Modernās kontracepcijas lielā vēsture

Pāksts – prezervatīva vecmāmiņa

Droši vien atsevišķos augļos mīt bērnu dvēselītes un jāpazīst īsto, ko notiesāt, lai tiktu pie mazuļa. Var jau būt, ka arī saule, vējš, lietus, mēness spēj ietekmēt to, vai pēc mīlēšanās nekļūšu grūta – tā prātoja senie cilvēki. Akmens laikmetā dzīvojošajiem nebija ne mazākās nojausmas par to, no kurienes rodas bērni. Lai cik šaušalīgi neizklausītos, tomēr bija arī tāds laiks, kad vienīgais „kontracepcijas līdzeklis” bija jaundzimušā nogalināšana tūlīt pēc dzimšanas. Sievietes ļoti ticēja, ka grūtniecību iespējams novērst ar burvestību palīdzību. Piemēram, vēl šodien Āfrikas Austrumos dzīvojošo cilšu daiļavas dodas mežā un izpilda īpašu rituālu, sasienot kopā divas virvītes no koka mizām, uzsmērējot tām virsū olas dzeltenumu un ticot, ka šis rituāls pasargās no nevēlamas grūtniecības.

Tikai tad, kad pētnieki atklāja faktu, ka grūtniecība iestājas saplūstot abu partneru dzimumšūnām, sabiedrība sāka aizdomāties, ka grūtniecību neizraisa ne zvaigžņu stāvoklis debesīs, ne citi pārdabiski spēki. Šajā laikā pāri sāka pielietot pirmo vēsturiski zināmo kontracepcijas metodi, kas šodien pazīstama ar nosaukumu „pārtrauktais dzimumakts”. Tā kā ne vienmēr šī izsargāšanās metode bija efektīga, sievietes glābiņu no nevēlamas grūtniecības meklēja augu pasaulē. Šim nolūkam viņas plaši izmantoja okra pākstis– dzemdes kaklu nosprostoja ar 12,7 cm garu auga okra pāksti, kas pēc savas uzbūves darbojās līdzīgi kā šodien  prezervatīvs – noslēgtā pāksts daļa atbalstījās pret dzemdes kakliņu, bet caur atvērto pāksts daļu vagīnā varēja ievadīt vīrieša dzimumlocekli. Ja pirms mīlēšanās okras pāksts nebija sagatavota, sieviete vēlāk savus dzimumorgānus rūpīgi skaloja ar citronu sulu.

Krokodilu un ziloņu mēsli

Vēl no seniem laikiem saglabājušies zīmējumi uz papirusa, kuros atspoguļojas seno ēģiptiešu kontracepcijas metodes. Populārākais no tiem – vagīnā ievadīti krokodilu mēsli, no kuriem izveidots tamponam līdzīgs priekšmets. Šķiet visai neparasts izsargāšanās līdzeklis, bet vēlāk zinātnieki tam atrada racionālu izskaidrojumu– krokodila mēsli ir sārmaini un tādu vidi rada mūsdienu kontracepcijas līdzekļi, ko dzimumakta laikā ievieto makstī. Vēlāk ēģiptieši krokodila mēslus nomainīja ar ziloņa izkārnījumiem, jo tie nodrošināja skābāku vidi, tātad – vēl efektīvāku aizsardzību pret spermatozoīdiem. Sievietes mājas apstākļos izmantoja arī īpaši veidotus kontracepcijas katlus, uz kuriem varēja uzsēsties tā, lai dūmi, kas nāk no kokogļu un vaska dedzināšanas, nokļūst tieši makstī.

Kādos arheoloģiskos izrakumos zinātnieku rokās nonāca kāda strēmele papirusa – vēsturiska liecība par pirmo recepti kā izgatavot vaginālo svecīti: «Lai sieviete nekļūtu grūta divus līdz trīs gadus, samaļ dateles un akācijas koka vārpas, un to visu sajauc ar medu. Šajā masā samērcē kokvilnas auduma tamponu un ievieto vagīnā.» Šādu medus un augu lipekli sievietes savos dzimumorgānos ievadīja pirms dzimumakta. Akācijas izdalīja līmei līdzīgus sveķus, kas pārvērtās skābē un iedarbojas tikpat efektīgi kā spermicīds, kas nogalina spermu.

Aleksandra lielā tinktūra

Leģendārais grieķu fiziķis Hipokrāts centās pārliecināt, ka pēc dzimumakta sievietei ar pirkstiem jāmēģina iztīrīt vīrieša sēkla no saviem dzimumorgāniem vai arī ļoti daudz jākustas – tad grūtniecība neiestāsies. Turpretim Aristotelis pauda pārliecību, ka spermas temperatūra nosaka to, vai bērniņš būs puisītis vai meitenīte. Pēc Aristoteļa teorijas, siltāka sperma rada puisēnus, bet vēsāka – meitenītes. Turklāt Aristotelis piedāvāja pats savu kontracepcijas metodi– sajauc olīveļļu ar medu un ar to apsmērē dzemdes kakliņu, lai spermatozoīdi nebūtu spējīgi apaugļot olšūnu. Tomēr sievietes vēl aizvien spītīgi turējās pie dabas līdzekļiem un kontracepcijai izmantoja, piemēram, dzemdes kaklā ieliktas skābu augļu pusītes.

Aleksandra Lielā laikā cilvēku skaits bija tikpat liels, cik trūkums un nabadzība, kas plosījās visapkārt. Nemaz nebija iespējams visus apgādāt ar nepieciešamo pārtiku. Tādēļ šajā laikā daudzsievību aizliedza, pēc pilnas programmas atļāva izmantot visus zināmos kontracepcijas veidus un ģimenē drīkstēja būt ne vairāk par diviem bērniem. Izgudroja arī pavisam jaunu un radikālu metodi, kā sievieti padarīt neauglīgu. Kāda auga sveķus, kas nosaukts Aleksandra vārdā, sajauca ar alauna tinktūru un krokusiem. Visus augus sasmalcināja un sajauca ar glāzi alus. Kad šo dziru izdzēra, uzskatīja, ka sievietei bērnu vairs nekad nebūs.

Protams, māņticība vēl aizvien mājoja cilvēku prātos un sievietes bija pārliecinātas, ka, nosmērējoties ar menstruāciju asinīm vai nēsājot līdzi amuletu, kas izgatavots no asparāga koka, stāvoklī nepaliks. Līdzēja arī kaklā pakārti amuleti, kas izgatavoti no diviem parazītiskiem tārpiem, kas izņemti no zirnekļa vēdera un ielikti briežādā. Tādu „kuloniņu” vajadzēja pakārt kaklā pirms saulrieta un….mīlējies uz nebēdu.

Tikumības josta viduslaikos

Viduslaikos pastāvēja uzskats – ja vien sieviete seksa laikā neizjūt baudu, tad no grūtniecības iestāšanās mīlēšanās laikā nevajag baidīties. Šis bija laiks, kad baznīca bija viena no spēcīgākajām institūcijām un vīrietis – svarīgākais ģimenē un visā sabiedrībā. Puiši vecumā no 12-15 gadiem drīkstēja pilntiesīgi valdīt, precēties un radīt pēcnācējus, bet sieviešu vienīgā problēma, par ko vajadzēja satraukties bija neauglība. Ja veselības dēļ pie bērna neizdevās tikt, šādai sievietei nebija nekādu  izredžu dzīvot laimīgā ģimenē. Tieši neauglība tolaik bija viens no visbiežāk minētajiem iemesliem, kāpēc laulības tika šķirtas, bet pieejamās kontracepcijas metodes visai pieticīgas. Ja tomēr bija nepieciešams izsargāties, tad izmantoja granātābolu sēklas, kas satur augstu fitoestrogēnu koncentrāciju un atgādina seksuālo hormonu, ko izdala sievietes ķermenis.  

Šodien par tikumības jostām vairs tikai smīkņājam un piesaucam tās anekdotēs, bet šāds apģērbs reiz patiešām eksistēja. Renesanses laikā ap 1402.gadu inženieris Konrāds Kjesers fon Eištats (Konrad Kyeser von Eichstätt) izgudroja pirmo nevainības jostu. Apģērba galvenais uzdevums bija aizkavēt sievieti no stāšanās priekšlaicīgos dzimumsakaros. Šis savādais priekšmets sastāvēja no metāla jostas, kas tika nostiprināta ap vidukli un tērauda lentas, kas bija savienota ar jostu. Apģērba valkāšanas laikā, tērauda lenta atradās tieši sievietei starp kājām. Pirmās tikumības jostas valkāja meitenes Florencē, kā arī dažās citās Itālijas pilsētiņās.

Revolucionārais linu auduma „mētelītis”

Pirmā revolūcija kontracepcijas vēsturē notika 16.gadsimta otrajā pusē, kad itāļu fiziķis un anatomiķis Gabriels Fallopia (Gabriel Fallopia) pirmais izgudroja linu auduma apvalku vīrieša dzimumloceklim, ko jāvalkā mīlēšanās laikā, lai pasargātu sevi no seksuāli transmisīvajām slimībām. Šī bija sifilisa ēra, kad slimība izplatījās vēja ātrumā. „Katru reizi, kad vīrietis vēlējās mīlēties, viņam vispirms bija jānomazgā vai jānoslauka savi dzimumorgāni, tad jāņem linu auduma gabals un jāaptin ap dzimumlocekli. Ja vien ir iespēja, pēc tam samitrini prezervatīvu ar salviju,” rekomendēja Fallopia, bet līdz pat 1700.gadam neviens tā arī neko efektīgāku par linu auduma apsēju ap dzimumlocekli, nebija spējīgs izgudrot. Līdz beidzot 18.gadsimtā pats donžuāns Kazanova izmēģināja tā dēvēto „Angļu mētelīti” jeb visefektīvāko kontracepciju, kāda līdz šim bijusi. Šie prezervatīvi tika izgatavoti no teļu, govs vai kazu zarnām un Kazanova tos plaši patērēja, lai no savām n-tajām mīļotajām nesaķertu kādu venerisku kaiti. Ap šo laiku vīrieši jau zināja, ko nozīmē vārds „vazektomija”, tikai toreiz šo operāciju pirmkārt veica citiem mērķiem– lai uzlabotu vispārējo veselības stāvokli. Brīnumainā metode, kas lika vīrietim justies jaunākam un palīdzēja dziedināt dažādas infekcijas un pat iedzimtas kaites. Pirmo operāciju veica Lielbritānijā 1894.gadā, lai kādam kungam likvidētu pietūkumu, ko izraisījusi palielināta prostata. Drīz vien Vīnē ķirurgs Eižens Šteinahs vazektomiju veica tūkstošiem vīriešu, tai skaitā savam kaimiņam Zigismundam Freidam, kurš vēlējās  ierobežot hormonu, kas veicina novecošanu.

Ažiotāža ap vazektomijas operācijām bija tik liela, ka to sāka izmantot par mārketinga nolūkos. 20.gs. 70.gados vīrieši, kas pārcietuši operāciju, pie žaketes atloka drīkstēja nēsāt īpašu vazektomiju apliecinošu nozīmīti, kas īpaši noderēja apmeklējot naktsklubus, bordeļus vai citas izklaides vietas. Nozīmīte kalpoja kā signāls potenciālajām partnerēm, ka šis vīrietis ir „drošs”. Diemžēl uzradās krāpnieki, kas tirgoja nozīmītes par naudu. Nopērc, baudi mīlas priekus, neatkarīgi no tā, vai esi izoperēts vai nē. Daudzas tikpat izklaidīgas sievietes tā arī nekad neiepazina sava bērnu tēvus...

Vazektomija mūžīgai jaunībai

Ja vīriešiem bija pieejama vazektomija, tad sievietēm līdzīga iespēja– sterilizācija. Tomēr 20.gs. 60.gados katra, kura vēlējās šo operāciju, nemaz to nedrīkstēja veikt, jo visu regulēja tā dēvētie „noteikumi par 120”. Atbilstoši šiem likumiem, sievietei drīkstēja veikt sterilizāciju tikai tad, ja viņas vecums, kas reizināts ar esošo bērnu skaitu, nav mazāks par 120. Tas nozīmēja– lai 20 gadu vecumā veiktu sterilizāciju, sievietei vajadzēja būt jau 6 vai vairāk bērniem. Ja viņai bija 30, tad jābūt vismaz četriem bērniem. Sievietei 40 gadu vecumā sterilizāciju bija iespējams veikt vienīgi tad, ja viņa jau bija dzemdējusi trīs mazuļus. Ja sievietei bija tikai divi bērni, nācās gaidīt pat līdz 60 gadu vecumam, lai ķirurgs varētu ķerties pie darba.

Ap 1924.gadu prezervatīvi bija vienīgais līdzeklis, kas palīdzēja kontrolēt dzimstības pieaugumu. Pasaules Otrā kara laikā militārie vadītāji visai agresīvi propagandēja šo intīmo produktu, jo baidījās, ka vīri, atgriežoties mājās pēc kara, varētu savas sievas inficēt ar veneriskajām slimībām. Amerikā valdība finansēja pat vairākas īsfilmas, kuru galvenais sauklis bija „Neaizmirsti – pirms ieliec, uzvelc!» Iespējams– pirmā prezervatīvu reklāma pasaules vēsturē.

Pirmās burvju tabletītes

19.gadsimta beigās sievietes sāka savā intīmajā dzīvē plaši izmantot spermicīdus kā izsargāšanās metodi. Ar ziepjainu ūdeni, etiķi un citiem šķīdumiem skaloja vagīnu pirms un pēc dzimumakta, tādējādi izsargājoties no grūtniecības. Sievietes izgudroja arī savu kontraceptīvo mikstūru, ko gatavoja no hinīna un kakao sviesta, bet ap 1880.gadu Anglijā sāka ražot pirmās W.J. Rendela izgudrotās hinīna svecītes. Šo produktu bez maksas saņēma trūcīgo ģimeņu sievietes, kurām jau bija liels bariņš bērnu. Hinīna svecītes nosauca par „Sievas draugu”.

Kad zinātniekiem vairāk vai mazāk viss jau bija skaidrs par hormoniem, kas cilvēka organismā regulē seksuālo funkciju, pētnieki sāka strādāt pie pirmās orālās kontracepcijas. Lielā mērā par hormonālās kontracepcijas tabletēm mums jāpateicas divām sievietēm – amerikānietēm Margaretai Sangerei un Katerīnai Makkormikai, kuras bija lielas cīnītājas par to, lai dzimstību valstī padarītu par kontrolējamu parādību. Abas dāmas cīnījās par sieviešu tiesībām un vēlējās atbrīvot viņas no problēmām, ko izraisa nevēlama grūtniecība. Mērķis bija atrast tādu kontraceptīvo metodi, ko varētu lietot sievietes un pašas izlemt, kad viņas vēlas pēc mīlēšanās ieņemt bērnu un kad ne. Margareta Sangere 17 gadu vecumā satika amerikāņu psihologu Gregoriju Pinkusu, kurš bija vadošais speciālists reproduktīvās bioloģijas lauciņā, un lūdza viņam izgudrot viegli lietojamu kontracepcijas metodi, pati sagādājot finansiālu atbalstu pētījuma projektam.

1955.gadā speciālists Pinkus varēja oficiāli paziņot, ka ir atrasts veids kā izvairīties no grūtniecības ikdienā lietojot noteiktas dozas sintētiskā progesterona. Pēc pieciem gadiem tirgū parādījās pirmās kontracepcijas tabletes un sievietes beidzot varēja dziļi uzelpot.  

Laura Plikša/Foto: Bulls Press