Stāsts par seksualitāti un nekaunību
Nereti raugāmies uz saviem bērniem un secinām, cik ļoti viņi atšķiras no mums pašiem kādreiz. Savos vērojumos dalās trīs māmiņas – kinokritiķe Daira Āboliņa, tērpu māksliniece Jurate Silakaktiņa un režisore Diāna Bērza.
Daira Āboliņa, Elzas (9) un Emīla (7) māmiņa:
“Kad raugos uz saviem bērniem, šķiet, ka viņu vecumā vairāk baudīju bērnību. Mūsu bērni saskata pasaules sarežģītību, problemātiku. Arī apkārtējā informācijas pārpilnā telpa mūsu bērnus viennozīmīgi ietekmē. Neatceros, kurā brīdī es kā maza meitenīte apzinājos, ka cilvēkiem ir arī seksuālā dzīve, bet saviem bērniem man tā arī nav bijis iespējas izstāstīt kaut vienu romantisku stāstu par cilvēku seksualitāti. Viņi paši visu sapratuši un to uztver gluži tāpat kā to, ka cilvēkiem ir dažādas tautības. Kad man bija deviņi gadi un mamma gaidīja brālīti, staigāju pa pļavu un saucu stārķi, kamēr kaimiņu meitene man izstāstīja, kā īsti rodas bērni. Vispār mūsu bērni dzīvi, eksistenci un seksualitāti uztver daudz dabiskāk. Esmu dzirdējusi psihologus sakām, ka bērnus vajag pasargāt no problēmām, taču domāju, ka mūsu informācijas laikmetā tas nav iespējams. Būtu naivi domāt, ka viņi neizprot, kādā situācijā dzīvo, kādas materiālās grūtības skar cilvēkus, pat tad, ja pašu ģimene trūkumu neizjūt. Bērni tagad vispār ir gatavi vairāk iesaistīties pieaugušo problēmu risināšanā. Redzu, ka mūsu bērni kā personības nobriest daudz agrāk. Apbrīnojama ir arī viņu spēja apieties ar tehnoloģijām. Daži bērni vēl lasīt neprot, bet jau darbojas ar datoriem un telefonu. Šķiet, bērni, kā iemācās paši staigāt, tā arī apgūst šīs jaunās tehnoloģijas.”
Jurate Silakaktiņa, Justīnes (2) un Madlēnas (4) māmiņa:
“Tas, kas tagad būtiski atšķir laiku, kad es biju maza meitene, no pašreizējās situācijas, ir apziņa, ka bērns uzreiz pēc dzimšanas ir personība. Arī es apzināti savas meitas audzinu atvērtākas, pozitīvā nozīmē nekaunīgākas. Katrs kļūdās, bet es to neuztveru kā kaut ko briesmīgu, meitas mēs neperam, tāpēc viņas aug drošākas. Es bērnībā biju daudz biklāka, kautrīgāka. Vispār biju izteikts mājas bērns – bērnudārzā negāju, mani pieskatīja vecmāmiņa. Mūsu vecvecākiem, vecākiem nebija laika ar bērniem daudz “krāmēties”, tāpēc toreiz labs bija kluss un mierīgs bērns. Mēs no bērniem neko tamlīdzīgu nepieprasām, gluži otrādi – manas meitas dzied un dejo, un es domāju, ka ir ļoti svarīgi viņās atraisīt dievišķo enerģiju. Arī citi bērni manu meitu vecumā ir daudz emocionālāki un radošāki, nekā bērnībā bijām mēs.”
Diāna Bērza, Kristera (11) māmiņa:
“Reizē tas mani tracina un sajūsmina mūsdienu bērnos – viņi prot pateikt savu viedokli un oponēt vecākiem. Tas kardināli atšķiras no tā, kā augām mēs, jo mēs taču nedrīkstējām runāt pretī. Bērni aug brīvāki, radošāki, un attiecībā pret vecākiem viņi jūtas līdzvērtīgi.
Informācijas pārbagātība, kas arī nogurdina, tomēr bērniem ļauj redzēt notiekošo plašākos mērogos. Mans dēls lasa “Ilustrēto Zinātni” un jau pašlaik atzīst, ka nevar sagaidīt, kad skolā sāks mācīt vēsturi. Iegūtā informācija viņam ļauj saskatīt kopsakarības, ieraudzīt, kas notika, piemēram, 13. gadsimtā visā Eiropā, ne tikai Latvijā. Mums šajā vecumā nebija tādu zināšanu.
Agrāk vecākiem bija vairāk laika nodarboties ar bērniem. Tagad bērni arvien vairāk uzturas virtuālajā vidē. Mūsdienu svētā trīsvienība ir dators, televizors un mobilais telefons. Tas šķiet biedējoši, ja bērni ar to aizraujas par daudz.”
