir izvēlējies, šī pamatnostādne viņam uzliek lielu atbildību. Līdz ar to izdomāt argumentu, kāpēc būtu jādara citādi, ir ļoti grūti.”

Lindai nepiemīt daudzi cilvēciskie netikumi, kas, domā Normunds, ir pateicoties viņa paraugam. “Kādreiz smēķēju un arī tagad to šad tad daru, taču Linda – ne. Viņa ir redzējusi daudzas sliktas un, manuprāt, nepieņemamas lietas, kuras es esmu darījis, jo dzīve bija sakārtojusies tā, ka nācās tām iziet cauri, taču nav tās pieņēmusi savā dzīvē.”

Viens no grūtākajiem vecāku uzdevumiem ir noturēt bērna interesi par nodarbēm, kurās viņam ir potenciāls. “Tētis vienmēr virzīja mani uz vizuālo jomu, kurā tagad strādāju, jo uzskatīja, ka man ir dotības. Jau ilgu laiku sadarbojamies – uzņemu fotogrāfijas vai palīdzu sakārtot albuma dizainu. Man ļoti patīk tas, ko daru, un redzu, ka arī tētim viņa nodarbe sagādā prieku.

Varam izplēsties un izbļaustīties, taču vienmēr atrodam kompromisu.” Normunds nepieciešamības gadījumā nav baidījies būt atklāts un kritisks. “Nekad neesmu samelojis, ka kāds darbs ir foršs, ja tā neuzskatu. Kurš tad cits pateiks patiesību? Savu viedokli vienmēr ir svarīgi argumentēt. Tā ir mana audzināšanas maniere – ļauju bērnam augt konkrētās situācijas ietvaros.”

Par lielāko ieguvumu no abiem vecākiem Linda uzskata draudzīgu un labestīgu attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem. “Tētim vienmēr bija zelta vārdi: “Nedari otram to, ko nevēlies saņemt pats.” Bērnībā uzskatīju, ka otram ir jādod vairāk, jo tētis teica, ka tas dzīvē nāks atpakaļ. Nesapratu, ko tas nozīmē, bet, ja man bija viens košļenes spilventiņš, vienmēr nokodu mazāko daļu un lielāko pusi atdevu māsīcai.”

Linda uzskata, ka Rutuļu ģimenei var likt vienādības zīmi ar vārdu "draudzība". “Kad piedzima brālis Edvards, kļuvām par vienotu apli – nebeidzamu kopumu. Esam stipri, nesaraujami, neiznīcināmi, un to sāku saprast tikai tagad. Bieži atceros bērnības momentus, kad tētis teica: “Izaugsi – sapratīsi”, ko tiešām, tikai sasniedzot noteiktu vecumu, sāku aptvert.”

“Bērniem nav vienmēr viss jāizstāsta,” uzskata Normunds.
“Dežūrfrāze “izaugsi – sapratīsi” ir laba, jo mazais cilvēks paliek neziņā – kad es izaugšu, un ko es sapratīšu? Citreiz visu izstāstīt bērniem nav viegli. Ar Lindu bija vienkāršāk, jo mūsu gadu starpība nav tik liela. Dēlam ir grūtāk kaut ko izskaidrot. Reizēm arī noslinkoju vai nevaru atrast pareizos, vienkāršos vārdus, lai paskaidrotu konkrētu dzīves situāciju.”

Uz jautājumu, kāpēc tēviem un meitām veidojas īpaša saikne, Normunds atbild ar vienkāršo un sen zināmo patiesību – pretējie dzimumi pievelkas. “Puikam mamma ir tuvāka, jo tu esi no mammas nācis un vari ieritināties viņai klēpī. Reti kuram tēvam var tā ieritināties klēpī, un es uzskatu, ka arī nevajag. Tēvi meitām ir kā balsts. Dod Dievs, lai tēvi būtu tik vērtīgi, ka viņus varētu uzskatīt par ideāliem. Tad pasaule būtu ideāla!”