Kāda māte, tāda meita?
Arī mūsu mammas reiz bija tikpat jaunas kā mēs tagad. Kāda bija viņu dzīve un sapņi, kā viņas rūpējas par savu skaistumu, kad viņām bija 20, 30 un 50 gadi? Ko pazīstam otrā no sava rakstura un domāšanas veida? Lai to uzzinātu ar savām mammām aicinājām tikties Kristīni Garklāvu un Ivetu Šnepu.
Kādas līdzības un atšķirības viena otrā saskatāt?
Kristīne: «Manai omītei ir burvīgākais smaids pasaulē, ko pārmantojusi mana mamma, un nu tas jau savā trešajā interpretācijā ticis arī man. Saulītei patīk gan mana, gan mammas āda – tiklīdz klāt pavasaris, klāt arī vasarraibumi. Abas esam enerģiskas, skaļi smejamies, mums garšo kafija un patīk garas sestdienas brokastis. Abas – emocionālas un tajā pašā laikā – gatavas nostāties grūtībām pretī aci pret aci, saņemties un visu pārvarēt. Vēl arī dzīvnieku mīlestība.»
Mamma: «Ir cilvēki, kas uzskata, ka esam ar Kristīni līdzīgas, bet man ir trīs bērni un šķiet, ka viņi pat savā starpā nav līdzīgi. Varbūt Kristīnei kaut kas ir no manām acīm? Abas daudz smaidām, bet es tomēr nesmaidu tik daudz kā Kristīne un mūsu omīte. Toties drosme un enerģija gan viņai no manis! Un vēl mēs abas vēlējāmies būt žurnālistes, atšķirībā no manis Kristīnei tas izdevies.»
Jūsu skaistuma un laba izskata noslēpumi...
Kristīne: «Būšana dabā. Staigājot pa mežu, braucot ar riteni vai esot pie jūras, burtiski jūtu, kā manī ar vēju ieplūst enerģija, elpo āda, mati. Cenšos sakārtot savu prātu, un, kad ar to viss kārtībā, tas dod signālus arī ķermenim. Un noteikti – lauku pirtiņa. Tāpat arī daudz ūdens un labas emocijas, ko gūstu dabā un savos cilvēkos. Dažkārt arī cilvēkos, kuriem man sanāk kaut kā darīt labu, un dažkārt noķert emocijas, ko gaisā pamet citi.»
Mamma: «Tolaik sievietes kā masku uz sejas klāja to, ko ēda. No diētām pati populārākā bija badošanās (smejas). Atceros, kā 15 dienas neko neēdu, dzēru tikai ūdeni. Bet tas nebija saistīts ar lieko svaru – bērni bija mazi un bija, ko noskrieties. Drīzāk, lai attīrītu organismu un uzlabotu veselību. Turklāt visu mūžu aktīvi sportoju. Ūdens tūrisma sacensībās teju katras brīvdienas laidām pa upi ar smailīti. No 19 gadu vecuma braucu ar slalomu. Tā bija mana sporta zāle. Tagad mācos cigunu.»
Ko apbrīno savā mammā/savā meitā?
«Māmiņa uzkāpusi Monblānā, pieveikusi Karakuma tuksnesi un Sibīrijas upes. Viņa tikusi galā ar mūsu nedarbiem, darbiem un uzaudzinājusi bērnus, kur visi rūpējas viens par otru un ģimeni uztver kā vienu no dzīves galvenajām pamatvērtībām. Abi ar tēti esam radījuši sajūtu, ka mūsu mājas ir tur, kur mūsu vecāki. Un vēl sajūtu – lai arī esam pieauguši, dažkārt varam būt arī kā bērni.»
«Joprojām nesaprotu, kā Kristīne spēj tik agri no rītiem piecelties! Kā jau mamma vienmēr vakaros piedomāju, vai Kristīne jau aizgājusi gulēt? Vai viņa pagūs izgulēties? Priecājos, ka meita ēterā vienmēr smaida. Priecājos, ka viņa sērfo, brauc ar laivu, dodas pārgājienos, slēpo, snovo.»
Kristīne: «Manu dzīvesveidu arī, protams, veidojusi mana ģimene. Jau no agras bērnības pārgājieni, slēpošana, pavasaros braukšana pa upēm. Mēs pierodam pie labā. Daba ir laba, un esmu tā ar to saaugusi, ka bez būšanas dabā nevarētu iztikt. Bieži ikdienas straujums pilsētā kļūst neveselīgs, un tad brīvdienās cenšos to atgūt ar veselīgumu. Ak, jā – neesmu vēl precējusies un arī bērnu man vēl nav.»
Mamma: «Kristīnes vecumā biju jau precējusies, kopā ar vīru cēlām māju, mums bija sadzimuši visi trīs bērni. Nebija neviena, kas palīdzētu viņus pieskatīt, tāpēc bērnus visur iesaistījām, ņēmām līdzi. Ja ravēju, tad viņi turpat pa vagu kūleņoja man apkārt. Ja bijām uz kalna, slēpojām ar vīru «uz maiņām». Kristīne sāka slēpot jau no divu gadu vecuma. Slēpes pagatavojām paši – manām vecajām nozāģējām galus. Pirmās «normālās» slēpes viņai bija septiņu gadu vecumā – smukas Austrijā ražotas slēpītes.»
Jūsu dzīves nozīmīgākās aktualitātes...
«Protams, viena no galvenajām aktualitātēm ir darbs un radošās izpausmes tajā. Domas bieži apstājas pie pašreizējās situācijas Latvijā. Jo jebkuras problēmas, par tām domājot, kļūst arī par manu domu un pārdzīvojumu sastāvdaļu. Pārdzīvoju, ka viss neizdodas, kā gribētos. Pārdzīvoju, ka ir tik daudz skumju prātu apkārt un pazaudētu cerību. Man gribētos, lai cilvēki nepazaudē sapņus un tomēr saskata perspektīvu un jēgu saviem darbiem.»
«Biju tipiska mājsaimniece! Visas domas bija tikai ap to, kā manam vīram, kā maniem bērniem, kur kopā brauksim, ko jaunu redzēsim... Gribējās ātrāk pabeigt māju. Tagad bērniem saku – ja mums tolaik būtu automašīna, jūs varbūt labi dziedātu un mūziku spēlētu... Vīrs strādāja Rīgā, man ar vilcieniem un satiksmes autobusiem nebija iespējams viņus nekur izvadāt.»
Kristīne: «Man grūti pateikt, ko es negribētu novēlēt, izvērtējot savu dzīvi, jo saprotu, ka viss, kas ar mani noticis, ir bijušas vajadzīgas likumsakarības, lai es izveidotos un veidotos tāda, kā esmu tagad.»
Mamma: «Neesmu piedzīvojusi ne karu, ne badu. Manā dzīvē nav noticis nekā tāda, no kā gribētu savus bērnus pasargāt. Varu vien novēlēt, lai Kristīnei izdodas laimīga ģimene, lai ir bērni.»
Kādas līdzības un atšķirības viena otrā saskatāt?
Iveta: «Vispār esmu tēva meita – gan izskats, gan raksturs man vairāk ir no tēta. No mammas noteikti esmu pārmantojusi uzticēšanos cilvēkiem un optimismu. Vēl mums ir līdzīgs balss skanējums. Runājot par vizuālajām līdzībām – man šķiet, tās ir acis un vaigi.»
Mamma: «Mums abām patīk labi izskatīties un pucēties, abām dažkārt nodomi un sapņi izrādās lielāki nekā iespējas tos īstenot. Vizuāli gan neesam līdzīgas. Ivetā virsroku ņēmušas senču asinis, un senčos mums ir – ohoho! Latgales puses latvieši, lietuvieši, poļi, Tulas krievi, ukraiņi un baltvācieši. Iveta ir arī garāka par mani. Viņa pat pārtrauca trenēties volejbolā, lai tikai neizstieptos vēl garāka (smejas).»
Jūsu skaistuma un laba izskata noslēpumi...
«Mammai noteikti jāpateicas par labajiem gēniem. Nekādu īpašu rituālu man nav – vienkārši cenšos pietiekami izgulēties, vienmēr paēdu brokastis un daudz smaidu.»
«Mans vienīgais kosmētikas arsenāls bija birstošais pūderis, ar ko varēja noslēpt visus defektiņus. Tā bija laime, ja Teātra biedrībā varēja tikt pie teātra grima kastītes. Vīramāte bija farmaceite, pati gatavoja sev krēmus, bet man teica – tev vēl nevajag, tu jauna. Vienīgais krēms bija „Nivea”, ko lietoju, ja gadījās pārsauļoties. Krēmus sāku lietot tikai pirms diviem gadiem, kad meita uzdāvināja.
Iveta: «Mamma ir kā tāds turbodzinējs – mūžīgi enerģiska, skrienoša, visu un visur paspējoša. Pat sarežģītākie darbi viņai, šķiet, padodas viegli.»
Mamma: «Ar apbrīnu skatos, kā mana meita prot veidot attiecības ar tuviniekiem, radiem un draugiem. Viņa vienmēr atrod laiku, lai visiem uzrakstītu apsveikumu kartītes. Un arī attiecības ģimenē viņai ir bezgala jaukas, kas man tā īsti dzīvē nav izdevies. Viņa spēj skaļi pateikt saviem bērniem, ka viņus mīl, ko es nekad neesmu atļāvusies, jo tolaik tā nebija pieņemts. Man šķita, ka tas viņiem vienkārši jāsajūt. Es vairāk viņus audzināju, pamācīju – vietā un nevietā. Iveta brīnišķīgi gatavo ēst, brīvdienās klāj skaistu galdu, iededzina sveces. Viņā ir tik jauks ģimeniskums, ko tagad baudu un mācos līdz ar viņu.»
Salīdzinām dzīvesveidus – toreiz un tagad
«Esmu precējusies, man ir divi bērni. Pēc izglītības – angļu valodas filoloģe, bet esmu iemīlējusies Spānijā, un spāņu valodas apgūšana ir mans nākamais mērķis. Ļoti patīk lasīt grāmatas, un priecājos, ka arī mans vecākais dēls daudz lasa. Vēl aizrauj ceļošana. No vaļaspriekiem noteikti jāpiemin arī riteņbraukšana, slēpošana un skriešana.»
«Kad biju tik jauna kā Iveta tagad, darbs bija varonības lieta! Tāpēc apzinos, ka bērniem manis pietrūka. Patiesībā galvenās prioritātes jau arī bija – darbs un mājas. Tolaik strādāju Latvijas televīzijā, un darba laika kā tāda jau nebija. Par laimi, taksis tolaik bija ļoti lēts, ar to fiksi uz dārziņu pakaļ bērniem, tad pie vienas vai otras vecāsmātes un atpakaļ uz darbu. Tieši tobrīd sākās atmoda, bija tāds pacēlums! Katrs vārds, ko no ekrāna varēju pateikt taisnības labā, bija tik svarīgs.»
Iveta: «Mana aktualitāte numur viens vienmēr ir bijusi un būs mana ģimene un mani bērni. Viss dzīvē notiek tā, ka tam jānotiek. Biju ļoti aizņemta ar darbiem, jutu, ka neatliek laika ne mājai, ne bērniem. Viņus redzēju tikai no rīta, vedot uz skolu, un vakarā, pārnākot no darbiem. Laikam ļoti par to domāju un pārdzīvoju, un, lūk – pašlaik mans darba režīms mainījies, varu ieplānot laiku gan ģimenei, gan sev pašai, un atrodas pat laiks dārza puķes iestādīt. Brīnišķīgi!»
Mamma: «Toreiz prātā bija galvenokārt utilitāras lietas. Piemēram, ļoti gribējās, lai mums būtu savs dzīvoklītis, ko realizēt vispār nebija iespējams. Sapņoju, kaut mums būtu kāds pleķītis zemes, lai bērniem būtu, kur dzīvoties vasarā. Šie sapņi ar laiku piepildījušies, vienīgi bija jāgaida ļoti ilgi...»
Ko no savas dzīves nenovēlētu saviem bērniem?
«Vārdiem un domām ir liels spēks, tāpēc cenšos domāt par labo, nevis baiļoties par nepatikšanām, kas varētu gadīties. Un tādēļ labāk runāju par to, ko gribētu novēlēt saviem bērniem – lai viņi atrod savu īsto vietu un aicinājumu dzīvē, lai viņi ir godīgi un taisnīgi, lai ģimene ir viņu spēka un pārliecības avots – vieta, kur vienmēr saņemt atbalstu. Bet sev es novēlu, lai man izdodas viņus tādus izaudzināt.»
«Visu dzīvi esmu jutusies kā pasaules lāpītāja (smejas). Atlika tik kādam pateikt: «Nāc, palīdzi! Tu vari!», kā skrēju un darīju. Gribēju, lai visiem labi un es pati visiem laba. Turklāt vēl tā mana emocionalitāte...Tikai pēc tam sapratu, ka reizēm tiku vienkārši izmantota... Tāpēc Ivetai novēlu, lai viņa spēj atšķirt dzīves piedāvātās iespējas no likteņa dotajām!»
