Sievietes atzīšanās: līdz 30 gadiem pat nezināju, kas ir orgasms
“Es nezināju, vai orgasms vispār ir kaut kas reāls,” saka 48 gadus vecā Šārona. “Vai arī cilvēki vienkārši runā par to? Es nezināju un arī nespēju nevienam to pajautāt,” viņa saka. Šāronai neslēpj, ka seksuālās attiecības viņai ir bijušas ar vairākiem cilvēkiem, taču līdz 30 gadu vecumam orgasmu sasniegt tā arī nebija izdevies.
Tāpat kā 5-10 procentiem sieviešu un procentuāli nedaudz mazākam skaitam vīriešu, arī Šāronai ir anorgasmija – nespēja sasniegt orgasmu. Viņa pati uzskata, ka tas radies no bērnībā piedzīvotās vardarbības. “Es neticēju cilvēkiem. Nespēju atslābināties, jo man šķita, ka jākontrolē situācija, un tā ir drošāk. Jo vienkārši nevēlējos, lai šī situācija atkārtojas,” izdevumam “The Independent” stāsta 48 gadus vecā sieviete. “Es nekādā veidā nespēju atslābināties un sagādāt sev iespēju piedzīvot orgasmu.”
Termins “anorgasmija” attiecas uz dažādiem gadījumiem. Tas var turpināties visu dzīvi, kad cilvēks vispār nekad mūžā nejūt orgasmu, vai arī – kādā dzīves posmā radusies nespēja sasniegt orgasmu.
Situatīvā anorgasmija ir, ja atkarībā no partnera vai stimulēšanas veida cilvēks noteiktos gadījumos piedzīvo orgasmu, taču ne vienmēr. Taču termins “anorgasmija” kopumā nozīmē, ka cilvēks orgasmu neizjūt vispār - nevienu reizi, ne ar vienu no partneriem.
Anorgasmijas iemesli var būt visdažādākie – slimības (sākot ar diabētu un beidzot ar izkaisīto sklerozi), ginekoloģiskās saslimšanas, medikamentu lietošana, smēķēšana, alkohola lietošana, novecošana.
Nespējai sasniegt orgasmu var būt arī psiholoģiski cēloņi: stress, zema pašvērtība, vainas izjūta, bailes palikt stāvoklī vai saslimt ar seksuāli transmisīvām slimībām. Ārstēt šos seksuālos traucējumus var ar kognitīvās uzvedības terapiju, seksa terapiju un medikamentiem.
Pagāja ne mazums laika, kamēr Šārona nolēma, ka kaut kas jādara lietas labā. 30 gadu vecumā viņa secināja, ka viņas seksuālās izjūtas atšķiras no citu cilvēku piedzīvotā. “Tas bija viens no gadījumiem, kad dzīvo un – beidzot tev pielec. Es neko par to nesapratu. Domāju, ka tā vienkārši mēdz būt – tu esi kopā ar partneri, taču nekad nejūti orgasmu. Man bija kauns, tāpēc orgasmu vienkārši notēloju. Mani partneri izskatījās ar to apmierināti, un man negribējās sagraut viņu ilūzijas. Samierinājos ar faktu, ka orgasma man nebūs. Nekad. Neuzskatīju, ka manas izjūtas vispār ir svarīgas. Uzskatīju: es vismaz iegūstu mazliet tuvības,” saka Šārona.
Viss mainījās, kad 2015. gadā viņa frizētavā atvēra kādu žurnālu. Viņas skatienu piesaistīja raksts par psihosensuālo masāžu, kuru veic terapeits Kolins Ričardss. Ārstēšanas kursu veido trīs psihologa konsultācijas un apmēram pusotru stundu ilga intīmā masāža. Atkarībā no vajadzības tā var būt krūšu, krūšgalu, klitora, maksts vai anālās atveres stimulācija.
Šārona vēlējās ārstēties, taču viņai bija bail pat uzrakstīt e-pastu un painteresēties par to vairāk. Tad kādu laiku nekas nemainījās – līdz brīdim, kad sieviete saprata: viņai ir nopietnas psiholoģiskas problēmas, un tā tas vairs ilgāk nevar turpināties. Tieši tad arī Šārona nolēma veltīt uzmanību savai seksualitātei.
Jūlijā viņa sazinājās ar Kolinu Ričardsu un terapijas laikā pirmo reizi izjuta orgasmu, būdama kopā ar citu cilvēku. “Tas bija brīnišķīgi. Es sajutos patiešām brīva,” par savas dzīves pirmo orgasmu stāsta Šārona. “Jutu, ka šī atbrīvotība manī ienāk parasto sajūtu vietā (ka man ir jābūt uzmanīgai un viss jākontrolē). Jutu, ka ķermeni pārņem fantastiska labsajūta. Mans ķermenis it kā pats tam padevās. Ķermenis vibrēja, pats kustējās, mugura izliecās. Masturbējot es biju izjutusi orgasmu un nojautu, kas tas ir. Taču šis orgasms bija daudz intensīvāks un turpinājās ilgāk. Tas bija lieliski.
Daudzus gadus biju dzīvojusi pārliecībā, ka tā arī palikšu kāpura stadijā un nekad nepāriešu nākamajā posmā. Taču pēkšņi biju kļuvusi par lellīti. Žēl tikai, ka tik daudz gadus pavadīju, noslēgusies savā kokonā. Bez jebkāda priekšstata, kas atrodas ārpus tā. Un tad piepeši kļuvu par brīnišķīgu, krāsainu, spilgtu taureni. Tagad varu izvēlēties, kur lidot, kur apstāties un cik ilgi tur palikt. Tagad to nolemju es pati, nevis pārliecība, ka man viss jākontrolē. Tas, kas notika, ir īsts brīnums.”
Šārona neslēpj, ka pēc šīs terapijas kļuvusi atvērtāka visās dzīves jomās. Ir zudušas bailes un saspringums, kļuvis vieglāk kontaktēties ar cilvēkiem. Viņa cer, ka ārstēšana palīdzēs arī izbaudīt pirmo orgasmu ar seksuālo partneri. Visiem, kuri domā, vai anorgasmija ir jāārstē, viņa iesaka nešaubīties. “Ne mirkli nenožēloju šo terapiju. Ticiet man, tā ir lieliska pieredze.”
