Apprecēju parastu puisi. Kādu dienu viņš kļuva par slavenību

Mūsu attiecības veidojās pamazām, un jau toreiz Nils bija pietiekami pazīstams, taču to, protams, nevar salīdzināt ar atpazīstamību, kas sākās līdz ar viņa ievēlēšanu mēra amatā. Kādā brīdī fiksēju: lai kur mēs abi ietu, mūs novēro, par mums raksta. Katrs, kas vēlas, internetā var rakstīt komentārus, apspriest manu izskatu. Tas nav patīkami, šajā ziņā esmu ļoti jūtīga. Pamazām gan aprodu ar domu, ka visiem patikt nav iespējams.

Vēl, kad ejam ar Nilu pa ielu, cilvēki nāk klāt, grib parunāt. Sabiedriskā vietā nekad neesam divi vien, un, ja godīgi, es dažkārt sapņoju aizbraukt uz kādu vientuļu salu, kur mūs neviens nepazītu.

Ja esi politiķa sieva, ir jārēķinās, ka vīram brīvu brīžu būs maz, taču ar to es varu sadzīvot. Pati esmu aktīva – studēju, strādāju, viena rūpējos par saimniecību, tāpēc man arī pašai nav daudz brīvā laika. Un, ja kopā pavadītā laika nav daudz, šie brīži kļūst īpaši!

Esmu secinājusi, lai kāda arī būtu atpazīstamības negatīvā puse, to visu atsver brīži, kad esam ar Nilu kopā."

Ja esi sportista sieva, sava ikdiena ir jāpakārto vīra darbam, kaut viņu nodrošinot ar pienācīgu ēšanu. Tāpēc katrreiz, kad vīrs iegūst atzinību un mājās pārnes kārtējo kausu, viņš saka: „Tā ir arī tava uzvara.” Pateicoties vīra darbam, esmu apceļojusi pasauli, jo uz visām sacensībām braucu Aivaram līdzi.

Par laimi, neesmu politiķa sieva, tāpēc pazīstamību īpaši neizjūtu. Mums ir citādi: ja vīram ir treniņi, viņš dienas un vakarus pavada sporta zālē, savukārt es uz teātri, koncertiem eju viena vai ar draudzenēm. Kad ar Aivaru ejam kaut kur kopā, tad jau gan uz mums vairāk paskatās. Taču īpašas negācijas piedzīvojuši neesam. Citādi tas ir sportistu vidū. Šī vide ir diezgan skaudīga, dažkārt ir sajūta, ka daži domā: „Cik ilgi, vecais, tu vēl būsi uz skatuves, dod taču vietu jaunajiem!” Tomēr es zinu, ka Aivars, kamēr vien elpos, būs uz skatuves.

 Mūsu dēls brīvajā laikā nodarbojas ar kultūrismu un uz skatuves savulaik stāvējis kopā ar tēvu. Mums ir arī deviņus gadus vecs mazdēls, un Aivara sapnis ir uz skatuves atrasties arī kopā ar viņu. Kamēr tas notiks, paies vēl vismaz desmit gadi. Tāpēc tik ilgi Aivaram ir jābūt sportā!"

Paldies Dievam, te nav Holivuda! Stāsta aktiera Arta Robežnieka sieva Inita Robežniece.

"Arti vēl pirms mūsu iepazīšanās biju ievērojusi televīzijā un toreiz nospriedu, ka šāda tipa vīrieši man ļoti patīk. Man patika puiši, kas ir līdzīgi Artim, ar tādu pat frizūru kā viņam. Un tad es ieraudzīju oriģinālu (smejas)! Tas notika korporatīvajā studentu ballē, kur Artis bija uzaicināts dziedāt. Ņēmu un uzlūdzu viņu uz deju un kopš tā brīža iekritu viņam sirdī.

Protams, ka par tiem, kas uz skatuves, televīzijā, piedalās šovos, raksta un runā. Es tik priecājos, ka, paldies Dievam, pie mums nav Holivuda! Reiz kopā ar Arti bijām vienā pasākumā, kur mūs nofotografēja un bildi ielika internetā. Toreiz palasīju komentārus, kuros biju nosaukta par resnu miltu maisu un kur sievietes apsprieda, kā var būt, ka varēju savu vīru noprecēt. Izdarīju secinājumus, ka nav, ko līst internetā, labāk ir dzīvot mierīgi. Man nav vēlēšanās zīmēties un kaut kur īpaši parādīties, tāpēc pārāk sevi neafišēju. Ja ar Arti ejam kopā, cilvēki paskatās, bet latvieši jau vispār ir atturīgi, klāt neviens nenāk un neko nesaka. Un tas ir labi.

Drīzāk kuriozas situācijas piedzīvo Arta brālis. Viņi nav dvīņi, bet ir ļoti līdzīgi. Un tā brālim jāpieņem, ka cilvēki viņu mēdz pamatīgi nopētīt. Arī Artis dažkārt tiek noturēts par savu brāli. Piemēram, braucam pie Arta brāļa ciemos, apsargātā stāvvietā atstājam mašīnu un mēģinām samaksāt, bet sargs neizpratnē rausta plecus: „Jūs taču tikko jau samaksājāt, kāpēc nākat atkal?”

Kad sagājām ar Arti kopā, zināju, ka viņš ir aktieris un ar publicitāti būs jārēķinās, tāpat kā jāsadzīvo ar to, ka vakaros un brīvdienās, kad citi atpūšas, viņa mājās nebūs. Taču mīlestība atsver visu... Arī komentārus internetā."