"Kas cilvēkam kaiš, es redzu pat bez izprasīšanas," atklāj dziedniece Lūcijas tante

Uzmetusi man ieinteresētu, mazliet pat šķelmīgu skatienu, namamāte pajautā, vai es pie viņas atkal ieradusies domes uzdevumā. Dzimšanas dienā no turienes gan puķes atnestas, gan torte, gan aploksne ar naudu. Mazā istabiņa joprojām ziedu pilna, un nesenā jubilāre guģojas, ka skaistums tik ātri vīst. Kad saku, ka viņa pati ir teikto vārdu pretstats, jo savā starojošajā dzīvīgumā izskatās ļoti skaista, Lūcija Valtere iebilst: mana mammīte nodzīvoja simt gadu, bet, paldies Dievam, ka vēl varu turēt! Ka lasot briļļu nevajag. Ka naktīs labi guļu, bet dienās joprojām varu cilvēkiem palīdzēt.

Caur drēbēm vārdi neņem

– Neesmu no domes, presi pārstāvu.

– Ak, presi? Avīzē mani liksi? Vienā žurnālā jau reiz biju. Atveda pie manis aktieri Jāni Reini. Sašļucis, galvu pakustināt nevar, runāt arī ne. Dakteri teikuši – smadzeņu vēzis. Uzķēru, ka nav vis vēzis, bet roze. Trīs reizes brauca, kamēr sāka atlabt. Re, cik tagad jauns un prišs, kā televizorā ar Moniku ņemas! Aktieris paliek aktieris. Bet toreiz viņš mani ielika žurnālā. Bija kādu uzsūtījis. Viena kundze man pēc tam to žurnālu atnesa (izņem no atvilktnes 2006. gada “Patieso Dzīvi”). Taču ārstus nevajag apbrāķēt. Es to nedaru. Tomēr viņam, redz, nepalīdzēja. Tā reizēm notiek – ja nekas cits neglābj, Dievu vajag. Tad cilvēki meklē mani. Es ārstēju ar dievvārdiem.

– Kādas slimības no dievvārdiem baidās?

– Visvairāk varu palīdzēt, ja roze piemetusies vai bendē dzeršanas liga. Vēl nesen izsmieties dabūju. Jauns vīrietis atnāk. Man dusmas, ka bišķi ierāvis. Uzsaku šerpi: ģērbies nost un ar veceni uz gultu! Šis purina galvu un rausta plecus, bet ģērbties ģērbjas.

– Vai tad cauri drēbēm vārdi neņem?

– Kad ārstēju, augšai jābūt plikai. Jo es vispirms cilvēku bišķi apsmidzinu ar svētīto ūdeni, kas no Jeruzalemes vests, tālāk apkūpinu augumu ar mācītāja apsvētītu kadiķīti, beigās apstaigāju ķermeni ar sveces liesmu. Un visu laiku dievvārdus saku. Divas dienas pēc tam labāk nemazgāties – paduses var, rokas arī, bet tās norunātās vietas labāk neaiztikt. Lai ievelkas. Taču izstāstīt otram visu dziedināšanu nemaz nav iespējams. Tur daudzi smalkumi iekšā. Beigās parasti nosaku: redzēsi, būs labi! Un laižu cilvēku prom tikai tad, kad arī viņš pats tam noticējis.

– Pie jums vēršas tikai ticīgie?

– Tam, vai cilvēks katolis, luterticīgs vai nez kāds vēl, nav nozīmes, jo Dievs ir viens, lai kādā vārdā viņu sauktu. Bet to, kā ar ticību ir, sākumā noprasu gan. Ja kāds teic, ka Dievam netic un nav arī kristīts, zinu, ka man jālūdzas vairāk un stiprāk. Viss sakāmais man jau galvā. Tieši tas, kas kuram vajadzīgs. Tēvreize, Esi sveicināta, Marija! un citi skaitāmie vārdi. Visi palīdz, ja ir ticība. Bet ne jau tajā nozīmē, ka pielūgt Dievu jāiet tikai uz baznīcu. To var visur. Kad man bija sešpadsmit gadu, braucot ar riteni, redzēju: sēž viens saimnieks uz maisiem pilna vezuma – ved graudus uz sudmalām malšanai –, met krustus un skaļi skaita pātarus. Man tas jocīgi likās. Prasīju mammai, vai tas nav grēks – skaitīt dievvārdus uz vezuma? Viņa noteica, ka to var katrā vietā. Tagad tas man sirdi bojā, ka daži mācītāji tik ļoti uzstāj, ka pareizi ir tikai tā, kā viņi cilvēku izdomātos likumus tulko. Pēc manas saprašanas, var arī prastāk Dievu pielūgt. Tā, kā kuram sirds liek. Ja tic, visādi ir labi, ja netic, aiziet bojā, lai kā uz āru iztaisās.

Kaklā krustiņu vajag nēsāt

– Kā zināt, kas cilvēkam vainas?

– Tiklīdz cilvēks atnāk, man bez izprasīšanas skaidrs, kas viņam kaiš. Tas ir uzreiz redzams, bet kā – to izstāstīt nevar. Prom neraidu arī tos, no kuriem slikti darbi un nekrietnas domas nāk, tikai tas ļaunums vispirms jānoņem nost. Parasti arī atgādinu, ka kaklā krustiņu vajag nēsāt. Svaigs piemērs. Ienāk pagalam sašļucis vīrietis. Darba te neesot, braukšot uz Angliju. Saku, vajadzētu krustiņu, bet viņš bēdīgs, nav naudas, par ko nopirkt. Man taisni viens iegadījies lieks – atdevu. Cilvēks aizbrauca, dabūja tur darbu, satika meiteni, apprecējās. Atsūtīja man naudu par krustiņu kopā ar paldies, ka dzīve sakārtojusies. Re, ko dod krustiņš! Vairākkārt esmu pārliecinājusies, cik liels tam aizsardzības spēks. Vieglāk Dieva padomu sadzirdēt, jo dzīvē jau bieži gadās reizes, ka nav nekā cita, uz ko paļauties.

– Jums bieži tā bijis?

– Laukos ir tā – lai kāds nāk posts, cilvēks tomēr badā nepaliek. Tikko bijām cūku nokāvuši, gaļa smuki nožāvēta, bet krievi nāca iekšā. Tolaik dzīvoju Ceraukstē, netālu no mežniecības. Māju sauca Lazdas. Linu lauks smuki noaudzis, zilos ziedos ziedēja, taču tanki visu sadzina zemē. Mums no Lazdām lika izvākties, neko līdzi ņemt neļāva, bet es gaļu slepus spannī, vāku virsū un noraku zemē. Sataisīju kā kapiņu, bet virsū uzspraudu krustu. Kad atgriezāmies, bija ko ēst. Vai pati to būtu iedomājusies, ja ne Dievs licis šitā darīt?

No Lazdām mūs aizdzina uz netālo Grenctāli. Nometināja šķūnē. Kādas divdesmit sievas tajā šķūnē bijām, jo visus vīriešus paņēma munīciju vest. Te pie durvīm kņada – sabrūk iekšā bars karavīru. Redzam, ka labi nebūs. Priekšā vīramāte – veca, zobi izlūzuši, tikko turas uz kājām. Krievi klāt un rauj brunčus uz augšu: sovsem staruha, ņe goģitsja (galīga vecene, neder). Uzklūp tai, kas blakus, izvelk ārā. Desmit sadzērušies tēviņi – viens nokāpj, otrs virsū. Kamēr durvju priekšā tā kņada, es savai gaišajai kleitai pārvelku melnu jaku un pa granātas izsistu caurumu šķūņa sienā izrāpjos laukā. Turpat kartupeļu lauks, malā gubas sakrautas. Apstājos pie vienas – nešauj. Pie otras – arī klusums. Paskatos, ka zaldāti vēl grozās ap šķūņa durvīm – pīpē, vaktē, un pa taisno līniju uz Grenctāli. Kur man tā dūša radās – nevis slēpties un nogaidīt, bet skriet uz štābu pie virsniekiem. Sūdzēties gāju: eita, skatieties, kas notiek! Ieklausījās manī. Varotājus tajā pašā dienā aizsūtīja uz fronti. Jo es spiedu pie krūtīm krustiņu un lūdzu Dievu. Un Dievs mani izglāba. Izturējusi to es nebūtu.

Vēl tāds notikums. 1947. gadā kāju salauzu. Ielika mani Bauskas slimnīcā. Celī izurba caurumu, izvilka kaut kādas drātes cauri, pielika pudu smagus akmeņus. Sešas nedēļas sagulēju, bet kāja kā bluķis, cērt kaut nost. Atbrauca no Rīgas citi ārsti un izdomāja, ka urbt vajadzējis daudz augstāk. Nu veda mani uz Iecavu, lai taisa visu pa jaunu. Slavenais dakteris Dobelnieks paskatījās un noteica, ka tādu operāciju es varot arī neizturēt. Vīrs, to padzirdējis, uzstāja: lai ir kliba, ka tik dzīva! Tā palika, krietni pāri astoņdesmitiem bija, kad vēl ar riteni braukāju. Toreiz biju saklausījusies par Kalvarijas kalniem – svēto vietu Lietuvā. Tur tādas mājiņas uztaisītas – visā ceļā, kur Jēzus mocīts. Tā bija svētdiena, kad tūkstošiem cilvēki gāja pa tiem kalniem kā svētām baznīcām. Man kāja tik briesmīgi sāp, ka sirds gurst, bet es ar visu baru kopā – pie katras mājiņas apstājos un pielūdzu Dievu. Kad viss ceļš bija noiets, uznāca tāds miegs, ka iekritu kā nemaņā. Kad cēlos augšā, pampums bija nogājis un sāpe atlaidusi.

Es biju gatava ņēmēja

– Kad un kā aptvērāt, ka Dievs atsaucas ne tikai uz jūsu lūgšanām, bet ļauj arī palīdzēt citiem?

– Arī mana mammīte ārstēja. Viņa darīja tikai labu – rozi noņemt, izdarīt, lai cilvēkam noskrien sirdīgums un vietā nāktu labsirdība. Un visu tikai ar dievvārdiem. Kādreiz iegāju un skatījos, taču pati neko nemēģināju. Esmu dzimusi Lietuvā, no turienes pārnācām uz Emburgu, tad uz Bauskas pusi, uz Gailīšiem. Tur mums kaimiņos dzīvoja veca sieva, viņu par Rijnieku memmīti sauca. Vārdotāja. Ļoti stipra, visu ko varēja izdarīt. Gan labu, gan sliktu. Ja kāds prasīja, lai otram nodeg māja, norunāja tā, ka ēka kurējās sprakšķēdama. Saimniekmeiteni ar pēdējo plikadīdu vienā momentā mācēja saprecināt. Pat miroņus spēja piecelt, kas nu nepavisam nav labi. Vienai pazīstamai nomira vīrs, un viņa to šausmīgi pārdzīvoja. Atbrauca pie memmītes, ka gribot vīru redzēt, citādi no bēdām gals klāt. Es tāds skuķis biju, tuvumā gadījos. Memmīte liek sievai iet istabā, bet šai vienai bail – ķer mani aiz rokas un rauj līdzi. Tas mironis tiešām parādījās. Abas redzējām, kā uz mirkli no tādas kā miglas izkāpj cilvēka veidols, tad atkal izzūd. Kad izgājām ārā, sieviete sāka šausmīgi raudāt, pārdzīvoja, bet man tas šķita interesanti. Kā jau jaunam! Varbūt tad memmīte mani vairāk uzlūkoja.

Memmītei bija meita, lielu māju saimniece, turpat blakus dzīvoja. Viņa atveda no Latgales strādnieku, jaunu zēnu. Puisis smagajos darbos saslima, bet meita: nekādus dakterus, jāstrādā! Visos lauku darbos dzina, kaut arī tam puikam katru dienu bija augsta temperatūra. Kad zēns vairs nemaz nevarēja kustēt, aizveda viņu pie daktera, bet glābjams nekas vairs nebija, tas strādnieks nomira. Kad tā saimniece pēc tam saslima un lielās mokās pusgada laikā nomira, nodomāju, kas tas varbūt par to zēniņu. Bet varbūt tāpēc, ka viņas māte tik daudz uz sliktu būrās.

Taču Rijniekmemmīte pēc tam vēl vairākus gadus nodzīvoja. Uz pašām beigām mira un nevarēja nomirt. Pati atzina: tas par to, ka arī sliktu darījusi. Un aiziet no šīs pasaules drīkstēšot tikai tad, ja kādam savu mācēšanu atstāšot. Es gatava ņēmēja – tāda braša biju, ne no kā nebaidījos. Tad nu memmīte visādus vārdus ierādīja, bet vienmēr klāt noteikums: mīļo bērniņ, tikai sliktu neko nedari, jo tas vienmēr atnāk atpakaļ pie paša. Dievs ir debesīs, un nevar palaisties, ka viņš kaut ko neieraudzīs un varēs iztikt bez ticēšanas. Dievs tiešām visu turpmāko dzīvi man rādīja savu vārdu spēku un teica priekšā, ko un kā darīt.

– Jūsu spēka gadi taču iekrita padomju laikā, kad ar tādām lietām nodarboties nedrīkstēja. Likāt lietā savu spēju slepeni vai turējāt sveci zem pūra?

– Ārstēju, jo cilvēki paši mani sameklēja un miera nelika. Pie Lazdām gaidītāji rindā stāvēja. Priekšnieki un apakšnieki, cits citam blakus. Meita saķēra galvu: memme, tevi taču ieliks cietumā! Kad liks, pasēdēšu, – tā viņai atbildēju. Brauca miliči ar formām un bez tām, tomēr cietumā neviens nelika. Arī tad, kad ārstēšana sanāca pa Rīgas slimnīcām. Atskrien viens – viņam radinieks ar rozi mokoties, lai braucot līdzi un novārdojot. Nekur nebraukšu, kas man govis slauks? Šis uzstājīgs: es tevi aiznesīšu! Iesēdina mašīnā un aizved. Tagad ir brīv – ej pa visu palātu un kūpini, ja pārējie neiebilst. Bet krievu laikā vajadzēja rīkoties slepeni – vai nu medmāsas kabinetā, vai vannas istabā. Vienreiz nodaru savu lietu, te uzreiz ārsts klāt: kas te smird, kur tie dūmi radušies? Māsiņa minstinās: jāskrien skatīties, laikam vannūzī kāds būs slepus smēķējis.

– Bijāt tāda kā pagrīdes dziedniece?

– Cik jau nu vaļas sanāca, tik biju, jo visu laiku arī saimniecību turēju. Vistrakāk gāja pēc kara. Bērni pavisam mazi, bet lauki lieli, kūtī lopi. Nodokļi uzlikti tik briesmīgi, ka nav samaksājami. Bija vien jāiet kolhozā, bet tur par darbdienu desmit kapeikas, brīvdienas nevienas. Un tad mums uzradās viena meitene no Ļeņingradas. Iesēdusies vilcienā ogļu kravā un atbēgusi uz Latviju. Vīrs šo atved: būs kas palīdz un pie bērniem pastāv. Vīriņ, tu galīgi sajucis prātā – krievuška taču, kā sarunāsimies? Un ko ēst dosim, esam pa pliko notīrīti? Bet dikti labi sanāca. Četri gadi meitēns pie mums nodzīvoja. Es iemācījos krieviski, viņa – latviski. Mums dikti sapasēja. Tomēr tad uzstāju: Nataša, tu jauna, visa dzīve vēl priekšā, bet mums nav un nebūs, ko tev par darbu maksāt. Brauc prom! Palaidu līdz vilcienam, abas noraudājām. Pēc laika Nataša atrakstīja vēstuli, uzlūdza uz kāzām. Veselu nedēļu Ļeņingradā nodzīvoju. Viņa man iemācīja krievu valodā dzejoli, vēl tagad prātā. Par skaisto pilsētu pie Ņevas un to, ka dabūt riciņu maizes nav iespējams. Ja arī laimējas, līdz mājām neatnesīsi – kāds atņems. To atceroties, man jādomā par lielo Dieva gudrību: ik pa brīdim laika līdzeno ritējumu tā sašūpot, ka dzīve pēkšņi apkrīt augšpēdus un viss – gan ļaunais, gan labais – nāk uz āru un kļūst labāk redzams pavisam citādi nekā mierīgos laikos.

Pagriezt pretī saprašanai

– Kā jūs no Lazdu saimnieces kļuvāt par baušķenieci?

– Reiz mani no Lazdām paaicināja pie rozes slimnieces. Sēžos uz riteņa un braucu ārstēt. Atkūlusies atpakaļ, skatos: pieci tēvaiņi, smuki saģērbušies, staigā ap māju un cauri logiem okšķerē: okoška jesķ, teļevizor jesķ (vēdlodziņš ir, televizors arī). Es palieku gabaliņu tālāk un vēroju. Redzu, ka izlūrējušies šie neiet vis uz autobusu pieturu, kas pāris kilometru tālāk, bet uz mežu. Nav riktīgi. Es ritenim virsū un uz mežniecību prom: man mājās slikti cilvēki bija! Priekšniece aicina, lai nebraucu atpakaļ un pārguļu pa nakti pie viņas. Es uztraucos, ka man no rīta piens jānodod, bet saprotu, ka drošība svarīgāka. No rīta agri iebraucu pagalmā, bet māja izplēsta. Tie pieci tiešām bijuši bandjugas, domājuši, ka man liela nauda glabājas. Neko neatrada, bet viss izrakņāts, sapostīts. Viņus drīz noķēra, bet man tajā vientuļajā mežmalā vairs palikt negribējās. Jau krievu laikā kopā ar vīru Bauskā bijām nopirkuši mājiņu. Vairākus gadus tā stāvēja tukša, bet pēc tā trakā notikuma saņēmos uz pārcelšanos. Domāju, ka beidzot varēs no tām palīdzēt lūdzēju rindām atpūsties, bet kas tev deva? Kamēr vien Dievs dos augumam spēku un domām skaidrību, cilvēkiem jāpalīdz.

– Vai jūsu domas mūža ritējumā daudz mainījušās, mācoties nošķirt labo no ļaunā?

– Katra diena kaut ko atnes, pavērš, pārmaina. Gan tajā, ko redzi apkārt, gan saprašanā, uz ko Dieva pasaule griežas. Kad bija klāt vācietis, redzēju ar savu aci, kas Bauskā notika. Žīdu veikali vaļā, un viss par velti – ņemiet! Savāca žīdus. Vēlāk visus aizveda uz Vecsaules silu un šāva nost. Ja kāds pusdzīvs aizrāpoja, labi cilvēki viņu paslēpa. Bet šāvēju saujiņa sagrābās labās žīdu mantas un smalkās mēbeles. Veda arī uz laukiem par lētu naudu pārdot. Atradās tādi, kas pirka. Tiklīdz krievs atgriezās, tā lielos saimniekus uz Sibīriju. Visus. Bet mēbeles atkal paliek un met ēnu. Ar tām mācībām, kas tikai ar Dieva gudrību saprotamas.

Nesen pie manis atbrauca sieviete. Vīrs ebrejs, abiem septiņgadīgs puisītis un liela saprašanās. Bet dzīves nav, jo vīramāte neliekas mierā, dara neiedomājamas lietas, lai ģimeni izšķirtu. Es to sievieti norunāju, lai tikai pašu darīšana paliek, bet vīramātes naids netiek klāt. Lai tā mēbeļu ēna dzīvei pāri nekrīt. Tas jau gandrīz katrā dziedināšanā ir galvenais uzdevums – norunāt ļaunumu nost. Pagriezt cilvēku pretī saprašanai, ka nevajag riebt un atriebties, bet ielikt sevi Dieva rokās un lūgt viņa palīdzību. Gan savās, gan lielajās pasaules lietās.

Visi ļoti gaidījām to Ameriku, lai taču beidzot aplauž krievam ragus. Bet kas tagad notiks, kad laikus diktē Amerika, lai arī kādā smalkākā vārdā to sauktu? Nesen braucu uz Emburgu. Desmit mājas ceļa malā, visas tukšas. Kur bija klubs, tagad uzraksts: pārdod. Visur tas pats – Ceraukstē, Brunavā. Kas to rīko un dara? Dievs tātad mums atkal kaut kādu pārbaudi gatavo, kad katram vajadzēs skaidrāk nošķirt, kas labs un kas slikts. Jātic Dieviņam, citādi grūtos laikos viegli paklupt un apmaldīties.

Dzintara krelles un čaga

Līdzās dievvārdiem Lūcija Valtere veselības stiprināšanai mēdz ieteikt arī citas dzīves ierādītas gudrības.

•    Kādreiz gāju uz mežniecību taisīt medniekiem pusdienas. Dzirdu – šnepes zarnas esot ēdama lieta, delikatese. Man tirpuļi pa kauliem. Vīrs arī mednieks, pārnākusi prasu, kas tās par zarnām, ko kungi ēd. Viņš skaidro: medību sezonas laikā šnepes bieži bāž snābli zemē un uzņem tos zemes labumus, kas spēkam vajadzīgi.

•    Ja ar sirdi slikti, der dzintara krelles – piecas dienas pavalkāt, tad uz diennakti paturēt zemē. Dzintars, izvelkot no cilvēka slikto, piesārņojas, bet, ielikts zemē, atkal uzlādējas. Ja nav vietas, kur aizbraukt krelles attīrīt, zemi var ielikt spainīti un turēt mājās.

•    Tējām paredzētās zāles vācamas tikai pēc Vasarsvētkiem, un ļoti labi, ja pirms lietošanas kāds tās norunā.

•    Redzes uzlabošanai der virza. Tikko uzdīgušu to izklāj uz šķīvīša, apslaka ar verdošu ūdeni, izkliedē uz marlītes un liek uz acīm kā kompresi. Ar svaigu virzu tā dara visu vasaru, bet ziemā var izmantot sakaltētu.

•    Pret kuņģa kaitēm jāpadzer puplakšu tēja. Ezeros aug. Jāžāvē ļoti uzmanīgi – ja īsti nemāk, var sanākt pelēka, bet tāda neder.

•    Tiem, kam ar kaulu stiprumu švaki, palīdz saberztas mājas vistu olu čaumalas, tikai olas papriekšu jānotīra ar spirtu. Katru dienu pa tējkarotei šāda pulvera!

•    Tagad daudzi ar vēzi slimo. Jāiet pie daktera, jādara, ko viņš saka, bet līdztekus vajadzētu padzert bērza piepes čagu. Aizej uz mežu, sameklē, sarīvē, uzlej šņabi un lieto pa karotei.

•    Lai nemestos krunkas un sejas āda būtu tvirta, tā vispirms jānotīra ar citrona šķēlīti, tad jāieziež ar cūku taukiem.

•    Darot jebkuru darbiņu, kas sev vai citiem par labu, rēķinies, ka ļaunums nekad nenes labumu, tāpēc jātic Dieviņam un lūgšanu spēkam. Redzēsi – būs labi!

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris