Kāpēc vista bēg no gaiļa. Atklāti par pāru psihoterapiju
Ko mēs zinām par pāru psihoterapiju, precīzāk – ko esam iedomājušies, ka zinām? Kā nereti gadās – bijis (redzējis, lasījis) neesmu, bet ir viedoklis. Visbiežāk – patāls no patiesības. Lai mazliet paceltu pieņēmumu priekškaru, uz sarunu aicinājām ģimenes psihoterapeitus Ilonu un Gati Bušus.
“Viss jau mums būtu labi, ja tikai viņš saprastu...” Ar šādu vai līdzīgu frāzi sākas gandrīz visas savstarpējās draudzeņu žēlabas. Visai bieži mūsu kopdzīvi caurvij vēlme “tur tam otram” kaut ko ieskaidrot, pierādīt vai nodemonstrēt. Tikpat bieži notiek cīniņš par to, kurš te galu galā būs galvenais. Vai kura no mammām grib mūsu ģimenei lielāku labumu. Vai kurš pareizāk audzina bērnus. Vai kurš prot labāk rīkoties ar naudu, iepirkties, iekārtot māju. Tā un līdzīgi notiek ar pāriem visās vecuma grupās. Izrādās – attiecības dzīvo pašas savu dzīvi, turklāt, lai cik zinoši mēs paši sev liktos, ir ļoti daudz nezināmā. Vai neapzinātā, vai vārdos nenosauktā. Ģimenes psihoterapeits var palīdzēt saprast, kas īsti ar attiecībām notiek. Un tas jau ir ļoti daudz.
Gatis: – Tas ir stereotips. Jā, reizēm tā ir, bet man bieži ir gadījies, ka vīri atvelk tās sievas.
– Prieks dzirdēt! Vai jūs parasti meklē tad, kad runa ir tieši par ģimenes saglabāšanu?
– ...un tas ir nākamais stereotips – ka šurp nāk tikai tādēļ, lai saglabātu ģimeni. Laikam būs jāsāk ar izglītojošu informāciju...
Ilona: – Tas ir ļoti labs teiciens. Pirmā doma, kas ienāk prātā, – cilvēki attiecības uztver kā kaut ko pašu par sevi esošu, ka ar tām kaut kas notiek, tās pašas kaut kā attīstās, bet mums tikai jādomā labas domas. Bet būtībā tur, kur ir divi cilvēki, patiesībā ir trīs vienības – vīrietis, sieviete un attiecības.
– Vai cilvēkiem ir kritiska attieksme – proti, vai viņi redz arī sevi vai tikai to, ko viņiem, viņuprāt, nodara?
– Ir tā – cilvēki runā par attiecībām, bet otrs saprot, ka par viņu. Tas arī ir biežāk sastopamais pāru konsultantu un terapeitu uzdevums – padarīt saprotamu informāciju un palīdzēt saprast, ka runa ir par attiecībām.
– Varbūt viņi domā, ka runā par attiecībām, bet patiesībā cilvēki nemāk runāt par attiecībām. Viņi māk runāt par otru, par slikto, bet nemāk runāt par to, kas starp viņiem notiek. Un tajā brīdī, kad cilvēks sāk runāt it kā par attiecībām, bet patiesībā – par otru, tam otram, protams, saceļas villa.
– Pāris atnāk ar lūgumu – mēs gribētu, lai palīdzat tikt galā ar mūsu attiecībām?
– Redz, te ir tie skaistie (atkal jāsaka – stereotipiski) vārdiņi – mēs tā domājam, mēs tā gribam, jo tas “mēs” it kā ir attiecību vārds, bet pēc būtības cilvēks tādā veidā virza savu taisnību, savu redzējumu. Ja attiecību sākumā, var teikt, ir „tu” pozitīvais (jo – man ir „tu”), tad pirms stadijas „es un tu” bieži vien sākas „mēs”. Tā mokās daudzi pāri. Jo, pirms sanākt kopā, bija katrs atsevišķi, katru interesēja savas lietas, bet tagad izrādās, ka mīlestība dzīvi ir padarījusi grūtāku – tu vairs neesi tu. Kolīdz tev ir savas lietas, otrs sāk kaut kā justies. Un tad tas „mēs” ir tāds kā tīkls, kurā cilvēki sāk pīties.
– Tad sākas – „mums” jābrauc pie sievasmātes, „mums” jādomā, ko mēs viņai dāvināsim, „mums” jādomā, ko darīsim ar bērniem – mums, mums, mums... Kad kādu laiku ir bijis „mūsu”, tas piegriežas, un cilvēks sāk saprast, ka „man” arī kaut ko vajag. Un es saprotu, ka man tas netiek tāpēc, ka man esi tu!
Ilona: – Jā!
– Jo man netiek tas, ko man vajag, manas vajadzības gaida, un tie labumi, ko es dabūju caur to „mūsu”, mani īsti neapmierina. Bet mēs taču esam ģimene, kā cilvēki uz mums skatīsies... kad to labumu sāk palikt mazāk par mīnusiem, kuri parādās, tad sākas neapmierinātība.
Ilona: – Tas jau ir vēlāk – tas ir nākamais! Sākumā brauc slēpot, neko nesakot, jo – „mēs” braucam, tāpēc tas, ka tev riebjas, tiek noklusēts. Pēc principa – jo es otru vairāk darīšu laimīgu, jo mūsu mīlestība plauks. Patiesībā tas ir uzreiz ar kapli vai ar cirvi.
– Pie kā noved tas, ja es cītīgi braucu līdzi, kaut arī man negribas?
– Te jau ir tas – cilvēkiem bail izrādīties atšķirīgiem. Cilvēks domā – ja reiz mēs esam kopā, ja mēs esam viens „priekš” otra, tātad pēdiņās tas nozīmē – mēs esam viens! Jo mēs esam kopā tikai tad, ja mēs abi gribam vienu, domājam vienu. Tādā veidā cilvēki sargā savu kopā būšanu, viņiem ir bail no atšķirībām. Bet vienam gribas futbolu, otram melodrāmu, un tajā brīdī viņiem sākas bailes – vai tas nozīmē, ka mēs nevaram dzīvot kopā?
Gatis: – Tieši ar pieaugušajiem tā notiek...
– Ne velti ir austrumnieku teiciens – pirms laulībām turi acis vaļā, bet pēc laulībām taisi ciet! Jo tad, kad sākas pāra, sacīsim, nākamais attīstības posms (jo pāris visu laiku attīstās) un viens no partneriem negrib attīstīties, negrib iet tālāk, tad ir problēma. Jo nākamais posms ir tad, kad viņi sāk atšķirties. Abi viens otram sāk rādīt, kas mani interesē un – kas noteikti neinteresē no tā, kas interesē tevi.
Ilona: – Sajūtām jāpiedalās, citādi tas ir it kā loģiski un pareizi, bet... bērns no mātes jau arī neatdalās nesāpīgi – mātei tāpat ir šaubas, nemiers, arī dusmas. Dažādas sajūtas. Arī uz pāra dzīvi var skatīties kā uz bērna attīstības procesu. Piemēram, ja pāris ir kopā pusotru gadu, tad viņu attiecības ir sākušas staigāt un tām tūlīt vajadzētu sākt runāt.
– Tā notiek visos vecumos?
– Bet protams! Attiecību sākums visos vecumos ir sākums. Arī septiņdesmit gados mēs varam satikties pirmo reizi.
Gatis: – Tieši tā! Tur diemžēl nekas nelīdz – mana ir vecā pieredze, tas ir labi, bet jaunās attiecībās atkal viss sākas no sākuma.
– Atkal jārunā par līdzību māte-bērns. Sākumā ir tā simbioze – saplūstam kopā, neredzam robežas, viens ķermenis, viena galva, divas sirdis. Pēc tam nāk atklāsme: mēs varam viens bez otra izdzīvot, un – nekas nenotiek! Tad cilvēks no šīs atklāsmes gūst prieku un praktizējas – re, kā es viens pats aizeju kaut kur ar draugiem (draudzenēm)! Kas notiek ar partneri? Var būt tā, ka viņš uzreiz uztver to kā likteņa zīmi – viņa mani nemīl, laimīgajai ģimenei tūlīt būs beigas – un sāk izdarīt dažādus manevrus. Un var būt tā, ka arī otrs sāk praktizēt tieši to pašu, un – viss ir kārtībā. Bet tas, ka abi ir vienā punktā, notiek ļoti reti, tur ir tā sāls.
Gatis: – Redziet, ar to nobriešanu ir tā... Par tādu, kurš piecas reizes šķīries, varētu domāt, ka viņš ir vairāk nobriedis, bet patiesībā, ja no tā neko nemācās, viņš paliek turpat, kur bijis. Jā, ir cilvēki, kas no savām kļūdām un pieredzes mācās, bet ir tādi, kas to nevar. Kuri ir kuri – tas uz pieres nav rakstīts, to var saprast pēc kāda laika, ko esi nodzīvojis ar cilvēku.
– Vai problēmas attiecībās bieži ir saistītas ar problēmām seksā?
– Seksuālie traucējumi pārsvarā pavada pāru grūtības, jo tās ir tās pašas attiecības. Un saprotams, ka nav tāda izolatora, kurā varētu ielīst, un tur nebūs baciļu. Tāds izolators nebūs arī sekss. Vēl. Ir pāri, kas attiecības saista ar mīlestību. Kad mīlestības banka ir izsmelta, tad, viņuprāt, ir jāšķiras. Bet pēc būtības mīlestība pieķeršanās un kaisles nozīmē ir pirmajam laulības laikam, uz tā vien attiecības nevar noturēties.
Par seksu, robežām un distanci
– Vai jūs kādam pārim esat ieteikuši vērsties pie seksopatologa?
– Man ir gadījies.
Gatis: – Man tā nav gadījies. Manuprāt, cilvēkiem bieži liekas, ka sekss ir kaut kas cits, attiecības – kaut kas cits, un mīlestība ir vēl kaut kas cits. It kā nodalīts...
– Te mums iet, bet tur – neiet?
– Jā, tomēr manā pieredzē vēl nav gadījies, ka – o, tiešām, tur kaut kas ir par lielu vai par mazu, vai vēl kaut kā... Varbūt es nepareizi saprotu, ko dara seksopatologi, bet, ja sekss var notikt galvā, tad tas var notikt arī tur, kur tam ir jānotiek. Ja tas nenotiek, tad ņem, kuru izmēru gribi, nekā nebūs. Un svarīgākais seksā (nerunājot par seksu vārtu rūmē un gadījuma sakariem vispār – tā būtu pavisam cita saruna) ir sapratne, ka sekss un attiecības ir vienas medaļas divas puses.
Gatis: – Ja tās divas lietas ir atdalītas, tas ļoti labi var notikt. Tad mēs izdarām to, ko izdarām, un nākamā diena ir kaut kas pavisam cits. Vai tas vīrietis (vai sieviete) jūtas labi – tas ir cits jautājums.
– Pēc tuvības, pēc „coitus”, notiek tas, ka katram atkal jādabū atpakaļ savas robežas. Un to nevar dabūt maigi un mīļi, es teiktu – iespējams, vīrs ir nīgrs, jo grib atpakaļ savas robežas.
Ilona: – Jā, un ir jau tā, ka attiecībās visu laiku notiek saplūšana un atdalīšanās, distancēšanās. Faktiski ir divi termini – distance un tuvība. Ir vajadzīgs līdzsvars starp būšanu kopā un būšanu katram ar savām lietām un dzīvi.
– Vai jūsu praksē ir gadījumi, kad viens otru smacē nost ar pārlieku iekrampēšanos otrā, kad otram burtiski neļauj elpot? Droši vien parasti tās ir sievietes...
– Ir arī vīrieši...
Ilona: – Es atbildēšu ar pretjautājumu – vai jūs esat redzējusi mātes, kuras piecu gadu vecumā zīda savu bērnu?
– Es pazīstu māti, kura vēl zīda 35 gadus vecu dēlu...
– Jā, un tas ir tas pats – nespēja vai nevēlēšanās atdalīties. Un, ja viņš nespēj atdalīties, sākas traucējumi. Bieži vien uz otra rēķina. Tāpēc arī cilvēki nāk pie mums. Parasti tad, kad kaut kam ir jānotiek, bet viens negrib, nevar... Viņš tajā brīdī nav tik drosmīgs, viņam vēl vajag to veco posmu.
Gatis: – Klausos un domāju – kāpēc vista bēg no gaiļa...? Droši vien zināt arī tādus stāstus, kad sieva ķeras pie vīra – ķeras, ķeras, ķeras – desmit gadus, piecpadsmit... Un vienreiz viņai pieriebjas – ai, metu mieru un eju projām. Kas notiek?
– Vīrs ir sašutis – kā...?
– ...un tajā mirklī vīrs ķeras pie viņas – nekur tu neiesi! Tā ir spēle, veids, kā pāris nodrošina sev vajadzīgo distanci.
Gatis: – Vienmēr! Distance ir vajadzīga visiem, bet konkrēta distance katram pārim ir sava. Kad viens ķeras otram klāt, viņš tā palīdz tam, kurš kratās no viņa vaļā, noturēties tajā distancē, kāda viņam ir vajadzīga. Vista mukdama skatās atpakaļ, un tajā pašā mirklī, kad gailis apstāsies, apstāsies arī vista. Tas viss notiek pretējās fāzēs.
– Tomēr ir gadījumi, kad viens šādu smacēšanu nespēj izturēt un aiziet. Kā tad traktēt to?
– Tas ir sociāls paziņojums. Jo ir iekšējā dzīve, par kuru bieži vien neviens neko nezina, un ārējā dzīve – stāsts par mūsu ģimeni.
Gatis: – Nē, nevar! Tas gan var mainīties. Piemēram, apprec vecāks vīrietis jaunu meiteni. Maziņu aitiņu, dumiņu, kura skatās tikai uz viņu, pieķērusies viņam kā dadzis. Mazās aitiņas var izaugt lielas, un viņām tas vairs nav vajadzīgs. Es esmu mainījies, un ir mainījusies arī mana vajadzība pēc distances.
– Zinu sievu, kura zvanīja vīram četrdesmit reizes dienā, līdz vīrs pateica, ka labāk labprātīgi ies uz trako māju, bet to viņš vairs nevar izturēt...
– Jā, bet, kamēr viņš tās četrdesmit reizes atbild, arī viņam to kaut kāpēc vajag...
Ilona: – Tā ir sava veida „check in”, reģistrēšana. Tas ir tas, ko sieviete dara. Viņš ceļ klausuli, tātad – viņš par mani interesējas! Un 39 reizes vēl ir par maz, viņš var izturēt četrdesmit... Ar donoriem ir problēmas, ja viņi neaprēķina savas spējas, savu limitu. Attiecības ir došana un ņemšana. Ja tu par sevi nedomā un dod vairāk, nekā dabū atpakaļ, tad ir skaidrs – kaut kad tu kritīsi. Var jau vainot otru, bet kāda jēga, ja tu pats neesi par sevi domājis?
– Ja pie jums atnāk pāris, un vīrs saka – lūdzu, paskaidrojiet viņai, ka man kādreiz vajag ar večiem iedzert alu bez viņas klātbūtnes...
– Man uzreiz ir jautājums: ja vīrietis, piemēram, saka, ka viss pārējais ir labi, tikai lai viņa apklust, tad – kas vispār ir labi?
Ilona: – Izremontējiet, man, lūdzu, tikai šito, bet citur iekšā nejaucieties... Attiecībās viens uzrāda simptomus, respektīvi, viens slimo, un otrs it kā ir vesels. Tāpēc Gatis prasīja – kas tad attiecībās ir labi? Tas jau ir tas stāsts – it kā slimo viens, bet... ir redzamā slimības daļa, un jautājums ir – kā tikt pie neredzamās daļas.
Ilona: – Kontrolē jau ar mērķi...
– Ir teiciens – vajag tik aitas, cirpēji atradīsies vienmēr. Ja ir kontrolieris, bet nav kontrolējamā, tad tur nekas nevar iznākt. Ja ir varmāka, kuram nav upura, arī tur nekas nevar iznākt. Šahu spēlē divatā.
Gatis: – Nē, nevis vainīgs – viņi abi spēlē šādu spēli.
– Tā ir viņu bezvārdu vienošanās?
– Tieši tā!
Gatis: – Nav slikto un labo. Kamēr figurē „sliktie”, vispār nekas nevar notikt. Kad cilvēks nonāk tik tālu, ka tiek vaļā no jautājuma nostādnes, kurš ir sliktais, beidzot var sākties kaut kas. Kamēr domā par sliktajiem un labajiem, viss ir veltīgi.
– Vai izdodas caursist šo pieņēmumu par otru kā slikto?
– Tāpēc jau mēs strādājam! Tas ir mērķis, tāpēc cilvēki ir atnākuši. Viņi vēlas – palīdziet mums, lai mēs justos labi! Bet tas nav tas, kas viņiem ir vajadzīgs. Viņiem ir jāsaprot, kur viņi atrodas, lai viņi pēc tam varētu justies labi. Pseidomanna var viņus iegrūst vēl dziļāk.
Ilona: – Tas nav domāts pārim, tā otrs cilvēks var attīstīties un atdalīties, bet pārim radīsies lielākas grūtības. Ir daudz pāru, kas iet katrs pie sava psihoterapeita. Tas, kas izveidojas, – ļoti labas, uzticības pilnas attiecības ar katru psihoterapeitu. Ierobežojums ir tāds, ka pāris nav trenējies to darīt savā starpā. Un tad var rasties tā falšā, neadekvātā domā – redz, bet ar savu partneri es tā nevaru... Tiek aizmirsts, cik gadu ir sēdēts psihoterapeita kabinetā, kamēr es esmu varējusi atvērties, parādīt savu dvēseli, lai viņš mani novērtētu, atbalstītu... Tas viss tiek palaists pa vējam. Tiek izdarīti ļoti kardināli, priekšlaicīgi secinājumi.
– Aptuveni tā – ar partneri jau tāpat nav vērts runāt, tik un tā nesapratīs?
– Jā!
Gatis: – Te ļoti grūti pateikt, kas ir pareizi, kas – nepareizi. Pārim ir pāra problēmas, bet ir arī manas individuālās problēmas, un ir otra cilvēka individuālās problēmas. Vienam vairāk, vienam mazāk, bet ir. Ja pāris nāk terapijā divatā, var runāt vairāk par pāra problēmām, bet, ja katrs iet kaut kur, tad runāt par pāra problēmām īsti nevar. Apmeklējot terapeitu individuāli, mūsu komunikācija neuzlabojas.
– Esmu atnākusi ar vīru, bet, pieņemsim, esmu tik brīnišķīgs gadījums, ka apzinos – aizsvilstos par ātru, no kā ciešu pati, un saprotu, ka cieš viņš. Gribu iemācīties tikt galā ar spējām dusmām, jo tā ir mana individuālā problēma, kas pārtop mūsu problēmā. Varbūt kupēt dusmas es varu nākt viena pati?
– Emocijas ir viena no pāra reakcijām, un tā ir būtiska informācija. Ja tā tiek aiznesta terapeitam, nevis atdota partnerim – kāda no tā jēga partnerim? Viņš tā arī neuzzina, ka man uz viņu ir dusmas.
Gatis: – Mēģināšu pastāstīt. Es atrodu cilvēku, kas perfekti atbilst man, maniem pagātnes musturiem un pieredzei. Partneris neko nedara, viņš ir eņģelis, viņš pateica nekaitīgu teikumu, bet, tā kā viņš ir perfekts partneris, kā radīts tieši man, viņš māk uzspiest podziņas (ne jau apzināti), lai izlecinātu mani no biksēm. Iepriekšējās attiecībās to, sacīsim, mācēja māte. Tad ir jautājums – vai tev tiešām jāiet ārstēties, vai mēs abi divi savā komunikācijā nonākam līdz tam, lai tās podziņas nespiestu.
– Bet cilvēks var būt neiecietīgs pēc dabas – tāds temperaments, nemaz nevajag speciālu lecināšanu ārā no biksēm...
– Bet tas otrs jau tieši tādu partneri gribēja!
Ilona: – Tieši tā! Flegmatiķi bieži apprec holeriķus un otrādi.
– ... un tad vienā brīdī tas tā kā pieriebjas – ko viņš tik lēns...
Ilona: – Cilvēki patiesībā ir līdzīgi – daba ir līdzīga, dažādi ir izpausmes veidi. Mēs daudz ko varam saprast bez vārdiem, bet tās nenormālās reakcijas nezin kāpēc cilvēki saprot vienādi.
– Redziet, par to lēno vīru runājot... Nav jau tā, ka kaut kas notiek tikai tajā histēriskajā sievietē, bet vīram viss iet pāri. Nē, viņš krāj! Un kam tad īsti jāiet ārstēties – tai histēriskajai sievietei vai viņam? Lai viņš nekrātu sevī, bet kaut ko arī pateiktu. Tas ir jāmācās. Kamēr pārī ir skatījums, ka kāds ir slimāks, vainīgāks, sliktāks, nepareizāks, nekas nevar notikt!
Kāpēc viņam ir mīļākā. Versija parastā
– Pazīstu burvīgu Uldonkuli, nosvērtības iemiesojumu, kuram reiz jautāju – vai jūs vispār dzīvē uz kādu esat bļāvis? Nē, viņš teica, un, ja bļauj kāds cits, es no katra brēciena paņemu tikai tik, cik uzskatu par vajadzīgu.
– Tikai – ja es situ, tad man vajag redzēt, ka otram sāp. Ja neredzu, ka viņam sāp, es situ stiprāk un gaidu, kad beidzot viņam sāpēs. Ja nekā, tad tas ir defekts tā pāra starpā – ir jābūt reakcijai!
Ilona: – Piemēram, runājot par mīļākajiem...
– Jā, vai nāk piekrāpti pāri?
– Cik labi, ka jūs teicāt – piekrāpti pāri, nevis piekrāpta sieva vai vīrs. Tie tiešām ir piekrāpti pāri. Doma, ka cilvēks var dabūt prieku un par to neko nemaksāt, laikam ir no Paradīzes stāstiem vai pasakām. Ļoti klasiska situācija. Partneris krāpj sievu, turklāt nevis ar vienu, bet vairākām sievietēm; ir vairāki vienas nakts varianti. Un tad partnere stāsta, ka viņa cenšas izturēt, cenšas saprast, cenšas piedot, strādā ar sevi, visādi sevi uzlabo, „uztūnē”, bet vienīgais, ko viņa nedara, – nelaiž ārā reakciju. Un notiek tas, ko Gatis teica – otrs visu vēl palielina, sakāpina – nu, kad tu beidzot reaģēsi? Kad tev beidzot nebūs vienalga!? Jo it kā ir vienalga. Tā iekšiņa jau nav redzama, ir redzama tikai āriņa. Un, kad es beidzot redzu – tu plosies, tātad – es neesmu tev vienaldzīgs.
Gatis: – Nevaru runāt par procentiem, bet es teiktu – ļoti, ļoti daudzos gadījumos šīs jaunās attiecības ir stāsts „priekš” tā otra. Tas ir stāsts par vecā pāra attiecībām, lai šo „veco” pāri kaut kādā veidā aktivizētu. Tas notiek tikai un vienīgi tāpēc!
– Vēl attiecības ar trešo ir vajadzīgas, lai uzspridzinātu veco attiecību musturu. Tas vairs nestrādā, tur viss ir apstājies. Viss ir jāapglabā un jāpasludina, ka tagad mūsu starpā nekas nav skaidrs, un jāsāk viss no sākuma.
Gatis: – Daudzi pāri stāsta, ka pēc tam, kad atklājas, ka viņam ir mīļākā, viņi caurām naktīm runā, runā un runā... beidzot atkal runā! Beidzot atkal sākas attiecības. Jā, tās varbūt nav mīļas, nav tādas, kādas apraksta princešu stāstos, bet – attiecības atsākas.
– Ja tomēr kādam slīdējusi kāja tāpēc, ka viņš tiešām aizrāvies ar citu, bet tad attopas, lūdz piedošanu, viņam piedod, bet pēc tam visu atlikušo mūžu tik un tā grauž...
– Partneris kļūst par laulības vēsturnieku – tajā un tajā laulības gadā tu man nodarīji to vai pateici šito. Ir vēl lielāks kroņa numurs – ir kāzu jubileja, sapulcējušies visi bērni un radi, un viens laulātais pēkšņi sāk stāstīt – kā tu man esi nodarījis pāri... Lai visi dzird!
Gatis: – Vai cits stāsts – es to nekad tev nepiedošu (nekad nevarēšu aizmirst, tas vienmēr būs starp mums)! Tas atkal ir stāsts par distanci. Tas pārinodarījums, paldies Dievam, ir palīdzējis pārim saglabāt distanci – lai viņi nevarētu pienākt tuvāk.
– Sievai tas ir brīnišķīgs arguments, lai varētu turēt viņu ārpus savas gultas!
Gatis: – Jā, saglabājot sev vajadzīgo distanci.
– Vai no šādas situācijas, vēršoties pie psihoterapeitiem, var kaut kā “atpumpēties”?
– Patiesībā viņi nemaz negrib “atpumpēties”. Citiem tikai izskatās, ka viņiem iet grūti.
Gatis: – Viņi kaut kādu savu iemeslu dēļ neko citu negrib. Seksu viņa negrib – labi, parunāsim, kas tur ir, ka to seksu negrib. Ja to saprot un var atrisināt, tad varbūt mums te vairs nekas nav jādara.
– Bet varbūt jāšķiras?
– Vai arī, jā, tad ir jāšķiras.
Ilona: – Reiz lasīju par vecāku pāri (starp citu, tādi uz konsultāciju nāk retāk, bet, ja atnāk, tad skaidri zina, kāda palīdzība viņiem vajadzīga). Viss ir labi, bērni izaudzināti, abi varētu čubināties, sieva varētu sagaidīt vīru, kurš vēl strādā, bet... nekā! Sieva pēkšņi kļūst greizsirdīga, ka vīrs, rau, tur, darbā, noteikti ar kādu mīcās! Kāpēc? Traka, vai, palikusi? Varbūt tas ir no menopauzes? Te atkal ir jautājums par tuvumu viņu starpā. Sievai tas ir par tuvu, par bīstamu, tāpēc viņai vajag karogu, lai viņu kā suni turētu garā pavadā.
– Viņai ir bail paust vajadzību pēc distances, jo vīrs, iespējams, pateiks – varbūt mani te vispār nevajag? Bet tas tā nav! Parasti pārī abiem vajag to distanci. Nav tā, ka vienam vajag būt ļoti tuvu, kamēr otram – ļoti tālu. Tās ir muļķības! Ja sieva spēs pateikt, ka viņai to vajag, vīrs atbildēs – vai, paldies Dievam, es visu mūžu par to esmu domājis! Tātad – abiem to vajag, bet abiem bail par to runāt – ka tik viņš nenodomā to vai to... Ir bailes būt atšķirīgam.
Garāža, sievasmāte un citi zvēri
– Tātad – ja kāds nes kā karogu saukli, ka mums ir pārāk atšķirīgas vajadzības, tad tā ir tāda muldēšana?
– Tā tas ir, runājot par vajadzībām pēc tuvuma un distances. Bet tas, ka vienam vajag hokeju un otram lēkšanu no tilta, tā var būt.
Ilona: – Divi televizori kaut ko atrisina virsējā līmenī, bet ir vēl viens līmenis – tajā brīdī viņi viens no otra atpūšas. Ko viņi varbūt negrib viens otram atzīt, jo var pateikt – ai, man riebjas tas sports... Atkal ir tas, ko Gatis teica, – es negribu parādīt, ka domāju citādāk nekā tu; parādīt, ka man tevi nevajag – šajā mirklī. Jo tas šķietami neatbilst ģimenes stereotipam “visu kopā”.
– Šķiet, ka liela nozīme ir arī telpai, lai būtu, kur vienam no otra patverties. Pazīstu saticīgu pāri, kuri sāka kasīties, dzīvodami vienistabas dzīvoklī. Ievācoties lielākā, viņu problēmas, var teikt, pazuda.
– Iespējams, šaurajā dzīvoklītī viņi nevarēja viens otram pateikt – man šobrīd tevi nevajag. Tagad, kad ir liels dzīvoklis, viņi var uzturēties katrs savā telpā. Tas tiek izdarīts ar darbiem, bet par to parasti netiek runāts. Bet nerunājot var rasties pārpratumi un pārmetumi – tu pa garāžu vien dzīvo...
Gatis: – Tas jau ir tas mūsu darbs! Mēs cilvēkiem palīdzam izteikt vārdos viņu vajadzības.
– Un palīdzam legalizēt to vajadzību pēc distances. Kad atnāk pāris un vienam ir nošļukušas ausis, jo viņš it kā ir vainīgs, tāpēc ka viņam ļoti patīk viņa hobijs, bet otrs tikmēr sēž mājās, ņemas ar bērniem un tēlo nelaimīgu, mēs kopīgi legalizējam “vainīgā” vajadzības; noskaidrojam, ka tas nav nejaukā rakstura, vājā gribasspēka, sliktās iedzimtības faktors, bet nepieciešamība.
Gatis: – ...vēl ir – tu mani nemīli, tāpēc tā dari!
– Jā, tas pieliek klāt vēl smagāku atsvaru!
Ilona: – Jūs gribat jautāt, vai nāk bērnu pāri?
– Tādi bērni mēdz būt arī 50 gadu vecumā – varbūt 75 gadus vecā māte ņemas tā, ka put!...
– Tas ir tieši tas pats jautājums, kas par mīļākajām un mīļākajiem – trešais! Sievasmāte, mīļākā, darbs...
Ilona: – Ja jūs gribat kādu pārveidot, tad saprotiet, ka jums jāiet divatā! Atbildi viens neatradīs.
– Un tad sieva nostāsies vecajā labajā pozā – mamma man ir viena, bet vīru var būt daudz...
– Baznīcas laulības zvērestā ir ietverts – tev būs savu māti aizmirst...
Ilona: – Un tas atkal ir distances jautājums, veids, kā sieva vīram pasaka – man tevi tik daudz nevajag kā mammu! Man mammu vajag divas trešdaļas mērglāzītes, bet tevi – tikai trešdaļu.
– Ļoti bieži arī vīri ir neuzņēmīgi, lai noliktu pie vietas savu māti, kura jaucas vienmēr un visur. Viņa taču mums grib tikai labu...
– Jā, un viņas patiesi grib labu – no sirds! Tikai – vai man to vajag? Jā, jebkurā gadījumā mēs varam kaut ko zaudēt. Jāizsver, kas man būs lielāks zaudējums – zaudēt vīru vai „attālināt” māti.
Gatis: – Te jāvadās pēc tautasdziesmas “Stundu stāvu domādama, kam lai sēžu kamanās...”. Viņa izvēlas pie tautieša, jo tautietis ir ilgākam laikam. Tas nenozīmē, ka mēs norakstām iepriekšējās attiecības – es radus vairs nepazīstu, nē – tas ir jautājums par prioritāti.
– Es teikšu varbūt ļoti primitīvi – tas ir kā auns kalna galā. Cilvēks saspītējas un negrib tālāk iet pa savu dzīvi, viņš grib palikt tajā punktā. Ļaujiet man sēt puķuzirnīšus kopā ar manu māmiņu! Šiem cilvēkiem jāmēģina atbildēt uz vienu jautājumu – vai viņi vispār var iedomāties savu dzīvi bez mammas. Ja ir tā – kad mamma gulsies, tad arī meita gulsies... nu, tad skaidrs, tad nav ko citiem jaukt galvu! Ja mēs nezinām, vai varēsim bez viņiem izdzīvot, tad kāpēc mums spert tik drausmīgus soļus un teikt mammai, lai nemaisās?
Ilona: – Protams, to nemaz nevar izdarīt – to krāniņu nevar regulēt!
– Es domāju, ka te saskaras tie divi punkti. Varētu domāt – risini savas problēmas ar māti un tiec no viņas vaļā. Bet tas partneris... es viņu esmu izvēlējies tādu, ka viņš kaut kādā mērā atspoguļo manu māti. Un, ja mātei ir raksturs, es pieļauju, ka arī partnerim ir raksturs. Un es sakuru uguntiņu, lai šīs tur abas divas vālējas.
Ilona: – Un man ir silti!
– Bet savu reizi kūrējs var dabūt pa muguru no abām pusēm...
– Tāpēc ir tā: ja es netieku galā ar savu sievasmāti, tad es netieku galā arī ar savu sievu. Tajā brīdī tā ir mūsu problēma.
Ilona: – Tieši tā! Tas ir tāpat, kā sieviete var “cīnīties” ar mīļāko – aizdedzināt to, izdurt šo tur, bet jēga ta’ maza!
– Gandarījums taču! Uzreiz vieglāk kļuva...
– Īsu mirkli, protams, var kļūt vieglāk, bet diemžēl pēc tam jāvāc tās ogas...
Nepatīkams jautājums sev – vai es neesmu rigida personība?
– Vai pāris „trešā” dēļ nonāk pat uz šķiršanās robežas?
– Bet protams! Tie var būt arī bērni. Viens uzskata, ka bērni jāaudzina tā, otrs – ka tā nu gan nevar. Un abiem taisnība, bet, jo viņi vairāk diskutē, jo atšķirības kļūst lielākas, un cilvēkiem šķiet, ka viņi vairs nevar dzīvot kopā – jo nav tā vienādā, nav līdzības. Tas biedē, tāpēc arī šķiet, ka jātur mute ciet – lai tā sieva un tā māte tur ņemas... īsāk sakot – cilvēkiem ir bailes palielināt atšķirīgā daudzumu, jo tad samazinās iekšējā sajūta par iemesliem, kāpēc mēs esam kopā.
Gatis: – Tas trešais faktiski ir stabilizējošais faktors, lai pārim ļautu funkcionēt tādā stāvoklī un distancē, kā viņiem vajadzīgs.
– Tad, kad jūs viņiem to atspoguļojat, viņos nerodas pretestība – nē, nē, ko jūs, tas nav tāpēc!
– Līdz tam mēs nonākam kopīgi.
Ilona: – Protams, cilvēkiem nereti negribas to pieņemt, jo dažreiz cilvēki labāk turpina dzīvot ar savām vecajām problēmām nekā ar jaunajām. Labāk, lai es zinu, ka tā ir mīļākā, nevis kaut kas cits. Jo ar mīļāko es it kā jau protu apieties – piemēram, sadurt riepas. Lai kā man tas nepatiktu, tas ir kaut kas pierasts, lai cik šausmīgi tas no malas varbūt izklausītos. Tu vismaz pazīsti ienaidnieku sejā.
– Bail, ka, no vilka bēgot, var uzskriet lācim.
Ilona: – Jā! Un, kad viņiem noņem nost šo viņu burvju nūjiņu, cilvēki kļūst dusmīgi.
– Ko iesākt ar paštaisniem cilvēkiem, kuri „a priori” nespēj uz sevi paraudzīties kritiski un saka – es visu daru pareizi, ieskaidrojiet tur tam sliktajam, kā viņam jālabojas, lai mēs dzīvotu laimīgi?
– Jūs runājat par rigidām personībām. Tie ir cilvēki, kas vispār ļoti lēni kustas uz priekšu savā sapratnē, viņi ir ļoti bailīgi. Tas ir iekšējais, uz ārpusi tas iznāk tā – uh! –, brašs un valdonīgs, bet iekšā ir... Un tad ar tādu vajag ļoti lēnām, paņemot pie rociņas, katru solīti...
Gatis: – Ja viņš to grib!
– Un ja viņam ir liela uzticēšanās un cerība.
Gatis: – Jā, tā var būt. Tad sadarbība beidzas.
– Tomēr tādi cilvēki nenāk, jo viņi baidās. Kā tas būs, ka kāds tagad redzēs man cauri bez rentgena? Viņos jebkurš speciālists izraisa satraukumu, ne visi to var izturēt. Viņam ir bail – tūlīt mani pētīs... Tie ir ļoti aizdomīgi cilvēki, un tas ir jāņem vērā. Viņi labprātāk dzīvo, nocietinājušies ar savām dogmām un savu taisnību, jo tā ir ērtāk, drošāk.
Ilona: – Jā, un lai kalpo par nākamo prototipu kādam Čehova spalvas cienīgam stāstam.
Māra Vilde / Foto: Jānis Deinats, no Bušu ģimenes personīgā arhīva
