Bērni iet vecāku pēdās. 3 patiesi paaudžu stāsti
Ābols no ābeles tālu nekrīt... Kā lai citādi izskaidro bērnu vēlēšanos sekot vecāku pēdās, lai arī kādas būtu atrunas?! Grūtības? Štrunts! Darīšu to pašu, ko tēvs’ māmiņ’!
Mākslinieku gēns – trijās paaudzēs
„Mākslas inde saslimdina ne pa jokam!” smej Kaspars un Vija Zariņi. Savulaik Kaspars sekoja tēva, gleznotāja Induļa Zariņa, pēdās, bet ar to nekas nebeidzās! Ir skaidrs – ar glezniecību mākslinieki aplipinājuši arī abas meitas!
Kaspars ar mākslas pasauli cieši saistīts jau no bērnības. Viņa tēvs virtuvē bieži gleznoja, un abi dēli to novēroja. Mani vecāki gan ir ar mākslu nesaistīti cilvēki, taču man no mazotnes patika zīmēt. Gāju zīmēšanas pulciņā un stingri izlēmu, ka stāšos Rozentāla Mākslas vidusskolā. Mamma par to gan uzzināja tikai pēdējā mirklī. Skolā iestājos bez iepriekšējas sagatavošanās, man tā bija veiksme, un ar to arī sākās.
Jāatzīst, nevēlējāmies, lai meitas sekotu mūsu pēdās profesijas izvēlē, bet dzīvē sanāca citādāk. Viņas jau neko citu nebija redzējušas – spēlējās un uzauga mūsu darbnīcā. Krāsu un terpentīna smarža viņas pavadīja visu bērnību. Sākumā viņas veidoja zīmējumus, kuros apvienoja mūsu abu radītos gleznu tēlus vienā. Domāju, tas nebija viegli, jo mēs kā gleznotāji esam atšķirīgi. Rezultāts bija interesants.
Meitas virzījām uz valodām. Abas mācījās Rīgas Franču licejā. Tomēr Marta pēc 9. klases izlēma stāties Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā. Paula gan pabeidza Franču liceju, tomēr abas meitas pēc tam vienā gadā stājās Mākslas akadēmijā. Laikam jau līdzīgi kā Kaspars meitas saņēma „mākslas indi”, uzaugot radošā vidē. Iespējams, gēniem arī ir liela nozīme, tāpat kā labvēlīgiem apstākļiem. Mēs saviem bērniem neko neaizliedzām un arī neko neuzspiedām. Un meitas izvēlējās mākslas ceļu.
Ar Valdi sagājām kopā jau studiju gados – bijām kursabiedri. Kopīgam darbam un profesijai ir ļoti liela nozīme, kaut tīri sadzīviski. Jo neviens normāls vīrietis taču nevarētu samierināties ar faktu, ka viņa sievai, piemēram, ēdiena gatavošana šķiet zemē velti nomests laiks (smejas)!
Abi ar Valdi darbā stundas neskaitām. Esam ārsti un arī pasniedzēji universitātē. Pieredze uzkrāta tik liela, ka tajā jādalās ar topošajiem ārstiem.
Mēs negribējām, ka abi bērni kļūtu par ārstiem, taču meita reiz sacīja: „Kādu gan citu profesiju būtu varējuši izvēlēties, ja pie brokastu, pusdienu un vakariņu galda jūs abi ar tēti runājat tikai par medicīnu?” Mēs paši nemaz nejūtam, ka ikdienā par to vien sarunājamies (smejas). Arī dēlam jautāju – vai tiešām tu gribi būt ārsts? Jaunu vīriešu komplekss ir tas, ka viņi nevar uzturēt ģimeni. Taču, no otras puses, vēl briesmīgāk ir tad, ja jādara darbs, kas nav pie sirds.
Kad mums bija ļoti grūti ar iztikšanu, Valdis piestrādāja Lattelekom un tur izturēja tieši trīs mēnešus. Mēs nevaram darīt administratīvu darbu. Tas ir pretrunā ar mūsu profesiju. Medicīnā tu neesi izpildītājs, tu nedrīksti būt paklausīgs. Tev vajadzīga nestandarta domāšana, jo, ja ievērosi tikai vadlīnijas, bet ne savas zināšanas, uzkrāto pieredzi, intuīciju, kādu dzīvību tu tā arī neizglābsi.
Šis darbs ievelk. Kad sāc darboties medicīnā, viss cits šķiet maznozīmīgs, un to acīmredzot sajutuši mūsu bērni. Tu nekad nevari aiztaisīt durvis un par to aizmirst.
Sporta trenere Raisa Tarnopoļska neslēpj: kopš viņas meita Anna sāka staigāt, fotogrāfijās viņa redzama gandrīz vienīgi sportojot. Nu kā gan lai arī meita tagad nebūtu trenere?
Pati ar sportu sāku nodarboties sešu, septiņu gadu vecumā, un kopš tā laika sports ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa. Savulaik beidzu Pedagoģijas un fizkultūras institūtu, ilgus gadus strādāju skolās, pašlaik esmu Rīgas Tehniskās universitātes Sporta katedras docente.
Meitai bija smags liktenis (smejas). Visās bērnības fotogrāfijās, sākot no brīža, kad viņa spēra pirmos soļus, Anna redzama gandrīz vienīgi sporta zālē, volejbola vai basketbola laukumā, ar hantelēm rokās. Viņai izvēles nebija (smejas). Taču nevaru teikt, ka meitu sportot būtu piespiedusi ar varu, viss kaut kā pats no sevis notika. Laikam jau bērns uzsūc to gaisotni, kas valda ģimenē, un ātri vien pieņem kā savas dzīves nepieciešamību. Arī Anna beidza Sporta akadēmiju un kļuva par treneri.
Sports ir mūsu kopīgā tēma tikšanās reizēs. Vienalga – vai ir Līgo vakars, vai Ziemassvētki – lielākoties runājam par sportu. Ģimenē visi ar to ir saistīti, arī mūsu abu vīri un Annas meitiņa. Bez aktivitātēm mūsu ģimenes cilvēkiem nu nekādi neiztikt. Bet, kad esi sajutusi gandarījumu no tā, ka izdodas sev līdzi aizraut arī citus, tad ir cauri! Esmu fiksējusi – daru to pat tad, kad nevajag, piemēram, esmu frizētavā un tur stāstu, ka vajag nākt uz sporta klubu. Bet ko padarīsi, ja dzīve nostādīta uz sporta viļņa!
Ieva Konstante / Foto: Rojs Maizītis
