Modernā atzīšanās mīlestībā

Pirms dažiem gadiem interesi par mīlestības vēstulēm visā pasaulē izraisīja kāda epizode no filmas “Sekss un lielpilsēta”. Tajā galvenā varone Kerija pārlapoja slavenu cilvēku mīlestības vēstules. Pēc filmas nonākšanas uz ekrāniem veikalnieki un izdevēji tika apbērti ar jautājumiem par šo grāmatu, taču izrādījās, ka vēstuļu apkopojuma tieši ar tādu nosaukumu, kāds minēts filmā, nemaz nav. Vienalga “Sekss un lielpilsēta” producenti priecājas, ka ir atdzīvinājuši interesi par mīlestības vēstulēm, savukārt pats fakts, ka cilvēki visā pasaulē vēlas pakavēties svešā mīlas sarakstē, šķiet, atklāj, cik ļoti ilgojamies pēc šādas romantikas. Aptaujājot desmit vīriešus, pārliecinājāmies – jūtu paušana rakstiskā formā joprojām pastāv, turklāt stiprais dzimums lieliski apzinās šā komunikācijas veida spēku un lomu.

Iemesli, kāpēc mutiskas sarunas vietā cilvēki izvēlas rakstisko formu, ir vairāki. Klasiski tas ir fizisks attālums. Agrāk kari, armija piespiedu kārtā šķīra mīlētājus, liekot viņiem sazināties tikai ar vēstulēm, tagad studijas, darbs vai attiecības ar citas valsts pārstāvi ierobežo tiešo kontaktu. Un šādās situācijas neatliek nekas cits, kā komunicēt sazvanoties vai sarakstoties.

Tomēr vairākums mīlestības vēstuļu tiek sūtītas nevis ierobežotas komunikācijas dēļ, bet gan tāpēc, ka tiek uztvertas kā drošākais ceļš savu jūtu sākotnējai paušanai. “Tā ir vieglāk sameklēt īstos vārdus, turklāt – nekāda mulsuma,” stāsta Viktors, atzīdams, ka skolas gados bijis kautrīgs, tāpēc labāk izvēlējies izteikt savas jūtas uz papīra. “Tad, kad mēs tiešām nespējam saņemties, lai pateiktu, ko jūtam, plāns B ir to uzrakstīt vēstulē. Varbūt neaudz gļēvi, bet – tā ir. Jo meitenes klātbūtne mulsina, galva nestrādā, mēle pinas, bailes no reakcijas. Tu taču nezini, ko viņa domā un vai vispār grib. Tā ir nedrošība,” domā Roberts. Arī  Ģirts uzskata līdzīgi un piebilst, ka, saņemot atzīšanos vēstulē, arī meitenei ir iespēja pārdomāt atbildi. “Tad, kad jārunā aci pret aci ar savu iecerēto, ķermenī ir tāds uztraukuma lādiņš, ka galvā nav vairs nevienas normālas domas. Pateikt neko nevar, rīkle sausa, ceļi trīc. Baisi! Turklāt izteiktus vārdus atpakaļ vairs nesasmelsi. Savukārt, sēžot pie papīra, mierīgi vari visu pārdomāt, uzrakstīt, saplēst un atkal no jauna uzrakstīt. Hormoni tajā brīdī netrako pāri visiem sarkanajiem rādījumiem, un tu spēj domāt un reaģēt, kā saprātīgai būtnei pieklājas,” skaidro Edijs. Pēc viņa domām – tā ir arī kautrība. “Man ir bijis tā, ka pa tiešo mutiski neko nevaru pateikt. Tu tikai tā stulbi skaties uz meiteni un muļķīgi smaidi. Pats saproti, cik debili tas no malas izskatās, bet neko nevari padarīt.”

Iespēja rūpīgi pārdomāt katru vārdu ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vīrieši izšķiras par labu rakstiskajam formātam. Tā uzskata arī Aigars: “Tu vari precīzāk formulēt savas izjūtas, pievienot asociācijas, kaut ko no dzīves un kaut ko no fantāzijas, atklāt savu iekšējo pasauli. Mutiski tas viss šķiet sviests un ne paša teikts. Izvēloties vēstuli, it kā zūd tā skaistā neveiklība un mulsums, kas valda, skatoties vienam uz otru, un kas skaistajam dzimumam noteikti dikti patīk, bet, manuprāt, līdzīgas izjūtas ir arī brīdī, kad vēstule tiek lasīta.”

Tomēr mīlestības vēstules nav tikai veids, kā spert pirmo soli. Rozā briļļu periodā un dažiem arī laimīgā kārtā pēc to nokrišanas pienāk brīži, kad kļūst grūti savas jūtas ierobežot, tāpēc rodas vēlme tās izlikt uz papīra. Tie ir brīži, kad nevar nerakstīt. “Tas ir tad, kad domāju, ļoti ilgojos pēc tās meitenes. Brīži, kad uznāk mīlestības uzplūdi,” stāsta Gatis. Jurim ir cita pieredze: “Pirms divdesmit gadiem manu uzmanību piesaistīja visnotaļ valdzinoša, simpātiska, draudzīga sieviete. Tāda, uz kuru vīrieši, paejot garām, noteikti atskatās. Slaida, skaista, mirdzošām brūnām acīm un gariem, lokainiem, kastaņbrūniem matiem. Dzejnieka sapnis, teiktu Vonnegūts. Mēs vairākas reizes satikāmies, gājām uz kafejnīcu un kino, un tad pēc šīm tikšanās reizēm arī tapa dažas romantiskas un laikam arī kvēlas vēstules. Jo tas jau ir tas randiņu pēcefekts, ka laiks apstājas un domas lido... Kur tās likt? Protams, ka uz papīra!” Pēc kāda laika situācija gan mainījās, un attiecības neturpinājās, taču tagad, pēc 20 gadiem, šī sieviete caur “draugiem” Juri uzmeklēja un atzinās, ka joprojām vēstules pārlasa un glabā.

Par to, kas tad īsti ir uzskatāms par mīlestības vēstuli, vīriešu domas ir atšķirīgas. Aptaujātie ir vienisprātis, ka tāda noteikti ir uz papīra rakstītā, savukārt par īsziņām izsakās dažādi. Tomēr, ja pieņemam arī tās par mīlas sarakstes formu, tad kopumā var teikt – vēstules ir kļuvušas apjomā īsākas, bet regularitātē biežākas. Arī vēstules gaidīšanas periods kļuvis daudz īsāks, bet pats saturs – konkrētāks, mazāk lirisks, tiešāks. Agrāk vienā vēstulē bija jāieliek maksimāli daudz, tad tagad, apzinoties, ka pavisam drīz saņemsi atbildi, uz kuru atkal varēsi reaģēt, tās kļuvušas kodolīgākas. “Senāk, rakstot vēstuli, cilvēks bija romantiskā noskaņojumā, bet tad pagāja nedēļas, līdz tik saņemta atbilde, emocijas jau varēja būt citas. Savukārt tagad, pateicoties mūsdienu komunikācijas līdzekļiem, iespējams reaģēt acumirklī,” secina socioloģijas maģistrante Iveta Jurkāne, kura savā diplomdarbā pētīja to, kā veidojas un pastāv komunikācija no attāluma.

Vēstuļu rakstīšanas burvība lielā mērā slēpjas gaidīšanas procesā. “Tu gaidi atbildi un nevari sagaidīt, un, kad saņem, trīcošām rokām atver, nezinot, kāda būs atbilde. Varbūt tur ir tas knifiņš,” prāto Juris. Viktors uzskata, ka gaidīt atbildi pa pastu tomēr ir interesantāk, kaut gan mokošāk. “Taču tev paliek daudz laika pārdomām – gan par uzrakstīto, gan to, ko saņemsi,“ viņš piebilst.

Edijs skolas laikā par savām jūtām rakstījis meitenēm zīmīšu veidā, vēlāk elektroniski, tādu vēstuļu, ko sūta pa pastu, nav bijis: “Tās vairāk bijušas tādas īsvēstules vai īsziņas ar ieinteresētības un mīļuma izpausmēm.” Arī Jānis raksta nevis garas mīlestības vēstules, bet mīļas īsziņas, no sērijas – domāju par tevi. “Manuprāt, “es tevi mīlu” jāpasaka sejā, bet visu citu var sūtīt arī īsziņās. Tas ir diezgan normāls formāts, jo pienāk tev tieši kabatā vai somiņā, un to vairākkārt var pārlasīt. Draugiem.lv gan man nešķiet piemērota vieta šādai sarakstei, jo doma jau ir, lai būtu iespējami personiskāk,” uzskata Jānis. Visnopietnākais formāts, viņaprāt, ir rakstot uz papīra. “Jebkuram ir skaidrs, ka formas izvēle par kaut ko liecina. Un ko gan var nozīmēt tas, ka cilvēks ir gādājis papīru, rakstījis, apzinoties, ka nevar izdzēst kļūdainu burtu. Tas prasa daudz pūļu jau fiziski vien, un domāju, ir sagaidāms, ka meitene to uztvers ļoti nopietni. Kultūra, kopējā izpratne, kino – tas viss uz papīra rakstītu mīlestības vēstuli padara par romantiskāko un nopietnāko formātu. Turklāt tas ir arī ļoti paliekošs dokuments, iespējams saglabāt atvilktnē nākamajām paaudzēm. Mazliet pat biedējoši.”

Puiši atzīst – ja kaut ko raksta, tad pārsvarā tomēr īsziņās. Arvim prātā nāk kāds dialogs īsziņā: “Šajās vēstulēs tika izspēlēta pasaka vai romāns, kuras varoņi bijām mēs. Tas bija kaut kas neaizmirstams!” Uldis gan vienreiz ir mēģinājis rakstīt īstu mīlestības vēstuli, bet tas beidzies ar neko: “Tas bija vēl tālajā vidusskolas laikā, bet tā arī nenosūtīju, laikam nobijos. Gluži smaržīgs papīrs nebija, bet ar ūdenszīmēm – rožlapiņām – gan. Tagad, izlasot vēstuli, šķiet, ka esmu sarakstījis pilnīgas muļķības, tas vairāk līdzinās aicinājumam draudzēties.”

Rakstiskas vēstules noformējums patiesi runā pats par sevi un parāda gan to, cik nopietni vīrietis to uztver, gan viņa romantiskās potences. Taču pati vēstule vēl nav viss, liela nozīme ir arī tās pasniegšanas veidam. Rakstiska vēstule ir kaut kā jānogādā, un visbiežāk tas notiek pa pastu, bet ir arī oriģinālāki piemēri. “Skolas laikā draudzējos ar kādu meiteni no citas klases un vienreiz demonstratīvi starpbrīdī iegāju pie viņas, un, visiem klasesbiedriem redzot, atdevu rokās vēstuli. Abi bijām tik samulsuši, bet jutos kā varonis,” atceras Viktors. Roberts savukārt rīkojies ne tik drosmīgi, bet pietiekami oriģināli: “No puķu ietinamā papīra izplēsu mazu lapiņu un uzrakstīju uz tās vienu vārdu, bet tas izteica visu. Lapiņai klāt bija roze, un tas viss bija aizsprausts aiz mašīna logu tīrītāja.”

Esam atšifrētas!

Mīlestības vēstule ir viens no veidiem, kā likt sievietei sajusties īpašai, tomēr ne visās situācijās tas ir efektīvi. Edijs uzskata, ka ir divi priekšnosacījumi, lai vēstule tiešām no sirds patiktu: “Pirmkārt, šai sievietei jājūt vismaz kaut kādas simpātijas pret rakstītāju. Otrkārt, vēstulei nevajadzētu saturēt stulbu gaušanos par to, cik ļoti es tevi mīlu, bet tu to neredzi vai negribi redzēt utt. Tas ir pretīgi un pazemojoši. Sievietēm nav vajadzīgi vāji vīrieši.”

Izrādās, stiprais dzimums ne tikai apzinās, ka gribam saņemt rakstiskus mīlestības un pieķeršanās apliecinājumus, bet arī lieliski nojauš, ko tieši vēlamies dzirdēt. Viņi saprot, ka gaidām, piemēram, lai par mums uzraksta kaut ko labu. Ģirts uzskata, ka sievietes grib, lai vēstulēs būtu kaut kas labs, mīļš un glaimojošs. Uldis savukārt ir pārliecināts, ka vēlamies izlasīt par tām lieliskajām sajūtām, ko radām vīrietim, par to, cik esam īpašas un nozīmīgas viņu dzīvē. Arī Arvis piekrīt, ka sievietei vēstulē ir jāsaņem apstiprinājums, ka viņa tiek mīlēta. “Domāju, ka sievietēm jebkurā situācijā ir patīkami saņemt mīlestības vēstules. Tās ceļ viņu pašapziņu un padara skaistākas,” mīlestības vēstuļu pozitīvo iedarbību skaidro Aigars.

Ikviena sieviete vēlas justies mīlēta, iekārota, kādam vajadzīga, un viņa grib izjust tās jaukās emocijas, kuras atnes šāda vēstule, ir pārliecinājies Juris. Tieši tāpēc vēstules tiek glabātas un ik pa laikam pārlasītas. Tas ir sievietes iedvesmas avots. “Šajās vēstulēs viņas grib izlasīt vīrieša jūtas pret sevi. Netraucē arī šādi tādi glaimi. Viņas to uzreiz atkož, bet tik un tā ir patīkami. Savukārt, ja vīrietis ir absolūti pārliecināts, ka sieviete viņu neatraidīs, vai viņiem jau ir kādas kopīgas nodarbes, tad šajās vēstulēs var piešaut arī pa pipariņam. Domāju, nekas nevar būt kārdinošāks kā viegla erotikas pieskaņa ar nelielu ieskici par to, ko vīrietis darīs, kad šo sievieti satiks. Tas liks viņas fantāzijai sākt darboties un ar nepacietību gaidīt tikšanos, lai fantāzijas realizētu dzīvē,” viltīgi piebilst Edijs.

Neatkarīgi no vēstules mērķa, formas, satura un noformējuma tā ir un paliek uzmanības, cieņas, pieķeršanās, centības, mīlestības un daudzu citu pozitīvu izjūtu apliecinājums. Tāpēc iesakām – ja tavs mīļotais tev neraksta mīlestības vēstules, tad uzraksti pati! Atbildes gaidīšana un saņemšana mēdz būt pat satraucošāka.

kasjauns.lv/Foto: Bulls Press