Žaklīna: par seksu, lielpilsētu, nenotikušiem vīriešiem un bērniem
Ja šodien tiktu izsludināts šovs „Cirks ar zvaigzni”, Žaklīna Cinovska būtu pirmā, kura pieteiktos, jo vairāk par visu viņa grib atrasties tur, pašā augšā – zem kupola. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņa ir reizē sirsnīga un izaicinājuma pilna. Šī saruna ir par seksu un lielpilsētu, prātu un instinktu, nenotikušiem vīriešiem un bērniem. Un par visu, kas vēl būs.
Tur, augšā, zem zilās debesu bļodas stumdās negaisa mākoņi, un mēs Žaklīnas mansarda dzīvoklī atrodamies ļoti tuvu tam ilgotajam kupolam. Žaklīnas mājās ir siltas dēļu grīdas un smaržo pēc tikko ceptas rabarberu kūkas. Viņa ir izvārījusi arī jēra gaļas zupu. Pilnīgs trakums tas esot – prāts nesoties uz saimniekošanu. Kad tikāmies pēdējoreiz, viņa rītu sāka ar putru un glāzi šampanieša... Pret sienu atstutēta Groduma fotogrāfija – „Taurenis pēc lietus”. Ar nolaistiem spārniem. Pati nezinot, kādēļ tik skumju izvēlējusies... Bet vispār jau šķiet, ka viņa svin dzīvi. No sirds.
Nu, manas filmas, raidījumi – tas vienmēr kaut kādā veidā bijis mans bizness. Vienmēr esmu pelnījusi ar autonomu finansējumu. Uzskatu, ka neko nesaprotu no ekonomikas, bet pat man pirms gadiem sešiem bija skaidrs, ka mēs ejam grāvī. Bet es neuzdrīkstējos... Savā jomā esmu ļoti drosmīga meitene, bet tur, kur neesmu tik stipra, piekāpjos. Sāku domāt, ka būtu interesanti izpētīt pašai sevi. Galvenais ir intuīcija. Ja mēs, meitenes, mācētu to likt lietā, mēs būtu baltās raganas. Visas!
– Sieviete to saprot stipri vēlu. Ap četrdesmit?
– Es vēl tagad īsti nesaprotu. Kad mana intuīcija piepildās, domāju – atkal tas grābeklis, vajadzēja paklausīt!
– Jā! Reizēm pat baisi kļūst! Bet nekas nav absolūts, viss pēkšņi var pārbīdīties uz vienu vai otru pusi, tu vari arī kļūdīties. Bet par to biznesu – man ir „Pozitīvo domu māja”. Atvērām ar savu klasesbiedru un vēl vienu partneri – lai palīdzētu cilvēkiem ar iekšējo spēku. Kā zināms, tehnoloģijas ir attīstījušās nenormāli, bet mēs nepamanām, ka attīstījusies ir arī psiholoģija. Ir izstrādātas dažādas interesantas metodes, kā cilvēki var palīdzēt sev un otram tikt galā ar negācijām.
Lai gan – uz vasaru aiztaisījām ciet. Kāpēc? Negribu sūdzēties, bet nesaprotu, kas ar cilvēkiem ir. Uz nodarbību piesakās deviņi, atnāk viens. Iepriekšējā dienā viņiem ir piezvanīts, atgādināts, pajautāts... Tā nav nepieklājība, tā ir cūcība! Man liekas, ja cilvēki tā izturas, tad nav jābrīnās, ka viņiem krīze ir arī darbā un personīgajā dzīvē.
Esi vienkāršāka!
– Jā, esmu tāda patstāvīga meitene.
– Tu ar vienu nesaisties, neej uz nevienu televīziju par darbinieci sava rakstura, ambīciju dēļ?
– Tā jau nav! Ilgu laiku esmu strādājusi LNT. „Drosmīgās pārvērtības” ar visu to ķirurģiju arī bija ļoti sarežģīts šovs. „Maksimālais lidojums”, atceries – kurš divu stundu laikā nokļūs lidostā – bija mans producētais darbs. Producents jau pats par sevi ir priekšnieks. Arī tagad es producēju un režisēju „Prātu vai instinktu 2”, ko gatavoju Latvijas Televīzijai.
– Atteikumus ir ļoti grūti “pārvārīt”, bet galvenais, ko es sev mācu, – neuztvert personīgi. Lai gan bieži nojaušu, ka liela daļa ir personīgi... Man ir tāda dīvaina situācija – kādreiz raidījums „Horoskopi” bija ļoti mīlēts, bet jūtu, ka tagad es galīgi neesmu mīlēts cilvēks.
– Nu, kā – es to dzirdu, es apmēram to jūtu... Draugi mani baigi taupa, bet vienalga – dzirdu no draugu draugiem. Ne jau no komentāriem, komentāros tiek nolikti visi. Mana mamma, kad sāka lasīt komentārus, tik šausmīgi pārdzīvoja – raudādama. Tad teicu – palasi par citiem cilvēkiem!
Un viņa – vai, paldies Dievam, ka visiem tā ir! Man pat uz desktopa ir uzraksts – ja tu smaidīsi, tas cilvēkus kaitinās. Bet man ir tāda daba – smaidīt! Cilvēkiem tas baigi nepatīk, jo sevišķi tagad! Visparadoksālākais ir tas, un ar to gan nevaru samierināties, ka lielākā daļa cilvēku atzīst – viņi domājuši, ka esmu šausmīgi iedomīga. Lai nu kas! Visāda varu būt, bet iedomīga, man liekas, ir pēdējais...
– Varbūt. Tas nozīmē – esi vienkāršāka, un tauta pie tevis tieksies. (Smejas.) Tā kā es visu laiku esmu uz augstiem papēžiem un sarkanām lūpām!... Nu, jā, jā. Ar gadiem es to izjūtu.
– It kā vajadzēja būt otrādāk. Tas glamūrs un šiks, jaunības spožums un iznesība bija „Horoskopu” laikos. Tagad jau, man liekas, tu nāc kā pieaugusi sieviete...
– Tā aste velkas līdzi. Taču mani priecē, kad cilvēki atzīst, ka viņi ir vīlušies labā nozīmē.
– Droši vien. Un tas garais augums arī laikam tomēr ietekmē tīri fiziski... Man pēdējā laikā ir interesanti par to domāt. Arī veidojot filmu. Tas nav vienkārši seriāls, ko filmē vienās telpās ar vieniem un tiem pašiem aktieriem.
Mums ir kā filma – dažādas epizodes dažādās vietās, reālas, sociālas lietas. Jo, kā mēdz teikt – par visu ir jāzina kaut kas, un par kaut ko ir jāzina viss! Pirmajā daļā ieliku visu savu bagāžu, tagad, otrajā, jūtu, ka nezinu... Zināšanas ir kā lode – jo tās lielākas, jo lielāka saskares virsma ar nezināmo.
Tāpēc man tagad ir pavēries tik daudz nezināmu jautājumu, ka mēģinu izzināt sevi un līdz ar to arī cilvēku attieksmi citam pret citu. Otrās daļas scenārijs tapa pirms diviem gadiem, un pa šo laiku ļoti daudz kas ir mainījies. Man kā režisorei ir interesanti izdomāt, kādā veidā salikt kopā to veco aktualitāti ar jauno. Tas ir liels izaicinājums.
Prāts vai instinkts. Aizkulišu foto
– Bet es jau teicu, ka tas īsti nav seriāls. „Hameleonu rotaļas” nevar salīdzināt ar „Seksu un lielpilsētu”. Nu, es netaisu „Hameleonu rotaļas”.
– Drīzāk „Seksu un lielpilsētu”?
– Nu ja... Mums arī ir konkrētas, reālas tēmas. Un, lai tās parādītu, ir jāsaprot! Režisors nevar būt idiots, ir baigi jārakājas! Mana klasesbiedra piedāvājums par „Pozitīvo domu māju” nāca tieši tajā laikā. Kontakti ar psihologiem, psihoterapeitiem. Es atklāju tādas iespējas un veidus, kā izzināt cilvēkus un viņu attiecības...
– Ir spoguļošanās metodes, dažādas spēles, kā apzināt, atrast sievieti – dievieti sevī. Vienkārši veidi un paņēmieni, kā izzināt sevi un otru cilvēku. Dialogi ar draugiem, ar svešiem, arī ar savējiem.
Neviens vairs nepalīdz nevienam
– Es ceru, ka jā! Uz sevi kā uz tādu nedaudz publisku personu tagad skatos citādāk. Vairs tā “necepos” par daudzām lietām. Skaidrāk redzu, ka cilvēkam svarīgākais ir viņš pats. Un viss iet caur viņa prizmu. Un, lai kā arī jūs, žurnālisti, it īpaši dzeltenie žurnālisti, rādītu cilvēkus, vienalga katrs to uztvers caur sevi. Cilvēks fotogrāfijā uzreiz meklē sevi. Tāpat viņš to otru vērtē tikai caur sevi.
– Viņš nemaz citām acīm nevar paskatīties.
– Nē. Un negrib! Viņam tas ir ļoti ērti.
– Jā... Vispār mēs, latvieši, esam interesanta tauta. Es lasu sociālo antropologu pētījumus. Piemēram – mēs galīgi negribam strīdēties, bet vienlaikus esam baigie kašķi. Mēs neesam dziļu principu tauta.
Kā itāļiem, krieviem, vienalga – pāri līķiem, bet viņu valsts ir galvenais!... Toties vērtēt un pamācīt, kā ir pareizi, tur mēs esam tik kategoriski! Tas vienā tautā it kā neiet kopā.
Tajā pašā laikā, neraugoties uz to, ka mēs drausmīgi kašķējamies un piekasāmies, mums ir ļoti daudz problēmu ģimenēs – cilvēki neizrunā lietas, jo negrib strīdēties. Reiz Ķīlis labi pateica – mēs saslaukām visas neizrunātās lietas zem tepiķīša, bet vienreiz tas sprāgst! Tādas baigās galējības. Un mani interesē, vai tas mums vienmēr tā ir bijis, vai izveidojies ar laiku. Varbūt tas tikai krīzes dēļ?
– Tu saskati tautā raksturu atšķirības pirms gadiem divdesmit un tagad?
– Protams! Tieši tāpēc man to ir svarīgi saprast – vai tās būs aktuālas arī pēc pieciem, sešiem, septiņiem gadiem? Lai aktualitāti nezaudētu mana filma.
– Nē. Nē!
– Bet privātajās attiecībās, ar tuvākajiem draugiem – tu esi zaudējusi cilvēkus?
– Jā! Turklāt pamatīgi...
– Visādu. Tieši vakar runāju ar kādu draudzeni un sapratu – nupat ir tā, ka neviens vairs nepalīdz nevienam. Baigi skumji. Patiesībā vienreiz pat apraudājos. Zvanīju draudzenes draudzenei par tādu elementāru lietu, pat ne palīdzību, vienkārši – par kādiem kontaktiem, savešanu, kas neko nemaksā... Pēc tam viens draugs teica – ko tu uztraucies? Tagad ir tā – ko pats izdarīsi, tikai tas arī būs!
– Tev lūdz palīdzību?
– Tu zini, es pati kaut kā baigi cenšos... Bet es arī sevi bremzēju, lai mani nepārprot. Jo ar savu palīdzību es brīžiem cilvēkus nostādu neērtā situācijā. Esmu ļoti tieša, komunikabla. Tāpēc man ļoti patika dzīvot Amerikā.
Tāpēc arī man patīk Krievija! Tur cilvēki ir atklāti. Ja cilvēks smaida kā es, tā ir norma. Tāpēc es tur tik labi jutos. Šeit ir citādāk. Pēc tam kad divus gadus biju nodzīvojusi Amerikā, vispār visu laiku smaidīju. Un tad vienreiz dabūju – „Čto ulibaješsja”?! (Ko smaidi? – krievu valodā.) Domāju – o, ding ding, „welcome home”! (Laipni lūgta mājās! – angļu valodā.)
Žaklīnas dzīve bildēs
Par dzīves sitieniem un likteni
– Ai... Te, saproti, ir optimista vai pesimista atbilde. Vai nu glāze pa pusei tukša, vai pa pusei pilna. Ja skatos, kā manam vecajam draugam Jānim Grodumam gāja, uzskatu, ka vispār dzīvoju ideāli. Kaut gan Jānis līdz turienei, kur viņš ir pašreiz, aizveda sevi pats. Ja paskatos uz savu klasesbiedreni un draudzeni Ieviņu, kas 15 gadus cīnījās ar vēzi un pagājušajā gadā nomira, es vispār esmu laimes luteklis.
Tajā pašā laikā es arī skatos uz kolēģiem ārzemēs, režisoriem, producentiem, kas ir ielikuši tikpat enerģijas, cik es, varbūt pat mazāk... Es uzskatu, ka esmu nepelnīti piedzimusi ne tur, kur vajag. (Smejas.)
Tomēr savā ziņā varam būt laimīgi, ka esam dzīvojuši sociālismā. Jo tādas draudzības, kāda bija tad, tādu attiecību nav nekur.
Nesavtīgums un vienlaikus iespēja izpausties – piemēram, māksliniekiem, kuri mākslā vēl iemanījās iepīt arī protestu. Tas baigi attīsta! Tagad mēs līdz krīzei kā nierītes peldējām, mums nevajadzēja attīstīties. Taču – nu, par ko Latvijai tāds sods? Mēs dzīvojam tik skaistā vietā. Savā būtībā esam čakla, estētiska tauta. Tad no kurienes mums visas tās briesmīgās īpašības? Bet var jau saprast – visi tie okupanti, kas gadsimtiem gājuši pāri... Mēs nemaz citādāki nevaram būt!
– Jā, un man liekas, krīze arī savā ziņā ir tas sprādziens. Kaut kādām citām sasāpējušām lietām. Tikko ar kādu draugu par to sastrīdējos. Viņš saka – visā, kas dzīvē notiek, vaina jāmeklē sevī. Es uzskatu, ka 50 uz 50. Esmu fatāliste. Ir tomēr liktenis, sakritības, sauc, kā gribi. Kur tu ej, ko dari un domā, kas nāk pretī, ko satiec, kas notiek... Saliekot to visu kopā, iznāk liktenis.
– Labi – tautas liktenis, bet – tavējais?
– Domāju, ka manu personīgo dzīvi pārsvarā ir vadījis liktenis. Nevis es. Tas, ka man nav bērnu, ir liktenis.
– Nē. Varbūt tā ir tāpēc, ka darbs vienmēr bijis tāds, ka personīgā dzīve palikusi otrā plānā, un tad tā ir plūdusi likteņa varā. Nu, viena epizode ir bijusi. Es izdarīju pret likteni, jā.
– Un sanāca?
– Sliktā nozīmē. Tas liktenis tagad pats atgādina, ka tas bija tas liktenis, kuru tu pats izmainīji. Bet par pārējo... tu vari skriet un darīt – kā tev būs lemts, tā būs lemts. Mana profesija ir gana vīrišķīga. Esmu sieviete ar vīrišķīgām īpašībām, kā saka, zaķis ar... (Smejas.)
Tas, protams, atspoguļojas arī personīgajā dzīvē. Es necīnīšos par savu personīgo dzīvi – tā vai nu būs, vai nebūs. Pirmkārt, cīnīties ir zem mana goda! Sievietei nevajadzētu būt tai, kura kaut ko mēģina pierādīt pretējam dzimumam. Otrkārt, vai nu ir, vai nav, tu neko nevari izcīnīt. Tur es esmu vārgā nogaidītāja. Lai gan sadzīves lietās izpaužos citādāk, jūtās esmu sieviete, kas gaida savu likteni. Es, piemēram, neticu... zinu, ka divas manas draudzenes ir apprecējušās, iepazīstoties internetā. Uzskatu, ka tā tomēr ir iešana pret kaut ko. Tāda aktīva sava likteņa...
– Precīzi, jā.
– Tev liekas, ka tā nav pareizi?
– Nē, tas ir pareizi! Bet liktenim tevi līdz tam jānoved! Mani līdz tam neved... Nu, kā – liktenis ir arī tas, ko mēs domājam, kas mums tajā brīdī ienāk prātā. Katrs savu reizi noteikti ir iedomājies – kā man tas neienāca prātā ātrāk! Pagājušajā gadā, pirms diviem gadiem...
– Tieši tā. Un tas ir liktenis – sliktenis.
Otrpus skaistumkonkursam
– Tāpēc, ka ar izskatu bija pārāk viegli. Tici man, skaistumkonkursā uzvarēt ir daudzreiz vienkāršāk nekā skaistumkonkursu sarīkot...
– Protams! Bet kāpēc tu negāji to vieglo ceļu?
– Tāpēc, ka es biju skaistumkonkursa Miss Rīga ’89 režisore. Cik man bija gadu – deviņpadsmit... Atceros, vēl skraidīju džinsu kleitiņā...
– Varēju. Bet man nebija interesanti.
– Nē, nepatīk. Tas man patika jaunībā. Tāpēc arī man nepatīk kļūt vecākai. Bet jaunībā tu nedomā par zilumiem, ērkšķiem, tu domā par mērķi. Man gribējās uztaisīt skaistu raidījumu, nevis vienkārši stāvēt un smaidīt. Zini, kāpēc es nekad nemēģinu sašņorēt vīrieti uz vienu nakti? Tāpēc, ka es zinu, ka to ir baigi vienkārši izdarīt.
– Tas jau ir kas cits. Acīmredzot man ir gribējies kaut ko vairāk. Esmu arī sapratusi, ka labs izskats ne vienmēr nozīmē atvērtas durvis. Tas savā ziņā palīdz, bet arī baigi ierobežo. Liela daļa vīriešu, lai viņi man piedod, nav sevišķi vīrišķīgi.
Viņi izskatīgās un spilgtās sievietēs saskata savu vājumu, tāpēc uzreiz mūk, lai nesaskartos ar to vaigā. Domāju, ja es ar savām izsišanas spējām vienlaikus būtu maza un pelēka, varbūt es aizietu citu ceļu, bet savā jomā varbūt varētu izdarīt vairāk. Plus vēl latviešu skaudība, kas tagad jau teju vai tiek atzīta oficiāli... Hilarija Klintone ir teikusi – ja gribi taisīt karjeru, rēķinies, ka palīdzīgu roku tev sniegs vīrieši. Tie, kas tevi novērtēs profesionāli, kas jutīsies tev līdzvērtīgi – nevis baidīsies no tevis. No sievietēm negaidi neko. Jā, protams, man dzīvē ir bijusi saskare ar solidārām sievietēm, tomēr vairāk esmu izjutusi pretējo.
Apmēram – tas nekas, ka es būšu zaudētāja, bet mēs to nedarīsim, lai arī tev nebūtu labi. It kā gudras, foršas sievietes. Varbūt jaunībā es to nemanīju? To es atskārtu tikko. Iespējams, tas nāk ar viedumu. Man draugi ir teikuši – slikto, pāridarījumus nedrīkst aizmirst! Es aizmirstu. Tas ir stulbums! Jo tu vēlreiz kāpsi uz tā paša grābekļa. Tu nedrīksti to nēsāt sevī, bet pieliekamajā tam grābeklim jābūt vienmēr! Bet es metu laukā...
Kā tajā kupolā kāpt
– Zini, varbūt tā bilde tāda, bet tam laikam es biju baigi stilīgā! Katram laikam savs gulbis.
– Tu nemaz neizskaties pēc tipiskas latvietes.
– Jā, man cilvēki to saka... Man joprojām nepietiek laika dziļāk izpētīt savu ciltskoku. Mani vecvecāki no tēva puses bija pasaulslaveni cirka mākslinieki ar pseidonīmu Bretinī – Roberts un Alise Cinovski. Pasaules līmenī, viņi visās enciklopēdijās ir iekšā. Savukārt mammas vecāki ir no Latgales.
– Jā, bet es biju ļoti maziņa. Atceros, ka tēva mamma visu mūžu staigāja bikškostīmā, un mājās viņai bija pērtiķītis. Domāju, ka tā drosme man ir no senčiem. Kad piedalījos „Dejo ar zvaigzni”, mēs ar partneri Aivaru taisījām trikus, un es visu laiku gribēju augstāk.
Viņš mani cēla uz vienas rokas, meta apkārt, un man nebija bail, man gribējās! Ja būtu „Cirks ar zvaigzni”, es būtu pirmā, kas pati piesakās! Es gribu kāpt augšā tajā kupolā! Man nav bail no augstuma, man gribas ko tādu – nezinu, kāpēc. No mammas puses savukārt ir latgaļu sīkstums, cita veida drosme.
– Šo skaisto sadzīvi tu esi nopelnījusi pati savām rociņām?
– Jā. Tavā žurnālā Juris Ērenpreiss, psihologs un seksologs, saka – vīrietis gādā par sievieti, dod viņai naudu un pretī saņem mīlestību. Tam nav ne mazākā sakara ar mūsdienās izplatīto pieņēmumu, ka vīrietis pērk sievieti. Tas ir absolūti tantrisks princips, jo vīrieša princips ir šajā dzīvē nodrošināt finansiālo pusi, un tad viņš saņem sievietes sirds siltumu un rūpes.
Kad sieviete sajūt, ka vīrietim viņai nav žēl naudas, enerģētiski atveras sirds čakra, un viņai savukārt nekā nav žēl savam vīrietim. Tā sākas tantriskais riņķis. Saproti, varbūt tur es savu likteni esmu iespaidojusi, ka visu esmu pati, pati, pati, uzskatot, ka man nevajag palīdzēt. Bet īstenībā esmu darījusi sev pāri.
– Iespējams. Savukārt tik spēcīgu, lai dominētu pār mani, arī liktenis nav piespēlējis. Bet līdz tam vajag aizdomāties!
– To mammai vajadzētu klusā ziemas vakarā pastāstīt savai meitai.
– Jā. Tā gan man trūkst! Vienīgais... jo man būtu, ko bērniem teikt.
– Jā, varbūt. Bet vispār ar to bērnu... Esmu drusciņ dumpiniece. Protams, kā liktenis lems, tā būs, bet es vairs nesaspringstu. Ir tāda sabiedrības klišeja – sievietei jābūt mātei! Kur tas ir teikts?! Mēs nedzīvojam alu laikmetā, kad vajadzēja parūpēties par pēcnācējiem, kuri rūpēsies par tevi, apkops īpašumu...
Bet mums ir baigais nosodījums – ja viņa negrib bērnus, tātad viņa ir nenormāli egocentriska! Vai arī – ā, viņai laikam nevar būt! Tad ir līdzjūtība un pārākuma sajūta. Es baigi to izjūtu! Un man gribas iespītēt – ja jūs tā par mani domājat, es par jums nedomāju vispār, kā Šanele teica.
Tas buntavnieciskais raksturs man parādās, kad mani nosoda tās, kuras kļuvušas par mātēm, pakļaujoties sabiedrības spiedienam. Nu, viņām man galīgi negribas līdzināties... Un, visam pāri, es uzskatu, ka pasaulē jau ir piedzimis pietiekami daudz nelaimīgu dvēselīšu. Domāju, tuvākajā laikā mana sūtība būs – vismaz es tā gribētu – parūpēties par kādiem bērniņiem, kas jau ir piedzimuši un kaut kādu apstākļu dēļ palikuši vieni.
– Tu domā, ka tava sirds būtu tik plaša?
– Jā! Protams, turpināt dzimtu tā kā vajadzētu, bet es tagad pateikšu ko briesmīgu – mēs nezinām, kas ar mūsu planētu būs pēc gadiem piecdesmit. Mani tas, godīgi sakot, biedē. Lai es atstātu savus bērnus šajā... Tad jau labāk parūpēties par to, kas ir nelaimīgs tagad. Jā, es gribētu adoptēt.
– Viss atkarīgs no otras puses. Nekad neesmu gribējusi audzināt bērnus viena. Ja otra puse ir tikpat pašpietiekams cilvēks, tad, man liekas, tas nāks pats no sevis.
– Tu esi satikusi tādu cilvēku?
Ar mūsdienu vīriešiem vispār ir kaut kā baigi... Stiprs vīrietis ir tāds, kurš ļauj attīstīt arī savu sievišķo pusi, jūtīgo. Un man tas ir ļoti būtiski. Bet lielākā daļa vīriešu no tā baidās – viņiem liekas, ka ar savu jūtīgo pusi, kas vīrietim ir dabiski dota, viņi izskatīsies sievišķīgi. Līdz ar to viņi paši sevi aprok, aizsargājas ar tukšiem vārdiem, bravūru. Viņi neattīstās!
– Man nav bijis, ar ko iet uz kompromisiem... Kad bija, es gāju, un kā vēl! Man teica – sarunāsim, ka dzīvosim kopā. Es saku – nē, paga, paga, tas notiek pats no sevis, to es tiešām zinu! Nav jāapsēžas un jāsarunā. Uzskatu, ka laulība kā institūcija sevi ir izsmēlusi. Sociologi ir izpētījuši, ka Latvijā vidējais kopdzīves ilgums ir 11 gadu.
Modernā medicīna un laikmets mūsu dzīvi ir padarījuši garāku. Kādreiz 50 gados tu fiziski nevarēji izvilkties no mājas, tagad 50 gados tu esi jauns cilvēks! Un jauni apvāršņi parādās arī cilvēka jūtu pasaulei. Līdz ar to “uz mūžu, kamēr nāve mūs šķirs” ir arhaisms. Mēs visi dzīvojam šajos jaunajos noteikumos, bet oficiāli to nepasludinām. Mēs vispār esam drausmīgi liekuļi.
Par optimismu, skumjām un Ameriku
– Es nesen to sapratu! Un – zini, ko? Cik tas kādreiz būtu bijis viegli... Pirms pusgada atskārtu, ka dzīvē nekad neko neesmu izmantojusi, pateicoties šādām attiecībām. Ja līdz kādiem 35 gadiem ar to lepojos, tad tagad saku – nu i muļķe! (Smejas.) Protams, ja es tā būtu darījusi, noteikti citādāk justos. Un, protams, es tagad, šādi runājot, koķetēju, bet sava taisnība tajā ir... Nu, sievietes sapratīs. Deviņdesmitajos gados uzņēmība bija galvenais.
– Banāls jautājums – kādās proporcijās tevī īsti ir prāts un instinkts?
– (Nopūšas.) Nē, nav banāls! Man liekas, mans prāts nosit manus instinktus, kuri ir daudz pareizāki. Mani kolēģi dažbrīd no pārsteiguma nobāl manas intuīcijas priekšā. Brīžiem es jūtos kā ragana! Bet tas prāts to...
– Tieši tā! Ja mēs, sievietes, iemācītos to izmantot, uh! Mēs pašas ar sevi labāk sadzīvotu. Kā bija tajā Austrumu gudrībā – mēs negribam to, kas mums ir, gribam to, kā mums nav, un nezinām, ko gribam. Intuīcija ved pareizi, bet prāts ieliek vienā no šīm nišām. Un tad sākas problēmas. Liktenis jau ved mūs tā, kā tam vajag būt, harmonijā. Mēs tikai paši iedomājamies, ka mums vajag ko citu.
– Kāds ir tavs iekšējais noskaņojums, laika apstākļi tevī?
– Baigās skumjas... Informācijas daudzums palielina skumjas, neapmierinātību... Esmu optimists „po-žizņi”, var teikt. Līdz šim biju arī iekšējā optimiste, tagad esmu palikusi tikai ārējā. Tās lielākās skumjas jau nav par to, ka mums tagad neiet, bet par to, ka mums neiet ne jau mūsu vainas dēļ.
Mēs neesam ne slinki, ne glupi, ne neizdarīgi. Esam normāli cilvēki, tādi ir mani draugi uzņēmēji. Mums neiet tāpēc, ka dažu cilvēku dēļ esam ar varu iemesti tur, kur esam, un horizontu neredzam. To publiski jau esmu teikusi – dzīvot šajā valstī ir pazemojoši. To, kas tagad notiek, nevar nodzēst ne ar kādiem ārišķīgiem optimismiem. Tā gaisma tuneļa galā vienkārši ir vajadzīga. Bet tās nav!
– Es turp aizbraucu par vēlu. Cilvēks var emigrēt uz citu valsti maksimums līdz 25 gadiem, kad vēl meklē draugus un mēģina atrast savas vērtības. Svešā valstī tu nesaproti pat humoru. „Šol, poskaļznulsja, upal, očnulsja, gips” – mēs par to rēcam, bet cilvēks, kas ar to „bekgraundu” nav audzis, nesaprot.
– Un radošam cilvēkam zemteksti ir ļoti svarīgi.
– Vēl svarīgāki nekā vienkāršam! Un tur tā visa baigi trūkst. Ko es tur sapratu – Amerikā, lai izsistos, vajadzīgas trīs lietas. Veiksme, veiksme un veiksme. Bet es laikam labāk esmu pirmais puisis ciemā... (Smejas.) Labāk staigāju šeit ērtās čībās nekā tur visu laiku modernos, bet neērtos apavos. Tā bija tad, kad man bija 33 gadi, un tagad es to gribu vēl mazāk. Labi saprotu Miku Ozoliņu. Brauc, ņemies! Visa pasaule vaļā! To var 25 gados. Bet tām ambīcijām jābūt baigi lielām. Varbūt pat drusciņ uz „zīmulīgumu” jāvelk, jo tur izdevumi ir tikpat lieli, cik ienākumi. Dzīves līmenis, dzīves ārišķība uzspiež tieši tādus tēriņus, cik liela ir tava alga. Vai tu vari atļauties ko vairāk?
– Tieši tā! Un es jau tur zināju, ka gribu uztaisīt „Seksa un lielpilsētas” latviešu variantu. Tur es to nebūtu uztaisījusi. Šeit uztaisīju. Protams, nestrādāju ar Nikolsonu vai Šāronu Stounu. Bet strādāju ar Lilitu Ozoliņu un Eduardu Pāvulu. Tā bija mana laime, tas bija gods ar tādiem cilvēkiem strādāt. Tas varbūt skan baigi cēli un pareizi, bet es tieši tā arī domāju. Vai kā tur bija – priecājies par to, kas ir, nevis bēdājies par to, kā tev nav, jo varbūt varēja būt...
Sandra Landorfa / no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
