Jaunalksnes advokāts: „Sievietes ir samaitātas ar karjeru”
Aldis Gobzems ir no jaunās paaudzes juristiem – pucīgs un manierīgs. Viņš atļaujas strīpainas zeķes, auduma ķešu pa 10 eiro, nosaukt sevi par pamestu vecpuisi un teikt, ko domā. Arī to, cik tracinoša viņam šķiet sieviešu emancipācijas slavināšana.
Piekrītot intervijai (ko savā prātā jau biju iztēlojusies kā lielisku iespēju nopratināt advokātu), Aldis solīja atzvanīt un pateikt, kad viņam brīvāks. Pēc brīža saņemu īsziņu: „Varam aizbraukt līdz Baltezeram, tur saruna labāk risināsies. Man jau šķiet, tādām sarunām par dzīvi vajag omulīgu vidi. Var arī pie manis uz terases kopā ar baltvīnu, bet no rīta te pārāk saulains. Un vīns arī vakaram piedien.”
Kamēr rakstu atbildi, prātojot, nez kas viņam Baltezerā, pienāk nākamā: „Birojā negribas, un kafejnīcas mani īpaši neuzrunā. Ko teiksi par rītdienas vakarpusi?” Tikai pēc tam uzzinu, ka Baltezerā Aldis cītīgi mācās veikbordu. Vasaras sākumā izdomājis, ka vajag, un viss. Jau septiņos birojā, miegam tērē četras līdz sešas stundas, ar to pietiekot, un pagūst visu.
Uz Baltezeru neaizbraucām, Aldis ved uz „Ostas skatiem”. Nez kāpēc neizbrīna – viņš jau rezervējis galdiņu (citādi vakarā te netikt, viss aizņemts) un zina, ka man noteikti jānogaršo Itālijas vīns „prosecco”, jo citur tādu nobaudīt nevar. Tāpēc mans pirmais jautājums tieši par to.
Par dzīves baudīšanu
„Vēl vakar ar kādu cilvēku runājām, ka vairums apkārt uzvedās tā, it kā īstā viņu dzīve sāksies rīt vai parīt vai arī tā bijusi vakar. Ar mani noticis līdzīgi. Ļoti maz dzīvo šodien, jo tā ir milzīga uzdrošināšanās. Bet, kad to iemācās, saprot – tas ir foršākais, kas var būt. Tad tev ir labi arī tagad. Sēžu te un priecājos, ka ir skaists vakars, ūdens, tur kuģis peld (Aldis aplaiž skatu Daugavai), oficianti, kurus satiec jau ceturto reizi vienas dienas laikā.
Iemācies dzīvē atrast priecīgo arī tur, kur patiesībā tā nav. Man ir kolēģis – sāncensis un vienlaikus arī labs paziņa, kurš parasti saka: „Katru problēmu darbā uztveru kā kārtējo iespēju ko jaunu izdarīt. Man atkal paveras cits lauks, kurā varu strādāt un pelnīt naudu.” Tā ir gan darbā, gan ārpus tā. Beigās, kad sāc tā dzīvoties, tu pats sev un arī apkārtējiem patīc arvien vairāk.
Par to, kā jāizskatās īstam advokātam
„Uz tiesas sēdi mēdzu braukt ar riteni, ko daudzi nesaprot. Šodien man ir strīpainas zeķes, auduma „tašiņa”, kas maksā desmit eiro. Zinu, advokāti tā neģērbjas. Profesija uzliek rāmjus, un uzvalkā ir jāstaigā. Klients radis pie tā, ka jurists ir diezgan konservatīvs, ļoti nopietns un nosvērts.
Taču ir viena baigā īpatnība – lielākoties par atzītu advokātu kļūsti, tuvojoties četrdesmit. Līdz tam strādā tikai savam uzvārdam. Tā kā esmu jaunās paaudzes advokāts, būtu muļķīgi tēlot vecu opīti. Esmu jauns cilvēks, man ir svaiga domāšana, un man par to nav jākautrējas. Savulaik viens draudzīgs klients man pajautāja: „Kā tad tu tā vari – uz darbu atnākt šortos un baseina čībās?” Uz ko viņam vienkārši atbildēju: „Vai tev vajag manu uzvalku, vai manu galvu?”
Brīvība ir apzināties, kurā mirklī vari atļauties iziet ārpus ierastajiem rāmjiem. Imantam Ziedonim ir epifānija par to, ka ir dažāda veida cilvēki. Vieni dzīvo rāmjos un nekad no tiem neiziet, otri arī dzīvo rāmjos, bet dažreiz no tiem iziet, bet trešā kategorija ir tādi, kuri vispār nedzīvo nekādos rāmjos. Kad skaties ikdienā, viena daļa arī jurista profesijā dzīvo tajā klasiskajā rāmī un no tā neiziet.
Bet šī profesija ir tik radoša arī tad, kad jāsadala 100 000 000 vērts bizness, kaut no malas šķiet – sauss darbs. Bieži lietā vajag likt tik daudz radošuma, kas varētu līdzināties mākslai. To, protams, nevar salīdzināt, bet, ja nebūs radošās pieejas, nebūsi interesants arī kā jurists.”
Aldis laikam bija vienīgais advokāts, kurš rakstīja tviterī. Viņa tekstiņi bija interesanti un aizrautīgi, tāpēc arī prāvs sekotāju bariņš. Iespējams, daža laba meitene viņa iespaidā pat visu vasaru nostaigāja kleitiņā un svārciņos, tik dedzīgi viņš iestājās par sievišķības atribūtiem.
Bet par sievietēm vēlāk ir taču jānoskaidro, kāpēc viņš pagaisis no sociālā tīmekļa, neatstājot tur vairs nekādus lietišķos pierādījumus. „Izdomāju, ka jāuztaisa pauze. Pateikšu jau nu godīgi – manuprāt tvitera lielākā problēma, ka tie rakstītāji, kas aktīvi kaut ko dara, ir saskaitāmi.
Vienā mirklī jau no galvas zini, ko viņi darīs, ko domā par dzīvi, kā komunicē, kur brauks brīvdienās, kādi ir viņu politiskie uzskati. Kļūst garlaicīgi. Sāku domāt, ka patiesībā arī pats, to darot, ļoti ātri varu kļūt garlaicīgs. Tviteris, protams, ir iespēja, kā sevi pozicionēt un ātri nodot ziņu, bet nekā skaista tajā sevis eksponēšanā līdz tādām niansēm, kā tas parasti tur notiek, tiešām nav. Es jau arī nevarētu ievest savā vannasistabā parādīt, kādas man apakšbikses kājās. Kāpēc?!”
Par sievietēm
Kad pirms kopīgās vīnošanas sastrēgušajās pilsētas ielās lēni slīdējām uz „Ostas skatiem”, Aldis ierunājas – bijis trakums ar karsto laiku, nevar pabraukt, nepārtraukti jāskatās uz meitenēm. „Re, kur skaista aiziet!” Ar riteni braukt esot vēl trakāk, gandrīz neiespējami. Uzzinu, ka viņš mēdz arī savu auto piebremzēt ielas malā. Nu, ne jau tāpēc, lai apmainītos telefonnumuriem, bet lai pateiktu meitenei, ka viņai skaista kleita.
Acīgums laikam piedien profesijai, un tā caur automašīnas logu arī es pamanu skaistās meiteņu kājas, skaistākās augstpapēžu kurpītes pasaulē un glītās blondīnes, kas stūrē auto blakus joslā. Tomēr noskaidrojas, ka Aldim par sievietēm tāds... Ļoooooti nopietns viedoklis.
„Es kā rūdīts vecpuisis to varētu paust. Manuprāt, sievietes ir samaitātas ar karjeru. Cilvēki kaut kā pazaudējuši apziņu, ka ir dabas likumi. Lielākoties tās dāmas, kas karjerā daudz sasniegušas un tiešām var pašas, privātajā dzīvē bieži ir vai nu vientuļas, vai ne īpaši laimīgas. Viņām varbūt ir materiālais komforts, bet ar to jau nepietiek.
Tagad izklausīšos ļoti vecmodīgs. Gribu gan uzsvērt – man tiešām nav pārliecības, ka sievietei ir jāsēž mājās, bet man ir pārliecība, ka sievietes darbs, pirmām kārtām, ir ģimene. Sieviete veidota tā, ka viņa ir pavarda kurinātāja. Savukārt darbam, ar ko viņa pelna naudu, patiesībā jābūt viņas hobijam. Salīdzinoši ideālā, proti, sakārtotā pasaulē normāls vīrietis jau nu varēs nodrošināt sievieti un uzturēt ģimeni.
Un sieviete var strādāt to, kas viņai patīk un cik viņa grib, un nopelnīt zeķbiksēm, lūpukrāsām un savai patstāvībai. Arī, ja būs jāšķiras, normāls vīrietis neatstās viņu pliku un nabagu – bez neviena santīma. Bet pie mums vai nu ir pārāk daudz emancipētu sieviešu, vai pārāk daudz vāju vīriešu, vai abi kopā.
Es zinu – ja man dzīvē būs tāda nepieciešamība, es to mamutu mājās atnesīšu. Man nav vajadzīga blakus meitene, kura var nopelnīt tikpat daudz un var pilnībā sevi uzturēt. Protams, forši, ja viņa to var izdarīt, bet tas primārais viņas dzīves uzdevums ir piedzemdēt un kopā ar to vīrieti bērnus izaudzināt.
Mani tracina, ka sieviešu emancipāciju sludina kā foršu. Vajag arī tās sekas ieraudzīt. Pavērojiet, cik daudz nelaimīgu cilvēku ir pasaulē tieši tādēļ, ka viņi aizmirst par pamatvērtībām. Kad par to runāju, uzvelkos kā bulta.”
„Domā, man drīkst būt tikai blondīne ar silikona krūtīm? Tam, ka esmu advokāts, nav nekādas nozīmes. Zini, kāda man bija doma? Rīga ir tik maza, te visiem ir viedoklis. Varētu aizbraukt uz laukiem, kur tevi neviens nepazīst, un padzīvot tur. Bez uzvalciņiem, smalkām drēbītēm. Esmu pārliecināts, ka tur var atrast tādas pērles.
Tieši pēdējā laikā ir situācijas, kad saprotu – esmu ticis vai tieku medīts.
Man kā vīrietim īpaši omulīga šī sajūta nav, jo es taču esmu galvenais. Es to daru, nevis otrādi. Citiem jau patīk, jo baigi vienkārši: sēdi, neko nedari un tevi nomedī. Ko nozīmē, ka esmu advokāts – tāds un šitāds. Ja būtu celtnieks ar tikpat labu sirdi un noskaņots pret dzīvi pozitīvi un dzīvotu mazpilsētā, tad ar ko es būtu sliktāks?!
Ne jau naudas daudzums kabatā nosaka, cik cilvēks labs un kvalitatīvs. Es neesmu labāks, esmu citāds. Es pats, protams, domāju, ka esmu pats labākais. Dzīvnieki man nekož, bērniem patīku – tad jau droši vien viss kārtībā. Jā, es esmu labs!”
Par attiecībām
„Es noteikti gribu meitenei aizvest pie altāra. Tas ir forši! Tā ir atbildība. Jo sieviete laikam ir tā uzbūvēta, ka viņai vajag drošības izjūtu, un altāris ir viena no versijām, kā to radīt. Protams, ir sievietes, kurām to nevajag, bet esmu pārliecināts, ka lielajam vairumam vajag.
Bieži vien cilvēki dzīvo kā pāris. Draugs ar draudzeni, bet karstuma brīžos viens otram prasa: „Kas tad tu man esi?” „Pa lielam”– nekas. Kad ir vīrs un sieva, argumentācija mainās. Ja man būtu tāds mirklis, es nobildinātu. Zinu, ka varu to izdarīt. Tad kur problēma? Arī par to esmu domājis.
Visticamāk, agrāk spriedu, ka man nav paveicies satikt īsto sievieti, bet tagad varu pateikt – problēma ir manī. Acīmredzot neesmu mīlējis. Ja veido attiecības, tad tak’ mīlestībai jābūt! Lai gan runā jau, ka aprēķina laulības esot tās noturīgākās. Viens no maniem draugiem, kurš tagad jau debesīs, reiz pastāstīja, kā zināt, ka ir īstā un vienīgā. Tad ir tā, ka sirds deg, bet prāts ir skaidrs. Kad sēdi un par to domā, tā arī ir. Ja deg tikai sirds un uz acīm rozā brilles, tad var sastrādāt vairāk muļķību nekā labuma. Ja ir tikai prāts, kā vari būt laimīgs? Cilvēks uz Zemes jau tāpēc radīts, lai būtu laimīgs, nevis ciestu. Tas ir īstais ceļš, ka jāiemācās būt laimīgam. Attiecības, laulības arī ir viena no iespējām būt laimīgam, taču ne jau šis fakts tevi automātiski par tādu padarīs.
Tagad neiespringstu uz to „satikšanās momentu”. Man jau šķiet, ka īstajai nevari paiet garām. Man bijis, kad šķiet – nu ir jāiespringst un jāsatiek. Sanāk tukšs numurs. Tāpēc labāk dari savu lietu – strādā, sporto, atpūties, pilnveidojies. Kļūsti vēl interesantāks un izglītotāks, un tas pats atnāks. Es to zinu, lai gan joprojām man pie tā jāstrādā. Kad aizeju uz publisku vietu un jāsāk iepazīties, visādas muļķības sāku runāt no sērijas, „ka man ir personīgā mašīna un ka tai ir arī neliels nobraukums”. Nu, jā... Nopietni to neuztveru.”
„Ir ļoti maz cilvēku, kam atļaušos piezvanīt pulksten trijos naktī un pateikt: „Man vajag tieši tevi, tagad un tūlīt!”, un zināšu, ka viņš atbrauks. Ļoti maz, bet esmu laimīgs, jo man vispār tādi ir. Manas lielākās vērtības tiešām ir ģimene un īsti draugi. Viss pārējais ir zūdīgs, paliek tikai mirkļi, kas veidojas no sarunām, skatieniem, sajūtām, ko radi kopā ar sev tuviem cilvēkiem.”
Par mājām
„Man ir ļoti mākslinieciska vide mājās. Arī molberts ir un krāsu tūbiņas, un otas. Daži audekli stāv pusapzīmēti. Esmu sapratis, ka man patīk glezniecība. Tas, ko cilvēki prot uzgleznot, kā viņi to izdara un ko ar to pasaka. Man patīk iepazīties ar gleznotājiem. Tā ir cita pasaule.
Ziedonis ir mana Bībele. Daudz kur nepiekrītu viņam, bet simtreiz vairāk kam piekrītu. Man šķiet, viņš ir no Kosmosa, un, tā kā augstprātīgi domāju, ka arī es esmu no Kosmosa, viņu diezgan labi saprotu. Nelasu, kad sabēdājos. Vakaros palasu, kad gribas atslēgties. Arī teātrī atslēdzos. Tā ir vide, kurā kaut ko attīru no sevis, dabūju atkal jaunas emocijas, kurā domāju par dzīvi, kārtoju attiecības ar sevi, saviem tuvākajiem, arī ar Dievu. Drīzāk teātrī nekā baznīcā. Ik pa laikam eju arī uz baznīcu, tāpat zinu, ka viss, ko esmu no Bībeles paņēmis un piemērojis dzīvē, man nācis tikai par labu. Varbūt tāpēc man ir sajūta, ka Dievs ir.”
Par būšanu pašam
„Kad stājos Juridiskajā fakultātē, domāju – tas ir moderni. Nebija ne mazākās sapratnes, kas ir jurisprudence. Vienkārši paveicās, ka man patīk tas, ko daru. Lai gan patiesībā tas īpaši prātīgi nav, jo jurisprudence jau neko jaunu nerada, tikai nepārtraukti pārdala. Jurists arī tikai tāds starpnieks pārdalīšanas procesā. Mediķis vismaz salāpa tavu veselību.
Ja cilvēki nestrīdētos, tad tādu mūsu vispār nevajadzētu. Šajā profesijā viss darbojas pēc rekomendācijām. Jautājums, kā tu izvēlies, kuri būs tavi klienti?! Tas atkal no tā, ko tu dari, kāda ir tava attieksme pret darbu, pret dzīvi, klientu... Vienam patīk, ka ir līdz nelabumam tolerantas attiecības. Otram vajag, lai ar viņu runā tieši un konkrēti. Mana problēma – neesmu apveltīts ar toleranci, saku, ko domāju. Bet daudz izdevīgāk ir neteikt to, ko domā. Negribu izlikties ne labāks, ne sliktāks. Man nav jālauž sevi tikai tāpēc, ka man tas varētu būt izdevīgāk. Kāda tad man būs bauda dzīvot? Arī tad, kad esmu darbā, dzīvoju. Gribu justies labi, nevis – nu, jā nopelnīju tur no tā klienta daudz naudas, bet jūtos draņķīgi. Klienta un advokāta attiecības ir arī uzticības attiecības, un mana formula ir tāda: lai man var uzticēties, man jābūt tādam, kāds esmu. Un tas strādā.
Kaut šaurās aprindās plaši pazīstams, cilvēks no ielas nemaz nevar mani tik vienkārši sameklēt. Man pat nav plāksnītes uz ielas ar manu vārdu. Pie manis nāk tikai ar rekomendācijām pietiekami nopietnas juridiskas personas, kas jau zina, kur viņi iet un kāpēc.
Retu reizi gadās, kad piezvana cilvēki, kuri nāk lūgt palīdzību. Bet tad arī godīgi pasaku: zināt, jums tas pakalpojums izmaksās dārgāk, nekā pēc tam no tā visa būs prieks. Tāpat kā nekautrējos pateikt – es varu mēģināt līdzēt, bet, manuprāt, tev nav taisnība. Patiesībā cenšos no šādām situācijām izvairīties, jo, uzņemoties lietu, kurā apzinies, ka tu nevari uzvarēt, ka tev jāzaudē, ka tavam klientam nav taisnība, tu pats esi diskomfortā. Tu jau kā advokāts nevari arī visādas muļķības runāt. Tavs spēks ir tajā, ka, aizejot uz tiesu, paud viedokli, kurā ieklausās. Lai tavā viedoklī ieklausītos, tam jābūt pietiekami argumentētam.”
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu „ Marta ”
