Sergeja Jēgera tautasdziesmas
Kāpēc savā jaunākajā diskā vienīgais operkontratenors Latvijā Sergejs Jēgers dzied tautasdziesmas?
– Tāda ideja man bija jau sen – ierakstīt kaut ko latviski, latviešiem. Nora izdomāja nosaukumu – “Dziesmiņās remdējos” –, pirms disks vēl bija ierakstīts. Apaudzējām nosaukumu ar idejām, un tās raisījās. Tautasdziesmu izvēle bija manā ziņā, un izraudzījos vismīļākās.
Nedrīkstam aizmirst, ka bija Dziesmu svētki. Droši vien tāpēc mūsu “latvietisms” uzplaiksnīja. Tautasdziesma nepazudīs, taču šajā gadījumā man tās gribējās parādīt nedaudz citādāk. Mums, mūziķiem, tas šķiet vissvarīgākais – uzdāvināt klausītājam ko tādu, kas viņam tajā brīdī ir nepieciešams.
– Neparasta, specifiska balss – tas ir posts vai veiksme?
– Tā līdz šim nekad netiku domājis. Jā, tāda balss kā man ir retums. Man patīk būt kardināli atšķirīgam. Lai es pats sev būtu interesants! Citādajiem pieder tieši tikpat liela pasaules daļa kā pārējiem! Tomēr uzskatu, ka man ticis lielais laimests – būt kontrtenoram ir tikpat liela atbildība kā jebkuram dziedātājam. Spēt valdzināt ar balsi – tas ir lieliski! Minētajam jāpievieno tehniska varēšana, plašs repertuārs, attīstīta emocionālā pasaule un vokālā inteliģence. Ja tas viss ir, tad, kārtīgi strādājot, var sasniegt patiešām daudz!
Dziedātāja darbs ir aizraujošs ar to, ka nedrīksti apstāties. Visu laiku jāmācās, jāattīstās un jāpierāda sava varēšana. Ja apstāsies, nevienam vairs nebūsi – nē, ne vajadzīgs – interesants. Katram tavam realizētajam projektam jābūt neikdienišķi fascinējošam. Bet, lai to, šo ideju, sevī radītu, tu, kā jau teikts, aprimt nedrīksti.
Esmu piedzīvojis laimi būt mīlētam mājās! Latvijā. Jā, nereti mēs savējos, talantīgos atzīstam tik tad, kad viņi pārceļas uz dzīvi, kur viņus vairāk novērtē. Pilnīgi noteikti, ja es spēlētu hokeju, Latvijā tiktu daudz labāk atalgots. Taču es piedzimu ar balsi, nevis ar nūju.
– Vai tev svarīgi, lai klausītājs ne tikai uztver muzikālo informāciju, bet arī tevi pašu, tavas emocijas, garīgumu?
– Koncertā par tehniku gan vairs nevajadzētu domāt. Kad esmu nonācis klausītāju priekšā, dziedu vairs tikai ar balsi, sirdi, dvēseli... Un ar acīm. Necilāju rokas, nedaru fiziski neko tādu, lai pievērstu uzmanību.
Bieži esmu domājis par tādu brīnumu kā emocionālā skaņas padeve, tā es to nosauktu. Daudzi cilvēki to vienkārši nesaklausa. Emocionāli nedzird. Tā ir ļoti smalka vibrācija, kuras efektu nespēju izskaidrot. Tie, kas saklausa, aiziet savās domās, savā pasaulē, reizēm raud. Šo sasniegt ir tas, ko vēlos. Ja mana mūzika neatstāj vienaldzīgu, saviļņo, nes kādu vēsti, kura, šķiet, ir ļoti personīgi veltīta tieši tev, tad... (Čukstot) tas būtu jauki. Vairāk nekā jauki. Tā būtu mana lielā alga – sajust emocionālu pretsitienu no klausītājiem. (Ievelk elpu.) Es te tagad filozofēju par sajūtām, taču tās katrreiz ir citādas, kad stāvu skatītāju priekšā. Tad jūtos kā kails. Es labprāt atdodu visu, kas tajā brīdī ir dārgākais. Vienlaikus es dalos ar to, kā man ir daudz, – ar manu balsi, manu spēku, skatienu. Manam acu skatienam jābūt siltam, mīļam, tas nedrīkst būt augstprātīgs nevienā brīdi, jo tad es vairs nebūšu vajadzīgs.
– Vai ir labāki un sliktāki koncerti? Kā iedvesmas brīži iespaido koncerta norisi?– Dziedāšana ir smags fizisks darbs, bet klausītājam jājūt, ka es muzicēju, nevis grūti strādāju. Tā ir meistarība, kas lēni nāk ar pieredzi, bet ātri pazūd, ja to nekopj vai fiziski zūd spēki. Dziedāšana patiesi ir fiziski smags darbs. Slodze tā pati, kas kūtī vai uz lauka.
– Tu esi teicis: “Es gribu, lai visi mani koncerti būtu nevis labi, bet ļoti labi.”– Ļoti ambiciozi, vai ne? Bet vai tajā ir kaut kas slikts? (Smejas.)
Aija Kažoka/Foto:Gunārs Janaitis
