Savu naudu pelnu ārzemēs. Latviešu stāsti
Vai zini, kas vieno visus aizbraucējus? Viņi sākumā aizbrauc tikai uz neilgu brīdi, lolo skaisto sapni par atgriešanos mājās, jo dziļi sirdī jūtas īsti latvieši. Turklāt, cik nu katra spēkos, ar sapelnīto naudu ārzemēs viņi palīdz saviem tuvākajiem Latvijā.
Māksliniece Ruta Čepule (28 gadi) došanos uz Angliju sākumā uztvēra tikai kā piedzīvojumu, kas bija nepieciešams, lai krīzes nomāktajā Latvijā neieslīgtu depresijā. «Pat iedomāties nespēju, ka pavisam drīz Londonā atradīšu darbu savā profesijā!»
«Brauciens uz Londonu man sākās kā piedzīvojums, jo biju nopirkusi biļeti tikai vienā virzienā. Gada sākumā jutos, kā nonākusi strupceļā. Latvijā strādāju par dizaineri mēbeļu projektēšanas firmā, bet krīzes dēļ uzņēmumā bija iestājies panīkums. Arī personīgajā dzīvē neklājās gludi. Lai neļautu sev ieslīgt depresijā, nolēmu pieņemt uzaicinājumu un uz kādu laiku pārcelties uz Angliju. Ar iedzīvošanos Londonā man ļoti paveicies, jo šeit jau ilgāku laiku mitinās mana draudzene. Tomēr vislielākais prieks ir par to, ka pēc salīdzinoši neilga laika atradu darbu savā profesijā. Aizsūtīju savu CV uz tuvākajām firmām, viena no tām atsaucās, un tā sāku strādāt. Esmu māksliniece vienā bērnu pasākumu organizēšanas firmā.
Visspilgtākā atšķirība starp dzīvi Latvijā un Anglijā ir tā, ka, šeit ejot uz darbu vai pat tikai iepērkoties veikalā, mani nepārņem sajūta, ka esmu ko sliktu izdarījusi. Anglijā cilvēki vairāk smaida un nekautrējas izteikt atzinību par labi paveiktu darbu.
Kaut Anglijā dzīvoju tikai no šīgada sākuma, jau ilgojos pēc mājām. Visvairāk gribētos kopā ar draugiem pie dabas uzcept šašliku un braukt ar riteni. Ļoti pietrūkst pavasara iestāšanās prieka, ko izjūt tikai savā zemē, kur tas sākas ar sniega nokušanu un pirmās zālītes parādīšanos.
Esmu pārliecināta, ka dzīvot un strādāt Londonā ir mans šībrīža lielais izaicinājums, bet pienāks laiks, kad atgriezīšos Latvijā. Noteikti! Gribu atkal dzīvot starp cilvēkiem, kas man ir mīļi. Saikni ar šo valsti nav iespējams zaudēt: joprojām regulāri sazinos ar sev mīļajiem un palikuši arī dažādi rēķini, kas regulāri jānomaksā. Turklāt dzīves apstākļiem uzlabojoties, drīz varēšu palīdzēt savai ģimenei Latvijā.»
Līga Rimoviča (22 gadi) sākumā uz Angliju brauca tikai, lai divus gadus tur pastrādātu un nopelnītu naudu tālākai izglītībai Latvijā. «Nemanot šeit pavadītais laiks ieildzis. Anglijā dzīvoju četrus gadus, tieši te esmu satikusi savu lielo mīlestību, un nu mums ir meitiņa Nikola,» stāsta Līga.
«Kad pabeidzu vidusskolu, uzreiz mācīties augstskolā negribēju. Izlēmu divus gadus pastrādāt Lielbritānijā. Nu tie izvērtušies četros gados. Tā kā pilsētā, kurā dzīvoju, jau iepriekš bija daudz manu draugu, uzreiz jutos labi. Dzīve Latvijā un Anglijā ne ar ko neatšķiras. Vienīgi cilvēki te nav tik drūmi, apspiesti un bezspēcīgi.
Sākumā ar darba meklējumiem man palīdzēja draugi. Vispirms strādāju lauksaimniecības jomā, pēc tam viesnīcas virtuvē, bet tad paliku stāvoklī un divus gadus auklēju savu meitiņu. Nu atkal esmu atgriezusies darba vidē, strādāju četru zvaigžņu viesnīcā par istabeni.
Kaut ļoti ilgojos pēc savas ģimenes un radiem, pagaidām Latvijā atgriezties neplānoju. Anglijā dzīvojot, jūtos brīvāk un neuztraucos par dažādiem sīkumiem. Turklāt man ir laba sajūta, ka varu ar naudiņu palīdzēt savai ģimenei, kas palikusi Latvijā. Naudiņu sūtu kopā ar draugiem, kas brauc ciemos uz Latviju, vai arī izmantoju bankas starpniecību. Man mammai ir Anglijas bankas „money transfer” karte, ko esam atzinušas par vislabāko piedāvājumu. Mana banka man iedeva karti, es to savukārt atdevu mammai, kura dzīvo Latvijā. Kad viņai vajadzīga naudiņa, to internetā pārskaitu, un mamma uzreiz var iet uz kādu no Latvijas bankomātiem un ar savu karti naudiņu izņemt.»
Pirms diviem gadiem Līvija Jegorova (26 gadi) Luksemburgā sāka strādāt praksē par rakstisko tulkotāju. Viņas darbu novērtēja, un darba līgumu pagarināja. Kaut arī pašlaik Līvija ir bezdarbniece, viņa zina, ka nākamais darbs noteikti būs Luksemburgā.
«Jau studiju gados sapņoju būt par tulkotāju kādā ES iestādē Briselē vai Luksemburgā. Atradu informāciju par rakstiskās tulkošanas praksi Eiropas Parlamentā Luksemburgā. 2007. gada novembrī pieteicos, un 2008. gada aprīlī jau sāku strādāt. Par laimi, nodaļas priekšnieks varēja man piedāvāt līgumu uz pusgadu ar iespēju to pagarināt vēl uz deviņiem mēnešiem. Piedāvājumu pieņēmu. Šī gada aprīlī mans darba līgums beidzās. Bet jau pavisam drīz ceru atsākt darbu turpat Parlamentā, tikai šoreiz kā sekretāre. Esmu nokārtojusi Eiropas Personāla atlases biroja konkursu asistentiem. Pieteikšanās uz šo konkursu laikam bija izšķirīgs solis – tas nozīmēja, ka esmu gatava uz visiem laikiem pamest Latviju, jo ir tā – tiklīdz izturi konkursu un tevi pieņem darbā, te vari turpināt strādāt visu mūžu.
Latvijā atgriezīšos, ja manas ilgas pēc mājām kļūs neciešamas. Diezin vai spēšu kādu citu zemi iemīlēt tik ļoti kā savējo. Taču Luksemburgā mani tur ne tikai darbs, bet arī mans draugs, kurš ir ungārs. Ja vien viņam būtu izredzes dabūt darbu Latvijā, kur alga kaut nedaudz spētu konkurēt ar algu Luksemburgā, un, ja viņš to vēlētos, es labprāt brauktu uz mājām, jo par sevi esmu droša – darbs Latvijā man būtu.
Luksemburgā dzīvojot un strādājot, biežāk ceļoju, biežāk eju uz restorāniem, vairāk varu atļauties baudīt to dzīvi, ko piedāvā pilsēta. Taču arī Latvijā biju laimīga. Tolaik tik bieži negāju uz restorāniem, toties biežāk apciemoju draugus vai radus; es tik daudz nebraukāju uz citām valstīm, bet vairāk ceļoju pa Latviju.
Zinu, ka Latvijā pašlaik ir grūti laiki, tāpēc pārskaitu naudu saviem vecākiem. Man joprojām vienā no Latvijas bankām ir savs konts, kurā laiku pa laikam pārskaitu sev nedaudz naudas no Luksemburgas bankas konta. Tāpēc, piemēram, naudu uz tēta kontu novirzu no sava Latvijas konta ar internetbankas palīdzību.»
