TV seja Kristīne Virsnīte: „Vai bērns saliedē ģimeni? Muļķības!”
TV seja Kristīne Virsnīte netic laulībām, kuras nekas neapēno un kurā ir tikai laime vien. Arī viņas emociju spektrs lēkā no „iešu prom” līdz „ai, kā es viņu mīlu”. Tieši tāpēc, kā saka Kristīne, iet, manevrēt, lavierēt pa dzīvi un attiecībām ir tik interesanti. Par sevi, dzīvi, mazo Amēliju un vīru Kasparu - šajā intervijā.
Patiešām, pagājušā gada „Eirovīzija” tieši man raksturīga ar to, ka tā pilnībā izdzisusi no atmiņas. Neko neatceros! Amēlijai tobrīd bija divi mēneši. Zinu, ka vadīju pasākumu, bet, kā to darīju, nav vairs ne jausmas. Turklāt meitiņa bija nonākusi slimnīcā un biju ļoti izbijusies. Jau paziņoju raidījuma producentiem, ka diemžēl „Eirovīziju” nevadīšu. Kā gan to varētu?
Nekas mani neinteresēja, tikai Amēlijas veselība. Biju pilnīgi histēriska. No uztraukuma man bija pazudis piens, bērniņu tātad pabarot vairs nespēju. Neviens dakteris ar mani parunāt nevarēja, jo visu laiku raudāju. Tad ārstējošā ārste teica: „Jums ir jābrauc, Kristīn.” Viņai piebalsoja mana mamma, kas, starp citu, arī ir mediķe: „Es nākšu, palikšu pie Amēlijas, brauc!”
Tā es devos uz televīziju, sāku strādāt, nomierinājos, parādījās arī piens. Kā smejies, kaut kādā ziņā „Eirovīzija” mani izglāba. Kādam, iespējams, šķita, ka neesmu gana laba māte, pamezdama slimu bērnu slimnīcā, lai pati varētu ekrānā pagrozīties. Taču tas tika darīts Amēlijas labā, nevis citādi.
Tas bija tikai pats gada sākums.
Jā, patiesi, šis gads ieviesis milzīgas korekcijas. Līdz ar bērna piedzimšanu mana dzīve pilnībā mainījās. Jau pats fakts vien... Tikai patlaban sāku tam pa īstam noticēt. Raugos gultiņā un domāju: „Vai šis brīnišķais bērns, kas te guļ, patiešām ir mans?” (Smejas.) To nav nemaz tik vienkārši aptvert, tas ir tik savādi... It kā tika doti deviņi mēneši ar šo domu aprast, taču tik un tā, kad tavās rokās ieliek mazuli, tu esi tik apjukusi un to tik spēj domāt: „Kas tagad būs?” Interesanti, ka līdz ar bērnu mainījusies mana darbības sfēra.
Kā šīs lielās pārmaiņas notika?
Biju priecīga kopā ar Amēliju, man patika, ka varu nestrādāt, varu iet ārā, rotaļāties, proti, vadīt laiku tikai ar viņu. Tad kādu dienu telefona zvans – Latvijas Radio 1 topot jauns raidījums jaunajām māmiņām, vai nevēloties pamēģināt to vadīt. Pamēģināju. Šķiet, izdevās.
Man bija pat papildus jāmācās latviešu valoda, un te nu piedzīvoju milzīgu atklājumu, cik ļoti man tas patīk, cik brīnišķīgi ir apzināties, ka runā pareizi un cik latviešu valoda ir bagāta un skaista! Tad atbrīvojās televīzijas raidījuma „Māmiņu klubs”, ko vada Santa Didžus, redaktora vieta.
Līdz šim biju tikai raidījumus vadījusi, bet šis darbs bija kas pavisam cits. Sāku strādāt, un sākums bija man raksturīgs – saslima Amēlija un atkal nonāca slimnīcā. Tu esi jaunā darbā, viss jāizdara labi, līdz galam savus uzdevumus vēl neaptver, bet padomāt par to vispār nevari, jo prāts ir tikai pie bērna. Tāds traks mudžeklis. Taču, kad tas pagāja, sapratu, ka varu. Tā nu augustā jau būs gads, kopš esmu „Māmiņu klubā”.
Izrādās, man ļoti patīk aizkadra darbs. Dažkārt jau tik un tā ir jāfilmējas, piemēram, esmu sarunājusi mammīti ar mazuli sižetam par ausu sāpēm. Taču bērniņš saslimst. Lai „nenorautu” filmēšanu, ņemu Amēliju, eju kadrā un stāstu kādu pastāstu no savas „māmiņu dzīves”.
Vai nu jau esi kļuvusi par korifeju bērnu audzināšanas un kopšanas jomā? Tiec savā dzīvē ar jebkuru problēmu galā?
(Smejas.) Nē, taču! Visu laiku daru kaut ko aplami! Informācijas ir tik daudz, un dažkārt tā ir tik pretrunīga. Lēmums jau tik un tā jāpieņem pašai. Bet savs labums, protams, ir, jo visapkārt ir paši labākie speciālisti, kam vienmēr vari uzjautāt interesējošo arī par savu bērnu. Tā ir milzīga priekšrocība.
Nav jau tā, ka savu bērnu „iemetu” informatīvajā telpā. Nekad viņu vienkārši tāpat neeksponēju. Taču, runājot par raidījumu, citādi nemaz nevaru iedomāties to vadīt – tikai „izlaižot” caur sevi. Es arī esmu viena no „Māmiņu kluba” mammām, tām jaunajām sievietēm, kuras zvana uz raidījumu. Patiesībā nezinu citu veidu, kā izraisīt klausītāju vēlmi pacelt klausuli un to savu stāstu pavēstīt. Reālajai dzīvei ir milzīga vērtība, bez tās visi gudrie, teorētiskie padomi nav nekā vērti. Neviens zinātniskais traktāts vien nevar palīdzēt uzaudzināt bērnu!
Saki, kā ir, vai tiešām bērns saliedē ģimeni un padara attiecības tuvākas?
Muļķības. Ģimene pārkārtojas un mobilizējas, iesaistot arī vecvecākus, tas gan. Attiecības kļūst tuvākas ar mammu. Beidzot aptver teicienu: „Kad pati būsi mamma, sapratīsi...” Taču ar vīrieti... Pilnīgas muļķības, ja sieviete domā, ka ar bērnu viņu piesaistīs sev. Bērns visu pārkārto.
Arī mans vīrs, par laimi, atzīst, ka nu viņa lielā dzīves mīlestība ir viņa meita. Vai nu atliek to pieņemt, vai nikni spuroties pretī, sist galvu pret akmeni, krist milzīgos pārdzīvojumos un depresijās. Ko tas mainītu, ja stātos starp viņu un Amēliju, saucot: „Es arī esmu te! Mīli mani! Mani! Lūdzu, mīli!” Neko. Viss ir tā, kā tam jābūt. Turklāt mēs taču ļoti vēlējāmies bērniņu. Tikai nezinājām, kā tas mainīs mūsu dzīvi un mūs pašus.
Jā, man nebija viegli. Vistrakākie bija pirmie mēneši. Visu laiku līdz šim, jo sevišķi grūtniecības laikā, „čubinājās” ap mani, bet pēc tam – otrajā plānā. Galvenais bija mazulītis – mums abiem vienlīdz svarīgais. Pašlaik esmu pieņēmusi, ka vīra dzīvē ir ienākusi vēl viena sieviete, ko viņš drīkst mīlēt legāli un lutināt. Turklāt viņa vienmēr būs viņa sieviete. Ja nu pēkšņi mums abiem kas noies greizi, mēs varam viens no otra aiziet, bet šī sieviete nekad un nekur vairs neaizies. Viņa vienmēr būs viņam līdzās. Ja nu vienīgi viņš nebūs pilnīgākais ārprāts, kāds, paldies Dievam, mans vīrs nav.
Skaistā Kristīne Virsnīte
Zini, kas jādara? Jāļaujas. Jo tajā brīdī sākas sevis meklējumi. Mēģināšana sevi iemīlēt un kļūt pašpietiekamai. Vairs nevari baroties no cita enerģijas. Spoguļoties otra cilvēka beznosacījumu mīlestībā. Vairs nav tik spēcīga avota ārpus sevis, jo attiecības mainījušās – ir parādījies trešais, kas lauž tā spoguļa gaismas staru.
Nekas cits neatliek, kā meklēt sevi sevī. Tad sāc apmeklēt garīgos seminārus, pētīt dažādas interesantas, līdz šim nelasītas grāmatas, mēģinot saprast, kāds tad ir tas lielais sievietes uzdevums. Manuprāt, nav tāda saprātīga cilvēka, kurš, kādu laiku nomētājies pa dzīvi, nesāktu sev jautāt – ko es daru šajā pasaulē?
Vispirms meklējam lielo uzdevumu, kas jāpaveic, un tikai ar laiku saprotam, ka arī mazie ir tikpat svarīgi. Iespējams, mans uzdevums ir saprast, ko nozīmē būt sievietei, mātei... Tikt galā ar šiem pienākumiem, kas šķiet pavisam vienkārši. Mācoties un mēģinot saprast, apjēdz, ka esi tik tālu no tā, kam būtu jābūt sievietei.
Un tu esi sapratusi, ko nozīmē būt sievietei? Kādai viņai būtu jābūt?
Vismaz ne tādai, kādas ir Rietumu sievietes, kādas esam mēs – visu varošas, gribošas, spējošas, skrienošas, ar bruņām mugurā. Mums jābūt maigām ģimenes sargātājām. Lai cik banāli šķistu. Un pretstatā spēcīgais vīrietis, kurš dodas ārā, pasaulē un notver medījumu.
Galīgi neiet kopā!
Viss ir pareizi! Tur jau tas āķis! Teorētiski saprotu, kādai man vajadzētu būt, bet... Es to nevaru izdarīt. Jo diemžēl vai par laimi dzīvoju Rietumu pasaulē, un, ja neiešu un nedarīšu, tad... (Meklē vārdus.)
Nevis tikai nejutīšos pilnīga, bet neiederēšos. Kaut finansiālā ziņā, piemēram. Pat tad, kad mans vīrs labi pelnīja, man bija svarīgi sevi nodrošināt.
Tā nu mājās ilgojos pēc darba, bet darbā – pēc mājām un Amēlijas. Visa dzīve ir mētāšanās, tāds „ļerpatnieks”, īsti nesaprotot, ko tad patiesībā gribi un ko tev vajag. Vienīgais, ko spēju, ir izlīdzsvarot savu dzīvi laikā – pietiekami ilgi uzturoties darbā un atvēlot pietiekamu posmu mājai. Tā spēju atpūsties gan no darba, gan no vīra un bērna. Laikam tomēr neesmu tik pašpietiekama, lai ar sevi un ģimeni vien spētu iztikt, man nepieciešama socializēšanās.
Izkūpēja visa lielā dzīves jēgas un sievietes misijas apzināšanās!
(Smejas.) Jā, iespējams, dzīves jēgas meklējumos savukārt atpūšos gan no darba, gan no mājas!
Man ļoti patīk mājas. Patiesībā tādas mājas man nekad nav bijušas, vienmēr esmu brīvi svilpojusi apkārt. Tādēļ pašlaik mājas dzīvi patiešām izbaudu – nekur brīvdienās negribas ne braukt, ne skriet. Varu sēdēt un stundām skatīties, kā darbojas Amēlija – kā viņa ar lāpstiņu no viena spainīša otrā pārber papīrīšus. Arī viņai neko vairāk nevajag – lai tikai esmu blakus. Vai cik būtu jauki, ja ar to vien būtu gana... Jā, man galvā viena vienīga putra! Teorētiski visu saprotu, bet, kā jāķeras pie darīšanas... Vai zini, par ko visbiežāk no sava vīra „noraujos”? „Nevaru ciest, ka tu vienmēr esi tik pārgudra,” viņš teic. „Ko nozīmē pārgudra?” „Tev vienmēr ir, ko teikt! Tad aizej un izdari!”
Jā, bet vispirms jāsaprot, kas es vispār esmu? Ārsts ārstē cilvēkus, ir žurnālists, kurš intervē un raksta rakstus, bet kas esmu es? Ko es daru? Tik daudz tomēr esmu sapratusi, ka neesmu māksliniece, kurai vajadzīgi izmisuma bezdibeņi, lai pēc tam piedzīvotu katarsi.
Kaut tomēr kāda kripatiņa alku pēc radošuma manī ir, proti, ka man gribas kaut ko tādu „baigi lielo”, skaidri apzinoties, ka neko tādu nevaru! (Smejas.) Redz, manā darbā jau nevar nošķirt un ieraudzīt tieši mana darba rezultātu, jo mans devums saplūst ar visu pārējo. Tu uztaisi raidījuma „rāmi”, saraksti tekstus, tad nāk režisors, operators.... Kā vari atšķirt, kas ir viņu, kas – mans? Ir gatavs raidījums, bet būtu muļķīgi zem tā parakstīties: „Es! Es to uztaisīju! Tas ir mans!”
Jā! Tā arī ir. Un labi, ka tā! Tā arī tam jāizskatās.
Man arī nav šīs vēlēšanās, lai citi domātu, ka esmu pati galvenā: „Es, es, es, es!” Nē, manī nav tieksmes pēc publiskas atzinības. Man patīk, ka esmu fonā, aizkadrā.
Mums ar vīru ir bijuši asi brīži, jo mans emociju spektrs ir patiesi spēcīgs. Patiesībā jau nemaz tik ilgi vēl neesam bijuši kopā – tikai četri gadi, kopš precējušies. Tāds nieks vien ir.
Reiz darbā pusdienas laikā ar kolēģēm iesmējām, fantazējot, „ar kādu Holivudas aktieri” katra varētu iedomāties laikā, kad mīlējas ar savu vīru. Padomāju – nu, nav man tāda! Tomēr noķiķināju, ka ap to laiku, kad svinēšu zelta kāzas, iespējams, būšu ar visu Holivudu pārgulējusi.
Kamēr nebija piedzimusi Amēlija, biji strīdiņi, pēc kuriem es dusmās gribēju ņemt savas mantiņas (kuru nav daudz) un iet savu ceļu. Bet nu, kad ir bērns, saproti, ka tas cilvēks – tavs vīrs – tev ir uz mūžu.
Ei, pirms brīža teici, ka meita vīram ir uz mūžu!
Vai! Tiešām! Tu paskat’, kāda es esmu! Putrā! Vienu brīdi saku, domāju tā, otru – jau „šitā”! Bet taisnība tomēr būs šim otrajam apgalvojumam. Uz mūžu esmu saistīta. Nevaru kā meksikāņu seriālos paņemt bērnu un, izkliedzot: „Tas ir tikai mans bērns!”, doties dzīvot savu dzīvi.
Nav tāda „tikai mana” bērna, Amēlija nav nevienam un vienlaikus ir mums abiem. Tā emociju spektrs „lēkā” no „iešu prom” līdz „ai, kā es viņu mīlu”! Zini, esmu pārliecināta, ka tā dzīvo visi, arī tie, kas preses slejās stāsta par savām „glamūrajām” laulībām, kuras nekas neapēno un kurās ir tikai laime vien. Dzīve ir mutuļošana. Jo vairāk piedzīvo, jo vairāk mācies – jo vairāk saproti. Jo vairāk saproti – jo vairāk saproti, ka neko nesaproti. Un tā līdz mūža beigām, kad tev jāatdzimst vēlreiz ar to pašu karmu un tomēr jāmēģina tikt līdz sapratnei.
Visticamāk, es pati būšu „Eirovīzijas” dalībniece un palikšu pēdējā vietā, jo par mani neviens nenobalsos. Vai arī būšu nozagusi kādu dziesmu un uztaisījusi plaģiātu, iekuļoties šausmīgā starptautiskā skandālā. (Smejas.) Par šo gan netiku domājusi, taču vairākkārt esmu prātojusi, vai nākamajā dzīvē varētu būt vīrietis.
Sieviete ir tā, kas karmu izpērk, „atstrādājot” to dzemdībās un citās tikai mums lemtās mokās, savukārt vīrietis karmu „sastrādā”. Vai es ar savu dzīvi būšu gana izpirkusi? Pašlaik man šķiet, ka iepriekšējā dzīvē laikam neko šausmīgu neesmu sadarījusi, jo mana pašreizējā dzīve ir visai rāma.
Kaut vai salīdzinot ar to, kā mocījusies mana vecmāmiņa, kura tika izsūtīta uz Sibīriju, tur mitusi briesmīgā postā, dzemdējusi vairākus bērnus, no kuriem viens mirst, tad atgriežas Latvijā, vīrs sit un dzer, vēl dzimst bērni, vēl viens no tiem iet bojā... Tad jau es peldu miera ostā. Kaut kas jāprot iemācīties arī no mierīguma. Cilvēks jau tā ierīkots – ja nav, par ko pārdzīvot, viņš pārdzīvo par to, kas ir.
Notiek tāda kā knipelēšanās ap sevi – apceri katru mazo emociju un stipri pārdzīvo par to! Panika jāuztur! Ja jau reālā karā mani nesūta, tad notiek karš ar sevi. Te tu esi uzbrucējs, te slēpies kā partizāns, tad kļūsti par izlūku, te atkal snaiperis, slepkava, kurš mēģina nošaut, dažkārt kļūsti par nevainīgo, sagūstīto upuri. Vai tad dzīvē un attiecībās neizspēlējam visas šīs lomas?!
Kura uz tavu vīru iedarbojas vislabāk?
Zinu, ka nemaz neiedarbojas upura loma. (Smejas.) Vari nopinkšķēties, cik gribi, viņš tikai vēsā mierā pateiks: „Beidz pinkšķēt”, un tas būs viss. Arī stiprā sieviete „neiet krastā”. Darbojas kaut kas, kas ir pa vidu – tāda saprotoša, pieklusināta, maiga, draudzīga būtne.
Miers. Jo viņa pati ir ļoti mierīga. Kādreiz smejam, ka mums ir samainīti bērni, jo abi ar vīru esam ekspresīvi, bet meita – pilnīgs pretstats. Kad Amēlija sēž un rotaļājas savā nodabā, man šķiet, ka redzu miera nimbu ap viņu. Man sūtīts ļoti labs un mierīgs bērns... Amēlija patiesi ir ieviesusi harmoniju manā dzīvē, jo pati esmu „ļurīga” kā līdz galam nepieskrūvēta skrūve, kas darbojoties grab.
Ko attiecībā uz savu bērnu dari nepareizi un kādās jomās stingri „ieturies” pareizajos rāmjos?
Kad Amēlija vēl nebija piedzimusi, mēdzu pareizā balsī klāstīt: „Kad man būs bērns, es viņu NEKAD neņemšu gultā, jo mazulim ir jāguļ savā vietiņā.” Līdz septiņiem mēnešiem tā arī bija, bet tad pārvācāmies uz savu dzīvokli, es sāku strādāt, un bērnam sākās stress. Amēlija sāka gulēt mums blakus.
Mana māsa šausmīgi smējās: „Nu? Kur palikušas tavas gudrības?” Vēl teicu: „Nekad un nekādus saldumus!” Vakar vakarā pati savām rokām iedevu divus saldos biezpiena sieriņus un laimes pilnām acīm noskatījos, kā viņai garšo!
Pati esmu veģetāriete, bet bērnam uzvāru frikadeļu zupu, un šis priecīgs noēdas. Kur gan pa laikam pazūd tā gudrā sieviete, kura visu tik labi zina un saprot? Bet neesmu jau tikai nepareiza vien. Manuprāt, daru pareizi, neko neaizliedzot un cenšoties visu sarunāt. Tas patiesi izdodas. Esmu dzirdējusi, kā citas mātes sūdzas: „Cīnāmies un nevaram savējo uz poda dabūt!” Mēs ar Amēliju sarunājam, un viss notiek. Kad Amēlijai uznāk niķīši, nekad nekliedzu, bet tikai pagriežos un eju prom. Tā nomierināšanās notiek teju momentā, un tad jau es varu atgriezties, paņemt bērniņu klēpi un sarunāt.
Jā! Harmonija. Sevī. Gribētu sevi sakārtot, ja vien tas iespējams, lai visas manas lomas būtu līdzsvarā. Esam ar vīru sapņojuši, ka mums varētu piederēt maza viesnīciņa siltajās zemēs – tā būtu gan mana vide, gan mans darbs vienlaikus. Vēl mums ar vīru ir sapnis – kad Amēlija būs liela un dzīvos savu dzīvi, mēs nopirksim treileri, iekāpsim tajā un brauksim, un brauksim...
Sirmajiem matiem plīvojot vējā!
Blondīnes nepaliekot sirmas. Un rudmatainie, kā mans vīrs, arī ne, mums tas nedraud. Brauksim, kamēr pietiks naudas benzīnam. Padzīvosim mēnesi, divus, trīs Amsterdamā. Ja iepatīkas, paliekam pusgadu, gadu un tad vienā dienā: „”Davai”, tagad braucam tālāk!”
Diez vai mums Latvijā būs pensija. Vīram ir plāns šādu naudu sakrāt. Viņam jau reiz tāds plāns bija – kļūt par miljonāru. Shēma tāda – katru gadu dubultot savu bagātību. Dažus gadus tas izdevās, nebija tālu līdz mērķim, bet tad sākās krīze un viņš līdz ar citiem „ieberzās”. Nu viss jāsāk no sākuma. Jā, viņš ir apbrīnojams. Zaudēt visu, zaudēt tik daudz, kā viņš zaudēja, prast pārdzīvot šo zaudējumu, – tā daudzi nespēj. Nu viņš kļuvis par lietoto velosipēdu ekspertu, un vēl viens viņa sapnis ir, ka Rīga kļūst par zaļo pilsētu, kurā visi brauc ar velosipēdiem. Tā kā otrs viņa hobijs ir daiļdārzniecība, tad velosipēdiem jābūt rotātiem ar ziediem! Proti, pavasaros te jānotiek „Puķu velosipēdu” parādēm. Viņš grib darīt pasauli skaistu.
Patiešām skaisti. Taču ar ko beigsies jūsu furgona brauciens?
Beigu nav, jo beigās, protams, nomirsim. Kur un kā tas notiks, nezinu, bet, ka tā būs, ir taču skaidrs. Nāve ir vēl viens lielais jautājums, ar kuru mēģinu sakārtot attiecības. Tās nav beigas – tikai citāds turpinājums. Cilvēki teic: „Kad nomirsi, nokļūsi vai nu debesīs, vai ellē.” Diez vai kas trakāks par zemes dzīvi var būt – šeit jau ir tā elle, un caur šejieni mums jāpārdzimst. Man liels pārbaudījums šogad bija vecmāmiņas bēres. Tiešām sapratu, ka ar šo nekas nebeidzas, manī nebija asaru, bet dīvains vieglums. Tāpēc man šķiet, ka pareizi būtu beigt pasakas: „Viss beidzās laimīgi, un sirmā vecumā viņi visi nomira.” Ja tad var kas sākties no sākuma. Nevis: „Viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi.” Tad tik tā šīszemes elle iet vaļā! Tad tikai tas īstais „ieberziens” sākas!
Nav, nav nemaz tik briesmīgs! Iet, manevrēt, lavierēt pa dzīvi un attiecībās ir tik interesanti. Ja vēl arī kaut kas izdodas, ja kādā brīdī saproti: „Ei, es šo esmu tik fantastiski atrisinājusi! Es neesmu kritusi panikā, es esmu izturējusi!”, tas ir tik lieliski, un šīs sajūtas dēļ ir vērts būt.
Intervija publicēta sadarbībā ar žurnālu „Marta”
