Bērniņš tomēr piedzima! Patiess stāsts
Vēl nepiedzimis bērniņš spēj sevi saglabāt pat šķietami neiespējamos apstākļos. Viņa spēks reizēm ir patiesi brīnumains. Šis stāsts balstīts uz reāliem notikumiem.
Alise un Dāvis mācījās kopā no pirmās klases, un jau no pašiem pirmajiem soļiem skolā sākās viņu sarežģītais mīlas romāns. Dāvis sporta stundā rindā stāvēja kā pats pēdējais – tik maza auguma viņš bija, savukārt Alise – trešā garākā.
Taču tas netraucēja jau septembra beigās Dāvim pāri solu rindām nosūtīt klases skaistākajai meitenei zīmīti: „Alise! Es Tevi mīlu!” Ai, kā visi toreiz smējās un Alisei bija šausmīgs kauns. Un, protams, briesmīgas dusmas uz to sīko zeņķi.
Protams, ka visus pamatskolas gadus Dāvim nebija nekādu izredžu iekarot Alises uzmanību, arī tad ne, kad vidusskolā viņš pēkšņi izstiepās garumā, pārspējot pat klases „gigantus”.
Ja jaunākajās klasēs Alisi kaitināja Dāvja pastāvīgā atrašanās viņas tuvumā, tad vidusskolas klasēs viņa pie tā vienkārši pierada un vairs neņēma galvā. Vai tā bija likteņa ironija, ka abi iestājās vienā augstskolā, gan dažādās grupās?
Taču tā notika, un tieši te Alise pēkšņi ieraudzīja Dāvi gluži citām acīm. Pareizāk sakot, nevis ieraudzīja, bet kursabiedrenes viņai tās atvēra. Kā vairākkārtējs olimpiāžu uzvarētājs Dāvis universitātē iestājās ārpus konkursa un jau pirmajā kursā izpelnījās īstu „spīdekļa” statusu.
Kādēļ jau skolā Alise nebija pamanījusi viņa izcilību? Droši vien pie vainas bija kopīgi piedzīvotā pagātne un jau no pirmajām klasēm izveidojusies hierarhija. Universitātē neviens nezināja, ka viņš ir klases mazākais puika, delveris, kas nelaimīgi iemīlējies skaistulē. Tā nu Alises priekšā bija izskatīgs, gudrs, jauns vīrietis, kura dēļ vai kusa ne tikai pirmkursnieces vien.
Ko Alise? Pirmajā brīdī jutās kā smilšukastē, kad tai atņemta mantiņa, ko uzskatījusi par savu. Tad sekoja aizvainojums, visbeidzot – nudien īstas sāpes un bēdas. Lai tās slēptu, Alise Dāvja klātbūtnē vienmēr novērsās. Kam viņa vairs šai jaunajai zvaigznei vajadzīga? Re, kā meitenes ap viņu vien spieto!
Reiz kursabiedreņu bariņā uz mēles gadījās Dāvja vārds, un arī Alise saņēma visus spēkus, lai ar nevainīgu sejas izteiksmi pajautātu, vai tad patiešām „viņam ar to Maiju kaut kas ir”. „Protams, ka nav, netēlo jau muļķīti, viņš jau uz tevi vien skatās!” draudzenes attrauca kā vispārzināmu faktu. Lūk, tieši tik jokaini sākās Alises un Dāvja mīlas, nu jau ģimenes stāsts.
Sapnis par bērniņu
Kad mācības pabeigtas un Dāvis saņēmis labu darba piedāvājumu, abi nosprieda, ka beidzot varētu tikt īstenots sapnis par bērniņu. Arī pirms tam Alisei bija skaidrs – ja gadīsies palikt stāvoklī, visu citu atliks malā un audzinās mazuli.
Taču mēnešreižu noteiktajā laikā nebija, un Alise jau grasījās iegādāties grūtniecības testu, lai pārbaudītu savas aizdomas, kad naktī pamodās siltā miklumā. Paceļot segu, pat pustumsā kļuva skaidrs – tumšā peļķe ir asinis. Dāvja mašīna, kā par laimi, nebija nolikta stāvvietā, bet atstāta zem logiem, tādēļ „ātros” nesauca, un uz slimnīcu steidzās paši.
Jaunais rezidents, kas dežurēja nodaļā, nekavējoties veica dzemdes dobuma tīrīšanu – ja arī bija iestājusies grūtniecība, tad nu tā tika pārtraukta. Līdz rītam Alise palika slimnīcā, nākamajā dienā ginekologs pēc apskates izrakstīja hormonālās kontracepcijas tabletes, lai normalizētu ciklu un pasargātu no nu jau nevēlamas grūtniecības līdz pilnīgam atveseļošanās brīdim.
Dāvis vairāk bija noraizējies par Alisi pašu, taču Alisi biedēja domas par iespējamu nespēju tikt pie bērniņa. Šis patiesībā bija viņu pirmais mēģinājums un jau cietis neveiksmi. Vairāk par visu Alise nevēlējās būt to laulāto starpā, kas gadu desmitiem cīnās par iespēju ieņemt savu bērniņu, tērējot tam milzum daudz laika un spēka. Tāda perspektīva biedēja.
Dāvis šādas runas pat dzirdēt negribēja: „Pašlaik tā nav prioritāte. Tagad tev jādomā par savu veselību, dūšīgi jāēd, jāizvairās no stresa, un tad jau domāsim tālāk!” Jāizvairās no stresa! Kā tad! Kā lai to izdara, ja galvā vienas vienīgas drūmas domas, reizēm pat nelabums no tām piemetas! Alise skaidri apzinājās, ka uzvedas kā nervoza kundzīte, taču nespēja citādi un varēja vien apbrīnot Dāvja eņģelisko pacietību un mīļumu, apvaldot viņas trauksmi un nejaukās izturēšanās uzplūdus.
Tā pagāja mēnesis, un kādudien darbā baisais scenārijs atkārtojās. Alise pēkšņi sajuta ko siltu tekam gar kāju. Spēcīgā asiņošana nebija apturama, un bija jāsauc „ātrie”. Tā kā tīrīšana pavisam nesen jau bija veikta, vismaz no tā Alise bija pasargāta. Izrakstoties no slimnīcas ar diagnozi „olnīcu disfunkcija”, tika rekomendēts turpināt lietot hormonālās kontracepcijas tabletes. Ko darīt? Alise paklausīgi noteiktajā laikā līdz ar tasi rīta kafijas izdzēra mazo ripiņu, kas arvien attālināja no sapņa par „īstu” ģimeni ar mazuli.
Ļaunas nojautas
Uztraukumā, ka asiņošana varētu atkārtoties, ritēja vēl viens mēnesis, taču tā ne tikai neatkārtojās, bet nebija pat mēnešreižu, kam taču starp hormonālo tablešu lietošanas kursiem bija jābūt. Lai lieki nenervozētu, Alise apmeklēja slimnīcas ginekologu, kurš nesaskatīja notikušajā nekā briesmīga un, mierinoši papliķējot pa plecu, ieteica turpināt dzert rekomendēto medikamentu. Taču Alise vairs nejutās labi.
Arī nākamajā mēnesī mēnešreižu nebija. Sajūtas bija mainījušās, vēders pastāvīgi pietūcis, ja kārtīgi pataustīja, viņai šķita, ka pat ar pirkstiem sajūt stingru bumbuli. Spriežot, ka slimnīcas mediķa apskate bijusi pārāk pavirša, Alise sāka meklēt citu ārstu. Galu galā, ja jau viņai, kā rādās, būs problēmas ar bērniņa ieņemšanu, tik un tā vajadzēs speciālistu, kam varēs no sirds uzticēties. Zvanīja draudzenei, kurai zināja labu ārsti esam, un pierakstījās uz vizīti.
Bērnam nav nekādas vainas!
Pie ārstes Dāvis gāja līdzi, abi izstāstīja savu šausmu stāstu. Novelkot tuniku, kas veiksmīgi slēpa auguma aprises, Alise atklāja uzblīdušu vēderu: „Tas patiešām burtiski pēdējā laikā izveidojās, kopš tās beidzamās slimnīcas reizes.” – „Droši vien liela mioma vai audzējs, gluži kā puse no grūtniecības laika būtu izstaigāts,” ārste klusībā nosprieda, lūdzot Alisi uz apskates krēsla aiz aizslietņa.
„Nabaga jaunieši, tā rādās, tik ļoti mīl viens otru, nu, jācer...” tādas domas šaudījās ārstes prātā, līdz tās pārmāca īsts pārsteigums. „Kaut kas neticams... Ja vien es nebūtu dzirdējusi to jūsu stāstu...” „Dakter! Kas noticis? Vai ir ļoti slikti?” Alise taujāja, jo ginekoloģe savu pārsteigumu bija nevilšus paudusi balsī. „Es redzu pilnīgi normālu grūtniecību. Būs kādas 18 nedēļas, bet to precizēs sonogrāfija. Manuprāt, mazulim pat pēc visa tā, kas noticis, nav nekādas vainas. Cik varu spriest, pēc dažiem mēnešiem būsiet laimīgi vecāki!” ārste starojot klāstīja.
Tā arī notika. Par spīti Alises bažām, bērniņš attīstījās brīnišķīgi. Analīzes, ko ārste, zinot priekšvēsturi, veica sevišķi rūpīgi, bija perfektas. Arī dzemdības noritēja dabiski un bez sarežģījumiem. Alises un Dāvja dēliņš kļuva par Dzemdību nodaļas mīluli – tik glīts tas bija ar saviem blondajiem matiņiem un lielajām, zilajām acīm! Nemaz nerunājot par abiem vecākiem, kas vienkārši nespēja noticēt savai laimei.
„Tāda tu man esi,” Dāvis, apkampjot Alisi, maigi jokoja. „No visiem vīriešiem, kuri vēlas ienākt tavā dzīvē, tu vispirms visiem spēkiem centies atbrīvoties. Bet mēs abi esam uzstājīgi un ļoti uzņēmīgi, vai ne, mazais?”
Sūdzību nebūs
Kad Dāvis atnāca pie ārstes slēgt pēcdzemdību lapu, abi aprunājās par notikušo: „Zināt, dakter, es par visu šo būtu varējis tādu sūdzību uzrakstīt, ja vien tas rezultāts nebūtu tik skaists un labs!” – „Tas tiesa,” ginekoloģe piekrita, „nudien nav dzirdēts, ka auglis varētu pārdzīvot divas asiņošanas, tīrīšanu, trīs mēnešu hormonālo medikamentu kursu. Es spriežu, ka augļa ola bija izveidojusies jau pirms pirmās asiņošanas un nekvalitatīvas dobuma tīrīšanas dēļ palikusi dzemdē. Bet nu, paldies Dievam, ka tā!” – „Paldies gan,” Dāvis piekrita, „ko nu vairs pēc kaujas dūres vicināt. To varētu, ja būtu dusmas, bet to manī nav nemaz. Viens vienīgs prieks.”
Stāstījums veidots pēc patiesiem notikumiem.
Konsultēja ginekoloģe Vēsma Kažociņa
