"Ak Dievs, cik es skaista!" priecājas Akvelīna Līvmane. FOTO
Astroloģei un Dailes teātra aktrisei Akvelīnai Līvmanei ir daudz laika domāt. Viņa izprātojusi, ka patīkami, ja galvā ir miers, un lielas lietas vēlēties ir bīstami, jo tām līdzi nāk taustekļi. Bet brīnišķīgi ir sīkumi – uzziedējusī līdakaste, degvīns ar rūtas zariņu un draugu atvests zuša gabals.
Vārda izcelsme var būt meklējama gan latīņu, gan grieķu valodā. „Akva” – ūdens vai „Akvila” – ērglis. Es pieņemu abas nozīmes – ūdens, kas pārvietojas, un ērglis, kurš nelido barā. Taču domāju, ka mani vecāki necentās vārdu tulkot, bet ļāvās tā skanīgumam. Akvelīnu atrada un izvēlējās mana vecmāmiņa, turklāt vēl izcīnot arī to, ka tas netika dots vēl kādai citai jaundzimušais meitenei turpat, kaimiņos. Tāds drīkstēja būt tikai man vienīgajai!
Tavi vecāki bijuši gudri un stipri ļaudis, izdomādami tādu salikumu – AkveLĪna LĪvmane, lī-lī!
Vecāki bija gan stipri. Jo sevišķi mamma. Viņa audzināja mani un brāli, nedaudz arī piestrādāja. Prata izšūt, tamborēt. Tādas jau tolaik sievietes bija. Mammai piemita skaistuma izjūta. Reiz pieķēru sevi iegādājamies raibi puķainas kleitas. Nav gluži manā gaumē, un bieži tādu tērpu neuzvilksi. Taču, kad sāku skatīt vecās fotogrāfijas, sapratu: mammai, lauku cilvēkam, bija ne viena vien laba zīda – žoržeta – kleita. Tas, ko mēs, šo dzīvi uzsākot, ieraugām, mums patīk. Tētis strādāja stacijā, saprotu, ka visu mūžu viņš tāds vidēja līmeņa priekšnieks bijis.
Mamma man visu mūžu stāstījusi, ka tādēļ, lai mēs, bērni, iemācītos pareizi runāt latviski. Tikai pavisam nesen uzzināju, ka tēvs, padomju varai atnākot, bijis apcietinājumā, nometnē Polijā. Tas būtu bijis mums liels kaitējums, un tādēļ ģimene vienkārši brauca prom uz vietu, kur mūs nepazina.
Agri zaudēji vecākus?
Tētis bija stipri vecāks par mammu. Tētim kāds bija pateicis, ka viņš mirs 70 gadu vecumā, un, tiem apritot, viņš sāka gatavoties. Tā arī notika. Mamma gan nomira jauna – drīz pēc tēva. Viņa teica – tēvs mani ņem sev līdzi.
Gan jau gribēja – ja jau gāja līdzi! Es gribēju. Jau no 10 gadu vecuma. Savu kompleksu dēļ. Visiem, kas grib publiku, – ir kompleksi. Vispirms gan iestājos arhitektos, jo aktieros uzņemšanas togad nebija. Bet man par katru cenu vajadzēja tikt Rīgā. Paralēli iestājos Tautas kinoaktieru studijā.
Tur jau bija milzīgs konkurss.
Mana vēlēšanās bija tik liela, ka nešaubījos. Vienkārši gāju un stājos, nevienam neko nesakot. Ja būtu teikusi, droši vien tiktu apšaubīta: „Piedod, ir daudz skaistākas meitenes!”
Gan skaistākas, gan talantīgākas. Milzīgs bars. Taču es ne uz vienu neskatījos. Gāju kā ar klapēm uz acīm. Šķiet, ka redzēju Mirdzas (Mirdzas Martinsones – aut. piez.) krociņās savilkto katūna kleitu. Vairs neko. Atnācu, izlasīju sarakstā: „Uz nākamo kārtu!” un gāju tālāk. Nedrebinājos bailēs – pārcels vai ne. Netricināju debesis ar savām šaubām. Tāds, lūk, man optimisms dots. Kad vēlāk prasīju Ainai Matīsai, studijas vadītājai, kāpēc tiku paņemta, viņa atbildēja: „Ļoti skaisti iesniegums bija uzrakstīts!” Tas tiesa! Kārtīga esmu, un arī glītrakstīšana padevās.
Manī nav nostalģijas par bijušajiem laikiem, par to dzīvi, kas aizgājusi. Man tā ir brīnišķīga pašreiz. Tomēr ir kādas dārgas atmiņas, kas saistās ar šo goda nosaukumu. Kā šodien atceros, gājām abas ar mammu gar Brīvības pieminekli. Viņa man tā viegli pārlaida ar roku pāri mugurai un teica: „Kāpēc visiem tos nosaukumus dod un tev ne?” Man tas nelikās neparasti, jo nekad jau neesmu bijusi pārlieku nodarbināta. Kā līdz šim laikam esmu noturējusies, uz kāda eņģeļa spārna, joprojām nesaprotu. Tomēr drīz pēc tam mammas vairs nebija, toties man – apbalvojums. Atkal kāda dīvaina likteņa sakritība.
Vienmēr esmu gribējusi būt tieši Dailes teātrī, jo tam esmu pieradināta. Nu dažkārt redzu citādu ainu. Reiz kāda aktrise pēc triju gadu darba Dailē vaicāja: „Kur jums te ir dekorāciju zāle?” Jums! Skaidrs, ka tas nav tavs teātris, tu neattiecies pret to kā pret savām mājām. Tikai darbs. Es te tā drusku pastrādāšu un iešu tālāk. Ja pēc tavas analoģijas vectētiņam ir dzimšanas diena, bet radi tikai saskrien, iespiež rokā dāvanas un aiztraucas, jubilejas sajūtas nebūs. Ģimenei jāgrib pašiem sev šos svētkus.
Akvelīnas Līvmanes dažādās frizūras
Saulkrastos. Kā salijām! Kaut ko tādu nebiju piedzīvojusi. Vispirms bija briesmīgs karstums – 35 grādi. Izrāde rit divarpus stundas, un pirmā paiet normāli, bet mēs ar acu kaktiņu lūkojamies debesīs: „Kaut tik nu nebūtu!”, jo skatuvei nojumes nav. Sāk līt. Gāž kā ar spaiņiem. Stāvu uz skatuves un saprotu, ka man vesela aina priekšā. Taču skatītāji sēž. Čaukst lietusmēteļi, tiek atvērti lietussargi – neviens pat netaisās doties prom. Mēs turpinām dialogu, kaut saprotam, ka diez vai kāds to, meklējot, ar ko piesegties, var saklausīt. Manu, ka pamazām pilnībā samirkstu, pat parūka ir cauri slapja, un mani pārņem sen aizmirsta bērnībās izjūta – drīkst stāvēt lietū, saslapt līdz pēdējai vīlītei un staigāt pa peļķēm!
Rekvizītu gan žēl.
Meitene, kas bija atbildīgā par kostīmiem, raudāja, jo otrā dienā bija nākamā izrāde – Līvānos. Visu slapju meta maisos. Taču otrajā dienā bija saule, turpat pļavā pārmazgātos tērpus varēja sakārt, un viss bija brīnišķīgi.
Skatītāji vienmēr un visos laikos bijuši brīnišķīgi. Tie, kas nāk uz teātri, ir jauki cilvēki. Vai vienkārši citus nemaz neredzu?
Tad tavi kompleksi, kuru dēļ kļuvi par aktrisi, ar šādu skatītāju palīdzību ir izgaisuši?
Es vairumu esmu atrisinājusi savā galvā, kaut šis tas vēl iekšā sēž. Starp citu, daudz jūs, žurnālisti, esat man palīdzējuši. Uzliekat mani uz vāka, nenopriecāties: „Ak Dievs, cik es skaista!” Visi kompleksi nost! (Smejas.)
Ne tikai par aktieriem. Tie, kuri tiecas pēc varas, arī bērnībā smagos kompleksos iedzīvojušies. Ja cilvēki būtu pilnībā harmoniski, tiem pārlieku daudz neko nevajadzētu. Visi normāli dzīvotu savā pļavā, upes ielokā un nelauztos uz pilsētām. Koptu tīrumus un vakarā skatītos saulrietus. Aizietu padancot, sapazītos, izveidotu ģimeni. Tādi ļaudis nealktu pierādīt: „Es esmu labāks par citiem!” Diemžēl tie tikai tādi mani murdziņi, evolūcija rada ko citu.
Pēc tavas sejas izteiksmes spriežot, tāda evolūcija tev diez ko neiet pie sirds.
Kur ar to esam nonākuši? Vai esam labāki, gudrāki, talantīgāki par saviem senčiem?
Jo cilvēks izglītotāks, jo grūtāk viņam pieņem to, kas ārpus zināšanu robežām. Nepieņem iracionālo. Kad tic nemotivētajam, notiek brīnumi.
Tu tici?
Jā! (Stingri un noteikti, ieturot dziļu pauzi). Jo brīnumi notiek arī visikdienišķākajās norisēs.
Man draugs uzdāvināja no tālām zemēm vestu degvīnu ar rūtas zariņu tajā. Priecīgi pateicos: „Kad būs auksta ziema, tad pa lāsītei to arī iemēģināsim.” Pēc pāris dienām nejauši pagrūžu, un pudele uz grīdas. Nepaiet ne divas nedēļas, un pēc izrādes Tukumā man iedāvina puķu pušķi, kurā – tici, netici – ir arī kupls rūtas zars! Nopērku jaunu pudeli, ielieku zariņu, un man ir rūtas šņabis vietā! Vai tas nav brīnums? Kā iedomājos – kur man rūtu ņemt – tā pēc īsa brīža tā man rokā! Tādu notikumu ir bezgala daudz. Kā nodomāju, ko man vajag, tā zinu – man būs. Un ir arī.
Pārāk lielas lietas vēloties, nevari paredzēt tos taustekļus, kas neizbēgami atnāks līdzi. Tāpēc vēlos tikai sīkas lietas – kādu tēju vai rūtas zaru.
Vai tad tā nav? Ne jau tikai uz smukumu tas attiecināms. Arī domājot kaut vai par veselību, šī formula labi der. Smaids patiesi ir dziedinošs. Ne jau es to esmu izdomājusi, ka iekšējais smaids dod šūnām ziņu par atveseļošanos. Savukārt taisns mugurkauls pavisam tieši saistīts ar veselību.
Tu tā spēj apdvēseļot pat vienkāršākās dzīves norises. Kaut vai ēšanu – no vienas puses tu saki – ēdu visu lēto un parasto, no otras – kad tev pajautā, kā un kāpēc, it visam tev ir filozofisks pamatojums.
Man ir daudz laika, ko domāt. Izlasu kaut ko neparastu un nešausminos – sak’, ārprāts, kas tur sastāstīts, bet mēģinu saprast – kas aiz man neizprotamā varētu būt. Par kaut ko ilgi domāju, bet tikpat daudz ko vienkārši neņemu pierē. Man patīk, ja galvā ir miers.
Akvelīnas Līvmanes dzīves mirkļi
Tev patīk nesarežģīti dzīves modeļi – vienkārši ēst, ģērbties, domāt?
Tikpat bieži kā vārdu „vienkārši”, es lietoju arī „brīnišķīgi”!
Kad, puķes laistot, pamanīju – līdakaste uzziedējusi! Tik garš zieds, ko nebiju pamanījusi. Vai nav brīnišķīgi? Draugi atveda zuša gabalu, atkorķēju pudeli vīna – īsts restorāns! Viena brīnišķīga laime.
Garšas kārpiņas ikdienā nav jālutina. Lai lutināšanu izjustu, pa vidu vajag vienkāršību, kas kuņģim, starp citu, daudz labāk patīk.
Viss lielākoties pārbaudīts uz savas ādas. Tās ir senas gudrības, un neredzu iemesla, kādēļ lai tās neievērotu. Ja cilvēks grib līdz sirmam vecumam biezus, kuplus matus, tad nevajag tos griezt veca Mēness Zivju zīmē. Agrāk rakstīju arī visneieteicamākās dienas konkrētām norisēm, taču tad sapratu – nevajag uzrādīt slikto, jo cilvēka dabā ir pārbaudīt.
Biji populārāka un zināmāka kā aktrise vai pašlaik, kad esi arī dziedniece un astroloģe?
Nepārspīlēsim ar tiem vārdiem, ko tu klāt pie aktrises pieliki – tie ir tavi, ne manējie. Esmu sertificēta astroloģe, bet ar praktisko dziedniecību nenodarbojos. Taču zināšanu apjoms, ko esmu pārbaudījusi ar savu dzīvi, pieredzi, veselību, emocionālo pasauli, kādam, kā izrādās, noder. Tomēr tas, cik bieži žurnālisti vēlas ar mani runāt, par kaut ko liecina. Līdz 48 gadiem neviens neko nejautāja.
Sāku mācīties. Viendien atvēru žurnālu, ieraudzīju sludinājumu, piezvanīju un pieteicos. Atceros, gāju pa Čaka ielu, bija silta vasaras diena, un manī bija brīnišķīga brīvības sajūta: „Es daru to, kas man patīk!” Vispārsteidzošākais, kas ar mani notika, uzsākot mācības, bija fakts, ka es atguvu vārdu.
Vai tad tu savu vārdu biji zaudējusi?
Bērnībā manu vārdu īsināja, bet teātrī to vispār samazināja līdz Akū. Taču vārda saīsināšana samazina arī likteni, atņem pilno, kas no tā iedots. Astroloģijas skolā nonācu pilnīgi citā vidē un cilvēkos un beidzot pilnvērtīgi kļuvu par Akvelīnu. To sajutu ar lielām pārmaiņām sevī. Biju lepna.
Vai māņticība vispār pastāv? Es jau arī eju pie ārsta, kad saslimstu. Neba visu šajā pasaulē zinu. Taču senās gudrības man palīdz atgriezties cilvēka dabiskajā stāvoklī. Tajā neredzu nekādu pretrunu. Manuprāt, aiz katra ticējuma ir kāds likums, kas kādā brīdī palīdzējis izdzīvot un saglabāt veselību. Mazam bērnam mamma iestāsta, ka akā dzīvo briesmonis. Protams, tajā neviens nedzīvo, bet tā viņa savu ziņkārīgo mazuli pasargā no nāves.
Vai tu pati prāto par dzīvības un nāves robežu?
Arvien vairāk. Un kas par to? Ko varam izdomāt? Tikvien kā ar cieņu – pie pilna prāta, veselības un apziņas – nosoļot to laika sprīdi, kas mums dots. Ja mana paradīze un elle ir atkarīga no tām emocijām, ar kurām dzīvoju, tad es izvēlos paradīzi.
Biju šajā brīdī blakus vīram. Ja tu jautā, vai tā bija kāda pieredze, vai tas padara gudrāku, atbildēšu – jā, ja vien tu runā ar sevi. Taču vai vispār ir kāds cilvēks, kam nav bijuši pārbaudījumi? Ja nāve attiektos tikai un vienīgi uz mani šajā pasaulē, bet visi pārējie dzīvotu miljardiem gadu, tad gan tā būtu traģēdija. Tad varētu sev izmisusi jautāt: „Kāpēc? Par ko?”
Kādreiz esmu domājusi, ka tiešām gribētu nodzīvot laimīgu mūžu: piedzimt laimīgā un turīgā ģimenē, kurā ilgi dzīvo vectētiņi un vecmāmiņas, kur ir daudzi laimīgi bērni un mēs neviens nekad nezaudējām algas, un mums ir patīkams darbs. Kurš gan tā negribētu nodzīvot mūžu? Tomēr, ja man tā nav lemts, tik un tā priecājos par katru, kam izdodas. Viens šajā dzīvē ienāk ar lielu bankas kontu, kas sastrādāts iepriekšējā, cits – ar mazāku. Kāpēc apskaust?
Kas ar tevi notiks nākamajā dzīvē? Esi padomājusi, cik liels būs tavs konts?
Vai dieniņās! Zini, reiz iedomājos, ka gribētu būt eņģelis un palīdzēt citiem. Bet tad satrūkos, jo tas ir ļoti grūti. Manuprāt, vēl grūtāk, nekā būt cilvēkam. Eņģelis nevar satvert aiz rokas, uzrunāt, pagrūst nost no briesmām. Viņš var tikai sūtīt zīmes, bet cilvēks jau tās nelasa. Bet, par to kontu runājot, – man jau arī niķu pietiek. Tur jau beigās saskaitīs. Kādi būs rēķina plusi un mīnusi, to nevaram zināt.
Tas, kurš te visu uztaisījis. Salicis pa vietām. Viņš zinās, kā mani saskaitīt.
Aija Kažoka / Foto: Līga Zemniece, Vadims Straume, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
