Dzīve pēc seksa bilžu skandāla. Intervija ar resnīšu šova Elīnu
Šova „Dejo nost!” dalībniecei Elīnai Kukulei pēdējā laikā nācies pārdzīvot daudz – izturēt vairāk nekā 1000 cilvēku konkurenci, atļauties svīst un dejot milzu auditorijas priekšā, pārdzīvot seksa bilžu skandālu un... atvadīties no šova. Tiekamies dienu pēc nelaimīgā sirtaki. Elīna ir koša, bet nogurusi.
– Bišķiņ jau pietrūkst tās dejošanas, bet vispār – jūtos labi. Forši, ka nav vairs tā stresa, bet pietrūkst gaisotnes. Taču mums viss turpinās, ejam uz treniņiem...
– Vai atklāji kaut ko jaunu par deju kā tādu?
– Esmu gājusi dažādos deju pulciņos, bet tagad bija pilnīgi citādāk. Vienmēr esmu gribējusi iemācīties salsu, tāpēc tas bija sirdij tuvākais priekšnesums. Citā raidījumā kļuvu par vīrieti! Bet sirtaki izrādījās visnelaimīgākā deja. Ritms ļoti mainīgs, sarežģīts.
– Bijām iemācījušies, bet tas nenormālākais uztraukums... Pirms iziešanas uz skatuves pirmo reizi sevi nenoskaņoju psiholoģiski – ka viss būs labi. Jau dejojot jutu, ka labi nav, un Oskaram ar acīm teicu – ir čau... Pēc tam skatījos mājaslapā atkārtojumu – tiešām vājprātīgi!
– Vai tev šova laikā mainījās domas par cilvēkiem?
– Sapratu, kas ir mani īstie draugi. Sākumā uzradās arī tādi, kuri vispār nebija draugi...
– Uzreiz! Tad centos pirmā pasveicināt, lai nesaka, ka esmu kļuvusi iedomīga. Tuvākie draugi jau nekur nepazūd. Kad parādījās raksts žurnālā „Kas Jauns” (žurnāls informēja, ka internetā aplūkojamas fotogrāfijas, kurās Elīna esot redzama kaila dažādās seksa pozās – Aut.), visvairāk parādījās īstie draugi. Nezināju, ka šova dalībniekiem pret to būs tik pozitīva attieksme. Ja nebūtu šova, es tādus cilvēkus nesatiktu. Un nebūtu arī daudz ko sapratusi. Pateicoties tam, beidzot esmu izaugusi no sava pusaudžu vecuma. Viss kolektīvs bija foršs. Baiba Sipeniece – riktīgi jautra! Bet sabiedrība kopumā? Latviešu tauta ir skaudīga. Līdzko esi televīzijā, tā nokļūsti zem palielināmā stikla.
– Es dzīvoju Variņu pagastā, Smiltenē mācījos vidusskolā. Un tomēr – kas notiek, tas uz labu. Brīvā valstī katram ir tiesības domāt un darīt, ko viņš vēlas.
– Tas bija ļoti liels pārdzīvojums.
– Ko teica mamma?
– Mamma, protams, bija šokā, viņai to joprojām ir grūti pieņemt, bet viņa teica, ka tāpat mani mīlēs, vienalga, ko esmu izdarījusi. Šo tēmu vairs nevēlos cilāt, es ar to tikšu galā. Blakus ir spēcīgi cilvēki, kas mani atbalsta, bet vecākiem gan tajā mazajā miestiņā dzīvot ir grūtāk.
– Es visu laiku esmu atšķīrusies. Ar to, ka esmu traka, vienmēr runāju, slikti vai labi lai cik man būtu.
– Esi atklāta?
– Jā. Mamma saka, tā esot ļoti slikta īpašība. Bet – tā man ir vieglāk dzīvot.
– Jā. Te varu izpausties arī ar savu ģērbšanās stilu. Smiltenē es nekad nevarētu uzvilkt...
– Jā, rozā!... Vienreiz tur uzvilku, skatījās lielām acīm. Tagad varu „freaky” ģērbties, traki. Man patīk! Dzīvi saistīšu ar modi, stilu, dizainu un pārējo. Ceru, ka vecākiem viss būs kārtībā ar naudiņu un varēšu mācīties studijā. Vēlos palasīt pāris grāmatu, lai varētu cilvēku darīt gan ārēji, gan iekšēji skaistu. Jo iekšējā pasaule ir galvenais. Ja tev būs lelle nolikta pretī, tu ar to runāsi, bet tā tikai smaidīs. Tāpēc jau ir tās anekdotes par blondīnēm. Gribu, lai cilvēki saprot, kas viņi ir. Bieži mēģinām izlikties par tiem, kas neesam, atdarināt kādu autoritāti. Es pati mazajās klasītes visu darīju tāpat kā māsa. Tad sapratu, ka gribu būt es pati, bet gadus četrus nevarēju dabūt ārā tās sliktās īpašības.
– Vai tev ir bijuši kompleksi?
– Par apaļumu? Nē! Man noveicās, esmu augusi ar puišiem. Es viņus saprotu, reizēm pat liekas, ka pati esmu kā puisis, domāju kā viņi. Biju uz Aināra Ančevska izrādi „Alu cilvēks”. Tiešām pamācoša, sievietēm ļauj saprast vīriešus, vīriešiem – sievietes. Bet par to apaļīgumu... Maniem draugiem ir vienalga, kā izskatos, visur eju, nesēžu mājās. Mamma vienmēr mani gribējusi nosēdināt, bet – nekad nesanāca. Vienmēr Elīna ies uz ballīti!
– Pāris reižu. Gāju pat „Svara vērotājos”. Tur nokritos, bet tad uzēdu vēl vairāk. Tagad, pēc šova, visa garderobe jāmaina, nekas vairs neder.
– Nu, šobrīd ir. Bet vēl īsti stabili nejūtos...
– Viņam pilnīgi vienalga, vai gribu atkal uzēsties vai notievēt. Saka – kā pati jūties, tā dari, mani neinteresē tavs ārējais... Protams, tas ir tas, kas piesaistīja, bet tā iekšējā pasaule vairāk... Tā, lūk.
– Jūties vairāk pieaugusi par vienaudžiem?
– Nu, domāšana man ir ļoti mainījusies. Vairs nav tik traki pa gaisu. Ballītes, protams, patīk, gribas piektdienās patusēties, klubiņā padejot pie visiem tiem basiem. Domāju, es daudz esmu ieguvusi. Jo cik cilvēku gribēja tikt uz šovu... Nenormāli daudz! Tūkstotis trīs simti? Un mēs tikām!
– Droši vien tāpēc, ka esmu jauna, aktīva, visu laiku smaidu. Alberts Kivlenieks, kas māca kopdejas, saka – Elīnīt, tu visu laiku smaidi!
– Tevi pazīst uz ielas, klubiņos?
– Jā, jā! Cilvēki ļoti daudz raksta vēstules Draugos. Maza meitenīte atrakstīja, ka esot raudājusi, kad es esot aizgājusi... Lai cilvēki apvainojas, ka neapstiprinu Draugos, bet – kam man vajadzīgi tik daudzi nepazīstami cilvēki? Kāda jēga? Paies pāris mēneši, tāpat mūs aizmirsīs... Varbūt arī ne. Varbūt šova dēļ vēl kaut ko grandiozu izdomās. Pagaidām viss ir noslēpumā tīts.
– Domāju, daudzas durvis aizvērsies, bet daudzas arī atvērsies. Piemēram, iešu strādāt kioskā, viņiem noteikti vajadzēs, lai tur esmu es, lai cilvēki nāk un saka – tur tā no šova tagad strādā! Vai kafejnīcās, vai kaut kur. Es tā kā gribu darbiņu atrast, uz pusslodzi, lai varu savienot ar mācībām.
Sandra Landorfa / Foto: publicitātes foto
