Viktorija no „Ugunsgrēka”: „Es joprojām daru visādas aplamības”
Nacionālā teātra aktrise Inga Misāne intervijā žurnālam „Marta” neslēpj, ka līdzīgi kā daudzas sievietes arī viņa vairākus gadus nav spējusi izveidot ilgstošas attiecības. Vienu brīdi sākusi domāt, vai vaina nav viņā pašā? Kāpēc vīriešiem tieši viņai bail tuvoties? Taču šie jautājumi viņu urdīja tikai līdz brīdim, kad viņa satika savu vīru.
Nejūties vīlusies, ka visi tagad tevi pazīs kā Viktoriju no „Ugunsgrēka”, nevis no lomām teātrī?
Skaidrs, ka asociējos ar Viktoriju, noteikti! Bet tik ļoti par to nedomāju. Ja sākšu aizdomāties, nevarēšu ne pastrādāt, ne aiziet uz teātri, ne arī ko reāli seriālā izdarīt.
Gundars jau līdz tam bija iesaistīts dažās mazās epizodēs, un arī es nedomāju, ka mana loma seriālā būs uz visu sezonu. Taču redzot, ka proves ir oficiantes darbam, sapratu, ka seriāla veidotājiem ir tālejošāki nodomi (smejas). „Ugunsgrēks” ir pilnīgi cita veida darbs nekā teātris. Te ir cita domāšana, cita atdeve un pieslēgšanās. Seriālā viss notiek ļoti konkrēti, tāpēc pašai jābūt ļoti koncentrētai.
Tu esi pirmo reizi kameras priekšā?
Bija pieredze „Likteņa līdumniekos”, bija īsfilmiņas, tādi mācību darbiņi ar kolēģiem, kuri mācījās pie mums, Kultūras akadēmijā, operatoru kursā, bija brīnišķīgs projekts ar Dāvi Sīmani – dokumentālā filma par Viesturu Kairišu ar mēmā kino efektu. Mēs braucām dabā, man bija gari mati, melnbaltā kino grims... Āāāāāāā! Tik skaisti! Tas ir TĀDS piedzīvojums, kad vari atdoties citā ampluā. Sajūta, it kā ķermenis iegūst citus apjomus. Katra loma, katrs tēls līdzi nes savu skaistumu.
Tava varone „Ugunsgrēkā” liek uz kārts visu – jūtas, dzīvi, principus un pat savu ķermeni. Tu dzīvē arī esi kādreiz visu likusi uz vienas kārts?
Dzīvojot tagadnē, to tik labi neaptver. Tikai, kad paiet laiks un atskaties, saproti – jā, tajā brīdī rīkojos tā, ka pati nesaprotu, kā vispār to uzdrīkstējos?! Kā varēju mesties kaut kādā neprātā un notikumos, kas maina manas dzīves turpmāko scenāriju!? Man vispār raksturīgi, ka dzīvoju šodienai un arī domāju un daru tikai tagad, citādi varu iebraukt auzās (smejas). Esmu jūtu cilvēks, bet man svarīgi cilvēki, kas ir man pretim. Ja jūtu, ka sadarbība iespējama, tad, protams, metos visā iekšā. Bet, ja nē, tomēr mēģinu balansēt uz robežas, un zināmā mērā man parādās divas dzīves. Klāt nāk ilūziju, fantāziju un sapņu pasaule, kurā izdzīvoju to, ko dzīvē neatļautos. Faktiski arī šajā seriālā Viktorija nokļūst mazliet irreālā pasaulē, kur ar viņu risinās neprognozēti notikumi – viņa neparedz, ka var iemīlēties precētā vīrietī un jūtu varā vairs nespēj sevi kontrolēt.
Ne domāju, ne prognozēju, ka ko tādu dzīvē varētu darīt. Būt redzamās sabiedrības daļa. Nepavisam ne! Un varbūt pat labi, ka to nezināju un neparedzēju (smejas). Tad „klapes” „neaiztaisās” ciet. Tad esi visam atvērta un vari pieņemt visu, kas tev pienākas. Bērnībā skatījos kino, skatījos multfilmas, bet pat neaizdomājos, ka ir tāda profesija. Ar to saskāros tikai Daugavpilī, kur bija teātra studija. Kaut kā tur «iekritu» un tikai tad sāku par to aizdomāties. Līdz tam man bija cita mākslas pasaule. Jau kopš bērnības redzēju, kā mamma ar tintes spalvām zīmēja skaistus plakātus, rakstīja bēru lentas, šuva, tamborēja, adīja, izšuva sedziņas, visu kaut ko darīja. Tētis savukārt metināja. Tā, skatoties uz saviem vecākiem, saproti, ka šis radošais darbs varētu būt arī tavā dzīvē. Vienīgi pašlaik tam nemaz neatliek laika.
Bet kā nokļuvi pie aktieriem?
Man šķiet, tikai tad, kad būšu maza krunkaina večiņa, sapratīšu, ka biju kopā ar aktieriem (smejas). Ar lielajiem cilvēkiem, ar kuriem katru dienu sastopies, sasveicinies, samīļojies. Tagad to tikai baudu (smejas).
Stāties aktieros ieteica kāds puisis no Daugavpils kursa. Tieši viņš vedināja, lai mēģinu Kultūras akadēmijā. Līdz tam nebiju par to pat dzirdējusi, bet kaut kur bija jāmācās un kaut kas bija jādara. Varbūt pārāk nenopietni pret to attiecos. Vai arī neaptvēru tik ļoti, kā vajadzēja, vai arī – tieši labi, ka tā. Gatavojoties iestājeksāmeniem, parasti nolīdu kaktiņā un skatījos uz tām brīnišķīgi skaistajām meitenēm ar garajiem, blondajiem matiem. Es – tāda pelēka pele. Nu nekas taču nevar iznākt! Viņas savā starpā apspriež – jā, tu esi īstā Baibiņa, tu – Kristīne, tu – Aija, kas Aija! Nu pasakiet, kas es tur varu būt!?
Paralēli notika vēl kas mistisks. Uzradās puisis, kurš teica – es tikšot, galvenais, lai nesadegu! Mēs pat neiepazināmies. Pēc tam viņu satiku, kad jau biju iestājusies un viņš teica – redz, es taču tev teicu, ka tu iestāsies. Kad pēc remonta atklāja Nacionālo teātri un mēs ienācām tajā ar „Pūt vējiņiem”, mēs atkal satikāmies. Viņš prasa, kā klājas, atbildu, ka nezinu. Man bija tāds duāls periods, kad Gaļina Poļiščuka aicināja pie sevis un es nezināju, vai palikt tur, kur jau iesākts, vai iet tālāk. Tad sapratu, ka tur, kur iesākts, arī var iet tālāk. Katram savs ceļš. Un tad tas puisis atkal man piekodināja, lai uzmanos, lai nesadegu... Tomēr bez degšanas arī nevar! Galvenais, vajag degt ar dzīvu uguni. Dzīvā uguns, manuprāt, ir tāda mūžīga... Protams, tu jau dedzini tikai savas emocijas un savu enerģiju, bet teātris ar to ir fascinējošs, ka tur abas puses dalās savā starpā. Es dodu skatītājiem, un viņi man dod atpakaļ. Tā ir enerģijas apmaiņa. Nododu nedaudz asinis, un tad man tās atkal atjaunojas.
Vienu brīdi biju sākusi par to domāt, un tad sapratu – nē, man to nevajag. Tā nav mana nodarbe – domāt, ko man spēlēt un ko man gribas spēlēt. Labāk būšu atvērta tam, kas pie manis nāks. Jo tas tomēr ir brīnums, kā katra loma atnāk. Kad atskatos iepriekš, man jau nemaz tik sliktas lomas nav bijušas. Pat ļoti labas, un es ar tām lepojos. Kur nu vēl skaistāk! Cits jautājums, ka, pie katra darba sākot strādāt, esi pilnīgi balts, pilnīgi neko nezini, neproti un nevari. Kad sāc darīt, saproti, ka arī tas, kas jau izdarīts, kaut kur tomēr ir, tas ir ļoti labs pamats, bet tu vienalga meklē kaut ko citu, kaut ko jaunu, lai sevi pagrieztu un iekustinātu citus kauliņus. Tas ir svarīgi.
Tagad tev tāds brīvāks, mēģinājumi teātrī atsāksies līdz ar „Skroderdienām Silmačos”. Nejūties mazliet sapīkusi uz likteni?
Katrs cilvēks, ja vien kaut mazliet cenšas sevi dzirdēt un just, saprot – ja viņam tiek dots brīvs laiks, tad tas viņam vajadzīgs. Tas nenotiek tāpēc, lai kristu panikā – vai Dievs, ko tagad darīšu, kur likšos? Vajag atlaist un tad atkal sākt visu no jauna. Ko gan daru? Beidzot atkal ieraugu savu māju. Iestādīju puķītes, par ko mana brīnišķīgā vīramāte teica – tev nevajag, citādi atkal vasarā sēdēsi mājās, netiksi nekur prom. Bet es bez ziediem nevaru, tāpēc apzaļumoju savu balkonu.
Nē, tās mums piegādā Gundara vecāki, viņi ļoti par mums piedomā.
Tavējie jau tālu, Latgalē…
Sāpīgi teikt, bet vecāku mājās beidzamo reizi biju 10. maijā. Gandrīz gads riņķī... Tas ir nežēlīgi. Varbūt tāpēc arī nebraucu, ka zinu – ja iekrīt divas brīvas dienas, tad ar tām man tāpat būs par maz. Es gribu tur būt, nevis tikai aizbraukt un atbraukt. Kad puse dienas veltīta braucienam, tu jūties nogurusi, kolīdz sāc ieelpot dzimto gaisu, sāc saprast, kur atrodies, tev jau jābrauc atpakaļ. Es jau tāpat sevi nemitīgi tērēju. Bet noteikti tur būšu vasarā!
To es jūtu attiecībās. Nav jau arī tik traki, ka trauki šķīst uz visām pusēm, bet es asāk noreaģēju, asāk ko pasaku, pat nepaceļot balsi. Nākamajā dienā, kad saproti – otrs ir kaut kur «ieracies», tu sāc šķetināt notikumus, un – jā! Ir bijis pārpratums tikai tāpēc, ka no manas impulsīvās un neapdomātās attieksmes un pateiktā vārda cilvēks vienkārši ir «aizslēdzies». Tētis man mierīgāks, bet mammai tomēr ir tā krievu daba. Kad viņa svin dzimšanas dienu, tad viss virmuļo kā virpulī: prieks, laime, skaļums, smiekli, sarunas... Citreiz čukstu viņai ausī – varbūt klusāk varētu? Uz ko pretim saņemu – bet mammai taču dzimšanas diena! Saprotu, ka laikam pati esmu no tā visa nogurusi. Gribas, lai saprot un neapvainojas uz mani.
Tev vajag savu devu vientulības?
Kādreiz jau mēs, aktieri, paši brīnāmies, cik daudz katrā no mums tā neizsīkstošā. Bet mēs vienalga visi esam izsmeļami, un skaidrs, ka vajadzīgs laiks, lai sevi atkal uzpildītu. Bet mājās tas notiek, pat nerunājot. Atbraucu pēc izrādes, un Gundars ļoti labi jūt manu nogurumu. Tā nemanot aizeju gulēt, viņi abi ar dēlu paši dzīvojas. Es tikai pasaku – dēliņ, mīlu, ar labu nakti, un viņš arī – atā! Es iešu čučēt ar tēti. Abi kopā iemieg... Tā saruna nenotiek verbāli, ka mēs ar Gundaru sarunājam – tu tagad man dosi brīvu laiku, es gribu atpūsties. Skaidrs, ka ir grūti ar bērnu. Kad esam mājās, viņš grib būt ar mums visu laiku un vēl vairāk. Laikam egoistiskāk cenšos par sevi domāt, sakot Kristiānam – nē, man tagad vajag pabūt vienai, es palasīšu, padomāšu, uz ko viņš ļoti labi iemācījies atbildēt – tad, mammu, aizej padari savas lietiņas, es tikmēr padarīšu savējās (smejas). Gundars vairāk ar bērnu spēlējas.
Tiešām laikā, kad meitenes jau sāk meklēt savas otrās pusītes, es tik vieglprātīgi pret to attiecos. Man bija viens puisis, otrs, mēs draudzējāmies, bet es pat nemēģināju sākt veidot attiecības. Man bija kādi 23 gadi, kad sāku aizdomāties, ka gribas cilvēku blakus. Tādu, kurš man būtu vajadzīgs un kuram es būtu vajadzīga. Un visās izpausmēs! Visādos stāvokļos un veidos! Un tā laikam notika.
Uzreiz tā arī notika?
Nē, uzreiz tas nenotiek. Nav nemaz tik viegli ieraudzīt un sajust to otru, kurš varētu būt tev blakus. Kā biju pirms tam domājusi, lai ir blakus un neapnīk. Jo mēnešus divus tu vari viņu paciest, bet pēc tam sāc manīt, ka tas cilvēks to dara tā, kā tev nepatīk, un to... Ar to ir viss, cauri! Ar Gundaru nebija ikdienišķu sīkumu, bija ļoti smalkas lietas attiecību un sajūtu ziņā. Burtiski tikko abi atcerējāmies, cik ļoti garš bija mūsu iemīlēšanās periods. Tāds pamatīgs, ka patiesībā pazudi no pasaules. It kā esi ar šo cilvēku šajā pasaulē, bet dzīvo citā dimensijā. Tikai jūti, ka citi pie tevis nez kāpēc pievelkas, nāk un līp, bet tu pat nevēlies būt ar viņiem, tev pietiek ar to vienu vienīgo... Laikam tāpēc, ka tik liels bija tas pamatīgums, mūsu attiecības uzkāpušas citā līmenī. Mēs daudz runājam, mēģinām saprast, kas ar mums notiek, uz kurieni vispār gribam iet, ko darīt. Vienīgi tagad to skaidri un veselīgi apzinos – krieviem ir tāds vārds „zdrava poņimaješ”, ka tev ar to cilvēku ir ērti visādā ziņā.
Bet pirms trešajā kursā viens otru ieraudzījām, man arī iekšēji bija sācies pārdomu laiks, ka kaut kas ar mani, iespējams, nav kārtībā, ja es nevaru izveidot ilglaicīgākas attiecības. Tu iepazīsties un uzreiz saproti, ka tas cilvēks nav tavs, ka tev ar viņu it kā labi, bet kaut kā pietrūkst, vai arī tas otrs vairās ar tevi veidot turpinājumu... Varbūt manas ārējās vieglprātības dēļ puiši nemaz neuztvēra mani kā sievišķīgu būtni, bet vairāk kā draugu? Viņi pat neuzdrīkstējās iedomāties, ka es varētu būt kaut kas citādāks. Ja arī kāds iedomājās, ka esmu baigā „džāra”, kurai var sākt „sist kanti” , iespējams, nobijās no manas vieglprātības, kas droši vien tā arī izskatījās. Nebijām ar Gundaru vēl sākuši draudzēties, viņš vienkārši bija uzaicinājis mani uz kafejnīcu, un es atklāti viņam teicu – es nesaprotu, vai vīrieši no manis baidās? Kas par lietu, ka viņi pat neuzdrīkstas tuvoties? Gundars toreiz teica – viņiem noteikti bail tevi sāpināt... Bet kāpēc pat nemēģina sāpināt? Arī tas ir vērtīgi. Viss, kas ar tevi notiek, ir to vērts. Pat ja ļauj attiecībām risināties, kaut tas otrs cilvēks tevi sāpina, kaut kas tur ir! Vistrakākais, ka ir attiecības un tur nekā nav. Un tu pat nepieļauj nekam notikt. Varbūt Gundars tad arī centās (smejas).
Viņš man ļauj būt. Iespējams, tas man pats svarīgākais. Ja man kaut kas nesanāk vai kaut kur neizdodas, viņš ļoti vitāli un jutīgi pie tā pieiet un vai nu neiejaucas nemaz, vai arī mēs par to runājam, un tad es pati mēģinu saprast, kas man vajadzīgs. Tad vai nu sevi saņemu rokās un kāpju kalnā, vai arī atkāpjos.
Gan bail, gan neprot, jo nav to darījuši. Baidās otram pateikt, kas nepatīk. Nesaka pat to, kas patīk otrā. Tāpēc nekas arī nenotiek, jo mēs jau tikai ar savu attieksmi mēģinām to izrādīt. Tas otrs, protams, var būt ļoti caurredzīgs un nolasīt – ahā, tu uz mani paskatījies tā, tātad man jādara tas un tas, bet... Mēs, protams, esam ļoti attīstītas būtnes, bet ne jau tik lielā mērā. Savukārt ar to vien, ka runājam, ko ēdīsim, ko būvēsim un stādīsim, brīžiem ir par maz. Gribas pajautāt – kāpēc šodien tev ir skumjas acis? Un arī atbildēt – tāpēc ka mani nenoglāstīji. Vai šodien man gribas pabūt vienai. Ja otrs sapratīs un netraucēs, bet otrā dienā atnāks ar ziediem...Tādas elementāras lietas.
Tev arī par kaut ko sāp sirds, kad veries apkārt?
Jā, bet es nevaru par citiem ne spriest, ne arī kādu nosodīt, jo pati nezinu, kas ar mani šajā dzīvē notiks. Tāpēc mēģinu analizēt un pētīt, kāpēc ar cilvēkiem notiek noteiktas lietas.
Mīkla vairāk ir mūsos, bet tāda pamatīga mīkla, nevis mīkla – noslēpumu ziņā, bet tā mīcāmā. Vajadzētu to mīklu reiz kārtīgi izmīcīt, lai mēs pašas saprastu, kas mūsos vispār ir (smejas). Vīrieši mani fascinē, viņi man ļoti patīk.
Tas nozīmē, ka arī tavi draugi lielākoties ir vīrieši?
Godīgi sakot, mani draugi ir mans vīrs. Viņš man ir viss. Bet visapkārt ir cilvēki, ar kuriem tu kaut kādā dzīves posmā sajūtu līmenī esi uz viena viļņa. Vai arī pēkšņi ar tevi notiek pārmaiņas un tu saproti – tas otrs blakus jūt to pašu. Tad mēs to laika sprīdi esam kopā, un skaidrs, ka no citiem tobrīd atsvešinos. Bet šī mainība ir brīnišķīga. Bet, ja prasīji manus novērojumus par sieviešu un vīriešu atšķirībām... (Aizdomājas.) Brīnišķīgi, ka ir atšķirības, bet brīnišķīgi ir arī pamācīties kaut ko vienam no otra. Mani fascinē vīrieša tolerance un prasme būt pieklājīgam pret otru cilvēku. Viņiem domāšana nav tik personīga. Turpretim mums, sievietēm – ahā! Viņš man izdarīja sāpīgi, labi es to «sāpi» varbūt sevī norīšu, bet tad izdarīšu kaut ko tādu, par spīti otram! Šī mūsu iekšējā spītība un pārmetumi, ko neapdomājot vēršam pret otru pusi, nav nekas labs. Kaut bieži tas notiek tāpēc, ka neesam tik pragmatiskas būtnes. Vīrietim tas pamatīgums ir brīnišķīgs. Skaidrs, ka sieviete nevar būt tik pamatīga, bet redzēt un dzirdēt vienam otru – to nevajag aizmirst. Varbūt tāpēc rodas domstarpības, cilvēki šķiras, ka tik ļoti pēkšņi noslēdzas un viņiem sāk šķist, ka tikai tas, kas ar viņu notiek, ir svarīgi, bet, kas ar otru, tas nav tik būtiski.
Kaislības Ugunsgrēka filmēšanas laukumā
Mācos joprojām, tik daudz visādu aplamību daru, ārprāts! Visādas muļķības runāju.
Nu re, un vēl teici – neesmu tiesīga runāt par citiem!
Mani mulsina tie pareizie priekšstati, kas mums ir ļoti raksturīgi. Mēs zinām, kā ir jābūt, kā ir jāuzvedas, kas jāsaka. Un tā mūsu attieksme, tā, lūk, ir pareizā, tas nekas, ka darām citādāk. Bet tas visam traucē. Labāk brīžiem sasmērēties. Bērnu audzināt arī ir grūti, lai gan tās varbūt ir dažādās pareizības – censties darīt lietu patiesi, nevis pareizi pret to attiekties. No sērijas – vai man šajā gadījumā būtu pareizāk sēdēt, vai smaidīt. Kaut tas vienalga automātiski notiek. Vienīgi – cik lielā pakāpē tas katrā no mums ir.
Vai, man ir visvisādas slimības, ar kurām cīnos (smejas). Visādi kompleksi, ko tur liegties. Tā, piemēram, man pusaudžu gados starp priekšējiem zobiem bija šķirba. Nākot no skolas uz „kojām” Daugavpilī, sasēju tos ar diegu, lai tā šķirba būtu mazāka. Bet tad, kad «nāca» gudrības zobi, viņi paši sagāja kopā (smejas). Mums taču vispār ir kompleksi galvenokārt par ārējām lietām, un tas jau ir slimīgi. Kamēr kādam netraucējam, tikmēr varam ar saviem kompleksiem dzīvot.
Bet zini, man tiešām ir brīnišķīga dzīve un es šai «zvaigžņu būšanai» pat nepieslēdzos. Tā nozīmētu sevis ierobežošanu. Man ļoti labus vārdus izrādes „Romeo un Džuljeta” programmiņā ierakstīja Gaļina Poļiščuka: «Kamēr neaptver to, kas esi, ko tu dari un ko vari izdarīt, tikmēr viss ir kārtībā.» Varbūt neapzināti, bet tas joprojām notiek, un, paldies Dievam, viņa atklāti to pateica, varbūt es pat nenojautu.
Jā – Gundaru un bērnu. Un dod Dievs vēl kādu! Un vēl esmu pelnījusi arī tik brīnišķīgus vecākus, savu brāli un māsu. Un biju pelnījusi brīnišķīgus vecvecākus, jo diemžēl viņu vairs nav. Sevišķi – tēta tēti. Viņā bija tāds viedums. Pats gan vienmēr teica – ko tad es, man tikai četras klases, bet kā viņš dzīvoja! Mīlot savu sievu, bērnus un mūs, mazbērnus, mīlot un kopjot lietas. Viņš rūpējās par galdu, par krēslu, par māju, par lopiem, par zemīti. Manam tētim, manam brālim un man ir vectēva lielās rokas – lielie nagi un garie pirksti. Caur tām plaukstām tu jūti, ka viņš bija ar zemi un debesīm kopā.
Varbūt tāpēc saki – tev brīnišķīga dzīve?
Domāju, katram tā ir brīnišķīga. Man arī ir bijuši visādi puni, un, lai cik smieklīgi tas būtu, tieši reālākie ir attiecināmi uz pavisam nereālām lietām. Man bija ļoti laba mācība, kad Liepājas kara cietoksnī ar ķieģeli dabūju pa galvu. Man pat ir četras šuves galvā, bet tas vienalga bija brīnišķīgs brīdis. Toreiz notika Mākslas dienu pasākumi un biju aizbraukusi līdzi Gundaram, kurš spēlēja aktieru apvienībā „Regīna”. Izrādei beidzoties, cilvēki sāka vākt skatuvi, un nez kāpēc apsēdos tur pašā maliņā. Pat nemanīju, kā man blakus kāds parāva vadu, kas nonāca lejā ar visu ķieģeli... Tajā brīdī bija tikai viena doma – bet par ko? Kāpēc? Sēdēju tik, saķērusi galvu, un jutu, ka kaut kas silts tek gar deniņiem... Bet tā tiešām bija laba mācība. Pēc nedēļas bija pirmizrāde „Pūt vējiņiem”, skaidrs, ka neprāts kaut kur braukt izklaidēties, ja nāk izrāde, „ģenerāļi”. Kad no rīta zvanīju režisorei un teicu, ka nevaru aiziet uz mēģinājumu, viņa prasīja: «”Ti šutiš? Ti pjena”?» Viņa, protams, uzreiz paņēma nākamo aktieri manā vietā, un tajā brīdī es tik skaidri apzinājos – bez tevis mierīgi var iztikt. Un tu nekad nevari zināt, kad tas ķieģelis var tev uz galvas uzkrist un kurā brīdī tev var pateikt – piedod, mums tevi vairs nevajag. Tāpēc jādzīvo katru dienu! Šis atgadījums fiziski bija pats sāpīgākais, jo esmu gana klupusi, strīdējusies un attiecības bojājusi. Ar mammu, ar līdzcilvēkiem. Neapdomājot. Bet jaunības karstums arī jāizdzīvo, kaut joprojām turpinu darīt visādas aplamības (smejas).
Medijiem jau tīk cilvēkus ielikt kādā konkrētā kastītē ar nosaukumu – «seksīgs», «asprātīgs»... Nezinu, vai vēlos sevi pie kaut kā pieskaitīt. Man svarīgi, lai cilvēki aizdomājas nevis par mani, bet par sevi. Ko tad varu ar savu veidolu iedot? Neko! Tikai tu pats zini, kā tev jādara. Kā savu bērnu audzināt un kādu gribi savu ģimeni. Nekad nevajag citus nolikt augstāk par sevi, varbūt tāpēc necenšos no sevis kaut ko veidot, jo saprotu, ir arī tādi cilvēki, kuri paši aug un tu saproti – kur nu tu?! (Smejas.) Jā, man tādi cilvēki patīk.
Ko vēl tev tikpat labi patīk darīt, kā būt teātrī?
Man patīk pārskatīt grāmatu plauktus, aplaistīt puķes, skatīties un vērot, ko citi dara... Un man patīk ar visādiem niekiem nodarboties. No sērijas – attaisīt tintes pildspalvu un izpūst visu tinti. Klasē to tikvien darīju – man bija tukšas pildspalvas un zila mute
