Īsts vecis nesēž mājās ar bērnu? Muļķības!

Man tas ir kā likums – ja vajag vairāk laika darbam, ar bērniem notiek kas tāds, kas pievēršanos strādāšanai pamatīgi pabojā. Šoreiz mazie apaukstējās. Biju pamatīgās sprukās – no vienas puses mazie slimnieciņi – no otras termiņi, atbildība un alga. Tā kā joprojām esmu labas un uzticamas aukles meklējumos, man nekas cits neatlika, kā lūgt palīdzību vīram.

Paldies Dievam, viņam darba grafiks nav normēts, un viņš var pabūt mājās tad, kad man jādodas neatliekamās darba gaitās. Pēc vairākām šādām dienām, kad viņš bija auklējis bērnus, es sapratu: man par lielu brīnumu, vīrs ar mazajiem tiek galā itin labi. Pat lieliski! Un vienīgais, kam man bija jāiemācās tikt pāri, bija manis pašas „blusas” – mūždien šķiet, ka bērnus viņš apģērbj nepareizi, nepabaro pietiekami, nepareizā laikā noliek gulēt...

Tagad man par to kauns, jo galu galā viss bija izdarīts – mazie nestaigāja pliki, viņi bija paēduši, pagulējuši un paspēlējušies. Vai tad tas nav vissvarīgākais? Turklāt atminējos, ka manai draudzenei vīrs paņēma bērna kopšanas atvaļinājumu un mājās auklē mazo, kamēr viņa strādā savā uzņēmumā. Šāds modelis pie mums joprojām nav populārs.

Oficiāla atkāpe

Pasākumiem, kas tēviem dotu (vai vismaz veicinātu) tiesības uz pilnu slodzi audzināt mājās mazu bērnu, jau ir diezgan ilga vēsture. Taču būtisks pavērsiena punkts bija pagājušā gadsimta 90. gadi, kad Norvēģijā likumā tika nostiprināti grozījumi, kas ļāva arī vīrietim ņemt bērna kopšanas atvaļinājumu. Tētim bija tiesības ne tikai uz sešu nedēļu atvaļinājumu, piedzimstot bērnam (Latvijā, ja vīrietis strādā algotu darbu un ir sociāli apdrošināts, tās ir desmit kalendārās dienas), bet arī tā saukto bērna kopšanas atvaļinājumu.

Norvēģija spēra šo soli cerībā valstī uzlabot demogrāfisko situāciju. Pēc tam neskaitāmas Eiropas valstis pārņēma šo praksi solim un tiešām milzīgs skaits jauno tēvu labprāt izmantoja bērna kopšanas atvaļinājumu. Statistika rāda, ka, piemēram, Šveicē 16% vīriešu ir gatavi uzņemties rūpes par mazuli un palikt ar bērnu mājās. Tāpat šādu tētu skaits pieaudzis arī Vācijā, Čehijā un Kanādā. Bet kā ir pie mums?

Vīrišķīgās aukles

Lai arī mūsu likumdošana atļauj vīrietim izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu pusotru gadu, to dara retais. Lauvas tiesu te, protams, nosaka ekonomiskie apsvērumi, taču teikšana ir arī pieņēmumam – rūpes par bērnu ir sievietes, nevis vīrieša pienākums. Tēvs, kas mājās auklē bērnu, nevis pelna, neskan gana vīrišķīgi.

Pieminētais draudzenes vīrs, sauksim viņu par Arti (27), domā pavisam citādi: „Manuprāt, tas, ka tu spēj auklēt bērnus un gandrīz vai uzņemties mammas lomu, ir fenomenāli. Pēc manas saprašanas, es pats sev esmu pierādījis, ka spēju daudz vairāk, nekā kādreiz varēju iedomāties.

Tā sanāca, ka tad, kad mazajam drīz bija jādzimst, mēs ar sievu vienojāmies, ka mājās ar mazo palikšu es, bet viņa turpinās strādāt savā uzņēmumā. Protams, no manis tas prasīja uzdrīkstēšanos – man bija jāpārtrauc strādāt, kaut darbs man vienmēr paticis. Taču nedarīju to kurnēdams, labi sapratu – ir svarīgi, ka Aija (29) var atgriezties darbā pēc iespējas ātrāk, jo tieši viņa ir tā, kas mūsu ģimenē nopelna vairāk. Mūsdienās nevar atļauties nedomāt par finansiālo pusi. Tā kā šis ir mūsu otrais bērns, man nebija nekādas neziņas vai ilūziju par dzīvi kopā ar mazuli. Tagad dēlam ir jau septiņi mēneši, un, manuprāt, mums viss izdodas lieliski.

Mana ikdiena pašlaik ir kā filmās par auklēm – no rīta gatavoju bērniem brokastis, vecāko meitu aizvedu uz bērnudārzu, tad ar mazo ejam ārā, ēdam pusdienas, pēc tam viņš iet gulēt, tajā laikā gatavoju ēst visai ģimenei, un tad jau mazais ceļas augšā... Vienīgais mans klupšanas akmens ir nekārtība mājās. Ar to tiešām neesmu iemācījies tikt galā – un nesaprotu, kā to uzspēj sievietes. Man šāds dzīves modelis patīk. Es negribētu būt tāds tētis, kurš ar bērnu sāk komunicēt, kad viņam paliek pieci gadi, bet tad, kad jāapmaina autiņbiksītes, nezina no kura gala ķerties klāt.” Aija savukārt stāsta, ka sākumā no apkārtējiem izjutusi gandrīz vai līdzjūtību – kā tad tev tāds vīrietis gadījies, kurš nekam citam nav derīgs kā vien sēdēšanai mājās ar bērnu, kamēr tev mamuts mājās jāstiepj?”

Sapratu, ka Latvijā vēl ļoti daudzi dzīvo pēc pieņēmuma  – īsts vecis nesēž mājās ar bērnu. Vecis strādā vīrieša cienīgu darbu. Kas vispār ir vīrieša cienīgs darbs? Mūrēt māju ir cienīgi, bet audzināt bērnu – ne? Nupat esmu tikusi tam pāri, un šādi viedokļi mani vairs nesatrauc,” smejas Aija. „Un es ļoti cienu savu vīru par to, ka viņš ir uzņēmies šīs rūpes, manās acīs viņa vīrišķība un pievilcība ir tikai augusi.”

Nešaubīgi, ka lēmums par to, kurš mājās aprūpēs mazo, ir jāizlemj jums kopā un, vēlams, krietnu laiku pirms mazuļa dzimšanas. Nav mazsvarīgi piecreiz nomērīt, pirms nogriezt, neaizmirstot finansiālo faktoru. Sociologi uzskata, ka ekonomiskās krīzes laikā jaunie tēti varētu aizvien biežāk palikt mājās, aprūpējot mazuli, ja nav iespējas tikt labi atalgotā darbā, kamēr sievietei tāds ir.

Daudzi vīrieši nemaz neslēpj, ka baidās no grūtībām, ar kurām neizbēgami jāsastopas, paliekot ar bērnu. Viņi  niķojas, raud, dažkārt krīt histērijā un ar to jāiemācās sadzīvot. Lai tavam dzīvesdraugam, kurš piekritis audzināt bērnu mājās, šo nodarbi padarītu vieglāku, pirmajās dienās vajadzētu atstāt īsas un saprotamas pamācības, kas un kā labāk izdarāms. Uz lapiņas jāuzraksta barošanas laiki, vēlamais pastaigas, miega laiks... Protams, nedrīkstētu aizmirst pirms tam parādīt arī praktiskās nodarbības – kā mainīt autiņbiksītes, kā pārvilkt drēbes, kā mazo ielikt vannā, kā pabarot.

Noderēs arī dažādi bēbja nomierināšanas triki – sākot no šūpošanas un beidzot ar dziedāšanu. Turklāt neaizmirsti  vīrieti uzlielīt – tas palīdzēs nezaudēt ticību tam, ka viņš spēj tikt galā ar šo nepavisam vienkāršo uzdevumu. Turklāt psihologi apgalvo, ka bērni, ar kuriem tētis kopš zīdaiņa vecuma daudz pavadījis laika, ir mierīgāki, disciplinētāki un harmoniskāki.

Ar tēti ir jautri!

Arī es, tāpat kā mana draudzene Aija, uzskatu, ka vīrietis, kurš pieprot bērnu pabarot, apģērbt un aizmidzināt, ir daudz vīrišķīgāks un pievilcīgāks par tiem, kas neatņemdamies skandina, ka neparko neskarsies klāt piečurātiem autiņiem, jo tas taču ir sieviešu pienākums. Vienīgais – man būtu jāiemācās būt maķenīt iecietīgākai un jābeidz gribēt visu laiku visu kontrolēt. Īpaši jau bērnu audzināšanas lauciņā.  Man tā vien niezēja mēle vīram arvien aizrādīt – nu kādas zeķes tu uzvilki un kāpēc devi sulu, nevis ūdeni, un kāpēc ļāvi skatīties tās šausmīgās multfilmas. Man jāiemācās paklusēt. Un uzticēties. Kā apliecinājums tam (un, cerams, iedrošinājums tev) bija mana piecgadīgā puikas paziņojums, kad pārnācu mājās no darba: „Mammu, ar tēti ir tik jautri!” 

Laura Blumberga / Foto: Shutterstock