Spītīgā un mīlīgā latviete. Ritas Lasmanes seksa zīmogs
Ritai Lasmanei netīk, ka viņu apsaukā par seksa guru. Toties viņa apgalvo, ka ir nedroši spītīga un mīlīga latviete, kura tūliņ kļūs vecmāmiņa un kura ar mīlestību maizi pelna, un ar mīlestību to cep.
Laikam nav vis. Es gan reizēm esmu pūlējusies izvairīties no šiem jautājumiem, taču joks tāds, ka sekss ir cieši saistīts ar itin visām dzīves jomām. Tev jautā par seksu, bet tu vari atbildēt par jebko.
Saki, kādas dāvanas tev, gluži kā princesei Ērkšķrozītei, devušas labā un kādas – sliktā feja?
Prātu un skaistumu – tas pats par sevi, protams! Ja nopietni, mani ļoti mīlēja māte un viņas brālis. Viņš bija mans lielais rotaļu biedrs. Piecu gadu vecumā, pateicoties viņam, mācēju gan lasīt, gan skaitīt un rēķināt. Mana kreativitāte arī ir viņa nopelns. Vēl man ir feju dota spēja aizraut cilvēkus. Pagalmā un bērnudārzā varēju visus organizēt kopējai rotaļai. Savukārt sliktā feja iedevusi nedrošību.
Nekad neesmu par visiem 100% pārliecināta. Tiesa, mēdzu aizžmiegt acis un iet uz priekšu, jo viena no labajām fejām kompensācijai dāvājusi spītību. Taču varbūt nepārliecinātība nemaz nav peļama velte. Varbūt sliktā feja nemaz nav pie vainas, un lielāks sakars šai rakstura īpašībai ir ar manām zilajām asinīm?
Tiešām esi dzimusi aristokrāte?
Vīrs aizrakās līdz faktam, ka man ir senas dāņu dzimtas izcelsme. Mammas uzvārds ir Buša. 17. gadsimtā sudrabkalis Karls Bušs iebrauca Bauskā un palika uz dzīvi, izveidodams lielu ģimeni. Mūsu dzimtai ir pat ģerbonis. Turklāt man vēl līdz pat šim brīdim ir mīlestība uz sudrabu. Mans vectēvs bija rotkalis, pulksteņmeistars un aktieris. Savukārt vecāmāte ir simtprocentīga poliete no Latgales puses, no Lietuvas brīvzemniekiem, kas nekad nav bijuši pakļauti, tādēļ lepnas dabas. No viņas man neatkarīgais un spītīgais gēns. Precīzāk – ja arī iekšēji ļurkājos, ārēji nekad to neizrādu.
Bet par ko tad ir pasaka?! Tieši par TO! Ja tā dzīvi uzlūko, tad man tas „nāvējošais” dūriens bija pirmā mīlestība, jo iesoļoju tajā kā balta lapa.
Domāji, ka bērnus kāpostos atrod?
Ne tik traki, bet tuvu tam. Man bija 17 gadi, un savu pirmo mīlestību sastapu Mākslas darbinieku nama bērnu dramatiskajā pulciņā.
Visu mūžu esmu gribējusi būt aktrise, vienmēr esmu centusies kādā dramatiskajā kolektīvā darboties, turklāt man jau arī tēvs ir aktieris.
Viņš ir kāds populārs aktieris?
Jā, taču nevēlos viņu vārdā saukt, jo viņa oficiālais dēls man reiz atrakstīja sašutuma pilnu vēstuli, ka tas nevar būt tāpēc, ka nevar būt. Kāpēc man cilvēks būtu jāsarūgtina? Tā es ar šo esmu tikusi galā.
Bet par to pirmo mīlestību – mēs kopā spēlējām izrādē „Princese Gundega un karalis Brusubārda”. Ne velti vecākā meita Gundega vārdā. Viņš mani pirmais ievēroja un es, kā jau to meitenes dara, pat negriezu galvu uz viņa pusi. Pagāja vairāki mēneši līdz Ziemassvētku ballītei, kurā sākām runāties un satuvinājāmies. Turpmāk viss ritēja ļoti strauji. Ar savu tagadējo prātu saprotu, ka viņš man bija ģenētiski derīgs tieši bioloģiskā līmenī. Feromonu aromāts mūsu starpā bija neatvairāms un pareizs, par ko arī liecina mūsu bērni.
Tātad tūliņ pēc vidusskolas beigšanas paliku stāvoklī, un, tā kā tie bija 70. gadi, nebija citas iespējas, kā apprecēties. Organisms nobriedis, daba prasa savu. Tā tas notika mūsu paaudzē, un tieši šī iemesla dēļ tolaik tik daudz un agri precējās. Mana mamma ļoti pārdzīvoja, jo es arī viņai esmu ārlaulības bērns un viņa man šādu likteni nevēlēja. Galu galā neko sliktu par mūsu laulību nevaru teikt. Jā, bija jaunības ego – paķildojāmies un paķīvējāmies, bet galu galā mūsu mīlestība nodzīvoja 10 gadus.
Ne nu gluži aizrāvos, bet interesējos gan. Tas bija laikā, kad ticība un iešana baznīcā pēkšņi kļuva par modes lietu, taču neesmu no cilvēkiem, kam kaut ko var tā vienkārši nolikt priekšā: „Re, ku’ ir, tici!” Man vajadzēja uzzināt, ko kurienes šai lietai kājas aug. Tā nu sanāca, ka nokļuvu Teoloģijas fakultātē kā brīvklausītāja, apgūstot reliģijas vēstures un filozofijas kursu.
Taču tikai tagad saistībā ar jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem par reliģijas gēnu man ir puslīdz skaidrs, kāpēc cilvēks tic un kas ir tas, kam tic. Šis gēns ļāvis „homo sapiens” attīstīties līdz tam, kādi esam un kādi vēl būsim. Reliģijas gēns ir atbildīgs arī par skaistuma izpratni un filozofisku sistēmu veidošanu.
Taču pirms visa šī tu mācījies vēsturi.
Pirmais vīrs iestājās Vēstures fakultātē, un es ar bērniem uz rokām palīdzēju viņam rakstīt kursadarbus. Savukārt vairums mūsu draugu studēja vai nu filoloģiju, vai filozofiju. Ar gramatiku joprojām lielos draugos neesmu, bet par filozofiju nospriedu, ka nepavilkšu. Kas atlika? Nevaru teikt, ka vēsture ir manas dzīves mīlestība, bet tā mani interesēja gan.
Tu jautā, vai, zinot savu Ērkšķrozītes likteni, es ņemtu adatu rokā un sāktu izšūt? Droši vien, ka sāktu. Nenožēloju neko, kas ar mani noticis, jo viss nācis par labu. Ja tev reiz bijusi dūša iepīkstēties par to, ka sekss eksistē un tas ir savīts ar visām dzīves jomām, tad braši nes to karogu cauri visam mūžam tālāk.
Teiksim, kā ir – ar runāšanu un rakstīšanu par seksu tu pelni savai ģimenei maizīti.
Un sviestiņu. Godīgi sakot, tajā laikā, kad uzsāku šo biznesu, nešaubījos ne mirkli. Ar otro vīru nodibinājām izdevniecību un sākām izdot literāru avīzi „Stāsti un Romāni”. Kaut vīrs perfekti orientējas literatūras vēsturē, diemžēl nebijām literārām aprindām tuvu stāvoši un mūs vienkārši neatzina par gana kompetentiem.
Tā jau nav tikai pie mums – katrā valstī ir inteliģentu un intelektuāļu kopa, kas greizsirdīgi raugās uz jaunpienācējiem. Vārdu sakot – nepavilkām. Ko varētu darīt citu? Atļaušos teikt, ka abi bijām seksuāli aktīvi un interesējāmies par seksu, kā daudzi tajā laikā. Bija dūša izveidot „Princesi”. Tajā laikā uz mani raudzījās kā uz kārtējo lēto parādību. Bet pašlaik, man rādās, viss jau izskatās drusku citādi.
Ritas Lasmanes draiskie foto
Tev ir maizīte ar sviestiņu, brīnišķīgs vīrs, labas attiecības ar meitām. Sorry, tu esi lieliski izturējusi laika pārbaudi, lai kā arī kādam nav paticis tas, ko dari.
Tas ir tas spīts. Feju dāvana. Laikam vislieliskākā no visām.
Viņām tika rūdījums. Dzīve vispār ir pārbaudījums, un pusaudzim tas ir smags pārbaudījums. Jebkuram tīnim ir vecums, kad viņa vecāki galīgi nekam neder. Ja tie ir tādi paši kā citi, tad pārmet – ko tu tik pelēks, ja spilgta personība – kāpēc ne tāds kā citi. Kad man radās šīs domstarpības, tiku galā ar runāšanu.
Mēs ļoti daudz runājām. Īpaši, kad jaunākā meita atnāca mājās, sakot: „Tu būtu ļoti laba mamma, bet kāpēc neesi tāda kā visas?” Tad teicu, ka katram ir sava nodarbošanās. Bet es tevi ļoti mīlu un mēs ar tevi ļoti labi saprotamies, ir tā? Ir. Tu vari vienmēr pie manis atnākt un jebko pajautāt? Jā, varu. Es mēģinu tevi saprast? Jā, tā ir. Tad saproti arī mani, jo es esmu tāda, kāda esmu.
Es allažiņ domāju – vai tiešām esmu sliktāka par tiem valstsvīriem, kas tik daudz mūsu zemei un tautai nospēruši. Kā nez jūtas viņu bērni? Varbūt viņi mācās kādās speciālās skolās un dzīvo zem kupola?
Man vienmēr šķitusi dīvaina frāze: „Es neļauju savam bērnam skatīties TV.” Vai internetu. Man jau šķiet, ka galvenais ir iedot informāciju. Aizliegums neder, to zinu pēc sevis. Ja man ko aizliedz, tad man tieši tas obligāti jāpaveic. Starp citu – tūliņ būšu vecmāmiņa un atkal varēšu visas šīs gudrības likt lietā.
Pasaku grāmatas mums vesels plaukts no manas bērnības. Gatavošanās ir gaidīšana. Aprunāšanās. Glāstīšana. Jo bērniņš jau visu dzird un jūt. Zeķītes gan vēl neadu. Aiz māņticības. Kaut gan esmu traka adītāja. Uznāk periodi, kad adu vienā gabalā. Piemēram, mēģinājumu laikā teātrī. Tad jau lasīt nepalasīsi, bet adīt var ļoti labi. Tā nesen vīram milzu džemperi un sev mēteli uzdarināju. Adīšana ir darbība, kas ļauj sakārtot domas. Tāpēc ada arī vecmāmiņas, jo šādi uztur savas smadzenes formā. Jo sīkāks darbiņš un ilgāku laiku, jo labāks vingrinājums.
Mēs no princeses esam tikuši līdz vecmāmiņai!
Vecmāmiņas arī ir cilvēki. Starp citu, pēdējā Hermaņa Paukša izrādē „Kā Sarkangalvīte ar vilku spēlējās” tēloju vecmāmiņu. Vecums ir, un no tā neaizbēgsi. Ja saku: „Veca nejūtos!”, tad tā arī nejūtos, lai cik krunkaina būtu. Taču šis impulss var ātri noplakt, un tad saproti, ka tas nāk ar gadiem. Nogurums. Kaut veca tiešām nejūtos. Man gan nav īsti, ar ko salīdzināt, kā, piemēram, sievietēm, kuras strādā jaunāku cilvēku kolektīvā. Es savā suliņā vāros.
Pirmkārt, nekad neesmu uzskatījusi, ka esmu labākā, un pat iebildusi, kad tieku apsaukāta par seksa guru. Otrkārt, iedomājies trīsdesmitgadīgu un sešdesmitgadīgu seksologu. Ja tev rastos problēmas, pie kura no viņiem tu dodos?
Pie sešdesmitgadīgā!
Ne jau tas, kurš atrodas seksuālās attīstības virsotnē, var par to vislabāk runāt, bet gan tas, kam vairāk pieredzes, informācijas un secinājumu. Vēl sekss ir komunikācijas veids, tātad arī komunikācijas zinības ir no svara. Galu galā – etnogrāfija. Tās pašas nerātnās dainas. Tās nebija radītas, lai tikai izklaidētu kāzu viesus ar neķītrībām, tajās ir pati dzīves gudrība. Kādi tajās mīlīgi vārdi, nevar salīdzināt ar, piemēram, krievu častuškām, kas patiešām ir parupjas. Gluži citāda enerģētika, tāda mīlīga. Latvieši vispār ir mīlīgi, salīdzinot kaut vai ar igauņiem un leišiem.
Varbūt ar klimatiskajiem apstākļiem? Taču mīlīgums mēdz būt arī ar mīnusa zīmi, kas padara mūs pašus sev par ienaidniekiem.
Tu par latviešiem runā kā „mēs, latvieši” vai no saviem dāņu aristokrātu asiņu augstumiem?
Ja šeit dzīvots, tad asimilācija notikusi jau manu senču līmenī. Kā tad veidojas nācija? Tas ir dažādu asiņu un tautību sajukums, ko apvieno vienotas, parasti – ekonomiskas – intereses.
Es patiešām esmu latviete.
Kas latvietim bez dainām, mīlīguma, mīlestības un seksa vēl īpašs piemīt?
Savas dzimtenes mīlestība. Šīs vietas, kur dzīvojam. Mums ir tik skaista daba. Skaties, uz kuru pusi gribi – visur tik daiļi, mīļi un mierīgi, ka gribas iet mājās un maizi cept.
Pati gan. Īstu rudzu maizi. Zināms, ka maize jācep ar mīlestību. Tā nu ar mīlestību maizi pelnu un ar mīlestību cepu. Mīklu mīcot, absorbējas visi kreņķi. Domas sakārtojas. Mums, sievietēm, ir vieglāk dzīvot, jo mēs radām lietas, kas top gatavas – adām, cepam, vārām, dzemdējam bērnus. Mēs esam tuvāk dabai un kopā ar to. Tāpēc mums rudeņos jāiet mežā un jāvāc. Ziemā savā migā jāada un jācep maize. Pavasarī jādodas laukā un kaut kas zemē jāierušina. Kaut ozolzīle, ja sava dārza nav. Ir jābūt procesā. Ir vieglāk dzīvot, ja ievēro ritu. Ja viegli dzīvojam, tad arī viegli mīlam. Un tas jau atkal ir par seksu, vai ne?
Aija Kažoka / Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
