Diāna Pīrāgs: es negribēju Vaikules likteni
Nupat dzimšanas dienu nosvinēja leģendārā džeza un estrādes dziedātāja Olga Pīrāgs. „Lai atnāk jauna lielā mīlestība!” mammai jubilejā vēl meita Diāna, kura savu likteni jau sastapusi.
Mammai dzimšanas dienā Diāna jau laikus sarūpēja dāvanu – pītu trīsstāvīgu augļu statīvu. Tieši par tādu Olga Pīrāgs sapņoja. Tikpat labi viņa priecātos arī par kādu kurpītes figūriņu savai kolekciju. Vai klaunu.
„Mammai patīk muzikālie klauni – tādi ar bungām vai trompeti. Ir ģimenes, kur paaudžu paaudzēs dzimst dakteri. Ir aktieru klani. Mēs esam mūziķu dzimta, tāpat kā, piemēram, Krievijā – Pugačova un viņas meita. Ar gadiem es un mamma kļūstam arvien līdzīgākas tajā, kā domājam, gribam un jūtam.
Nesen bija gadījums: mammas draudzene pēc „Jaunā viļņa” interesējās, kas ir mani favorīti? Atbildu – armēniete, ukrainiete un igauņu puisis, bet viņa sāka nevaldāmi smieties. Izrādās, mamma viens pret vienu nosaukusi tos pašus. Esmu pieradusi, ka mani asociē ar viņu, taču konkurences mūsu starpā nevar būt. Īpaši tagad, kad esmu pieaugusi, apprecējusies, dzīvoju atsevišķi.
Grūti ir, ja ceļš no nulles jāizsit pašam. Es piedzimu muzikālā vidē, un man ir vieglāk. Ja vajag, varu piezvanīt Raimondam Paulam. Citiem, kas sāk dziedāt, tādu kontaktu nav. Bet, ja dziedātu slikti, neviens mani tāpat nekur neņemtu. Bija mums savulaik nopietna saruna ar mammu.
Viņa teica, ka negribētu manis dēļ bojāt reputāciju, sarkstot un bālējot. Bet tā nav! Mamma nāk uz koncertiem, un es jūtu – lepojas ar mani. Viņas laikā izvirzīties bija vieglāk. Jā, bija jābūt visaugstākajā līmenī, bet tad Latvijas Radio atbalstīja, valsts finansēja, varēja ceļot. Izskats tolaik bija maznozīmīgs, galvenais – balss.”
Spāņi netic, ka esmu no Latvijas. Domā, ka spāniete!
„Mūzika nav darbs. Es nepazīstu dziedāšanas izraisītu nogurumu. Tas ir hobijs, ar kuru pelnu naudu. Nebeidzama fiesta.
Mamma gribēja, lai eju viņas pēdās – dziedu džezu, estrādi, bet man tuvāks latino – spāņu, portugāļu, brazīliešu ritmi. Dziedot atpūšos. Viss iesākās, kad ar kolēģiem pamēģinājām uzdziedāt kaut ko no „Gipsy Kings” repertuāra.
Tagad mācos gan spāņu, gan portugāļu valodu, man ir daudz draugu no Brazīlijas. Pamazām piesūcinu sevi ar šo temperamentu. Kādā koncertā pienāk klāt spāņi un jautā – vai esmu no Spānijas? Netic, ka esmu šejieniete. Jautā – kā tā var būt, ka man nav akcenta? Tas ir liels kompliments. Zinu, ka manam balss tembram šī valoda piestāv.
Joprojām dažreiz uzdziedu arī mūsdienīgo džezu, bet arvien retāk. Dziedot estrādes dziesmas, gan man ir grūti, nevaru atslābināties, sajūta, ka „vižimaet” (Izspiež (kā sulu. – Krievu val.), nepārtraukts saspringums.
Tāpat kā mamma, cenšos startēt dažādos konkursos. Pagājušajā gadā piedalījos „Eirovīzijas” atlasē. Šogad – „Eurovoice TV”, kas notiks septembra beigās un kurā piedalīsies 33 valstu dalībnieki. Zinu, ka arī Aisha un Kristīna Zaharova pretendēja. Biju jau aizmirsusi, ka pieteicos, kad saņēmu uzaicinājumu uz superfinālu. Tas ir sapņa piepildījums – šī gada notikums numur viens.”
„Mans nākamais mērķis ir dziedāt latviešu valodā. Ja reiz sanāk jau septiņās valodās, tad varu arī latviešu. Turklāt mamma ļoti uzstāj. Saku: „Mamm, tev mani nav jāmudina, es pati to gribu.” Mūsu ģimenē šis tautību jautājums radījis lielas nesaskaņas. Problēmas sākās ar to, ka vectēvam Pīrāgam bija vienpadsmit brāļi un māsas – visi latvieši.
Viņš pagājušā gadsimta 20. – 30. gados apprecējās ar krievieti – manu vecomāti Poļinu. Vecmāmiņa, ļoti stipra sieviete būdama, uzstāja, ka pasē uzvārds jāraksta krievu valodā, un pēc ilgiem strīdiem guva virsroku. Tāpēc ģimene no vectēva norobežojās. Mamma jau piedzima krieviskā ģimenē, bija mīļākā mazmeita vecvecmātei un latviešu valodu neapguva. Arī es labāk zinu krievu valodu.
Mamma saņēmusi daudz pārmetumu, ka nerunā latviski. Saprast jau viņa saprot, runāt mēģina, bet kaut kur dziļi jūtams rūgtums – varbūt varēja tomēr iemācīties. Padomju laikā „tusējās” Maskavā, ar Paulu kontaktējās krieviski – tad īsti nevajadzēja, bet tagad vairs nav jēgas. Viņa man atzinusi, ka žēl – tētis neesot neiemācīja valodu.”
Dzīvojos arhīvos, pētu ciltskoku
„Esmu nopietni pievērsusies ciltskoka izpētei. Strīdos pazaudējām kontaktus ar ģimeni, bet tā nedrīkst būt. Divpadsmit bērni – tā ir mūsu dzimta, vēsture, kuru nevar aizmirst. Gribu, lai pēc 100, 200 gadiem mani mazmazmazbērni var viegli atrast savas ģimenes saknes. Mēģinu salikt kopā esošo informāciju, lai citiem pēc tam mazāk jāmeklē. Pīrāgu Latvijā tagad ir daudz.
Visiem, kas ir „draugiem.lv”, izsūtīju vēstules ar mūsu ģimenes vēsturi. Tā uzmeklēju otrās pakāpes brālēnu Jāni. Arhīvā uzzināju, ka mana vecvecmāte ir no Vācijas, aristokrātu ģimenes, uzvārdā Krauze. Zinu, ka cita vecvecmāmiņa kara laikā ar savu mūža mīlestību no Čehijas aizbēga uz Argentīnu. Ar viņu zaudējām kontaktus, tāpēc ļoti gribētos turp aizbraukt un sameklēt radus.
Muzikalitāte mums ir ģimenē. Vectēvs Rihards Pīrāgs piedalījās dziesmu svētkos. Viņa diplomi, pateicības raksti uzticēti man. Arī mans otrs vecvectēvs, Poļinas tēvs, dziedāja baznīcā.
Vēl man svarīgi saglabāt uzvārdu – Pīrāgs. Tādu ir daudz, bet mūsu dzimtai, izrādās, senāk bijis dubultuzvārds – Pīrāgs-Pirangs. Tā otrā daļa ļoti raksturīga brazīliešiem. Zinu arī, ka sākotnēji uzvārdā Pīrāgs uz „ā” garumzīmes nebija. Esmu nolēmusi atjaunot – Pīrāgs-Pirangs.”
„Dubulto uzvārdu gribu nodot arī meitai. Viņas pieteikšanās bija pagrieziena punkts, pēc kura sāku skatīties uz dzīvi, ģimeni, darbu pavisam citādi, daudz nopietnāk.
Sajutos, kā sieviete, kas kādu laiku jau padzīvojusi. Beidzot zinu, ko vēlos. Esmu pārliecināta, ka karjera var pagaidīt, jo radīt bērnus ne visiem lemts, kad gribas. Arī Laima Vaikule gribēja, bet savu laiku nokavēja.
Kādu brīdi pirms meitas pieteikšanās man bija nopietna operācija. Ārsti nobiedēja, ka varētu gadīties arī, ka man nebūs lemts kļūt par māti vai vismaz tik drīzā nākotnē tas nenotiks. Ar vīru izdomājām – pamēģināsim, nav taču ko zaudēt! Un viss sanāca. Meitai tagad ir gandrīz četri gadi. Jau dzied līdzi. Līdzīga vīram un manai mammai. Ļoti mīl vecmāmiņu – visu laiku tikai „Oļa, Oļa, braucam pie Oļas”! Mammai nepatīk, ja viņu sauc par omīti. Grib būt Olga!
Vīru – savu pirmo mīlestību – sastapu uzreiz pēc vidusskolas. Kopā esam jau deviņus gadus. Kad satikāmies, biju brunete. Viņš ik pa laikam lūdzas: „Tu nevari pārkrāsot atkal matus?”
Iepazināmies internetā, sākam sarakstīties, tikāmies un vairs nešķīrāmies. Liktenis! Kā mūsdienīga ģimene par kāzām īpaši nedomājām. Iepriekšējām paaudzēm – tām bija svarīgi apgredzenot, lai neaizšmauc.
Tagad pietiek, ka saproti – cilvēks tevi mīl un neaizbēgs. Bet, ja būs gājējs, aizies tāpat. Es kāzām nepiešķiru pārdabisku nozīmi. Apprecējos, vēl būdama stāvoklī. Biju sadomājusies – ja reiz bērns, tad noteikti jāsareģistrējas. Laikam jau arī ģimene to veicināja. Mamma teica – pēc bērna dzimšanas īsti tomēr nav labi, vajag pagūt pirms. Tagad domāju – varējām mierīgi nogaidīt. Ar lielo vēderu kleitā izskatījos pēc siena gubas. Gribētos vēlreiz kāzas un citā kleitā.”
