Bērnu adopcija... bez glazūras
Dažu speciālistu iebildumi, ka bērnu adopcija uz ārvalstīm paver ceļu arī nelikumībām un ne vienmēr viss notiek tik skaisti, kā uzlikts uz papīra, līdz šim tā arī palikusi neuzklausīta.
Notiek bērnu tirdzniecība
Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktors Jānis Gulbis:“Šī ir viena no smagākajām tēmām, jo adopcija, kas ārēji izskatās likumīga, var slēpt bērnu tirdzniecību. Bērnu adopcija būtu jāuzrauga ļoti pamatīgi, un tas būtu jādara neatkarīgam dienestam, kas nav nevienas ministrijas pakļautībā un kas būtu ārpus politiskās ietekmes. Citviet pasaulē ar adopciju saistītos jautājumus izlemj prezidenta pārraudzībā esošas institūcijas līmenī.
Nebūsim naivi – bērnu tirdzniecība ir, un šis tīkls aptver visu pasauli. Papīros viss izskatās skaisti, ka ārzemniekiem ir dažādi apgrūtinājumi adoptēt bērnus Latvijā, ka viss notiek ar pašu bērnu piekrišanu. Taču, ja viss ir tik ideāli, kāpēc Latvijā tiek kavēta dažu likumu pieņemšana, kas nākotnē apgrūtinātu bērnu tirdzniecību uz ārvalstīm? Piemēram, joprojām nav pieņemts likums, kas regulē starpniecības pakalpojumus adopciju lietās. Tas nozīmē, ka, piemēram, par kāda dokumenta sagatavošanu vai bērna nogādāšanu citā pilsētā cilvēks var saņemt vairākus tūkstošus latu! Bet policijai nav absolūti nekāda iemesla to cilvēku saukt pie atbildības. Jo brīvā tirgū katrs par pakalpojumu var prasīt, cik grib! Taču jāsaprot, ka cilvēki, kas nodarbojas ar bērnu tirdzniecību, ir tikai starpnieki un pakalpojumu sniedzēji, pretējā gadījumā viņi ātri varētu nokļūt aiz restēm.
Mēs nevaram gaidīt, ka ministrija kritizēs tās pārraudzībā esošo bāriņtiesu darbu. Agrāk bija vēl trakāk – visus ar adopciju saistītos jautājumus varēja izlemt jebkura bāriņtiesa, un ērtāk to bija darīt Rīgas bāriņtiesai. Mēs vismaz panācām, ka to var izdarīt tikai konkrētā novada bāriņtiesa. Taču jāsaprot, ka adopcija jebkurā gadījumā nav norma un tā noteikti nav bērna interesēs. Bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem būtu jārīkojas, lai normalizētu apstākļus ģimenēs un bērni varētu atgriezties pie saviem bioloģiskajiem vecākiem. Kad Latvijā bija ieradies Birmingemas universitātes profesors Kevins Brauns, viņš no tribīnes paziņoja: ja vecākiem dod tikai pusgadu laika, lai viņi sakārtotu savu dzīvi, un pēc tam tiek lemts par aizgādības tiesību pārtraukšanu, tas ir kriminālnoziegums pret bērnu! Pašlaik šī norma ir pagarināta līdz gadam.
2006. gadā Latvija bija pirmajā vietā pēc to bērnu skaita, kas, rēķinot uz desmit tūkstošiem iedzīvotāju, ir izņemti no bioloģiskajām ģimenēm. Nedomāju, ka šie dati pašlaik īpaši ir mainījušies. Tas liecina, ka Latvijā ģimene nav aizsargāta! Nav pietiekamas atbalsta sistēmas. Piemēram, Vācijā pie sociāli nelabvēlīgajām ģimenēm sociālie darbinieki ierodas ik dienas, bērnus aiz rociņas aizved uz skolu, vecāki alkoholiķi par valsts naudu tiek ārstēti. Kas notiek pie mums? Ministrija biedē bāriņtiesas: ja neizņems bērnus no sociāli nelabvēlīgajām ģimenēm un kaut kas notiks, viņi maksās ar savu “krēslu”. Jau pavisam drīz situācija pasliktināsies vēl vairāk. Samazinot budžetu, iespējams, būs jāsamazina arī sociālo darbinieku skaits, līdz ar to jau tā pārslogotie darbinieki kļūs vēl vairāk noslogoti. Tad kādu rezultātu gan mēs gaidām?”
Audžumātes uzticēto stāstu par kādas meitenītes adopcijas kārtošanu uz ārvalstīm lasi žurnāla “Marta” jaunākajā numurā.
Ieva Konstante/Foto: Rojs Maizītis
