Dagmāra Legante: zinu, kāpēc mani mīl
Vēl pirms pāris gadiem intervijās Dagmāra Legante neslēpa, ka ļoti ilgojas pēc ģimenes un bērniem. Tagad viņai ir draugs un divi audžudēli. Jaunā šova “O!Kartes Akadēmija” vadītāja ir pārliecināta, ka jebkurš var piepildīt savus karstākos sapņus. Viņa pat zina, kā to izdarīt.
– Jā! Manuprāt, tā ir superīgākā modes lieta, un ceru, ka tā pie mums uzturēsies vēl ilgi. Arī man ir uznākuši depresijas brīži un galvā raisījušās dažādas pārdomas, bet vēl arvien ticu, ka katram mākonītim ir sava zelta maliņa. Viss ir pašu rokās. Mani sasniegumi pozitīvā domāšanā nemaz nav tik lieli, bet, paskatoties uz lieliem cilvēkiem, viņi tiešām ir visu sasnieguši tikai tāpēc, ka zināja, ko grib. Man pašai vēl nav atklāta savas dzīves mākslas recepte, bet, varbūt tiekoties pēc 40 gadiem, varēšu par to pastāstīt. Interesanti, ka pirms dažiem gadiem man jautāja, kādu iedomājos sevi vecumdienās. Redzēju, ka esmu stilīga dāmiņa ar pērļu krellēm un interesantu tērpu, pīpēju un gleznoju. Super! Tajā laikā pat nebiju otai pieskārusies. Bet varbūt tieši tas ir tas, līdz kam man savā dzīvē jāaiziet.
– Laikam jau ir gan. Bet, lai to sasniegtu, vispirms man bija līdz galam pašai sevi jānovērtē un jāpieņem. Tā ir mūsdienu sieviešu (un varbūt arī vīriešu) lielākā kļūda – nenovērtēt sevi tādu, kāds patiesībā esi. Būtu tik jauki vismaz reizi gadā radīt tādu dienu, kad visi visiem pasaka, kas otrā ir labs un par ko varētu priecāties/pateikties. Citādi tikai sēžam un gaužamies par to, kā mums nav, bet patiesībā nemākam saskatīt un priecāties par to, kas mums ir.
– Tas bija diezgan grūti. Vienu brīdi nejutos ne forša, ne veiksmīga, ne skaista. Lai arī no malas, iespējams, visi mani tieši tādu saskatīja. Bet tagad esmu pati sev pierādījums, ka caur sevis apjaušanu, saprašanu, kas esmu, ko gribu, un sevis pieņemšanu ar visiem saviem trūkumiem esmu ieguvusi to, ko visvairāk vēlos. Vissvarīgāk šķiet sevi pieņemt tieši tādu, kāda esmu. Jā, esmu nekārtīga, nu un? Citreiz ieeju istabā, skatos – kas par nekārtību! Bet, papētot rūpīgāk, redzu, ka visu nekārtību veido tikai manas mantas. Šo īpašību no sevis mēģinu izdzīt un kļūstu pat kārtīgāka, bet tad atkal – plūkš, un džinsenes nokrīt kaut kur, kur nevajag. Nu neaiziet tās līdz skapim, bet paliek kaut kur uz krēsla.
Otrs svarīgākais, lai sevi pieņemtu, ir jāiemācas sev nemelot. Agrāk esmu sev daudz melojusi un iestāstījusi, ka tā būs labāk, lai tikai sevi nesāpinātu. Bet labāk pateikt sev taisnību un ar šo taisnību sadzīvot. Man bija ļoti grūti pateikt nē un kādam atteikt. Bet pavisam nesen – pirms pusotra vai diviem gadiem – beidzot pateicu, nē, es to nedarīšu. Tik precīzi vairs neatceros, ko tieši atteicu, bet skaidri atceros sajūtu, ka mana NĒ dēļ pasaule neapstājās.
– Piekritīsi, ka spilgts piemērs par vārdu NĒ tavā dzīvē bija brīdis, kad neilgi pirms kāzām ar iepriekšējo draugu izšķīrāties?
– Jā, tas bija smags lēmums, bet pieņēmām to abi kopā. Ir jābūt patiesam, lai attiecības būtu tādas, kādas vēlies.
– Kā tevi mainījušas jaunās attiecības?
– Manī ir miers un stabilitāte. Ir tāds easy periods. Vairs negribas skriet, grābt un ķert. Mans vīrietis ir mana siena aiz muguras, aiz kuras jūtos droši. Mamma un draugs man saka, ka esot kļuvusi sievišķīgāka. Varbūt, pašai par to grūti spriest. Kad man nebija šīs stabilitātes sajūtas, biju kā tāds putns riesta laikā, kad vajag pazīmēties. Tagad ir citādāk. Visu uztveru mierīgāk.
