Inese paņēma aizbildnībā bērnus. Un vēlāk no viņiem atteicās…

„Kad mēģināju savas ģimenes stāstu izstāstīt kādai žurnālistei, viņa labprāt mani uzklausīja, bet tālāk diemžēl tas netika, jo vairākas redakcijas (kuru mērķauditorija ir jaunās māmiņas vai ģimenes) atteicās publicēt šādu informāciju, sakot, ka Latvijā nekas tamlīdzīgs nav iespējams un ka ģimene, kura paņēmusi aizbildnībā bērnus, krietni pārspīlē vai pat melo. Bet nu par visu pēc kārtas...

Pēc ilgām pārdomām un sarunām, mūsu ģimene nolēma sniegt patvērumu diviem bērniņiem: puisītim un meitenītei, sešus un piecus gadus veciem cilvēciņiem. Lai arī man daži bērni bija jau augstskolas vecumā, daži gāja vidusskolā, bet pastarīši – pamatskolas pirmajās klasēs, es nejutos izsmēlusi savu mātes mīlestību. Enerģijas bija pietiekami daudz, lai varētu būt māte vēl kādam bērnam, bet savus dzemdēt biju par vecu, jo jaunākie bērni dzima, kad man bija jau ap 37 un pēdējās dzemdības bija ļoti smagas. Tādēļ arī šāda izvēle.

Nu jau pirms 7 gadiem, sākot interesēties, par to kā var kļūt par aizbildni, izrādījās, ka grūtākais ir izkļūt cauri birokrātijas labirintam. Tā nu es iesniedzu pagasta bāriņtiesā visus nepieciešamos dokumentus un gaidīju, kad bāriņtiesa izvērtēs, vai man un vīram kā ģimenei piemīt vajadzīgās spējas un īpašības, kas nepieciešamas pieņemtu bērnu audzināšanai. Bāriņtiesas pārstāvji brauca uz mājām un radās iespaids, ka valstij ir vienalga, kā dzīvo mūsu īstie bērni, bet, lai drīkstētu pieņemt bērnunama bērnus, bāriņtiesas pārstāvji izložņāja teju vai katru pakšķīti.

Visi kopā

Kad likuma džungļi tika apgūti, bija pienācis laiks izvēlēties bērnunamu, no kura izņemt bērnus. Mēs ar vīru vairākas reizes braucām uz kādu Rīgas bērnunamu ciemos pie diviem bērniņiem, viņi tika paņemti nedēļas nogalē uz topošajām mājām, lai arī mazie aprastu ar jauno situāciju.

Tad pienāca Lieldienas. Lielajās lauku mājās četriem pamatskolas bērniem pievienojās veselīgais, jautrais un jaukais Juris (vārds mainīts) ar lielām, dziļām, labsirdīgām, brūnām acīm un tumšiem, bieziem matiem, un Katrīne (vārds mainīts) – ļoti kautrīga, klusa, pat izbijusies, jo pirmo reizi mūžā pametusi bērnunama telpas. Meitenīte bieži raudāja, jo bija saskārusies ar pavisam ko jaunu un nebijušu. Jurim šīs nebija pirmās mājas.

Kā vēlāk uzzināju, ar dažādiem laika intervāliem viņš apmēram pa pusgadam bija dzīvojis jau divās ģimenēs. Vienas mājas bija sniegusi zēna īstā vecmāmiņa. Atteikšanās iemeslus viņu audzināt ilgāk, es tā arī neuzzināju. Bērnunams atteicās to izpaust: tā esot konfidenciāla informācija. Man atlika tikai minēt.

Pirmās pāris nedēļas pagāja bērniem aprodot ar jauno ģimeni, un ģimenei saprotot, ka nu viņi ir balsts šiem bērniem. Katra diena viņiem bija kā jauns atklājums, jo lauku saimniecībā bija lopi, putni un daba, ko mazie cilvēciņi līdz šim bija redzējuši tikai grāmatiņās. Lieldienu olu krāsošana izvērtās par priekpilnu pasākumu, jo, pirms krāsošanas, olas paši atnesa no vistu kūtiņas uz istabu un tās izvārīja. Rezultātā nokrāsotas tika ne tikai olas, bet arī sejas. Zilo vizbulīšu plūkšana iededza sajūsmas dzirkstis meitenītes acīs.

Es uzskatīju, ka ne tikai Juris un Katrīne bija ieguvēji, bet arī mani bērni ieguva pieredzi. Lai gan jaunākie bērni mācījās vēl pamatskolas pirmajās klasēs, viņi saprata, ka ir kļuvuši par brāļiem un māsām bērniem, kas nezināja kā tas ir – mīlēt un būt mīlētiem. Ar lielu aizrautību viņi mācīja, kā ir būt bērniem, kā ir būt par brāli un māsu, jo Jurim un Katrīnei tādu līdz šim nebija.

Un tad...

Pa laikam Juris un Katrīne izstrādāja palaidnības, bet tām neviens nepievērsām nopietnu uzmanību. Izaudzinot 6 bērnus, saprotu, ka visi bērni šajā vecumā dara nedarbus. Un šie bērni līdz šim nebija apguvuši pieklājības normas, sadzīvot prasmi un cieņu pret citiem cilvēkiem un viņu lietām. Sāpīgais sākās apmēram pēc diviem mēnešiem, kad Juri gatavoju skolas gaitām, jo rudenī viņam bija jāiet pirmajā klasē.

Sešu gadu vecumā viņš nepazina nevienu burtu, lai gan bērnunamos ir pedagogi, kam būtu jāsagatavo bērni skolas gaitām. Juris nevēlējās mācīties. Neizrādīja nekādu iniciatīvu. Balviņu motivācija nelīdzēja. Pierunāšana arī ne. Mācības notika spēļu un rotaļu veidā. Ar to uzmanību neizdevās piesaistīt. Beigu beigās puisēns paziņoja, ka neņemšot pat ēdiena porciju no manām rokām, jo mājas disciplīna viņam izrādījās par grūtu.

Viņš bieži tika pieķerts melos un sīkās zādzībās. Lai gan dažu zādzību sekas varēja būt pat letālas. Tika čiepti sērkociņi, ar nolūku paskatīties, kā pie mājas degtu zālīte. Labi, ka viņš nesaprata, ka sērkociņi bez kastītes nav aizdedzināmi un ka zaļa zālīte nedeg, jo citos apstākļos māja, kuras galvenais izejmateriāls ir koks, nodegtu piecpadsmit minūšu laikā.

Manas spēcīgās nervu zāles, ko biju sākusi lietot, vēl tagad guļ noslēptas nezināmā vietā. Pārsteidzošākais bija tas, cik īsā laikā Juris vairs nebija kontrolējams: apziņas trūkumi, apātija, zagšana un melošana bija kļuvusi par mūsu ģimenes ikdienu. Aizvien biežāk Juris tika pieķerts ļaunprātīgi plēšot rotaļlietas, piečurājot istabas kaktus, aizdambējot tualetes podu un zīmīgo zobu pēdu atstāšana istabas augu lapās, Jurim bija sava veida sports.

Atceros, kā viena no manām meitām noklausījās, ko Juris, iegrimis sevī, murmināja. Viņš runāja par to, kā visus mūs noduršot, nošaušot, sadedzināšot un pēc tam apēdīšot. To normāls bērns pat dusmās neizdomātu. Sākām sazvanīties ar bērnunamu, no kura bērnus atvedām, lai lūgtu padomu. Pēc kāda laika ieradās psiholoģe. Viņa izrādīja milzīgu nesaprati, sāka pārmest jaunākajam dēlam, kuram tolaik bija tikai 8 gadi, ka viņš noteikti slikti izturoties pret Juri.

Bērnunama darbinieki uzstāja, ka ģimene neizrādot pietiekamu mīlestību bērniem, ka lai kādus “nedarbiņus” bērni darītu, ģimenei jāatgādina, ka viņi tik un tā bērnus mīl. Jurim viņi ieteica, pēc nedarba pastrādāšanas man pateikt, ka viņam jaunā mamma ir ļoti mīļa un tad jau viss būšot kārtībā. Nesapratu, vai tiešām tik vienkārši viss notiek? Psiholoģe no Jura ieguva publisku solījumu, ka viņš tagad būšot labs dēls.

Uz Rīgu

Ar laiku pamanīju, ka starp Juri un Katrīni ir dzimusi sāncensība. Viņi viens otru apmeloja dažādos nedarbos, reizēm vaina tika novelta pat uz manu 17 gadus veco dēlu, kurš nedarbu pastrādāšanas laikā nebija mājās. Situācija sāka palikt nepanesama. Sapratu, ka nevaru nesavtīgi nodoties šiem bērniem, ja apdraudēta manu bērnu psiholoģiskā labsajūta. Pēc pusgada ilgas neveiksmīgas cenšanās situāciju uzlabot ar psihologa palīdzību, es uz Rīgu aizsūtīju iesniegumu par Jura aizbildniecības pārtraukšanu. Process vilkās lēni, lai gan tika solīts, ka divu nedēļu laikā viss tiks nokārtots.

Rīgas bāriņtiesas pārstāvji mēģināja pierunāt neatteikties no aizbildniecības. Turklāt pat mēneša laikā netika izskatīts manis iesūtītais iesniegums. Telefona sarunās teica, ka sanāksmes dažādu iemeslu dēļ tiekot atliktas. Vēl pēc kāda mēneša, vairs nespēdama izturēt spriedzi, kas valdīja mājās, pati braucu uz Rīgas bāriņtiesu un teicu, ka ar Juri vairs mājās nebraukšu. Protams, pārmetumu upe gāzās man pāri, bet paliku pie sava.

Ģimene jau pārāk bija cietusi no šī psiholoģiskā terora. Tas bija jāizbeidz. Bāriņtiesā stundas laikā izskatīja iesniegumu. Darbiniece, kas mani pieņēma, veica pāris telefonu sarunas, un man par milzīgu pārsteigumu, sāka pārmest, kāpēc Juris nav vests pie psihiatra uz kārtējo ārstēšanu. Izrādās, ka mēs nemaz nebijām informēti par Jura veselības stāvokli. Radušajā situācijā atbildīgo atrast bija neiespējami.

Atgriezusies mājās viena, mani pārņēma neziņa un depresija, kā tagad rīkoties. Sapratu tikai vienu: labāk nepaliks. Jo arī Katrīnei pamazām sāka “augt radziņi”. Sākumā mūs informēja, ka Katrīnes māte ir ārstējusies Rīgā Tvaika ielas psihiatriskajā slimnīcā, bet meitenīte ir normāla. Viņai esot nieru mazspēja, kā rezultātā arī urīna nesaturēšana, tādēļ naktīs viņa piečurājot gultu. Kā izrādījās, ko dēvēja par slimību, bija niķis.

Vēlāk no Katrīnes izdibinājām, ka bērnunamā bērniem stāstīja, ka naktīs pa gaiteņiem staigājot dusmīgi vilki. Laikam tādēļ, lai bērni nemaz nedomātu naktīs staigāt apkārt... Tad audzinātājām ir mazāk darba. Nav jābūt mācītam psihologam, lai saprastu, ka piecgadīgu bērnu naktī no gultas ar varu ārā vairs nedabūsi. Aizvedot meiteni pie ārsta, apstiprinājās, ka nieres ir veselas. Nu cīnījāmies, kā pratām. Naktīs cēlāmies un modinājām Katrīni, lai aizvestu uz tualeti. Tas jau bija izveidojies, kā sava veida rituāls. Bijām jau nonākuši līdz tādam progresam, ka gada laikā, ko Katrīne pavadīja pie mums, viņa pāris reižu nebija pieslapinājusi gultiņu.

Kad sākās problēmas ar Juri, Katrīne tika pieķerta ļauni smīnot. Arī tas bija bāreņu nama pirksts. Tur tika piekopta “salīdzināšanas politika”. Kāpēc tu nevari uzvesties tik labi, kā Jānītis, Pēterītis vai Anniņa? Viņa jutās pārāka, jo galvenais viņu līdzšinējās dzīvītes mērķis tika nosprausts ģimenes iegūšana. Bērni man bija stāstījuši, ka audzinātāji draudējuši, ja viņi slikti uzvedīšoties, nedabūšot ģimeni.

Šausmas turpinās

To, ka ar Katrīni būs arī lielākas problēmas par gultiņā čurāšanu, sapratu kādu ģimenes svētku laikā. Bija atbraukuši viesi, kuri, pa grupiņām izklīduši, pastaigājās pa plašās mājas pagalmu. Istabā biju es, manas mātes māsa, mana meita un Katrīne. Pēkšņi Katrīne skaļi un spalgi sāka smieties. Pilnīgi neadekvāti situācijai. Un tādas reizes vēlāk atkārtojās. Katrīne turpināja Jura iesākto.

Plakāti ar aktieru un dziedātāju attēliem, ko bērni bija salīmējuši savās istabās pie sienām, regulāri tika skrubināti stūrīti pa stūrītim. Nedarbi atkārtojās un veidojās no jauna. Pienāca ziema un raizes dubultojās, jo aukstums vairāk vai mazāk ierobežoja. Pa lauku vairs tā nevar izskraidīties, kā vasarā. Smaka istabā kļuva nepanesama, jo telpas ziemas periodā nav iespējams pilnībā izvēdināt, neizsaldējot istabu. Pienākot pavasarim, biju jau bija tik tuvu nervu sabrukumam, kā vēl nekad. Centieni Katrīnei iemācīt lasīt, rakstīt un skaitīt bija tikpat bezjēdzīgi kā Jurim.

Uzvedības uzlabojums bija jūtams tad, kad Katrīne atgriezās no divu nedēļu ārstēšanās kursa Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā. Ārsti apgalvoja, ka viņai visu laiku bija nepieciešama psihiatra uzraudzība. To izdevās uzzināt vienotās ārstniecības sistēmas dēļ. Dakteri sazinājās ar iepriekšējiem Katrīnes ārstiem.

Rezultātā, pienākot pavasarim, arī Katrīne tika aizvesta uz Rīgu. Mēģinājām atrast atbildīgo personu situācijā, kad mēs netikām informēti par ārstēšanu, kas nepieciešama abiem bērniem. Tikai saņēmu neveiklu atvainošanos, par „radušos kļūmi”. Redz, bērnunama audzinātāji neesot pilnvaroti par šādām lietām runāt, bet direktore bija laimīga, ka kāds ieinteresējies par “problemātiskajiem bērniem”.

Neapgalvoju, ka visiem aizbildņiem tā neveicas, kā nepaveicās mūsu ģimenei. Vēlāk mēs dzirdējām, ka ir bijuši cilvēki, kas arī guvuši negatīvu pieredzi sadarbībā ar šo bērnunamu. Kādas paziņas pozitīvās pieredzes rezultātā, bērnus arī adoptēja. Bet es bieži domāju vai sagrautas ģimenes un izpostītus bērnu likteņus var nosaukt par kļūmi?

Cilvēki jau nesaprot, kā mēs jutāmies, bieži tika dzirdēti pārmetumi, kā mēs tā varējām izrīkoties ar maziem bērniem, dodot viņiem cerību par jaunu ģimeni. Tomēr es ne mirkli šo rīcību neesmu nožēlojusi. Labāk klausos cilvēku neiecietīgajos komentāros, nekā pieļauju, ka mani bērni pieredz tās šausmas vēl kaut stundu ilgāk.

Vai valsts birokrātijas dzirnavas, un bērnunama smagā roka drīkst samalt divu nevainīgu bērnu un viņu jaunās ģimenes ikdienu? Kopš šiem notikumiem ir pagājuši 7 gadi. Domāju, ka daudzas lietas aizbildniecības sistēmā nu jau ir sakārtotas. Tomēr manai ģimenei un man joprojām sāp…”

Attēlā redzamie bērni ir modeļi, un viņiem nav saistības ar šo stāstu.