Mammas pieredze: mans divgadnieks bija datoratkarīgs
Mūsdienu tehnoloģijas un bērni - šī ir sāpīga tēma daudziem vecākiem. Lai izklaidētu atvasi vai vienkārši dabūtu mirklīti miera, ir ļoti ērti viņam iegrūst rokās planšeti vai mobilo tālruni, kur ir milzumdaudz iespēju noturēt viņa uzmanību. Taču, šādi rīkojoties, ir milzīgs risks savu bērnu - bieži vien pat pavisam maziņu - iegrūst atkarības purvā. Un tas ir jau ļoti nopietni. Par šādu pieredzi portālā huffingtonpost.com stāsta kāda mamma.
Avots: Mammamuntetiem.lv
Mēs abi ar vīru izmantojam ļoti daudz tehnoloģijas gan darbā, gan mājās. Mums abiem kopā ir divi iPad, divi Macbook Pro, viens Macbook un divi iPhone. Mēs tos visu laiku izmantojam. Un tagad mums ir mazulis. Mēs zinājām, ka mums pēc iespējas ilgāk vajadzētu savu bērnu atturēt no šīm iekārtām. Jau redzot vien, ka mazie, druknie pirkstiņi sniedzās pēc mūsu telefoniem, lai aiztiktu ekrānu, savā ziņā lika justies jokaini. Tādēļ mēs viņam tos nedevām.
Bet, kad viņš kļuva vecāks un mobilāks, viņš atrada veidus, kā dabūt mūsu telefonus un iPadus, un kad viņš iemācījās rāpties, viņš aizsniedza arī mūsu atorus. Pēc gadu ilgas lietu celšanas arvien augstākos plauktos, mēs beidzot padevāmies.
"Ko es darīju? Es noliku iPadu augstākajā plauktā un to tur atstāju. Tad es apsēdināju savu dēlu un sacīju, ka mammīte izdarīja kļūdu."
Lūzumpunkts bija, kad mani gaidīja 10 stundu lidojums ar 18 mēnešus veco mazuli. Mana draudzene ieteica iPadā lejuplādēt daudzas mazuļu spēles un ļaut viņam spēlēt. Elegants risinājums situācijai, kurā tev ir stundām ilgi nekustīgi jāsēž.
Mana draudzene mani pārliecināja, ka ir ļoti labas, izglītojošas aplikācijas, kuras es arī atradu. Protams, ir gan puzles, gan loģikas, gan vienādo meklēšanas, gan ABC aplikācijas - šķita, ka trāpīju desmitniekā. Lai gan man vienalga nelikās laba doma dot viņam iekārtu, es nolēmu, ka tas būs pēdējais, ko izmantošu.
"Jā, viņš ļoti cītīgi koncentrējās. Viņš bija kluss. Viņš domāja. Bet ko viņš no tā ieguva?"
Kad lidmašīnā bijām beiguši spēlēties ar grāmatām un citām mantām, bijām paēduši un nomainījuši autiņbikses, mans enerģijas līmenis bija ļoti zems. Es viņam iedevu iPadu. Viņš sākumā nesaprata spēles, taču pārsteidzošā kārtā pēc tam, kad viņam parādīja, viņš dažu minūšu laikā apguva spēles tehnikas - pārvietoja figūras uz pareizajiem lauciņiem, savienoja attēlus un atrisināja dzīvnieku un vilcienu puzles.
Mani pārsteidza viņa koncentrēšanās spēja un viņa acīmredzamā inteliģence. Lidojums bija veiksmīgs. Laikam ejot, viņš arvien biežāk lūdza "puh puh" - puzles (vai iPadu). Sākotnēji es teicu nē, bet tad bija situācijas, kad man vairs nebija spēka. Gara darba diena, bērna slimība. Vai vienkārši pārgurusi. Un tad es padevos.
Bet ar katru reizi viņa lūgšanās palika arvien ekstrēmāka. Un es skatījos, kā viņš spēlē. Dažreiz viņš nevinnēja un tad viņš ļoti sadusmojās un pat raudāja. Izskatījās, ka viņam tas sāpēja. Taču tad viņš atguva savu ritmu un pabeidza veiksmīgi savas puzles. Taču es neredzēju nekādu prieku viņa uzvarās. Jā, viņš ļoti cītīgi koncentrējās. Viņš bija kluss. Viņš domāja. Bet ko viņš no tā ieguva?
"Tas, ko jums dod tehnoloģijas (tāpat kā heroīns, sekss, azartspēles vai iepirkšanās), ir īslaicīgs atvieglojums no sāpēm. Bet sāpes atgriežas un Jums atkal nepieciešams šis atvieglojums."
Un tad vienu dienu, kad es pārtraucu iPada sesiju, viņš nebija nomierināms. Viņš bija čīkstējis un lūdzies iepriekš, bet šis bija savādāk. Viņš bļāva "puh puh" veselu stundu, kas beigās pārvērtās par skumju īdēšanu. Viņš bija spēlējis iPadu duci reižu (neskaitot FaceTime ar radiniekiem) un viņš jau uzvedās kā atkarībnieks.
Es parunāju ar diviem tuviem draugiem, kas ir atkarību speciālisti. Abi paskaidroja, ka bērnam ir nepieciešama saikne. Viņš grib tikai saikni. Attiecību veidošana ir atslēga uz cilvēcību. Kopējais laiks, ko mans bērns bija ieguldījis, risinot puzles, visa uzmanība, ko viņš bija veltījis - viņš neko neguva atpakaļ. Kad ieliku iPadu sava mazā dēla druknajās rociņās, es viņam sniedzu vienvirziena attiecības. Es viņam devu nemīlošu un necilvēcīgu aukli.
Vai Jūs pieņemtu darbā aukli, kas nekomunicē ar Jūsu bērnu? Ir eksperiments, kurā māte spēlejas ar savu viengadīgo bērnu, kas sēž savā augstajā barošanas krēsliņā. Viņš smaida, smejas, sit plaukstas. Tad viņai tika dota instruktāža padarīt sejas izteiksmi nekustīgu un neitrālu. Viņa nedrīkstēja reaģēt uz sava bērna izdarībām vienu minūti, vienalga, ko viņš darītu. Vienkārši tukši uz viņu jāskatās. Ir sāpīgi skatīties rezultātu. Jūs redzat šo pozitīvu, priecīgo bērnu izmaināmies 60 sekunžu laikā. Visa viņa pasaule sabrūk. Viņa māte, kura ir viņa primārās attiecības, vienkārši nav tur. Viņa tur ir, bet tomēr nav. Un tas ir tas pats, ko iPad, iPhone un mediju platformas kā Facebook un Twitter dara - tās sola saikni, bet beigu beigās tās nemaz nav. Nav fiziska kontakta. Vienkārši skārienjūtīgs ekrāns.
Kādēļ mans dēls lūdzās pēc iPada veselu stundu? Tādēļ, ka viņš bija atkarīgs. Un šī atkarība attīstījās kā ikviena atkarība. Kad izjūtat emocionālas sāpes, jūs meklējiet mierinājumu (saikni, mīlestību). Tas, ko jums dod tehnoloģijas (tāpat kā heroīns, sekss, azartspēles vai iepirkšanās), ir īslaicīgs atvieglojums no sāpēm. Bet sāpes atgriežas un Jums atkal nepieciešams šis atvieglojums.
Vai šīs puzles ir izglītojošas? Varbūt tās attīsta kādu inteliģento smadzeņu daļu, bet no tā izrietošais emocionālais bojājums pārsit šādu labumu.
Kas ir labāks par iPadu? Cilvēcīgā saikne. Ko es darīju? Es noliku iPadu augstākajā plauktā un to tur atstāju. Tad es apsēdināju savu dēlu un sacīju, ka mammīte izdarīja kļūdu. Taču kļūdas var tikt labotas. Tādēļ "puh puh" vairs nebūs. Un tad es nopirku puzles. Daudzas puzles. Koka puzles, ko varēja aiztikt, izjust, smaržot. Vai man dēls vēl jautā "puh puh"? Protams, ka jautā. Bet tad viņš padomā mirkli un paziņo "nebūs puh puh". Tad viņš mani aizved pie galda, kur stāv mūsu puzles, un kopā tās saliekam.
Avots: www.huffingtonpost.com
