Kā pietrūkst uzturā?

Cilvēkus var iedalīt divās lielās grupās – uztura bagātinātāju lietotājos un nelietotājos. Ja nelietotājus nevar argumentēti pārliecināt par šo līdzekļu priekšrocībām un iespējām, nekāda acīm redzama katastrofa nenotiks. Bet, ja cilvēks atklāj sev uztura bagātinātāju pasauli, redz veselības uzlabošanos un to, cik plašas un daudzveidīgas ir iespējas, – gribas lietot visu un vienlaikus!

Daba ir ieprogrammējusi cilvēku tā, lai viņš ar uzturu gūtu noteiktu vielu komplektu, kas nepieciešams, lai asinsrites sistēma, galvas smadzenes un pārējie orgāni funkcionētu normāli, lai sekmīgi noritētu vielmaiņa un tiktu uzturēts audu stāvoklis. Ja rodas situācija, ka cilvēks nesaņem kādu organismam nepieciešamu komponentu, iespējama kāda orgāna un tā sistēmu normālu funkciju nobīde vai audu bojājums, kas tālāk var attīstīties kā patoloģisks stāvoklis, tātad – slimība.

Viegli sasniedzamā ēdienā smagās sekas

Pēdējo simt gadu laikā ir mainījies ne tikai cilvēka uzturs, bet arī barošanās veids. Vēl pavisam nesen mūsu senči barojās tā, kā to nemainīgi darījušas paaudžu paaudzes. Patiesībā ir vērts atsaukt atmiņā, kā ēda un ieguva iztiku cilvēki, kuri dzīvojuši vairākus gadsimtus iepriekš un kuri ir radījuši mūsu ēšanas sistēmu; nevis zinātniskās pieejas ziņā, bet kā procesu, ko veido daba un izdzīvošana saskaņā ar tās prasībām. Aplūkosim pirmatnējo saprātīgo būtni, kas pārtika no tā, ko spēja sagādāt, dzīvojot vienkāršos, askētiskos apstākļos. Pirmkārt, šim cilvēkam vajadzēja pielikt milzu pūliņus, lai ik dienu sevi nodrošinātu ar pārtiku. Otrkārt, šī pārtika bija ļoti daudzveidīga, jo neatradās vienuviet; te viņš izraka ēdamo saknīti, vairākus kilometrus tālāk atrada ogas, citur – augļus. Samērā reti cilvēks tika pie dzīvnieku izcelsmes barības. Tāpēc mūsu zarnu trakts ir vairāk piemērots augu barības pārstrādei. Un tajā nav nekā paradoksāla. Kad fiziologi analizē zarnu trakta izmēru, top skaidrs, ka cilvēku daba ir radījusi, lai viņš pārstrādātu pavisam citādu uztura apjomu, nekā mēs to darām tagad. Uzturam būtu jābūt daudz apjomīgākam un ar daudzkārt zemāku kaloriju daudzumu. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāpārtiek no augu barības, pavisam reti nobaudot dzīvnieku izcelsmes produktus – piena vai gaļas ēdienus. Tagad, lai sastrādātu līdzekļus dienišķajai pārtikai, pietiek pavadīt dažas stundas pie datora, un nav nepieciešama fiziska piepūle. Labi apmaksāts datorgrafiķis, stundu pasēžot pie sava darba instrumenta, var nopelnīt naudas summu, par ko var iegādāties veselu kalnu ar hamburgeriem! Kaut arī smadzenes šajā laikā ir patērējušas milzu enerģiju, taču vairāk par pirkstu kustināšanu fiziski tomēr nav notikusi nekāda cita darbība. Kā pārtiku ieguva mūsu sencis? No rīta viņš piecēlās un uz visu dienu devās prom uztura meklējumos. Sešas līdz astoņas stundas viņš pārvarējis lielus attālumus ap savu mājvietu vai arī strādāja laukā ardams un apstrādādams zemi. Tātad šis sencis, lai uzturētu spēkus, patērēja daudz pārtikas, vienlaikus daudz kustoties. Un ar šo lielo pārtikas daudzumu, kas viņām bija jānotiesā un jāpārstrādā gremošanas procesā, viņa organismā nepieciešamajā daudzumā nonāca bioloģiski aktīvās vielas. Tie bija vitamīni, minerālvielas plus vēl daudz izoflavonu, bioflavonīdu, pektīnu, kahetīnu, kas, piemēram, bagātīgi atrodami zaļajā tējā. Tagad mēs pārtiekam no rafinētas barības – milti tiek malti no attīrītiem graudiem, tāpat apstrādāti arī rīsi, proti, viss patiešām labais un veselīgais, upurējot uz labas garšas altāra, diemžēl tiek izmests pārtikas atkritumos.

Visabsurdākais apgalvojums, ko dzirdam, ir: “Kāpēc gan man būt jālieto papildu kaut kādi uztura bagātinātāji, ja es ēdu tikai labu un sabalansētu pārtiku?”, parasti ar “labu un sabalansētu” saprotot dārgu, izmeklētu, delikatesēm pārpilnu uzturu. Tas, ka jūs iepērkaties mc2, pilnīgi noteikti nenozīmē, ka jūs ēdat pareizi, veselīgi un tā, kā to “vēlētos” jūsu organisms. Visi augļi un dārzeņi, ko iespējams iegādāties pat visekskluzīvākajā veikalā, jau ir rafinēti kaut tāpēc vien, ka tie izaudzēti mākslīgos apstākļos, nevis auguši, teiksim, džungļos vai mežā. Tie vairs nesatur to vielu komplektu, kas šā auga sencim piemitis mežonīgajā dabā. Tāpat ir arī ar gaļas produktiem, jo dzīvnieki tiek speciāli audzēti kūtīs un baroti ar rafinētu barību, tie nav skraidījuši pa savannu un cīnījušies par izdzīvošanu.

Kopējo valsts rādītāju ziņā turīgākais un stabilākais vidusslānis pasaulē ir ASV un Kanādā. Pētījumi, kas veikti šajā valstīs, neraugoties uz to, ka tās ir īstas labklājības zemes, ka tajās nav bada un pārtikas trūkuma, tomēr pierādīja pieejamāko vitamīnu un minerālvielu deficītu. Piemēram, 60% amerikāņu cieta no B vitamīna trūkuma radītas avitaminozes. Un tas nācijā, kas ieņem pirmo vietu pēc naudas līdzekļu tēriņa pārtikai uz vienu cilvēku! Rezultāts ir acīm redzams un runā skaidru valodu – elementārākais (ieguves un uzņemšanas ziņā) vitamīns bija deficīts vairāk nekā pusei amerikāņu! Arguments – es ēdu labus produktus – neiztur kritiku; ja tiek veikta nopietna analīze, neapšaubāmi uzrādās daudzu vielu trūkums, ko var kompensēt, tikai lietojot papildu vitamīnus un uztura bagātinātājus.

Speciālisti apgalvo, ka – jā. Uztura bagātinātājiem jāiziet teju vai tikpat strikta kontroles sistēma kā medikamentiem. Toties ir risks tos iegādāties “no rokas”, lai arī cik saistošs un pārliecinošs būtu pārdevēja stāstījums. Šāda pārdošanas sistēma rada šaubas par līdzekļu izcelsmi, jo nav skaidrs, kāpēc to ražotāji atsakās veikt visas valsts noteiktās procedūras, kas nepieciešamas, lai tie tiktu tirgoti oficiālās tirdzniecības vietās. Iespējams, to kvalitāte ir pavisam laba, taču, tos lietojot, cilvēkam pašam jāuzņemas atbildība.

Kā veidojas uztura bagātinātāju cena? Vai, pērkot dārgāku, tiek iegūts arī labākais?

Uztura bagātinātāju cenas produktam, kas paredzēts vienai problēmai, var būtiski svārstīties. Piemēram, ādai un matiem paredzēto līdzekļu cenu atšķirība mērāma pat vairākos desmitos latu. Šajā konkrētajā gadījumā dārgākos kā papildinājumu saviem krēmiem un losjoniem ražo pazīstamas kosmētikas firmas, tādējādi nodrošinot efektu, tā sakot, arī no iekšpuses. Taču jāsaprot, ka uztura bagātinātāju jomā valda gluži tie paši likumi, kas visā tirgus ekonomikā, tāpēc cena norādīs gan uz slavenu vārdu, gan uz ražotājvalsti, kurā darbaspēks ir dārgāks, gan uz daudziem citiem faktoriem. Taču der pievērst uzmanību līdzekļa sastāvam – tas pats ādas vitamīns var sastāvēt no dažiem komponentiem, bet var arī piedāvāt ļoti bagātīgu sastāvdaļu komplektu, kas arī noteikti padarīs cenu augstāku. Jānovērtē arī kvantitatīvais faktors, proti, iespējams, pudelīte līdzekļa ir lētāka, taču dienā jālieto piecas kapsulas, turpretī ar it kā dārgāku produktu būtu pieticis krietni ilgākam laikam, jo ik dienas jāieņem tikai viena tablete.

Nereti kāds uztura bagātinātājs preparāts tiek pasviests modes vilnī – tā pirms dažiem gadiem kā brīnumlīdzeklis tika pasniegts un nebijušus pārdošanas apjomus sasniedza hroms, ar kura palīdzību sievietēm tika solīts iegūt slaidu augumu. Ja kāds preparāts kļūst par topa līdzekli, tam mēdz būt vairāki iemesli, piemēram, tas var būt saistīts ar jauniem zinātniskiem atklājumiem un tāpēc bauda lielu sabiedrības interesi. Citkārt modes untumi par jaunu pasniedz labi aizmirstu veco, kā tas notika ar zivju eļļu, kas pirms 40 gadiem bija ļoti populāra, tad tika piemirsta un tagad atkal atgriezusies topa pirmajās vietās. Agrāk tā tika uzskatīta tikai par A vitamīna avotu, taču tagad mēs zinām, ka bez šā vitamīna zivju eļļa satur arī tik nepieciešamās omega 3 taukskābes. Tas nozīmē, ka zivju eļļas modei ir pamatojums, un neviens kardiologs pret šo modes kliedzienu neiebildīs, gluži otrādi – atbalstīs tās lietošanu. Savukārt hroma modes vilnis noplaka ļoti ātri, jo, kaut arī hroms patiesi palīdz pret aptaukošanos, tā iedarbība bija nedaudz pārspīlēta. Laiks visu noliek savās vietās, izsver produkta nozīmīgumu un padara to par masveidā lietojamu (kā zivju eļļa) vai mazāk lietojamu specifiskos gadījumos (kā hroma preparāti).

Vai nav pareizāk visas nepieciešamās vielas uzņemt ar ikdienas pārtiku?

Ko atbildēt cilvēkam, kurš apgalvo: “Kāpēc gan man būt jālieto zaļās tējas ekstrakts un zivju eļļa, ja es dienā izdzeru litru šīs tējas un apēdu gabalu laša!” Ar zaļo tēju – pat varētu piekrist, taču šādi cilvēki (kuri izdzer daudz tējas katru dienu) patiešām ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Tomēr ar lasi ir citādi, jo, termiski to apstrādājot, omega 3 taukskābes zaudē efektivitāti. Tas nozīmē, ka lasis jālieto svaigā veidā, un diez vai tik daudz, cik nepieciešams, to būs iespējams apēst.

Daudzi skeptiķi nereti klāsta savu patiesību: “Nu, kādas muļķības jūs man te stāstāt! Iznāk, ka zivju eļļa palīdz pilnīgi pret visām kaitēm – pret galvassāpēm, sirds slimībām, padara ādu gludāku, acis – redzīgākas, atjauno aknas. Tādas panacejas nav un nevar būt!” Taču, kā jau teikts, ja lecitīns, un omega 3 taukskābes nodrošina šūnu spēju atjaunoties un sekmīgi funkcionēt, tad tas to patiešām nodrošina visā ķermeņi – gan sirdī, aknās, acu tīklenē, gan smadzenēs, tātad būtībā un ilgtermiņā patiešām palīdz visās šajās vainās. Gluži tāpat ir ar ginko biloba preparātiem – tas labvēlīgi iedarbojas uz asinsvadiem, savukārt asinsvadi ir visos orgānos, tāpēc var uzskatīt, ka ietekmēts tiek viss ķermenis – līdz vismazākajai šūnai.

Pēc cik ilga laika varēs novērot uztura bagātinātāju iedarbību?

Būtu smieklīgi iegādāties uztura bagātinātāju, kas paredzēts ādai, matiem un nagiem, sākt to lietot un jau pēc divām nedēļām uzmanīgi vērot sevi spogulī, cenšoties saskatīt pārmaiņas. Jāsaprot, ka visi šie procesi notiek šūnu molekulārajā līmenī. Normāli, lietojot uztura bagātinātājus, nekas nav jāpamana, gluži tāpat, kā mēs nemanām, kā aug mūs bērni! Rūpes par savu veselību atmaksājas ar labu veselību!

Informāciju sniedza ģimenes ārste Inga Zemīte un kardiologs Jurijs Karpovs