„UgunsGrēka” režisore Gorodecka: „Bezgrēcīgs eņģelis vairs nav nekāds eņģelis!”
Pirmoreiz Latvijas televīziju vēsturē par sezonas skatītāko raidījumu kļuvis pašmāju seriāls, un tas ir „UgunsGrēks”! Žurnāls „Marta” intervē tā režisori Intu Gorodecku, kura atzīst, ka spēj būt gan grēcīga, gan arī mēdz rotaļāties ar uguni.
Droši vien zini, ka tautā tevi sauc par „UgunsGrēka” Gorodecku, bet vai tevi nebiedē, ka tādējādi vari savu vārdu un tādējādi arī personību zaudēt?
Protams, man tas nav pārsteigums vai kas absolūti jauns. Taisnību sakot, Gorodecka esmu no skolas laikiem, tāpat arī studiju laikā vārds īpaši netika lietots. Ja mani tik cieši saista ar „Ugunsgrēku”, tas zināmā mērā glaimo, jo ceru, ka tā ir kvalitātes zīme. Tas gan šķiet būtiski – nezaudēt savam uzvārdam, Gorodeckai, kvalitātes zīmi.
Visus pēdējos gadus esmu cīnījusies ar skeptisko viedokli, ka seriāls vienmēr ir ar mīnusa zīmi. Starp citu, arī pati esmu bijusi tajā pulkā! Jā, esmu teikusi: «Ko tu tur sēdi vakaros kā pielipusi tiem seriāliem?!» Seriāli un to skatītāji allaž ierindoti it kā zemākā līmenī. Daži aktieri, kas man atteikušies piedalīties filmēšanās, arī ir nostājušies šādā augstprātīgā pozā. Protams, tas sarūgtina, un tu kārtējo reizi pārdomā – kas tad seriālos atšķirīgs? Kas tajos ir zemāks? Seriāla filmēšanā tāpat izmanto režisora prasmes, aktiera meistarību un citas iemaņas, kā «nopietnā» kino radīšanā.
Seriāla vilinošās kaislības
Kas tad ir atšķirīgais?
Cits žanrs! Mani pašu ļoti iedrošināja Jakovs Rafalsons, sakot: «Kā tu vari tā domāt! Kā vari pieļaut, ka darbs, ko visi kopā darām, ir kaut kāda haltūra, kā daži izsakās? Kas es būtu par aktieri, profesionāli, ja atļautos jebkad halturēt?! Vai nu strādāju, vai nestrādāju. Žanram nav nozīmes – vai tā ir komēdija, traģēdija vai lielbudžeta filma, es visur strādāju vienādi atdevīgi. Kā citādi? Ja cilvēki pieļauj šādu pazemināta līmeņa iespēju, tad viņi būtībā arī pieļauj citādu iespēju SAVAM darbam.» Tā, lūk, atgriežoties pie tēmas „Gorodecka un UgunsGrēks”.
Vai pati esi grēcīga būtne ar saviem lieliem un maziem grēciņiem? Vai arī tomēr bezgrēcīgs eņģelis?
Bezgrēcīgs eņģelis vairs nav nekāds eņģelis! Man vārds «eņģelis» saistās ar to, ka šī būtne jau savu grēku nastu iznesusi un tādēļ iecelta eņģeļa kārtā. Kurš tad no mums ir bez grēka? Man šķiet, būt bezgrēcīgam ir tik neinteresanti. Katras situācijas izzināšana, katra bauda – sauc to, kā gribi – protams, nes sev līdzi grēka augli. Grēka garšu! Kas gan var būt saldāks par to, vai ne? Ne velti seriāla nosaukumā ir šī grēka daļa, un man jau zināmā mērā sevi ar to jāidentificē. Jā, it visā, kas notiek seriālā, ir arī drumsliņas no manis.
Šokolāde! (Iesmejas.) Jā, varbūt tieši to sev visbiežāk pārmetu. Tā jau mēdz teikt – kas gan sievietei var būt saldāks par šokolādi? Sevišķi, ja zini, ka nedrīksti to ēst, jo tad zaudē visas atlikušās formas. Bet tu ēd un tikai solies: «No rītdienas vairs ne! Šodien vēl pēdējo mazo gabaliņu!» Bet par nodarījumiem... Nē, nevaru pateikt nekā tāda, par ko nožēlotu. Ja tā ir tāda līmeņa grēkošana, ka nav pat ko tā īsti nožēlot, tad dzīvots ir svētīgi. Man nav, par ko teikt: «Jā, toreiz man tā paslīdēja kāja, ka to soli nekad vairs negribētu spert.» Priecājos, ka tā. Jo tādu nastu nest sev līdzi negribētu.
Ja to uguni uztver pārnestā nozīmē, tad jāteic – jā! Mēdzu šad un tad izaicināt likteni. Pašlaik, paldies Dievam, viss tik un tā labvēlīgi sakārtojies un sakrājies. Kad laiks pagājis, atskatos un domāju: «Kā gan tajā brīdī spēju būt tik drosmīga?» Ir dzīvē tādi lieli pavērsieni, tie gan vairāk vai mazāk ir privātas dabas jautājumi, par kuriem tā, niansēs un vārdā saucot, negribētu runāt, bet svarīga ir mana attieksme šajos krasajos pavērsienos. Katram taču bijis tā, ka tu kādā brīdī pats sevi nepazīsti! Sastrādā kaut ko tādu, ka atliek brīnīties – vai tiešām tā biju es? Skaties un nespēj noticēt par pašas paveikto: «Jā! Nu, vareni! Bet otrreiz diez vai varētu un nez vai pat gribētu tam cauri iet!» Viens no tādiem dzīves posmiem bija laiks, kad „Neprāta cenai” vācu naudu. Tad teju katrs otrais teica: «Ārprāts, Inta, kā tu to vari!» Kad tagad to atceros, varu vien piekrist: «Nuja, ka ārprāts. Tīrās šausmas! Otrreiz – nekad!» Bet šo «otrreiz vairs ne» tik droši saku tādēļ, ka man nemaz nešķiet, ka vispār ko tādu būtu darījusi! Tas, kas notika tolaik, bija tik spontāni, tik organiski un pamatoti. Neba es to izdomāju, bet skatītāji! Tajā bija tik ārkārtīgi liela degsme un tik milzīgs atbalsts, un tik UGUNĪGI tas notika! Viens aizšķīla domu, un es aizsvilos tai līdzi!
Kad ieraudzīju kontu... (Aizkustinājumā nedaudz aizlūst balss.) Tas laikam ir vienīgais precedents Latvijas vēsturē, kad cilvēki ziedoja vizuālam darbam, nevis nelaimes skartam cilvēkam vai maizes kumosam trūcīgajam, kur mūsu sirdis paveras vienmēr. Tie bija ziedojumi garīgai vērtībai. Jā, tieši tā gribu teikt, neraugoties uz to, ka tas ir seriāls. Tas mums, visai komandai, deva milzu pateicības sajūtu.
Parāda sajūtas? Tādas gan man vairs nav. Jo ļoti labi zināju, ka darīšu visu, lai skatītājiem, kuri mums uzticējās, mēs varētu šo parādu atdot ar uzviju. Domāju, ka pašlaik tas izdarīts. Tajā ziņā jūtos gandarīta. Jā, tā ir.
Tā arī bija, un tieši tādēļ sev nekādi nevaru izveidot astroloģisko karti. Esmu mammai ceturtais bērns, dzimusi pati pēdējā, pastarīte, bet viņa neatceras, kurā diennakts laikā tas notika. Jo dzemdības bija vienkārši nenormāli grūtas. Nenormāli! Viņa cīnījās pati, un laikam arī es cīnījos, cik spēka, par nākšanu pasaulē... Dzemdības ilgušas trīs dienas. TRĪS DIENAS! Tie taču bija padomju laiki, kad nekādas atsāpinošas zāles nedeva. Mammai bija patrāpījusies visai neiecietīga ārste, kura uzskatīja, ka «jādzemdē pašai, nekādu ķeizaru te nebūs»! Nabaga mamma tad arī cīnījās. Protams, ka viņai bija sajucis pilnīgi viss, un laiku, kad patiešām piedzimu, mamma pat nenojauš. Es viņu mudinu: «Mammu, nu mēģini taču atcerēties! Es taču dzimu vasarā. Kas bija aiz loga? Tumšs? Gaišs? Vai tad tiešām neko neatminies?» Mammai nav, ko atbildēt: «Es patiesi neatceros. Tas bija tāds murgs... Labi, ka tu vispār piedzimi.» Tā kā esmu piedzimusi tiešām grūtos apstākļos.
Nevarētu gan teikt, ka grūtums man īpaši nāktu līdzi, taču droši varu sacīt ko citu. Man, patiesību sakot, nekas nenāk viegli. Darbu izjūtu diezgan smagi – tas man nāk ar mokām, sevis šaustīšanu, ticību un neticību, ar šaubām un nedrošību. Nedrošība ir mana otrā māsa! Nekas bez tās nenotiek! Kā tik kaut ko izdomāju, tā uzreiz arī galvā iešaujas: «Ak Dievs, cik tas ir stulbi! Es taču to pat nevienam izstāstīt nevaru!» Nē, kaut gan – nav tiesa! Pirmajā brīdī, kad izdomāju (parasti tas notiek vēlu vakarā vai naktī), tad tik noelšos: «Ģeniāli, Intiņ! Ģeniāli!» Taču otrajā rītā tas «ģeniāli» noplok līdz tādai pakāpei, ka kļūst par «stulbi». Tā man klājas. Taču iekšējās grūtības jāpārvar nepārtraukti, un tad brīnos: «Kāpēc tā? Kāpēc citam viss aiziet viens un divi? Viss notiek!» Man tā nekad nav bijis. Gluži otrādi. Kad pēkšņi kaut kas viegli iekrīt rokās, tad uzreiz esmu attapusies peļķē un nekas labs nav sanācis. Proti, man nekad nesanāk tas, kas viegli atnāk. Šī grūtā «dzimšana» laikam manī tā ielikta, ka tad, kad manī kas dzimst, dzimst tā pamatīgi, ilgi un mokās. Bet nu arī piedzimst. Varbūt. Jebkurā gadījumā – tad man par rezultātu pašai nav kauns.
Jā, mani bērni tiešām ir normāli cilvēki, un es pie tā esmu piestrādājusi un piedomājusi, turklāt diezgan nopietni, jau tad, kad viņi piedzima. Abi man dzimuši, tā teikt, «apzinātā vecumā». Jau tad zināju, ka viņus līdzi uz darbu nevilkšu. Jo esmu redzējusi kolēģu bērnus, kuri sēž studijā dienām. Filmēšanas laukumā viņi izaug un uzskata to par savām mājām. Tādējādi esmu vērojusi ļoti daudzus likteņus, kad radošām personībām bērni izauguši turpat, blakus, un, protams, automātiski uzskatījuši, ka tas ir arī viņu ceļš. Patiesībā tas absolūti nav viņējais. Tā tikai šķitis: «Kur gan citur, ja ne te, kur es visu pārzinu!» Taču pietrūkst, piemēram, radošās dzirksts, kas nav ielikta no Dieva, vai vēl kaut kā nepietiek, un tad jāredz viena otra sagandēta dzīve, jo cilvēkam nav bijis sava ceļa un savas izvēles, jo lielo izvēli noteikusi vecāku profesija. Protams, ir izņēmumi. Ir laimīgi gadījumi, kad viss notiek, tomēr man nez kādēļ iesitas acīs tas, kas neveiksmīgāks, un tad es domāju: «Cik žēl...» Esmu pārliecināta – ja maniem bērniem būs lemts atnākt pie šī ceļa, viņi atnāks, bet jebkurā gadījumā bērns jāaizvada vairāku ceļu atzarojumā, lai viņš var izvēlēties savu. Lai nav tā, ka viņš stāv uz lielas, pamatīgas šosejas, pa kuru varētu doties, bet neredz apkārtējos celiņus un taciņas. Tas man šķiet ļoti būtiski, un tādēļ savējos turu pa gabalu. Tā nu reiz viņi man saka: «Paklau, bet mēs taču pie tevis darbā neesam bijuši!»
Skanēs neticami, bet šajā „UgunsGrēka” paviljonā mans dēls pirmoreiz atnāca „Ēnu dienā”, sacīdams: «Paklau, es būšu tava ēna!» «Ko tu no manis neesi redzējis?» jautāju. Viņš: «Es tevi neesmu redzējis darbā!»
«Zini,» viņš saka, «bet te taču stilīgi viss sabūvēts! Es domāju, ka būs kaut kāds noplucis paviljons!» Nezin kādēļ viņam bija tāda doma, kaut ekrānā taču viņš bija redzējis seriālu. Kad viņš pavēroja darba procesu, tad sekoja nākamā atklāsme: «Jums te vispār ir tā „kruti”!» Pēkšņi biju kļuvusi uz vienu dienu „kruta” un stilīga, kas mani ļoti iepriecināja.
Viņu redzes leņķis ir cits, un es priecājos par to, ka tas ir atšķirīgs. Tas jūtams ik uz soļa. «Kāpēc tu esi tik vecmodīga?» meita man pārmet. «Kāpēc tev tā vecā bufete mājās stāv?» Tāpēc es saviem bērniem esmu vecmodīga.
Saku: «Jūs vienkārši nesaprotat, ko nozīmē atmiņas un to, kas rada lietu vērtību. Gan jau tas jums nāks!» «Nē!» viņi atbild. «Mums tā nekad nebūs.» Nu, protams! Tad es vienkārši sevī pasmaidu un domāju – cik labi, ka viņi ir tādi, jo arī es tāda biju!
Tas ir briesmīgi. Ļoti grūti. Bet es pat negribu pielaist sev tādu domu. Tādā ziņā, ka pārdzīvošu, ka nespēšu «palaist vaļā». Teikšu tā – uzsāku „UgunsGrēku” ar skaidru apziņu, ka tas ir tikai uz laiku un reiz beigsies. Re, arī „Neprāta cena” beidzās, un tas, kā tas notika, man bija pietiekami liels trieciens, taču deva man skaidru atskārtu, ka dzīvē vienmēr jābūt gatavai arī tādam brīdim. Beigu brīdim. Tas gan nenozīmē, ka par to visu laiku jādomā un ka tas būs viegli. Jo viegli nebūs.
Re, pēc gadu ilga darba šajā paviljonā te beidzot jūtos kā mājās. Visus divpadsmit mēnešus tā nebija. Katru dienu būt tur, kur nejūties kā mājās, nav viegli. Nu jūtos labi, taču vienlaikus saprotu, ka arī to vietu, kuru uzskati par mājām, var nākties pamest, meklējot sev citas mājās. Tas attiecas uz manu dzīvokli, kuru, kā man šķita, es nekad dzīvē neatstāšu, ka nespēšu atstāt to pajumti, kur esmu piedzimusi. Nācās. Dzīvē no ļoti daudz kā ir jāšķiras. Daudz kas mūsu dzīvē vienā dienā pēkšņi beidzas. Arī veselība, piemēram.
Vai esi to piedzīvojusi?
Jā, esmu piedzīvojusi, kā ir, kad vienu dienu esi pilnīgi vesela un nākamajā pēkšņi nevari vairs no gultas izkāpt. Visas peripetijas, ko piedzīvoju slimības saistībā, ir arī stāsts par manu kaķeni.
Savā laikā bijām spiesti iedāvināt bērniem kaķi, lai viņiem būtu kāds dzīvnieciņš. Turklāt tāds, kas neprasa lielas rūpes, jo nav jāved ārā. Pēc brīža, pēc manas mammītes nāves, iegādājāmies arī suņuku – taksi Ričardu, lai Annai nebūtu bail nākt mājās no skolas un atgriezties tukšās, klusās mājās. Kaķim jau ir kaķa daba – tas klusi nolien stūrī un dara tā, kā pašam tīk. Suns savukārt līksmi skrien pretim. Tā mūsu mājās ienāca Ričardiņš, kaut kaķīte Bučiņa, kā jau teicu, bija sen. Taču kaķi nav mani dzīvnieki, es ar tiem esmu «uz jūs». Man vienmēr šķitis, ka viņš mani negrib, viņš nevēlas, lai viņu samīļo, nāk klāt tikai tad, kad pats iedomājās – vienkārši neizprotu kaķa dabu. Bet, kad saslimu un gulēju mocīdamies sāpēs, un man bija tik šausmīgi slikti, tad... Viennakt pamodos no tā, ka man sejā pūš vēsma. Skatos uz rokas, kurā „katetra” sistēmas pievienošanai, uzgūlusies Bučiņa un elpo man sejā. Nodomāju, ko tā kaķīte tik dīvaini atnākusi, kāpēc savādi apgūlusies? Bet man bija tik labi, pēkšņi kļuva tik viegli un tādēļ nospriedu – lai guļ... Nākamajā dienā nevaram atrast savu kaķi. Meklējam, meklējam... Atrodam. Nomirusi... Viņa paņēmusi manas sāpes... Tik acīmredzot atdevusi man savu dzīvības enerģiju. Pilnīgi vesela kaķīte. Mazā dvēselīte...
Katra šķiršanās tev kaut ko iemāca, un es arī mācos. Neko nevajag sev vilkt līdzi un ir jāmāk iet tālāk. Tad parādās, es ceru, arvien jauni ceļi.
Kādus jaunus ceļus saskatīji, ko jaunu par sevi un pasauli uzzināji?
Lai spētu staigāt, man bija vajadzīga mugurkaula operācija. Tam visam izejot cauri, sapratu, kā ir, ka kādu brīdi vienkārši vairs neesi tā, kas biji agrāk. Un nekad vairs nebūsi. Šādi notikumi cilvēkam vienmēr liek palūkoties uz dzīvi citām acīm un izrevidēt, kas tad īsti ir tas svarīgākais. Protams, bija ļoti būtiski, vai palieku ratiņkrēslā vai arī spēju staigāt. Taču vienlaikus ar šīm eksistenciālajām domām sastapos ar kādu absolūti paradoksu – cik brīnumaini ir tik nopietni saslimt, lai ieraudzītu, kā cilvēki tevi mīl. Lai ieraudzītu, kā mans vīrs, ko bērni uztver kā burkšķīgo tēti, tik ārkārtīgi satraucas un patiesi mīl mani... Lai pamanītu, kā bērni raizējas un mīl... Kā mani kolēģi mani mīl... Darbabiedri atsūta man uz slimnīcu kartīti, kurā katrs kaut ko ļoti intīmu uzrakstījis, un es lasu un raudu. Kāpēc tu raudi, man jautā. «No laimes,» saku. Tādu laimi katru dienu nevar piedzīvot. Tās sirsnīgās īsziņas, ko, slimnīcā guļot, ik brīdi saņēmu – lasīju un domāju: «Tagad es varētu arī nomirt!» Jo tas viss bija tik skaisti... Tik skaudri skaisti...
Ja tu dzīvotu Amerikā un tur būtu vispopulārākā seriāla režisore, tu pēc tā pēdējās sērijas varētu rakstīt vienu grāmatu pēc otras, vienu bestselleru pēc otra! „Mans UgunsGrēks”, „Es un Rafalsons”, „ Es un Dumpis” „Kā mēs filmējām” un tā tālāk!
Nekad mūžā! Nekad! Jo man tas nepatīk! Man nepatīk vilkt sev līdzi pagātni. Tā nekad nedarīšu. Kaut gan – tagad saku: «Nekad!», un tas nav gudri, jo «nekad» nedrīkst teikt «nekad». Taču man tiešām nepatīk, ka cilvēks vienam kaut kādam notikumam pēc tam apaudzē pāri visu savu dzīvi. Seriāls nudien nav vienīgais, kas ar mani tagad notiek. Ja man ir šāds lielisks darbs, tas ir brīnišķīgi, bet ceru, ka spēšu vēl kaut ko tikpat lielisku radīt, un tas būs vēl kas labāks, vēl vienu soli augstāk. Tāpēc netaisos savu pagātni, pašlaik vēl tagadni, vilkt līdzi kā tādu drausmīgi grabošu konservu bundžu virteni. Negribu būt par grabuli, kas to tikvien skandē, ka agrāk zāle bija zaļāka un maizīti agrāk cepa garšīgāku. Agrāk bija agrāk! Tad cepa dikti garšīgu maizīti, bet nu mums ir kaut kas cits – tikpat labs.
Kas tad ir tavas šodienas dzīves garšas?
Laikam jau darbā to rodu. Atņem man darbu, un tad arī dzīvei garša zudīs. Taču tikai darbā vien – ar to ir par maz un esmu iemācījusies mazlietiņ arī sev ko dot – mazliet laika un atpūtas, piemēram. Domāju, tā saslimšana, par ko stāstīju, runā skaidru valodu – cilvēkam jāprot atpūsties. No trieciena, ko man sniedza dzīve, esmu mācījusies ieraudzīt, ka debesis ir zilas, ka gaiss smaržo tik brīnišķīgi, ka tas viss notiek tieši šodien! Cenšos katru dienu ieraudzīt kaut ko prieka vērtu. To esmu iemācījusies. Tā ir manas dzīves garša.
