Par nokļūšanu aiz paradīzes vārtiem
Leonardas Ķesteres stāstītais ir dziļi personisks - vēstījums par radošu sievieti mūsdienu pasaulē, ģimenē, mīlestībā, sapņos un smieklos
Arī es savas darba gaitas esmu sākusi kā aktrise, un tas man ir devis tādas prasmes, kas uzskatāmas par priekšrocību, salīdzinot ar tiem, kas nav šo mākslu studējuši. (Redz, mums teic, «mācīties par aktieri», bet kaut vai Lielbritānijā vai ASV šīs programmas apguvēji studē drāmu. Tas ir daudz plašāks jēdziens, jo students tādējādi var kļūt par režisoru, scenogrāfu, gaismu mākslinieku, menedžeri). Aktierim jābūt psihologam, viņam jāpiemīt teicamām situācijas analīzes spējām. Epizodes analīze, ko aktieris veic mēģinājumos, būtībā ir manis pieminētā situācijas izpratne. Kurā gan darbā nenoderētu iemaņas ātri «ķert» notiekošo, spēt zibenīgi nokratīt nogurumu un būt formā, kā to dara aktieris uz skatuves? Mērķtiecība, spēja koncentrēties, fokusēšanās uz galveno, laika menedžments, konteksta analīze, prasme sevi prezentēt ir iemaņas, kas nepieciešamas vadītājam. Katram aktierim vajadzētu gribēt (un tā ir) spēlēt galvenās lomas, kas nozīmē, ka aktieris ik dienas izkopj līderismu. Ja vēl aktierim ir prāts – pašam savu, nevis tikai citu uzrakstīto domu vēstīšanai, ja vēl ir griba mācīties, vēlme daudz lasīt – tas ir izcils komplekts labam līderim, un es gribu ticēt, ka vismaz daļa no tā man piemīt!
Dzīves mainīšana
Vai aktierim pamest teātri ir grūti? Ak, tas bija tik sen, ka sajūtas vairs neatceros. Tomēr iemeslu gan varu nosaukt uzreiz – man ļoti grūti sadzīvot ar nespēju realizēt sevi simtprocentīgi. Teātrī cilvēks ir pakļauts citu izvēlēm un iegribām. Tikt pakļautai neobjektīvam vērtējumam man ir dziļi personīga problēma. Tie, kas studējuši mūziku (esmu to mācījusies no sešu gadu vecuma) labi zina, kā mūziķi var objektīvi novērtēt: svarīga tehnika un izpildījums. Ja vijolnieks spēlē labi, viņš spēlēs pirmo vijoli orķestrī, un neviens tur neko nevarēs darīt. Ar baletdejotāju ir tāpat – ja viņam ir tehniskie, aktieriskie dotumi un viņš, palecoties gaisā, «turas tur ilgāk» nekā citi, viņš var būt maza auguma kā Mihails Barišņikovs, bet tik un tā viņš ir zvaigzne, un viņu tik lēti nevar no skatuves novākt! Ar vokālistiem un vizuālajiem māksliniekiem ir līdzīgi... Bet aktieris ir neaizsargāts, un to es nespēju pieņemt. Uzskatu, ka mani jāvērtē objektīvi, jo arī mans piedāvājums ir objektīvs! Taču aktiera profesijā objektivitātei ir maz vietas. Tu vari būt brīnišķīga aktrise, bet, ja tu neiepatīcies režisoram – viss! «”Vižu – ņevižu! Verju – ņeverju!” (Redzu – neredzu! Ticu – neticu - krievu.val.)» viņš citē Staņislavski, un tas ir pēdējais, galējais vērtējums, kam tev nav, ko likt pretī. Taču, neraugoties uz to, ka neesmu kādā konkrētā teātrī, tagad esmu ļoti apmierināta ar savu aktrises karjeru, jā! Tikko saņēmu brīnišķīgu piedāvājumu no savas skolotājas Anitas Garančas dziedāt viņas jubilejas koncertā uz Operas skatuves! Operas orķestra pavadījumā! Uh! Tur dziedās ne tikai viņas skolēni, bet arī nu jau pasaulslavenā Elīna Garanča!
Vēl piedalījos Holivudas projektā „Irēnas bērni”. Man piedāvāja brīnišķīgu lomu – atveidoju «nikno poļu sievieti». Režisors dievojās, ka šie kadri filmai ir būtiski, ka tos neizgriezīs. Lūk, esmu viena no retajām Latvijas aktrisēm, kuras varēs ierakstīt savā CV, ka filmējušās Holivudas filmā! Piedevām vēl labi un veiksmīgi – režisors mani lielīja un apgalvoja, ka esmu īsta profesionāle! (Smejas sirsnīgi.) Vienīgais, kas filmas māksliniekam nepatika – mana sarkanīgā matu krāsa. To ātri vien aizzieda. Mans uzdevums bija nikni uzbrukt mazam ebreju zēnam. Skaidrs, ka poļu sievietei, kura dara pāri sarkanmatainam ebreju puišelim nebija lāgā arī pašai būt rudai!
Man piemīt pozitīva pašpārliecinātība, uzskatu, ka tajā ir profesionalitātes pats sākums. Vai gan citādi, ja es nenāktu ar savu pārliecību, kāds mani filmētu Holivudas filmā vai tepat „Rīgas sargos?” vai kāds mani aicinātu dziedāt „Mme Thenardiere” mūziklā „Les Miserables”?
Izaicinājumi seko viens pēc otra – katrs pārsteidzošs un brīnišķīgs. Situācija valstī droši vien ieviesīs korekcijas, bet līdz šim esmu patiesi peldējusi dziļos ūdeņos un pilnām burām. Esmu Briselē veikusi starpkultūru dialogu projektus sadarbībā ar ES valstīm, strādājusi ar jauniem medijiem, man bija iespēja lasīt lekcijas ne tikai Kultūras akadēmijā, bet arī darboties ar Ventspils, Daugavpils profesionāļiem un studentiem. Tomēr teikšu tā: pēc kultūras festivāliem – „Francijas pavasaris” un „Pārsteidzošā Latvija”, kuros latiņa bija tik ārkārtīgi augstu pacelta – man šķiet, varu visu! Protams, nu ir kritums, nekad vairs nebūs tā, kā toreiz, kad tik grandiozus starpvalstu projektus mēs, visa Latvija, veicām pirmoreiz. To izdarījām komandā un tik labi, ka nu ir skola rokā! Priecē, ka man bija iespēja strādāt ar pietiekamu budžetu un jāiemācās precīzi atskaitīties, lai skrupulozākajam auditoram nebūtu pretenziju. Šajā ziņā bija jālauž sevi un jāapgūst daudz jauna, tas gan. Abi Francijas projekti bija svarīgs dzīves posms, un vismaz intensitātes ziņā es jebko mēģinu darīt tādā pašā garā – ar lieliem uzstādījumiem!
Saspīlējumi
Man negribas par TO runāt, pat izrunāt šo vārdu (krīze – red. piez.). Situācija ir absolūti nenormāla, un pie «nenormālības», tāpat kā pie kara, nevajadzētu pierast. Kas notiek, piemēram, Afganistānā vai Irākā? Baismīga dzīve, ar ko cilvēki apraduši, izaugušas jaunas paaudzes, kas citādu dzīvi nepazīst. Tiek zaudēts kultūras mantojums. Mēs raugāmies uz šīm tautām ar žēlumu, sāp sirds par sievietēm, par ģimenēm, kas cieš. Taču tik ilgi ar nožēlu skatījāmies, kamēr... Ja daudz par TO runāsim, domāsim, būtībā nonāksim līdzīgā situācijā un nezinu, vai mums pietiks tās karojošās izturības, lai šai situācijai tā līgani izietu cauri. Turklāt dziedot un dejojot, kā latvietim tas tīk!
Sievietes intelekts
Tas ir mīts, ka sievietei izglītība dodas grūtāk nekā vīrietim, jo statistika rāda pretējo. Došos uz augstskolu, kurā eksaminēšu tikai meitenes – maģistru grupā nav neviena puiša. Tieši izglītošanās jomā vīrieši ir kaut kur paputējuši. Domāju, mums draud ne tikai skaitliskā disproporcija starp vīriešiem un sievietēm, bet arī intelektuālā un izglītības disonanse. Tās tomēr ir milzīgas pūles piedabūt sevi studēt un attīstīt sevi intelektuāli – vai vīrieši to ir gatavi darīt?
Mans dēls Pauls mācās Tallinā „Baltic Film School”, un viņam ir daudz kursabiedreņu. Tas nozīmē, ka meitenes interesējas par medijiem, foto, kino, TV. Viņas ir talantīgas, gudras, skaistas – viņām visa pasaule būs vaļā! Nevajadzēs spert pa durvīm, lai tās atvērtos! Tikai paplivinās skropstas un novicinās blondos matus, un tas ir komplektā ar labu izglītību. Jā, un arī saimnieces viņas ir labas! Dēls stāstīja! Par mūsu jaunajām sievietēm man sirds droša. Domāju, Austrumeiropai šajā ziņā ir labas perspektīvas. Jauniešiem nav sevi jālauž – miera laika bērni. Nesačakarēti.
Sievietei prāts dikti traucē! Savstarpējās attiecībās, es domāju. Jo sieviete ir naivāka, mīļāka, jaukāka, jo sievišķīgāka viņa ir. Tas gan nenozīmē, ka sievietei jābūt dumjai, bet tikai to, ka viņa māk ar savu prātu neplātīties. Risinot tālāk manu domu – jo veiksmīgāka sieviete ir savās savstarpējās attiecībās ar pilnīgi citas pasaules pārstāvi, proti, vīrieti, jo sekmīgāka viņa būs visā dzīvē. Atļaušos teikt, ka sievietes neko nesaprot no vīriešiem un vīrieši – neko no sievietēm! Viņi varētu vienoties dejā, dziesmā, mēģinot ko vairāk un vismaz kādu laiku viens no otra saprast, bet citādi pašas sapratnes vienkārši nav. Daudz domāju par to. Latvijā ir milzīga sieviešu un vīriešu disproporcija, turklāt tradicionāli, un tā ir milzu problēma. To labāk par mani skaidros sociologi, jo šī greizā skaitliskā attiecība velkas gandrīz gadsimtu. Patiesībā daudz par to negribu runāt, jo man pašai ir dēls un es ar šausmām domāju, cik labs vīrs un vīrietis viņš būs... Jūtos atbildīga par viņa audzināšanu... Vai tik mana vedekla neteiks, ka «tā vīramāte ir draņķe! Ko viņa izaudzinājusi?!» Negribētu tādu brīdi piedzīvot! Tādēļ labāk par vīriešiem neko nesaku un klusēju.
Sievietes mājas sajūta
Runāšana par mājas sajūtu, mātes lomu būtībā ir stāsts par sievietes prātu. Tas ir sievietes prāta nopelns – vilkt visus pavedienus kopā un veidot ģimenisku gaisotni: maigumu un siltumu. Ja sieviete to nesaprot, tad, manuprāt, tas ir slikti viņai pašai. Man ir divi jumti virs galvas, taču īpašāk tomēr jūtos lauku mājās. Tur notiek nepārtraukti ģimenes un draugu „tusiņi”! «Vai tu karam, vai gatavojies?» nobrīnījās kāds draugs, ieraugot manu ievārījuma burku kolekciju. Šogad sataisīju 27 litrus! Nemaz nedrīkstu teikt, cik daudz man ir ceptu un sasaldētu baraviku! Marinētie gurķi vēl palikuši no pagājušā gada, bet netrūkst visādu citādu gardumu, ko ieveidoju šogad. Man patīk konservēt un esmu no draudzenēm iemācījusies visādas viltības, kā to darīt, sev liekas galvassāpes nesagādājot. Proti – vienkārši, ātri, gaumīgi un garšīgi.
Man ir kaimiņienes – divas brīnišķīgas sirmas kundzes, no kurām pērku īsto pienu, biezpienu un krējumu, kas ar nazi griežams. Vedu šos gardumus savai ģimenei, kas komentē, ka «esot lauku smaka». Pirmoreiz dzerot lauku pienu, dēls sūrojās: sak’, kāpēc tu, māt, pienam esi pielikusi cukuru? Nu jau gan ir pieklusuši un vairs neko nesaka, tik priecājas. Ķopsē visu!
Izklaides
Man tik ļoti patīk sēņot! Smieklīgākais, ka uz mežu dodos tad, kad jau tumst, un ārā nāku totālā naktī! Pēdējās sēnes sameklēju «uz tausti». Grābstīt un meklēt baravikas pa tumsu, protams, ir interesanti! (Sirsnīgi smejas.) Nezinu, ko cilvēki domā, kad ar ieslēgtām ugunīm braucu ārā no meža?! Bet man tieši tā patīk, un es tā daru! Tur ir sava viltība gan, jo sēnes vislabāk var saskatīt rietošā saulē. Otrkārt – tās, kas no rīta sāka augt, vakarā jau ir lielas un laužamas. Šovasar esmu iecerējusi ogot – kaušos ar knišļiem un lasīšu pati, jo pagājušajā gadā pirku un nav tas.
Ēdiena gatavošana aizņem daudz mana prāta. Naktīs skatos franču gastronomijas programmas un pierakstu receptes. Atceros, mamma spieda man, māsai, brālim un arī tētim ēst kreses. Ciemiņiem vienmēr bija iebildumi: «Nē, nu kā var puķes ēst!» Nu jau minētajās franču programmās redzu, ka kulināri vāc gan atraitnītes, gan gurķu mētras ziedus, gan izpiķētos salātlapu stādiņus. Manas bērnības kreses, frančuprāt, labi garšo ar vinegretu vai citronu sulu. Lūk, par ko man patīk domāt!
Nodevība
Vai esmu piedzīvojusi nodevību? Kā uz to raugās, jo nodevībai ir divas puses: pati nodevība un pretošanās vēlmei nodot. Es šausmīgi «pāruztraucos», ka tikai kāds mani nesāktu uzskatīt par nodevēju. Par to tik ļoti uztraucos, tik ļoti koncentrējos uz – «ka tik es nebūtu, ka tik es nebūtu!», ka nonāku pašpārmetumos, sevis pārliekā kontrolē. Bieži nedaru, kā man pašai labāk, bet kā citiem, vai kā es domāju, kā citiem būtu labāk! Vai es pati kādreiz esmu nodota? Tas tik no manis atkarīgs. Ja uzskatu, ka esmu nodota, tātad esmu. Taču, ja tieku ar sevi galā, tad jau iznāk – neesmu nodota! Līdzīgi ir ar pašnovērtējumu – dažam labam jebkādi vārdi ir kā pīlei ūdens, cits savukārt katru mazāko nieku «ņem galvā». Tas nudien ir mūsu pašu ziņā – sevi attīstīt – lai ar godu un cieņu dzīvei izietu cauri.
Sievietes mīlestība
Esmu sapratusi, ka mīlestība IR! (Smejas gardi, atgāžoties krēslā, ar abām rokām satvērusi vaigus.) Veca mīlestība nerūs – to arī esmu sapratusi! Mīlestība dažbrīd ir vairāk, citkārt mazāk, bet tās klātesamības fakts nemainās. Mīlestība man ir neiztrūkstošs mainīgais! Jautājums tikai – vai ir iespēja to paust. Savu mīlestību paužu daudz dažādos veidos. Ja runā par vīrieša un sievietes attiecībām, tad... (Apliecinoši, droši, laimīgi.) Jā, man mīlestība ir! Kāda kļūstu, kad mīlu? Kā jebkura sieviete! Tad es NE-NOR-MĀ-LI rūpējos! (Aizelšas smieklos.) Taisu ēst! Piedāvāju čības!
Garīgums
Garīgumā man vajadzīgs sarunu partneris. Labāk, protams, ka tas ir nevis kas vispārējs – Kosmoss vai universs, bet Dievs. Esmu kristiete un dziļi ticu Jēzum Kristum, kā arī notikumiem, kas ap viņu. Biju Jeruzelamē, un ceļojumā redzētais, piedzīvotais mani vēl vairāk pārliecināja, ka viss bijis tā, kā svētajos rakstos rakstīts. Hm. (Domīgi.) Tomēr nesaspringstu šajās attiecībās. Varbūt tādējādi «cauri spīd» manas «fundamentālistes tieksmes»? Uzskatu, ir svarīgi definēt vērtības. Manas vērtības ir ļoti vienkāršas – tajās nebūs atšķirību no 10 baušļiem. Jā, arī es grēkoju. Piemēram, pārmetu Latvijai un latviešiem (ko man nemaz nav tiesību darīt!), bet ir tik grūti samierināties ar stulbumu, nevēlēšanos, ar apzinātu slinkumu, visbeidzot ir neiespējami samierināties, ka cilvēkiem vērtības nav svarīgas! Dzīves laikā tu savas domas vari mainīt nepārtraukti, kā gan citādi! Tu piedzimsti maziņš „knariņš”, bet aizej vecs un daudz piedzīvojis. Bet šajā ceļā nevari nodot vērtības.
Aiz līnijas
Mani ļoti interesē, kas būs aiz līnijas. Tas vecums, kad par to sāk domāt, sasniegts. Vienu zinu pilnīgi skaidri... Pilnīgi... Negribu vārīties tajā katlā! Tiešām negribu. Bet mana lielākā kļūda ir gribēt, lai arī citi nevārās, un tas man sagādā milzīgas problēmas! Vajadzētu taču likties mierā un domāt par sevi, vai ne?
Ko es gribētu? Tapt apbalvota! Paradīzes dārzu gribētu! Kā katra Ieva gribētu satikt savu Ādamu! Man teic, to taču var jau tagad, kāpēc gaidīt?! Kurš ta’ teica, ka nevar? Bet mani tomēr ārkārtīgi interesē, kas ir AIZ. Kā dzīvojam? Paskaties pa labi, pa kreisi – gadu simteņiem nekas nemainās. Skat, „Comedie Française” joprojām iestudē Moljēru – nekas nav cilvēku tikumos un netikumos mainījies! Skatām Šekspīru, antīkās traģēdijas – viss, kā šodien! Tas ir briesmīgi! Cilvēki neko nemācās no pieredzes, no vēstures. Nokļūt AIZ tā vien, šķiet, palicis vienīgais nezināmais, patiesas intereses vērts piedzīvojums.
Aija Kažoka
