Jana Duļevska: „Es netēloju un emocijas neslēpju”
Jana Duļevska laikam nav tipiska latviete, jo viņai tīk pasmieties arī pašai par sevi. Varonīgi iznesdama ģimenes dzīvi uz saviem pleciem, savu vājumu atļaujas rādīt vien draudzenēm.
Janai netīk filozofēt par dzīvi, un viņa arī nebaidās no dzīves. Viņa spēj priecāties pa visu labo un pozitīvo, un, kā pati saka, – čīkstuļus es laikam nepievelku. To viņa stāsta intervijā žurnālam „Marta”.
Tieši vienu reizi (smejas). Zināju jau, ka nebūs viegli. Kādu pusotru mēnesi prātoju, līdz vispār sapratu – jā, es to vēlos! Pirmkārt, jaunas pieredzes dēļ un, otrkārt, komēdiju šovu Latvijā pagaidām nav, bet ceru, ka tuvākā laikā tomēr būs, tad kādēļ lai ne „Dejo ar zvaigzni”? Cenšos nebūt moderators, jo to es laikam nemācētu. Mēģinu šajā lomā ielikt sevi. Esmu sapratusi, ka komēdijas žanrs tomēr ir mans ampluā. Lai gan īpaši jokot necenšos. Man svarīgāk, lai skatītājs sajustu to sirsnību, mīlestību un pozitīvismu, kuru mūsdienās tik ļoti trūkst.
Kādreiz velc paralēles ar mega zvaigznēm, kuras lomu dēļ atļaujas būt neglītas, muļķīgas, uzaudzēt liekos kilogramus?
Vai es varētu būt gatava uz visu ko? Protams! Jo skaistas grib būt visas, un tas jau saknē ir garlaicīgi. Ja vari atļauties būt dažāda, ar to es domāju – ne tikai sapucēta un safrizēta, tas tikai pierāda, ka ar tavu ES viss ir kārtībā un tu viegli tver šo dzīvi. Manuprāt, tieši oriģinalitātē ir spēks. Bet arī tad tu vienam simpatizēsi, otram – ne, tas ir pašsaprotami. Es vienmēr saku – ja nepatīk, kā es dzīvoju, lūdzu, centieties dzīvot labāk! Ejiet uz „kastingiem”, topiet par jaunajām televīzijas zvaigznēm!
Man ir būtiska spēja pasmaidīt par sevi. Ar to tikai pierādi, ka nav vajadzības būt perfektam, jo, manuprāt, viss perfektais ir neinteresants. Latviešiem jau patīk, ka ir tā, kā ierasts – balts vai melns. Un, nedod Dievs, būs lillā vai rozā. Man savukārt nepieciešamas šīs krāsas un, jo košākas, jo labāk. Dzīvoju pēc principa, ka smieties ir labāk, nekā raudāt, it īpaši, ja nepalīdz ne viens, ne otrs (smejas).
Tas arī ir mans darbs – saistīts ar televīziju. Bet pēc izglītības esmu socioloģe, varbūt kādu dienu strādāšu savā jomā.
Gribi teikt, ka varētu strādāt darbu, kas deviņos sākas, pusdienas laikā izskriet apēst
Iespējams. Dzīvē var izveidoties dažādas situācijas, neviens no mums taču nezina, kas kurā mirklī var notikt. Es pieļauju daudz ko, ne par ko nekad nebrīnos un arī nebaidos. Agrāk daudz šaustīju sevi, šaubījos – vajag, nevajag, bet tagad esmu pārstājusi to darīt. Ir jādzīvo un vairāk jāuzsver un jāizceļ labais, no visa negatīvā pēc iespējas ātrāk jāatvadās uz nesaredzēšanos. Mēs esam tas, kas ir mums apkārt, un mēs esam tur, kur mēs gribam būt. Ja mums kaut ko piedāvā, tad acīmredzot tam ir zināms iemesls.
Brīžiem enerģija, ar kādu tu dzīvo, ir vienkārši apskaužama.
Cilvēks jau nevar ilgstoši izlikties par to, kas viņš patiesībā nav. Neizliekos un necenšos būt tā, kas patiesībā neesmu. Ja ir forši, tad forši, ja jūtos slikti, tad to arī redzēs apkārtējie, tas ir tik vienkārši. Tomēr to nedrīkst redzēt televīzijas skatītājs, un, ja spēj to noslēpt, tad es to saucu par profesionālismu.
Katrs no mums piedzimst ar savu enerģētiku. Ģimenē var būt trīs bērni un katram sava deva pozitīvisma, aktivitātes un enerģijas, jo viņš tāds vienkārši piedzimis. Ja mani pieņem, prieks! Šiem cilvēkiem es arī daru. Kad draugi uzzināja, ka vadīšu šovu, daudzi teica – ārprāts, un tu šajos laikos kaut ko vadīsi?! Visiem jau tā viss kaitina un tagad kritīs uz nerviem vēl vairāk. Nē, tu nu gan esi varonīga, ka piekriti! Bet jāpieņem šī situācija tāda, kāda tā ir. Cilvēku negācijas ir neiedomājamas. Bet vai tādēļ man jājūtas vainīgai, ka neraudu, cik viss ir traģiski... Man arī šis un tas neapmierina, bet es jau nestaigāju klaigādama un neuzbāžos visiem ar savu nepatiku. Ja tevi kas neapmierina, tad mazāk runā, bet dari. Neņaudi visiem līdzi, cik viss ir katastrofāli, bet dari! Maini to! Tad visi tev «aplaudēs». Ja nevari neko mainīt, klusē. Tie, kuri vaid, vienmēr vaidēs, tādēļ jau esam tur, kur esam. Ar tādu ekonomiku un politisko situāciju. Mēs paši to kultivējam un esam to pelnījuši. Par ko brīnīties? Viss ir likumsakarīgi.
Tev ir savi rituāli, kas ļauj būt tādā labā formā?
Ja domā manas ķermeņa aprises, tad vainīgs ir stress un daudz darba, pienākumi. Tur nav, par ko priecāties, jo veselībai tas neko labu nedara.
Un tomēr smaidi!
Priecājos, ka manā tuvākajā apkārtnē visiem klājas normāli, kas mūsdienās jau ir labi. Nekas cits jau nepalīdz tik ļoti kā draugi un vide, kas mums apkārt. Šajā ziņā nesūdzos, jo netiekos ar cilvēkiem, kuriem viss riebjas, kuriem skauž, kuri mokās greizsirdībā. Šādus cilvēkus ikdienā neredzu, viņi mani nenospiež. Tāpēc ir tik labi, jo tiekos ar cilvēkiem, kas ir apmierināti ar sevi un cenšas visā notiekošajā saskatīt tikai labo. Acīmredzot es čīkstētājus pat nepievelku.
Jau vismaz divus gadus nekur īpaši neeju. Nav laika, un arī masu pasākumi vairāk nogurdina, nevis izklaidē. Labprāt aizeju uz hokeja spēli, tikties ar draugiem, bet tas ir citādāk. Mājas ballītes, dārza svētki – tie gan ir svētīgi pasākumi, jo tad satiec visus mīļos cilvēkus, no kuriem arī pats pozitīvi uzlādējies. Man diemžēl pašai nav īsti, kur aicināt, jo dzīvoklis nav nekāds plašais, toties draugiem ir mājas un dārzi (smejas).
Greizsirdīga neesmu, bet nenoliegšu, ka vienam tomēr ir grūtāk. Jātiek galā ar visu pašai, un, ja piekūsti, tas nevienu neinteresē (smejas). Ja ir pavisam čābīgi – zvanu mammai, māsai vai draudzenēm un atļaujos viņu priekšā būt vājāka. Gribētos vairāk pasportot, palasīt grāmatas. Vakarā izlasu trīs lappuses un vienkārši nolūstu. Televizors mirgo kaut kur fonā, bez skaņas. Tā kā divus gadus esmu nodzīvojusi vispār bez televizora, nepārdzīvoju, ka to neredzu, bet ir jau tomēr arī kaut kas jāredz. Vienubrīd vispār nezināju, kas notiek pasaulē, bet jāatzīst – attiecīgi saņēmu mazāk negatīvisma. Cilvēki ir tik sensitīvi, tik viegli iespaidojas, tik spēcīgi visu uzņem, un tas spraucas ārā pār visām rieviņām. Paskaties pati, kādās krāsās mēs visi te staigājam – viss brūns, pelēks. Tādēļ es pievienojos mācītāja Feldmaņa teiktajam – es mīlu savu tautu, kaut man tā nepatīk. Es ļoti vēlos piedzīvot to dienu, kad varēšu no visas sirds teikt – es mīlu savu tautu un man tā patīk!
Es nesūdzos. Man vienkārši fiziski ir grūtāk, jo zinu, ka man pašai jātiek galā. Vecāki strādā. Dēliņu auklēt vairs nav nepieciešams (smejas). Tagad Martins vienkārši „viskautkur” jāizvadā. Dēls pie tādas dzīves ir pieradis, viņš novērtē vecāku darbu, zina, ka nekas nenāk viegli un «par skaistām acīm». Tomēr bērniņam ir savs režīms, savs laiks, kas man jārespektē, un, lai vai kā, es dzīvi pakārtoju viņam. Nevēlos viņu pakļaut savām ikdienas dzīves vajadzībām, darbiem un tikšanām. Bet, kad ir tāda nepieciešamība, tad saku – Martin, tagad ir tā, kā ir, tev jābūt pacietīgam un manā labā šis tas jāizdara. Mēs mākam sarunāt, godīgi sakot, cita varianta nemaz nav. Noliecu galvu visu mājsaimnieču priekšā. Vairāk vai mazāk, vienmēr esmu strādājusi, bet tomēr arī zinu, ko nozīmē ģimenei gatavot ēst, izvadāt mazo uz skoliņu, hokeju, džudo un angļu valodas nodarbībām... Bez komentāriem. Lai tik pamēģina kāds man pateikt, ka mājsaimniecēm ir viegla dzīve un kas tad tur – neizvadāt bērnus šur un tur. Ha! Manuprāt, tas ir vismaz trīs reizes grūtāk, nekā katru dienu no astoņiem līdz pieciem sēdēt ofisā vai vienalga kur. Un ja vēl ir vairāk nekā viens bērns!? Uzskatu, vīriešiem tas būtu jānovērtē. Protams, katra no mums izvēlas savu: viena – ģimeni, otra – karjeru. Es laikam kā daudzas sievietes cenšos atrast vidusceļu.
Vīrs man saka – visam var atrast laiku, ja gribi. Bet sporta zālei man kaut kā nesanāk (smejas). Man svarīgāk bērnu aizvest uz viņa treniņu, nekā pašai iet uz savu. Vēl viņš saka – ja tu gribi strādāt, tad nestāsti man, ka esi nogurusi. Viņš ir ģimenes galvenais apgādātājs, un viņa darbs ir vairāk fiziski un psiholoģiski nogurdinošs, man tas ir jāsaprot un arī jārespektē. Lai arī pati vienmēr esmu pelnījusi, man ir būtiski, lai viņš redz, ka es cienu viņa darbu un nevajadzīgi neapgrūtinu. Jo zinu, ka, smagi strādājot, viņš domā par mums.
Zinu, ka viņš mani atbalstīs, uzmundrinās, bet ir situācijas, kad labāk nezvanīt. Ja kaut kas sagājis grīstē, ir kādas nepatikšanas, tad svarīgi pareizi novērtēt situāciju un saprast, ka, viņu satraucot, nekas nemainīsies, jo, atrodoties tālumā, palīdzēt viņš tik un tā nespēj. Kad viņš atbrauc, tad gan izstāstu – mums gāja «tā un tā», beigās mums sanāca «tā».
Neesi tomēr nogurusi no tādas dzīves?
Nenoliegšu, ka tieši pašlaik mazliet esmu, bet tas šova dēļ. Sākušies mēģinājumi arī teātrī. Pirmizrāde lugai „Plīvurīts ar punktiņiem”, kuras režisore ir Baiba Rožkalna, notika jau 23. martā. Man labāk patīk koncentrēties uz ko vienu. Bet tā nekad nenotiek, parasti ir vai nu viss, vai nekas. Gaidu saulīti ātrāk, lai var smelties spēku. Sāku jau domāt, kur lai pievieno lādētāju (smejas).
Bet zini, būtu ļoti viegli dzīvot, ja varētu visu laiku teikt to, ko domā. Bet nez vai citiem tad būtu viegli (iesmejas). Pašlaik mācos atteikt, godīgi pateikt – nē! Agrāk darīju visu, jo man bija neērti atteikt. Iejutos otra cilvēka ādā un pārdzīvoju kopā ar viņu.Tagad saprotu, ka arī manas rezerves ir ierobežotas, tā es ātri «izsmelšos». Tādēļ visu cieņu, bet – nē!
Laikam zīmīgākas bija trīs iepriekšējās dzimšanas dienas, jo tās bija kā slieksnis uz šiem trīsdesmit. Tagad saproti – trīsdesmit ir trīsdesmit! Tad līdz četrdesmit atkal varēs domāt, kā tālāk. Esmu gatava saviem gadiem, lai gan ir jocīga sajūta, ka tikko taču palika piecpadsmit! It kā būtu jāpaliek nopietnākai, bet droši vien nekad tāda nekļūšu un īsti nezinu, vai par to būtu jāraizējas. Kāda būšu, tāda būšu! Un kāda gan starpība – 30 vai 60? Galvenais, lai laba pašsajūta. Priecājos par cilvēkiem, kuri savos 70 ir dulluma pilni. Tas taču labāk, nekā staigāt sarauktu pieri un degunu.
Tik dulla, lai šovu nevis vadītu, bet pati mācītos dejot, tomēr neesi?
Vienkārši zinu, ka to nespētu. Apzinos savas iespējas. Tāpēc labāk skaisti skatos no malas un tikpat skaisti priecājos. Es jūtu līdzi un apbrīnoju viņus. Un pagaidām pie tā arī palikšu (smejas).
Ar to laikam atšķiros, ka spēju vairāk priecāties. Ja man restorānā garšo ēdiens, vienmēr pasaku, cik garšīgs! Neturu sevī, lai, tik nedod Dievs, par mani kaut ko nepadomātu. Es vispār izrādu savas emocijas, un, ja kāds kaut ko forši izdara, super! Nevis – oi, nē! Viegli ir apprecēties un izšķirties, viegli ir uzsākt un pamest, grūtāk ir izturēt. Kaut ko darīt un censties. Nesaku jau, ka pati visu daru pareizi. Tomēr biju iedomājusies, ka, krīzei sākoties, cilvēki viens otram palīdzēs, bet nē – paliek vēl trakāk. Tāpēc visiem novēlētu dzīvot ar sirsnību un mīlestību! Vienam pret otru, pret to, kas apkārt. Un to mīlestību es tā plašāk domāju. Ja vairāk viens otram, no sirds un acīs skatoties, teiktu labas lietas un komplimentus, mums arī būtu vieglāka dzīve. Ko man nozīmē dzirdēt – cik labi tu izskaties! To vispār var neteikt! Nē, nu varbūt kādam tas arī patīk, bet man svarīgāk, ja pasaka – bāc, cik tu esi forša draudzene! Vai «tu esi tik forša mamma»! Tam ir cita vērtība, nevis garām ejot – vai, cik tev jauki zābaciņi! Vai cik tu pati jauka!
Esi laimīga, ka dzīvo tā, kā jūti?
Ir jāķer dzīves skaistie brīži un jābauda, lai vai kas. Un galvenais – nepakļauties apkārtējo spiedienam. Zini, cik daudz reižu arī esmu nobijusies un kaut kur neaizgājusi? Kādas piecas vismaz. Bet pašlaik domāju – pie malas visus «ai, nu kā es tā». Tā jau var visu dzīvi nodzīvot baidoties. Laikam to Amerikā sapratu, kad mācījos Ņujorkas Filmu akadēmijā, ka vajag vienkārši iet un darīt. Tur vismazākais, visniecīgākais, visnetalantīgais cilvēks ir tādā vērtē! Mēs te esam tādi – «ko tad mēs»? Bet nevar visu dzīvi domāt, «ko tad mēs»?!
Visi, manuprāt, jau aizņemti (smejas). Uz spēlēm jāiet, par hokeju jāinteresējas. Grūti atbildēt. Satikt viņus var tikai hokeja laukumā. Tad jāiet uz treniņiem un, tā arī acīs skatoties, jāsaka – tu man patīc! (Smejas.)
Man tas notika liktenīgi. Mana skola bija blakus vīra mājai, mēs droši vien simtām reižu uz ielas saskrējāmies, kad viņš nāca no treniņiem Sporta pilī un es savukārt devos mājup... Vajadzēja aiziet uz pasākumu Vecrīgā, lai mēs netīšām satiktos.
