Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Kur rodas vardarbība?

Attiecības
2009. gada 27. aprīlī 13:27 2009. gada 27. aprīlī 13:27
 
Karojam pašu ģimenēs, un karo valstis. Kur rodas vardarbība? Par to saruna ar Saruna ar Rolandu Eimani, Rīgas Mežaparka un Baldones luterāņu draudzes mācītāju.

Reizēm šķiet, ka pasaulē ļaunuma ir vairāk nekā gaišā un priecīgā. Kur rodams vardarbības aizsākums cilvēkā un kā no tās atbrīvoties, ja esi spējis izvēlēties piedošanas ceļu, par to saruna ar mācītāju.

Rolands Eimanis, Rīgas Mežaparka un Baldones luterāņu draudzes mācītājs:

Vardarbība nav sastopama tikai ģimenē. Tā ir uz ielas, biznesā, Saeimā, darbavietā, bērnudārzā, mācību iestādē. Bērns, kurš tiek pazemots mājās, skolā var piedzīvot vēl dramatiskāku morālu vardarbību, jo mācību sistēma veidota pēc zāļu ražotāju principa — firmas mēģina cilvēkā kā plauktiņā sabāzt pēc iespējas vairāk produkcijas. Par vardarbīgu saucama arī tirgotāju agresīvā ielaušanās mūsu dzīvē un domāšanā, lai par katru cenu uztieptu savu preci.

Cilvēki vārdu «vardarbība» bieži vien piesauc nelietderīgi. Ir jāpadomā, vai, to piesaukdami, mēs vardarbību mazināsim — varbūt tikai vēl vairāk satracināsim varmāku. Vārds «vardarbība» cilvēkā, ja viņš ir varmāka, var izraisīt jaunus niknuma uzplūdus. Parasti viņš apziņas līmenī nesaprot, ka ir pastrādājis neģēlību; viņš pats domā, ka risina problēmu.

Runājot par vardarbību, es gribu pastāstīt divus stāstus — skumjo un priecīgo. Skumjais stāsts ir par grēku, priecīgais — par piedošanu. Vispirms skumjais. Psihoanalīzē un psiholoģijā, kā es to saprotu, no skumjā stāsta par grēku tiek nolasīta viena rindkopa. Kura? Psihologs un psihoanalītiķis saka — tas, kā tu izpaudies tagad, pieaudzis būdams, ir tavas bērnības nospiedums. Pēc tā redzams, ko tu bērnībā esi saņēmis, kā tev ir trūcis. Tā var būt kāre pēc uzmanības, mantas u. c. Jā, mēs zinām — bērni pārņem vecāku pasaules uztveres matrici un atkārto vecāku likteni. Man zināma pilna skumjā stāsta versija. Tā jautā: vai tie, kas bērnam pāri darījuši, paši izdomāja, ka tā jārīkojas? Arī viņiem bija vecāki. Tas, ko apzīmē ar vārdu «grēks», tiek pārņemts trīs četrās paaudzēs.

Ar grēku saskaroties, vairojas grēks. Cilvēks, kurš izdara vardarbību, gandrīz nekad to neveic pirmais. Viņš reiz pats ir bijis upuris un jūtas, kā iedzīts stūrī. Viņam šķiet, ja nepacels dūri vai balsi, būs zaudētājs. Bet patiesībā viņš nemaz nedara to brīvprātīgi, viņš pats ir cietis un it kā ir spiests šādi rīkoties.

Skumji ironisks stāsts par varmācību. Reiz skatījos kinokomēdiju, kur trakomājā pacients nosper baltu ķitelīti un, tēlodams ārstu, dodas apgaitā. «Kas tev sāp?» viņš prasa slimniekam. «Galva,» tas atbild. «Vai tu zini par sāpju pārvietošanas metodi?» gudrā tonī jautā viltus dakteris. «Nē, nezinu.» — «Tūlīt uzzināsi!» teic trakais baltajā ķitelīti, paceļ gultu un uzgāž slimniekam uz kājas. «Nu, kas tagad sāp?» — «Kāja!»

Arī varmāka domā, ka savas iekšējās sāpes var pārnest uz citu cilvēku — ja otram sāpēs, man kļūs vieglāk. Tā nav.

Cilvēkam ir raksturīgi domāt kategorijās labais un sliktais. Sliktais ir tas, kurš pacēlis roku sitienam, labais — kam jācieš. Taču arī upuris caur ciešanām nekļūst labāks. Vardarbība neatstāj upurim izvēli: tas kļūst bailīgs, sevi žēlodams, vai agresīvs — aizsargādamies. Pazīstu sievietes, kas saraujas, tikai izdzirdot vīrieša balsi. Tas ir pretdabiski. Lai vardarbību uzveiktu, nepietiek, ja varmāka pārtrauks sist — arī upurim jāpārtrauc atcerēties pāridarījumu un vainot. Varmācības grēks rada sevis žēlošanas grēku.

Priecīgais stāsts? Tas ir par piedošanu. Pie manis nāca kāds jauneklis, kurš nespēja turēties pretī meiteņu valdzinājumam. Viņš mēģināja vienu, otru labošanās ceļu — nekas nelīdzēja. Tad viņš izvēlējās vienīgo pareizo — piedošanas ceļu. Vispirms lūdza piedošanu sev, ka ir kritis. Tad lūdza, kā Kristus mācījis, — piedod mums, kā arī mēs piedodam... Vaicāsiet — kam lai viņš piedod? Viņam taču neviens pāri nedara — pats «iepinas»! Bet, ja piedotu tai skaistajai, jutekliskajai meitenei, ka viņa ir skaista? Viņa jau nav vainīga; tu esi reaģējis. Piedod tam otram, ka viņš ir TĀDS. Kamēr tu to nepiedod, viņš tevi tur valgā.

Ja šodien cilvēks sāktu rakstīt piedošanas rakstu, varbūt pie viņa mazbērniem būtu vērojams kāds uzlabojums. Bet varbūt arī ne. Var turpināt skumjo stāstu par grēku, proti, es cietu, un tāpēc jūs arī cietīsiet! Tātad vairot to — jo tie, kam tu dari pāri, darīs to pašu. Bet varbūt tu tomēr stāstīsi priecīgo stāstu par piedošanu?

Varmāka neapzinās, ka viņš tāds ir. Kurš apzinās, tas vairs nesit, bet iemācās šo grēku kompensēt ar vārdiem. Kurš saprot, ka arī morāli pazemot ir neģēlīgi, iemācās, kā citādi izvairīties no ļauna. Varmāka vēlas saņemt piedošanu ne tāpēc, ka ir vardarbīgs, bet tāpēc, ka nav laimīgs, varmācībā dzīvodams.

Dažreiz sieviete, nespēdama ciest pazemojumus, sit pretī vīram. Tas vēl nav pats sliktākais. Bēdīgāk, ja viņa rūgtumu izgāž uz bērniem, kaimiņiem vai darbā. Tā rīkojoties, viņa vairo grēku.

Kristus teica: ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru. Bet — nepretošanās ir tikums tikai tad, ja ir spēja pretoties. To izpratu, studējot Austrumu cīņu gudrības. Tā «otra vaiga pagriešana» ir adresēta varmākam. Ja sieviete, kuras dzīvība ir apdraudēta, met pretī ar zupas katlu, lai Dievs žēlīgs tam, kas viņu gribēs nosodīt!

Ja sieva pēc pirmā sitiena no vīra aiziet, cīņa nav uzvarēta. Šis cilvēks atradīs jaunu upuri. Garīgā cīņa, uz ko Kristus aicina, ir — sāc ar Mani. Izkliedz uz Mani, nevis pieprasi cieņu no sava upura. Jautā Dievam, kāpēc dažreiz jūties, kā iedzīts stūrī, un gribas, kā dzied Haralds Sīmanis, taisnoties: «Tas neesmu es, tā mana roka, kas sitienam pretī sit...»

Vai cilvēki kļūst ļaunāki, jo viņos ir nesodāmības sajūta? Demokrātiskā sabiedrība radījusi cilvēku, kurš lepojas nevis ar to, ko paveicis, bet ar to, ka «viņam pienākas». Ja šodien cilvēkam draud ar Dieva dusmām, Dieva sodu, viņš savā lepnībā runā pretī. Pie kā tas novedīs? Ja nu pēc nāves viņš turpinātos tādā realitātē, kādu pats radījis te, virs zemes? Pajautā sev, cilvēk, vai realitātei, kurā tu esi šobrīd, ir mūžības piegarša?

Kad cilvēks atvēzējas pret otru, viņš cer atgūt kaut ko, kas zūd, — cieņu, varu u. c. Tas ir apmāns. Viņš netop cienīts tālab, ka ir kādam iesitis, kādu pakļāvis. Ja tā būtu, vardarbība tiktu pārtraukta jau pēc pirmā sitiena. Tā nenotiek, tāpēc grūti apstāties. Pēc ceturtās reizes grēks jau kļūst par ieradumu. Bet, tiklīdz kaut kas kļūst par ieradumu, cilvēks to vairs neuzskata par grēku.

Ar grēku nav jāsaprot ļaunums, ar grēku jāsaprot tas, kas cilvēku šķir no prieka, miera un mīlestības. Ja viena paaudze apņemtos divdesmit gadus izvairīties no vardarbības, kā arī — nepiesaukt to, ko Bībele sauc par velnu, Sātans pārstātu eksistēt. Jo viņa eksistenci nodrošinām mēs. Dievs velnu ignorē, cilvēks — ne. Rau, mēs esam tik dievišķi, ka varam radīt pašu velnu — vēl gan ne matērijā, bet garīgajā realitātē.

Kas valstī sargā ģimeni? Kad sieviete vēršas policijā, viņai pasaka: ja vīrs jūs sit, tā ir jūsu privāta lieta; Baznīca apgalvo — par ģimeni jācīnās. Es domāju, ka Baznīca atbildēs: ja tu nāksi — lūgsim. Mums ir dots vārda un gara zobens. Nebaidieties Viņam uzticēties! Bet mēs negribam uzticēt...

Ja sieviete vairs nespēj izturēt šo savienību, vai jāglābj ģimene par katru cenu? No vienas puses — sievietei, kas viena cenšas noturēt ģimeni, tā var kļūt par nastu. Jo ģimene ir kaut kas tik liels, ka — ja to neturēs divi un vēl nepiesaistīs jauno paaudzi, tā sabruks. No otras puses — par ģimeni ir jācīnās. Vai nu visiem kopā, vai sievietei uz pārējiem ģimenes locekļiem ceļš jāmeklē vienai. Neesmu redzējis nevienu cilvēku, kurš ir izšķīries un visu aizmirsis; viņš visu nes līdzi. Bieži neatrisinātās problēmas nākamajā «mēģinājumā» uzrodas atkal.

Vai ģimene, kurā valda vardarbība — gan fiziska, gan morāla —, ir amorāla? Ģimene nekad nav amorāla. Viss, kas ar to saistīts, ir svēts un labs. Tā kultūra, kas atceļ saudzējošo attieksmi pret ģimeni, iet norieta fāzi.

Kas ir ideāla ģimene? Ģimene, kurā valda likums — bērniem jāgodā tēvs un māte. Bet tēvs un māte, bērnam šo likumu mācot, automātiski apgūst, ka pašiem jārīkojas tā, lai viņi būtu godājami. Lai vecāki nav sīkmaņi, kas aprunā tuviniekus, draugus, darbabiedrus. Tā var bērnam garīgi vairāk pāri nodarīt, nekā fiziski saplūcoties, ja pēc tam mīlestībā tiek izlīgts. Bērns, kuram kaut viens no vecākiem ir mīlošs, izturēs visu, arī to, ja ārpasaulē (ārpus ģimenes) tiks aprunāts, pārprasts, apzagts vai nepatiesi apvainots.

Kaija Zemberga

Citi šobrīd lasa

Video fiksēts, kā noziedznieki uzbrūk Bezzubovam 3
Bezzubova slepkavas bija gatavojušies, šāva no automāta citiem bīstamā veidā. Policija atklāj to, ko drīkst atklāt 10
Valsts prezidents otro "AstraZeneca" vakcīnas pret Covid-19 devu 15.aprīlī nesaņems 7
Tēmas: Bībele
Pievienot komentāru

Жанна Бадоева: 7 лет страданий покинувшей Литву ведущей

Василиса Володина: "Лучше станет только в 2025 году!"