Nekronētā karaliene un teātra dīva Vija Artmane - viņai būtu jau 90
Neviena Latvijas aktrise nav tik ļoti aprunāta, ne par vienu nav tik daudz baumots kā par Viju Artmani. Mēdz teikt, ka lieli cilvēki met lielas ēnas. Turklāt aktrise pati parūpējās, lai ļaudis par viņu runātu. Mūžā nogalē, kā stāsta zinātāji, viņa spēlēja teātri arī dzīvē un savas fantāzijas uzdeva par realitāti..
Vija Artmane piedzima 1929. gada 21. augustā Tukuma apriņķī. Jau no 16 gadu vecuma viņa bija Dailes teātra studijā, bet 1949. gada oktobrī kļuva par pilntiesīgu aktrisi. Dailes teātrī viņa nostrādāja pusgadsimtu, bija teātra prīma. Laika gaitā viņa kļuva par padomju kinozvaigzni un ietekmīgu figūru partijas aprindās. Vieni viņu pielūdza, citi apskauda. Artmanei netrūka vīriešu uzmanības apliecinājumu, taču no sava vīra Artūra viņa Dimitera neizšķīrās.
Dzīves laikā viņa tika gan slavēta par izcilo talantu aktiermākslā, gan pelta par karjeru komunistiskajā partijā. Nenoliedzami, Vija Artmane bija viena no slavenākajām latvietēm, kas tika cienīta un augstu vērtēta arī ārvalstīs. Padomju laikos bija viņas labākie gadi, un viņa jau nebija vainīga, ka tie bija tie spožākie. Vēlāk aktrise atzina, ka teātrī viņai nekad nav vajadzējis cīnīties par savu vietu; tāda viņai bijusi vienmēr.
Turklāt Vijai Artmanei piemita kāda būtiska īpašība, ko īpaši izceļ cilvēki, kas viņu pazina. Tās bija lielās darbaspējas. Viņa bijusi kā kārtīgs un uzticams darba zirgs. To atzina arī aktrise pati. Savā atmiņu grāmatā "Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves" viņa rakstīja: “Man bija tik daudz spēka, ka es varēju strādāt dienu un nakti. Es varēju, atnākusi mājās, vēl apkopt ģimeni. Es varēju no rīta piecelties, sakopties un aiziet uz teātri, it kā es būtu brīnišķīgi atpūtusies. Pēc mēģinājumiem es nācu mājās, steidzoties vēl kaut ko nopirku ģimenei, mātei un bērniem.
Nogulēju stundu miegā, sataisījos un gāju uz vakara izrādi.”
Uz teātri viņa parasti devusies pāris stundu pirms izrādes, reizēm pat vēl agrāk. Lai sagatavotos Anglijas karalienes Elizabetes lomai, viņai vajadzējis visu dienu. “Man jātiek vaļā no ielas,” skaidroja aktrise. “Es krāmējos pa savām lietiņām, atbrīvojos no savas ikdienas. Tad es izpildu visus savus rituālus, kurus es nevienam negribu atklāt. Ir izrādes, uz kurām vajag drusciņ pavingroties, izmīcīt locekļus, izmasēt rokas, lai tās atgūst valodu. Tas viss ir aktiera svētums.” 2
Vija Artmane sevi nesaudzēja un mēģinājumos strādāja ar lielu jaudu. Viņa neprata halturēt un nereti strādāja pāri saviem spēkiem, tāpēc ik palaikam sevi lika manīt iedzimtā sirdskaite, atkārtojās lēkmes. Dažreiz bijis tā, ka pie Dailes teātra dežurējusi ātrās palīdzības brigāde, kas vajadzības gadījumā sašpricējusi aktrisi, un viņa spēlējusi tālāk.
Par savu īsto skolotāju Artmane vienmēr uzskatījusi Dailes teātra radītāju – režisoru Eduardu Smiļģi. Tieši viņš bijis tas, kas palīdzējis viņai uzplaukt kā aktrisei. Kā stāsta tuvinieki, mājās pie sienas viņai vienmēr atradusies Smiļģa fotogrāfija.
Kaut arī sasniegusi atzīstamus panākumus, kādā intervijā aktrise norādīja, ka vārds apmierināta viņai nemaz neeksistē. Viņa neesot apmierināta ne ar savu dzīvi, ne ar to, ko tajā paveikusi. Neesot apmierināta pati ar sevi. Turklāt neesot apmierināta, ka savu bērnu labā nav varējusi izdarīt to, ko gribējusi.
