6 lietas, ar kurām mūs aplipinājusi Amerika

Volts Disnejs visu mūžu baidījās no pelēm, un vai nav paradoksāli – viena no tām, gan pārvērsta līdz nepazīšanai, padarīja viņu pasaulslavenu. Tālajā 1928. gadā Mikimauss piedzima kā Mortimers, bet Disneja sievai Liliānai tas negāja pie sirds, un dīvainā pele dabūja vārdu Mikijs. 30. gados vien Disnejs uzņēma 87 filmas ar mikipeli galvenajā lomā un veselus 17 gadus pats bija tās balss. Mikijs pabijis ugunsdzēsēja, diriģenta, detektīva, tirgotāja un pat pasaku varoņa, kas izglābj daiļo princesi, ādā. Viņš kļuva par nacionālo varoni – ne velti II Pasaules kara slavenajā Normandijas operācijā vārds „mikimauss” bija parole. Kaut Mikija kinokarjera beidzās 1953. gadā, viņš turpina pelnīt arī pensijā, turklāt daudz – miljardiem dolāru gadā. Bet katrās prezidenta vēlēšanās pagadās pa amerikānim, kas biļetenā ieraksta „Mikijs” un balso par viņu.

„Love Me Tender”

Rokmākslas karaļa Elvisa Preslija daudzmiljonā pielūdzēju armija ar katru gadu briest gluži kā mīkla. Varbūt tādēļ aktieris Tomijs Lī Džonss reiz teicis: „Elviss nav miris, viņš vienkārši pārcēlies uz savu planētu.” Kā kļūt par karali? Dzīvojot karaļa cienīgu dzīvi. Neviena slavenība ne līdz, ne pēc viņa nav paveikusi tik daudz uzmanības pievēršanā kā Preslijs. Neskaitāmi grautiņi viesnīcās, kur Elviss mētājās ar televizoriem, rija kaudzēm tablešu, satikās ar pasaules iekārojamākajām sievietēm un laidelējās šurpu turpu ar privāto lidmašīnu. Elvisa slavenākā iesauka – „Pelvis”, kas tulkojumā nozīmē ne vairāk ne mazāk kā pakaļa. Nu ko – kas aizliegts mirstīgajiem, atļauts karaļiem.

Amerikāņiem hotdogs nav vienkārši lēts cīsiņš starp divām maizes šķēlēm. Viņuprāt, tas pelnījis savu Nacionālo svētku dienu – 18. jūliju, ko 1957. gadā oficiāli apstiprinājusi ASV Tirdzniecības palāta. Un vēl – hotdogi ir viens no retajiem ēdieniem pasaulē, kura notiesāšanai radīta speciāla etiķete. Pirmkārt, ēdot hotdogu, nedrīkst izmantot nekādus virtuves piederumus: jātiek galā ar rokām vien. Otrkārt – ja gribi hotdogu likt uz šķīvja, pieļaujams tikai vienreizējās lietošanas trauks – porcelāns ir noziegums. Treškārt, arī salvetes nav ļautas – ja sinepes vai kečups notek gar pirkstiem, talkā jāņem mēle. Aplipināmies mēs arī – beidzot atzīmējam sklandrauša, ķimeņsiera vai pelēko zirņu dienu!

Brīvību Holivudai!

Unikāls Losandželosas rajons. To apliecina ne tikai daudzās filmu studijas, kinozvaigžņu mājokļi un leģendārā slavas aleja (starp citu – tur zvaigzne arī Mikijpelei!), bet arī neatkarīga reģiona statuss un savs mērs. Holivudiešiem tā sagribējās 2005. gadā. Nebūtu slikti, ja Latvijā bez Vidzemes, Zemgales, Kurzemes un Latgales pēkšņi parādītos arī Ķengaraga novads. Ja Holivuda ir viens no Amerikas simboliem, tad ekscentriskā reģiona emblēma ir milzu „Hollywood”. Kalnos sastatītos deviņus burtus nepamanīt nevar, tāpat kā Holivudu mūsu televizoros.

Daudzu gadu dārgākajam zīmolam pasaulē jāpasakās amerikāņu farmaceitam Džonam Pembltonam un grāmatvedim Frenkam Robinsonam. Pirmais uzbrūvēja dzērienu, otrais noprovēja to un ieteica recepti (trīs daļas kokas lapu (no tām pirms 30 gadiem jau bija izdalīta īpaša uzbudinoša viela kokaīns) un viena daļa kolas koka riekstu) iegrāmatot. Turklāt glītā, kaligrāfiskā rokrakstā uz etiķetes uzšņāpa „Coca-Cola”. Sākumā to tirgoja kā zāles pret nervozitāti vidēji deviņiem cilvēkiem dienā, bet 21. gadsimtā kolu klunkšķina katrs, kurš nav sadzirdējis burbuļūdeņu šausmu stāstus.

„Keep smiling!”

Amerikāņu zinātnieks Deihers Keltners uzskata, ka pēc smaida var noteikt, kur cilvēks dzimis. Viņaprāt, eiropiešu smaids ir dabiskāks nekā amerikāņiem. Krievu satīriķis Mihails Zadornovs pēdējo nodēvējis par „hronisku”: „Viņi spēj pasmaidīt tā, it kā būtu pieslēgti kādai elektriskai ierīcei!” Tas tādēļ, ka klasiskā amerikāņu devīze: „Smaidi! Sapurinies! Viss var būt vēl sliktāk! Svarīga ir tikai dzīves gaišā puse!” tiek ieaudzināta jau no bērna kājas. „Vienmēr izskaties priecīgs, kad esi cilvēkos!” Amerikā mammas māca mazajiem. Taču amerikāņi nav vienīgie smaidītāji, arī japāņi un ķīnieši to dara bez apstājas. Lielveikalu darbinieces Tokijā smaida un klanās katram pircējam, kurš tajos ienāk – vidēji 2500 dienā. Ķīniešu paruna vēsta: „Kurš neprot smaidīt, nevar atvērt veikalu.”