Dzēruma murgos karājos pāri 9. stāva balkona margām. Patiess stāsts
„Nestāstīšu paņēmienus, kā cīnīties ar alkoholu, jo tādus nezinu. Vienkārši kāda puiša stāsts no dzīves,” raksta kāds ģimenes portālā mammam.lv/tetiem.lv reģistrētais lietotājs. Viņa stāsta galvenais varonis ir puisis, vārdā Kurts, kura piemērs liecina: alkoholu IR iespējams uzvarēt.
„Tā bija Līgo svētku nakts, kad visi, kā jau parasti iedzer kādu alu, kurš vairāk, kurš mazāk. Protams, nekur nezūdoša vērtība bija arī šņabis. Tā nu toreiz 12 gadu vecumā, kad jau visi bija labi iekarsuši un vairs nevarēja novaktēt, kurš ko un cik daudz dzer, mēs ar draugiem arī izdomājām pamēģināt. Un pirmā mana glāze bija 200 grami tīra šņabja, kas arī neizsauca nekādu riebumu, tik otrā diena pagāja mīļi apskaujot balto draugu un vēl parunājot ar dažiem krūmiem,” viņš raksta savā emuārā portālā mammam.lv/tetiem.lv .
„Tā nu laiks gāja uz priekšu, un pienāca brīdis, kad arī skolā kopā ar klasesbiedriem sākām domāt par kopīgu alkohola lietošanu – toreiz tiešām vēl tikai prieka un jautrības pēc.
Teikšu godīgi, ka tā arī pagāja mani skolas gadi, sākot no 7. klases. Kā nu kuru nedēļu, bet nu vismaz 3 reizes nedēļā, tika piekopts rituāls „Priecāties ar zaļo pūķi”.
Atšķirībā no citiem, apstāties es nemācēju. Ja dzer, tad dzer līdz pēdējam. Tas sev līdzi nesa arī visu slikto, ko dzēruma murgos darīju – karāšanos pāri 9. stāva balkonam, turoties tikai ar rokām pie margas, ķeršanos pie asiem priekšmetiem, kad bija nodzerts tik tālu, ka viss sāka kaitināt.
Viss vilkās līdz brīdim, kad pēc kādas nodzertas nedēļas (ar draugiem tusējoties) un iepriekšējā vakarā izdzertiem 1,5 litriem šņabja (viens to paveicu) otrā rītā braucām peldēties uz ezeru.
Protams, ka rīts bez alus nevarēja sākties. Nu tā pie ezera jau biju diezgan normāls, un kā jau parasti tādās reizēs uzskatīju, ka esmu olimpiskais peldētājs un varu nopeldēt 500 metru turp atpakaļ bez problēmām.
Taču atpakaļceļā jutu, ka vairs neizturēšu. Knapi, knapi tiku līdz krastam un tad nu vairs spēka nebija pat līdz mašīnai aiziet. Protams, mājās mani nogādāja jau tā saucamajā KOMĀ, kad nav starpības kur esi un kas notiek.
Pēc izgulēšanās pienāca nākošais vakars, kurā sākās īstas šausmas, ar elpas trūkšanu, ātrās palīdzības saukšanu, jo visu ķermeni lēnām sāka raut krampjos.
Tā nu es stāvēju uz ielas, trīcot un raustoties alkohola pārdozēšanas agonijas krampjos, knapi velkot elpu un skaitot sekundes, kuras vilkās kā stundas.
Mani aizveda uz slimnīcu, kur labie dakteri mani izskaloja un nākamajā dienā atlaida mājās. Likās, ka nu būs miers, taču arī šis gadījums nepielika punktu manām alkoholiskajām aktivitātēm – tikai uz kādu mēnesi. Tā nu jau nākamā reize, šoreiz pie stūres.
Braucu kaut kur pa pilsētu pēc 0,7 izdzertas pudeles, jo labsirdības iedvesmots (arī alkohola), izdomāju aizbraukt pretim draudzenei.
Turējos aiz kāda melna džipa, ekskluzīvas mašīnas. Jebkurā gadījumā, par savām spējām vadīt automašīnu labāk par citiem, tajā brīdi nešaubījos un to, ka pagriezienus un apdzīšanas manevrus esmu labi iemācījies no F1 pārraidēm arī ņemu par pilnu. Šajā situācijā jebkurš ātrums ir pieņemams.
Tā nu man, manevrējot pa joslām, pienāca „filmas pārtrūkšanas” brīdis. Attapos, jau pēc būkšķa, kad manu mašīnu bija apturējis priekšā braucošais džips ar savu āķi.
Rāpos ārā caur aizmugurējām durvīm, jo priekšējās nestrādāja. Mans auto sasists, džipam ne skrambiņas, lai gan novērtēt daudz neko nevarēju, tik atceros, ka krievu tautības cilvēks man uzdeva jautājumu, vai es tikšu līdz mājām, uz ko es pārliecinoši atbildēju „JĀ”. Tagad domāju, ka viņam nevajadzēja man ļaut braukt.
Tā nebija pēdējā reize, kad piedzēros. Gāja dienas, nedēļas un mēneši. 3 – 4 reizes nedēļā lietojot alkoholu, ja pagadījās ar to kopā arī kādas miega zāļu tabletes un citu reizi, uz pohām, tika iztukšotas 6 vai 7 baldriāna pudelītes, jo atklājums bija tāds, ka arī šī dzira lielā daudzumā dod vajadzīgo efektu. Taču neiesaku jums nevienam to mēģināt lietot, nezinot savu panesamību pret šim nomierinošajām zālēm, jo rezultāts var būt diezgan bēdīgs.
Darbi arī nevedās, jo kā gan kaut kas var normāli risināties šajā realitātē, ja tu pats peldi pavisam citā? Daudz arī tika runāts ar dažādiem cilvēkiem, bet neviens man nevarēja palīdzēt, jo es arī negribēju, lai man palīdz.
Tikai iekšā bija vislielākā baiļu sajūta un sajūta, ka kaut ko nepārtraukti zaudēju un zaudēju kaut ko ļoti, ļoti svarīgu. Līdz sapratu, ka zaudēju SEVI, savu es, savu personību, savu dzīvi. Zināju kāds es esmu, kad nedzeru, un to arī gribēju atgūt.
Pienāca brīdis, kad vajadzēja aizbraukt no Latvijas labākos darba meklējumos. Domāju, ka tas visu mainīs, bet gauži maldījos, jo pārdzeršanās un visas muļķības varēja pastrādāt arī citā zemē un tā arī notika. Un nu tad, pēkšņi bija klikšķis, kas visu pārtrauca, un vairs nebija nekāda alkohola.
Tā nebija draudzene vai kāds cilvēks. Tā bija iekšējā balss un apņemšanās mainīt visu un manīt tā, lai varētu dzīvot laimīgi un saskaņā ar sevi. Nav starpības, kur tu brauksi, kādā pažobelē līdīsi, kā centīsies teikt, ka nav nekādas alkohola problēmas, tas viss būs lieki. Kamēr neatradīsi sevī kaut ko, kas liks paskatīties uz šo lietu savādāk, neviens tev nepalīdzēs.
Es nesaku, ka nekad nedzeršu vairs, bet zinu par 100%, ka to jau darīšu pavisam savādāk un ne ar domu ātrāk, ātrāk pielieties un domāt kur vēl dabūt pudeli, kad pirmā jau tukša. Tagad iedzeru tikai pa svētkiem, un tas ir normāli. Nodarbojos ar cīņas mākslām un dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi.
Nekad nenosodīšu nevienu, kurš izvēlēsies alkohola, azartspēļu vai narkotiku ceļu, bet vienkārši gribu pateikt, ka aiz tā visa stāv tukšums, vientulība, bailes un sevis pazaudēšana.
Man kāds ārsts reiz teica: "Tu pats nekad netiksi ar šo lietu galā, tādi jauni cilvēki te nāk bieži un vienmēr, kad beidz ārstēties, atgriežas." Es tam nenoticēju. Jo notiks tas, kam Tu noticēsi. Neļaujiet, lai kaut kādas klīnikas padara Jūs (gudros, skaistos un spēcīgos – mēs visi savā būtībā tādi esam) par dārzeņiem, kurus jāžēlo, jāstutē un kuri nav spējīgi paši vairs pieņemt lēmumus.
Viss ir Jūsu pašu rokās un katra sekunde, minūte vai diena ir pareizais brīdis, lai mainītos, ja patiešām to vēlaties.
Un tie, kuri grib palīdzēt, sievas, draudzenes vai draugi. Jūs to varat darīt, un ilgi darīt, un nav metodes, kura būtu pareizāka par citām. Vienkārši izvēle ir jūsu rokās, cik ilgi būt kopā ar to kurš slīkst. Lai cik stipra būtu mīlestība.”
