Bērns ir slinks lasītājs vai viņam ir disleksija? Pazīmes, kas jāzina pirmsskolnieku vecākiem
Disleksija ir salīdzinoši jauna problēma, jo, kā zināms, lasīšana ir diezgan nesena parādība cilvēces vēsturē. Cilvēkiem bioloģiski ir spēja runāt un klausīties, taču mēs neesam dabiski piemēroti lasīšanai. Bērni, kuriem ir disleksija, ar grūtībām saprot sakarību starp rakstīto burtu un izrunāto skaņu. Bieži vien viņiem grūtības sagādā rakstīšana un runāšana.
Lasīšana — jeb zīmju atšifrēšana, piedēvējot tām skaņu un nozīmi, — ir cilvēku izgudrojums. Jēdziens "disleksija" ir radies 1887. gadā, tomēr plašāk to sāka izmantot tikai pagājušā gadsimta 60. gados.
Lai gan disleksiju pārsvarā attiecina uz nespēju lasīt, patiesībā tā var izpausties daudzos dažādos veidos, kas apgrūtina iespēju to precīzi raksturot, izmantojot tik šauru un vienkāršotu definīciju. Daži dislektiķi jauc vārdu kārtību teikumā vai burtus vārdā, piemēram, "b" vietā redz "d". Daži redz otrādi apgrieztus ciparus. Vēl citiem uzmanību novērš krāsu traipi, kas it kā parādās uz lapas. Var būt grūtības uzrakstīt burtus vienādā izmērā un ar vienādu atstarpi. Vārdi vai burti var lēkāt vai slīdēt nost no lapas. Tie var pat izzust, palielināties vai sarukt.
Definējot disleksiju, ir jāņem vērā, ka šis stāvoklis var nozīmēt daudz vairāk nekā tikai lasīšanas grūtības. Cilvēks var pārteikties, vārdi vai frāzes teikumā var sarindoties nepareizā secībā. Lasīšana balsī var izklausīties saraustīta vai neritmiska. Vārdu vai faktu atcerēšanās var būt nekonsekventa. Nereti novērojamas arī fiziskas problēmas - gaita var būt nevienmērīga, viņi var staigāt, vēršot pēdas uz iekšu vai vienu pēdu vēršot uz āru.
Citas ar disleksiju saistitas problēmas var būt šādas:
- roku-acu koordinācijas problēmas un sliktas motoriskās spējas;
- nespēja noturēt uzmanību un koncentrēties;
- zems pašvērtējums un izkropļots paštēls;
- slikta virziena izjūta (bieži jauc labo un kreiso pusi);
- problēmas izpildīt daudzpakāpju norādes;
- uzvedības problēmas;
- kavēta reakcija (bieži ir vajadzība sacīto atkārtot);
- grūtības pieņemt lēmumus.
Pirmsskolas un sākumskolas posmā par iespējamu disleksiju liecina šādas pazīmes:
- grūtības iemācīties runāt;
- izrunāt garākus vārdus;
- atrast vārdu ar atskaņām;
- iemācīties alfabētu, nedēļas dienas, krāsas, formas, skaitļus;
- iemācīties lasīt vai uzrakstīt savu vārdu;
- iemācīties saistību starp burtiem un skaņām;
- iemācīties lasīt vienkāršus vārdu;
- lietot pareizi skaņas ‘ķ’ un ‘č’;
- izlasīt vārdā burtus pareizā secībā;
- glīti rakstīt.
Protams, arī bērniem, kuriem nav disleksijas, var izpausties viena vai vairākas no minētajām pazīmēm. Taču, ja ir runa par disleksiju, tad, visticamāk, būs novērojama arī kāda no šīm pazīmēm. Ģimenē parasti mēdz būt vairāki disleksijas gadījumi. Ja kādam no vecākiem ir bijušas grūtības ar lasīšanu, ir liela iespēja, ka arī bērniem var būt lasīšanas problēmas.
Tomēr neatkarīgi no iespējamajiem simptomiem, lasīšanas traucējumiem nav nekāda sakara ar intelektu. Vairumam cilvēku ar specifiskiem lasīšanas traucējumiem ir vidējs vai augstāks par vidējo intelekts.
Pasaulē un arī Latvijā disleksiju neuzskata par garīgās attīstības traucējumu. Mūsdienu pētījumi rāda, ka disleksija ir saistīta ar smadzeņu veidošanās procesu un saņemtās informācijas apstrādi. Cilvēkiem, kuriem ir disleksija, informācijas apstrāde notiek citā smadzeņu daļā nekā tiem cilvēkiem, kuriem nav disleksijas. Pētījumu dati Amerikas Savienotajās Valstīs liecina, ka 20% cilvēku ir lasīšanas traucējumi, un apmēram 85% no viņiem ir disleksija.
Par situāciju Latvijā datu nav, tomēr ir ļoti svarīgi šo īpatnību atklāt pēc iespējas agrāk, lai atrastu bērnam piemērotu mācīšanās metodiku un vēlāk skolas gaitās mazais skolēns netiktu ierindots slinko un nespējīgo skolēnu sarakstā.
Disleksiju var diagnosticēt speciālais pedagogs vai psihologs. Taču arī pediatri bieži vien ievēro disleksijas pazīmes un var ieteikt ģimenei, kur meklēt palīdzību.
Izmantota informācija no grāmatas “Uzveikt disleksiju"
