Viņa pameta smalko interjera pasauli un... pievērsās zirgkopībai
Attiecības

Viņa pameta smalko interjera pasauli un... pievērsās zirgkopībai

Jauns.lv

Žurnāla „Deko” bijusī galvenā redaktore Sandra Zaiceva bez mazākās nožēlas pameta smalkām interjera un dizaina lietām apdzīvoto pasauli, lai beidzot iekamptu pamatīgu brīvības malku. Viņa kopj zirgus, brauc ar traktoru, slēpj sastrādātās rokas un pati brīnās, ka ārpasaule viņu nemaz nevilina.

Viņa pameta smalko interjera pasauli un... pievērs...

Jau pēdējos trīs gadus, darbojoties žurnālā, zināju, ka vairs negribu tik intensīvi strādāt. Tikai bija grūti saņemties. Tāpēc varu teikt paldies apstākļiem izdevniecībā, jo tie pielika punktu manām šaubām. Mazināja algas, mazināja štatu, un vairs nebija pierastās dzīves.

Biju radusi pie brīva darba režīma, bet te pulksten deviņos obligāti jāierodas darbā. Varu strādāt ar prieku tad, kad tas manī ir. Bet, ja man pašai ar sevi sākas kašķi un mūždien briesmīgais nogurums, dižo jēgu vairs neredzu. Tāpēc nevaru teikt, ka aizgāju no siltas un labi apmaksātas vietas, skaļi deklarējot – zināt, tagad eju prom.

Visi beidzamie gadi bija tikai un vienīgi rukāšana. Nedomāju, ka kādam dzīvē kaut kas viegli nāk. Lai gan varbūt tieši tā ir mana kļūda. Vienkārši piederu paaudzei, kurai iestāstīts, ka viss jāsastrādā ar sviedriem un asinīm. Un tā arī strādāju, līdz sapratu – tā visu dzīvi varu rukāt pelēku ģīmi un neskaidrām acīm. Un ko tālāk? No darba gāju prom pulksten pusvienpadsmitos vakarā, jo brīvdienās bija klienti un zirgi. Man vispār nebija dzīves. Bija tikai darbs, darbs, darbs.

Ja no šī vilciena neizkāpšu, ar manu dzīvi notiks kas ļoti nelāgs. Kā zināju, ka tikšu galā un izdzīvošu? Tas ir tāpat, kā jāt ar zirgiem. Cilvēkiem tā arī saku – ja ir ekstrēma situācija un jūs domāsiet, ka kritīsiet, jūs nokritīsiet. Ja domāsiet, ka noturēsieties, tad arī noturēsieties. Tā vienkārši ir. Zināju, ka man nevar būt citādāk.

Statuss. Kas tas tāds?

Nekad neesmu jutusies kā dizaina modes eksperte. Turklāt man nav bijusi izjūta, ka smalki krēsli un pledi, par ko esam gatavi maksāt lielu naudu, kādam sniegtu laimi un piepildījumu. Varbūt cilvēks ir laimīgs, ja viņam ir māja un grīda, uz kuras var apsēsties un gulēt. Kad mani sāka dēvēt par vienu no stilīgāk ģērbtajām sievietēm, klusībā pasmaidīju: „Ak, Jēzus! Citas – jā, bet kāpēc es?” Es vienkārši dabiski tāda esmu, ka ģērbjos tā, kā pašai interesanti. Tāpat par dizaina lietām. Cilvēki ir ar tādām zināšanām šajā jomā, bet man tas ir tikai interesējis un paticis.

Jā, man pašai ir dizainiski stilīga māja. Bet tas ir nevis tāpēc, ka būtu gribējusi to iekārtot tā, kā ir moderni. Man ir tāds franču tipa interjers, kur viss ir ļoti dzīvs un īsts, un rada auru. Tajā pašā laikā ar mani ir mazliet dīvaini. Saku, ka pietiek, ja ir grīda, uz kuras var sēdēt, bet pati esmu gatava kaut ko pieciest izskata dēļ.

Esmu nopirkusi kiča lampu, kuru nevaru pat pielikt, jo man nav tik augstu griestu. Bet man tā karājas nepieslēgta elektrībai un savilkta uz augšu, jo tā tur vienkārši labi izskatās. Tāpat man ir veclaicīgi krēsli, kurus varētu nomainīt ar mīkstiem zviļņiem, un būtu ērtāk, bet man stāv tie veclaicīgie, jo man ļoti patīk, kā tie mājā izskatās.

Sava dzīve, brīvība

Pērn 9. aprīlis bija mana pirmā brīvā diena. Visus šos darba gadus vairs nebiju atļāvusies izjāt viena ar zirgu. Kad jāju, tad kopā ar klientiem. Un tad savā pirmajā brīvajā dzīves dienā izjāju ar savu pirmo mīļāko un vecāko zirgu. Diemžēl nekādu prieku neguvu. Šo zirdziņu jau nopirku ar slimu kāju, un todien viņa pavisam slikti jutās.

Cerētās brīvības izjūtas vietā iedzīvojos pārmetumos, ka tik daudz ko esmu palaidusi pašplūsmā un neizdarījusi. Šogad 9. aprīlī atkal sasegloju veco zirdziņu, un šoreiz viņa nesās kā dulla un bija tāda pati kā jaunībā. Jutos tādā laimē. Izdomāju, ka turpmāk tā būs tradīcija - 9. aprīlī izjāt vienai.

Bet pirmajās dienās pēc aiziešanas no žurnāla man tiešām šķita: „O, cik forši! Sava dzīve, brīvība.” Bet nu jau esmu sapratusi, ka tomēr esmu darbaholiķe. Esmu tik ļoti radusi pie strādāšanas un pie tā, ka līdzekļi nenāk viegli, ka nemaz nemāku dzīvot tā, kā biju vēlējusies.

Domāju – kā tagad lasīšu! Aizgāju pierakstīties Mārupes bibliotēkā, man bija grāmatu saraksts, ko gribēju izlasīt, un tās arī paņēmu. Kad uzzināju, ka grāmatas dod tikai uz divām nedēļām, sapratu, ka to visu kaudzi nevajadzēja ņemt. Nevienu dienu neesmu atļāvusies sēdēt šūpuļtīklā un lasīt, jo ir tik nenormāli daudz darāmā. Tagad domāju, vai tik ļoti biju postā aizlaidusi savu dzīvi, vai arī tik nenormāli kāpu pāri savām fiziskajām vajadzībām, ka tagad darbošanās „Zirgzandalēs” aizņem visu manu laiku.

Elpu varu atvilkt tikai līdz ar tumsu. Pati sevi apbrīnoju, kā agrāk varēju to visu savienot.  Bet tad man bija tikai darbs, tagad ir arī mājas dzīve. Vēl jo vairāk, kad pašlaik esmu viena. Protams, pie šībrīža situācijas darba tirgū varētu ņemt palīgu, bet arī žurnālā man šķita, ka visgrūtākos rakstus varētu uzrakstīt es, un arī mājās man ir daudz vieglāk pašai izdarīt, nevis skatīties, kā otrs dara. Bet tas arī ir jāmācās. Līdz šim man pat nav bijis laika to darīt.

Dzīvošana dabā – manējā

Kad gāju prom no žurnāla, man šķita – viss būs citādāk. Tagad skaidri un gaiši saprotu, ka paši no sevis nekur nevaram aizmukt. Ja mainām tikai apstākļus, nekas globāli nemainās. Saprotu, ka tomēr esmu tas karavīrs, kas skrien pa priekšu, un viņam, visticamāk, nav paredzēts šūpuļtīklā sēdēt ilgāk par piecām minūtēm.

Vienkārši esmu sieviete, kura pati sevi uztur. Man tagad stallī ir astoņi zirgi, lai uzturētu viņus un māju, ir nepieciešami līdzekļi. Visu laiku ir sajūta, ka nepārtraukti jābūt tajā darbīgajā stāvoklī. Draugi prasa: „Vai tad nevar kādam klientam atteikt?” Bet atteikšu vienreiz, otrreiz, un viņš meklēs citu vietu. Un es atkal jūtos kā uzsēdusies uz adatas.  

Kad ir ļoti grūti, domāju – es taču to visu jebkurā mirklī varu samainīt pret dzīvokli Rīgas centrā. Tomēr zinu, ka vairs nevarētu pilsētā nodzīvot ilgāk par vienu dienu. Man netīk tās ļoti daudzās enerģijas, kas apkārt. Esmu jūtīga un arī pārlieku emocionāla. Man nepatīk, ka uzvelkos, sēžot sastrēgumā, vai arī uztraucos, ka tikai nenokavēju. Man nav tādas vieglas attieksmes pret to. Tie daudzie faktori, pār kuriem nevaru būt noteicēja, mani tracina. Man vajag redzēt, kā gadalaiki nomaina viens otru, kāds ārā laiks. Dzīvot centrā man nozīmētu cietumu. Atceros, kā pārdzīvoju, ka ir tik skaists rīts, saule, silts un man jābrauc uz pilsētu, uz darbu.

Tajā pašā laikā esmu izlaidusies. Kaut vai agrie rīti, ko nevaru pieņemt. Lai gan karavīram samainīt savu iekšējo pulksteni nebūtu problēmu, bet kundzītei, redz, vajag vēlu iet gulēt un ilgi pagulēt. Un nebraukšu es uz to pilsētu, jo man tur nepatīk. Pati saprotu, ka tā daru sevi nebrīvu. Pat uz „Arsenālu” neaizbraucu. Citiem tas šķiet diezgan riskanti, jo tā var iesūnot. Par sevi vēl nezinu, bet šķiet, ka esmu diezgan liels dzīvsudrabs, man ātri apnīk lietas, kas nav manējās. Bet dzīvošana dabā ir manējā. Protams, vēlos dzīvot mazliet citādāk, bet uz to vienkārši ir jātiecas.

Gribu beidzot apstāties

Diezgan viegli sasniedzu sapni dzīvot netālu no Rīgas, bet kopā ar zirgiem. Tur asinis vēl klāt nebija, tur bija tikai sviedri, sviedri, sviedri. Vēl ir sapņi, ko sapņoju, bet kas nav materiāli piepildāmi, jo ar tiem ir jāstrādā pašai sevī. Man tā ir vēlme prast apstāties. Es gan cenšos ik pa laikam atrast lietas, kā sevi izraut no tā skrējiena. Pašlaik eju uz angļu valodas kursiem.

Biju atradusi citu jāšanas sporta instruktoru, piedāvāju to saviem klientiem, bet viņi: „Ā, tad tu rīt, parīt nestrādā, mēs pierakstīsimies aizparīt, kad būsi tu.” Saprotu, ka tā arī ir savdabīga psihoterapija zirga mugurā, un viņiem vajag tikai mani, bet neesmu tik gudra, lai tiktu no šīs situācijas ārā. Nemāku atteikt, man tas jāmācās. Kaut kas nav riktīgi ar manu apzinīgumu. Es nemāku veltīt laiku sev. Nemāku sevi žēlot. Nedomāju, ka visi cilvēki ir ļoti apmierināti ar savām dzīvēm. Bet tāpēc jau ir svarīgi, kamēr nav par vēlu, apstāties un dzīvot citādāk.

Savas rokas cenšos nevienam nerādīt, tās pamatīgi sastrādātas. Vistrakāk ir ziemā, kad, ar ūdeņiem ņemoties, tās sapampst un nevar salocīt pirktus. Bet nekad neesmu domājusi, vai man to vajag. Jā, vajag! Esmu sev pārmetusi tikai to, kāpēc neesmu mēģinājusi meklēt kādus vieglākus risinājumus. Kāpēc lieku rukāt tikai sev? Bet būt par darba devēju man vēl jāiemācās.

Kopt zirgus ir fiziski smags darbs. Pat vīrieši nejaudā pievilkt sedlus tik stingri, kā vajag. Bet to uztrenē. Sīkstās sievietes ļoti bieži ir sīkas un smalkas. Šovasar man sienu palīdzēja vākt vietējie šņabdeguņi. Viņi man tieši tā arī teica: „Vaiii, kāda tieva! Šitā jau varēs to sienu ņemt pretim. Ja būtu kāda resna, tā uzreiz apkristu un pukstētu, ka neko nevar izdarīt.”

Bet, apzinoties, ka varu visu, saprotu, ka tādās sievietēs nav... sievišķības, vai? Varbūt kāda ļoti, ļoti, ļoti dzīvesgudra sieviete ikdienišķā situācijā spēj būt ar krampi un pret savu vīrieti – maiga, vāja, aprūpējama. Man nesanāk. Esmu sieviete ar krampi, un līdz mazajai, trauslajai un vājai blondīnītei man tālu. Bet man pat liekas, ka es negribu tāda būt. Tas pat ir pretīga. Sieviete tāds pats cilvēks kā vīrietis vien ir, kāpēc viņai uz vīrieša pleciem likt visu sadzīves nastu? Darām kopā! Varbūt sadalām, kurš darbs kuram pa spēkam. Varbūt nav pareizi, ka varu sazāģēt malku.

Man jau sen draugs smējās: „Citas meitenes sakrāj naudu un nopērk kostīmu, Zaiceva krāj naudu un nopērk krūmgriezi.” Bet man ļoti patika krūmus zāģēt ar krūmgriezi, man tas šķiet daudz vieglāk nekā ar rokas fuksīti. Tagad esmu nopirkusi arī zāles pļāvēju un domāju – žēl, ka tas tik mazs , es varētu braukt arī lielākā traktorā. Kad apmeklēju dizaina izstādi Itālijā, pamanīju traktoru placi. Droši vien bija jocīgi redzēt, kā tāda dizaina špidrila skrien skatīties, kādu traktoru viņa vēlētos nopirkt saimniecībai. Nekad neesmu sapņojusi par kurpēm vai par kādām klozītēm.

Baltie milti un končas

Tuvumā vēl neesmu atradusi tādu viena saimnieka veikaliņu, kāds man patiktos. Kā ir Francijā vai Itālijā. Tāpēc izvēlos lielveikalus un uz tiem braucu reizi divās nedēļās, kad vedu mammu iepirkties. Man patīk kosmonauta pārtika, kur daudz konservantu un ilgi var glabāt. Tā esmu pieradusi ēst no senseniem laikiem, jo kaut kā naudu lielajam mērķim – zirgiem – vajadzēja krāt.

Pie manis pat viena draudzene turēja naudu, sakot: „Tu, Sandra, māki taupīt!” Jā, lai nu kam, bet ēšanai tērēt neesmu atļāvusies. Apleju sauso zupiņu vai makaronus, bet principā dzīvoju uz baltajiem miltiem un končām. Šokolādes sapērkos tā, lai katrai dienai viena tāfelīte. Draudzene smejas, ka man vislabākās zāles ir marcipāns, jo, ja mājās nekā cita nav, marcipāns būs vienmēr.

Par vielmaiņu varu teikt paldies vecākiem, jo tik neveselīgi, kā ēdu es, neviens normāls cilvēks neēd. Es tiešām ēdu tikai bulciņas, jo tās var ātri ieraudzīt veikalā, saķert un nedomājot nopirkt. Domāt, ko ēdīšu vakariņās, man šķiet šausmīgi sarežģīti.

Nelabojama romantiķe

Mana šībrīža pieredze ir tāda, ka neesmu spējīga nodzīvot kopā ar vienu cilvēku. Diemžēl cilvēki, ar ko esmu kopā, man ik pa laikam mainās. Tāpēc mana sajūta ir, ka nedrīkstu radīt bērnu ar cilvēku, par kuru nezinu, vai varēšu ar viņu nodzīvot kopā līdz mūža galam.

Tiešām esmu romantiķe. Saprotu, ka tas mums visiem nemaz nav lemts, bet es tomēr tā vēlētos. Ja neesmu sastapusi šādu cilvēku, tad negribu bērnus. Pati esmu no šķirtas ģimenes, un ļoti daudzo sieviešu vēlme – lai es nebūtu viena, lai man vecumdienās kāds pienestu glāzi ūdens, man būs bērns – man šķiet nepiedodams egoisms. Ja mēs piedomātu, vai mums ir jādzemdē un kad mums jādzemdē, pasaule būtu labāka. Bet tas ir mans kategoriskums, netaisos nevienu mācīt. Vismaz pati dzīvošu ar šo domu, kas man šķiet ļoti sakarīga.

Es pie tā strādāju, lai varētu būt ar otru kopā. Jo līdz šim tiešām nebiju gatava kompromisiem. Laikam kāds pareizāks ceļš ir jāatrod, jo nav īsti pareizi pie pirmā strīda apgriezties uz papēža: „Labāk tad dzīvošu viena!” Taču mēs visi mācāmies, un, Dievs dod, lai mums pietiktu laiks gūtās mācības realizē dzīvē. Lai nebūtu tā, ka gadi septiņdesmit un tu saproti – johaidī, vairs nekā no tā, ko esi sapratusi, nevari realizēt.

Aiva Alksne / Foto: Rojs Maizītis