Jaunā Tautas balss vadītāja: „Uzreiz sapratu, ka Grigalis ir mans cilvēks”
Vieni viņu mīl, citi nīst un nekautrējas to virtuāli paust. Bet Aina Poiša, tā pati, kas reiz vadīja vienu no pirmajiem un retajiem pašmāju „tolkšoviem”, ir atkal atgriezusies ekrānā. Šoreiz raidījuma „Tautas balss” vadītājas lomā. Kas viņai aiz ādas?
Par jebkuru darba piedāvājumu mūsdienās ir jāpriecājas. Kad tev ko piedāvā, ķer tik ciet! Darbs nozīmē stabilitāti. Man gan pašai gribas tai vēl uzsmērēt tādu plānu piepildījuma kārtiņu, vai es tajā visā redzu ideju. Man šķita, ka „Tautas balss” ir raidījums, kas to visu apvieno.
Tas, kā skatītāji reaģēja uz manu parādīšanos televizoru ekrānos, ir interesanti – bija daudz negatīvu atsauksmju, bet man par prieku – arī pozitīvas. Taču es esmu iemācījusies cilvēkus pieņemt tādus, kādi viņi ir, jo tāds ir mans ikdienas darbs.
Kad man piedāvāja sākt strādāt „Tautas balsī”, sajūtas bija tādas, it kā manā bezvēja ikdienā būtu ietraucies pamatīgs, atspirdzinošs vējš. Izdzenāja smiltis gaisā, uzjundīja manī atkal jau iesnaudušos enerģiju. Un lika aizdomāties – varbūt es šajā dzīves brīdī varu būt noderīga vēl kā? Turklāt, redz, ja jau vienreiz es to kūku pagaršoju, gribas jau atkal (Pirms dažiem gadiem Aina vadīja „Sarunu šovs Aina” – red. piezīme)!
Kopā ar tiem, kas ķepurojas
Jebkurš cilvēks priecājas, ja viņam ir iespēja darīt ko nozīmīgu un kaut ko ietekmēt. Cilvēki „Tautas balsij” ir uzticīgi, viņiem ir pārliecība, ka viņi var zvanīt, ka viņi tiks uzklausīti un taps sadzirdēti. Tāpēc pateicu „jā” piedāvājumam. Šeit man ir tā misijas apziņa. Un man par to nav jākaunas. Kad atceros, ko tikai savā dzīvē neesmu darījusi.
Ainas Poišas dzīve
Astoņus gadus esmu braukājusi pa tāltāliem, visu aizmirstiem miestiņiem, kur runājos ar cilvēkiem, sniedzu viņiem psiholoģisku atbalstu. Toreiz man daudzi jautāja: „Tu esi traka?!” Jā, es teicu. Šiem cilvēkiem bija nepieciešama iedvesma, un viņi to sagaidīja no manis. Lai viņiem būtu spēks tālāk ķepuroties. Viennozīmīgi man ir apriebies, ka mūsu valstī ir tā, ka visvairāk uzmanības tiek tiem, kas neko nedara, toties skaļi čīkst un paģērē. Bet tie, kas ķepurojas, ir it kā pašsaprotami – gan jau izķepurosies. Tāpēc man ir ļoti svarīgi, ka varu būt uz viena pakāpiena kopā tieši ar šiem cilvēkiem, ar tiem, kas ķepurojas, nepadodas un tāpat kā es ir nolēmuši palikt šajā valstī.
Atvērts arī veselais saprāts
Kaut arī televīzijā neesmu pirmo reizi, sajūta ir citāda. Cenšos vairs nebūt tik viegli ietekmējama. Jā, es zinu, ka no malas tā neizskatās, bet patiesībā esmu viegli iespaidojama. Es uzticos bez aizsardzības, un tā ir mana kļūda.
Toreiz uz šova producentu raudzījos ar pavērtu muti, tvēru to, ko viņš man stāsta. Un tajā visā palaidu garām to, ka viņš taču aizstāv savas, ne manas intereses. Tāpēc tagad, „Tautas balsī” cenšos atvērtu turēt ne tikai muti, bet arī veselo saprātu (smejas). „Sarunu šovā Aina” pienāca brīdis, kad atguvos. Sapratu, ka esmu sevi vērtējusi par zemu. Es varu roku likt uz sirds un teikt, ka man nebija zvaigžņu slimības, kad gāju pie sava producenta taisnības cīņā, kaut daudzreiz tas tika iztulkots tieši pretēji – Aina saslimusi ar zvaigžņu slimību. Jā, cirtu kāju pie zemes un izvirzīju savas prasības, taču tās bija pamatotas.
Un tad, kad es pēc viņu vārdiem sāku uzvesties kā zvaigzne, es kļuvu viņiem neērta (smejas). Un tiku arī pie apzīmējuma – zvaigzne. Viss tika tulkots kā manas kaprīzes. Taču es vienkārši vairs nespēju tā strādāt, biju novesta līdz galējai robežai. Man ir arī nadziņi, un nepieciešamības gadījumā es tos varu likt lietā, ko toreiz arī izdarīju. Starp mani, producentu un raidījuma veidotājiem bija daudz konfliktu, arī ļoti smagi un neatrisināmi strīdi, taču tas viennozīmīgi notika tādēļ, ka mums nebija savstarpēji saliedētu attiecību.
Turklāt es taču biju tā, kas runāja ar skatītāju no TV kastes, un „sorry”, es neprotu blefot – ja man jārunā kaut kas viens, bet es jūtu ko pavisam citu, es tā nevaru. Tas dedzināja mani kopā. Šova pēdējais laiks, manuprāt, bija loģisks nobeigums – Latvija ir maza, sāka izsīkt tēmas, izdzisa arī raidījuma gars, tā notiek, kad to nekopj, un arī reitingi sāka ļodzīties. Viss notika likumsakarīgi.
Uz pārrunām ar producentu Niku Volmāru aizgāju ar domu atteikties no piedāvājuma. Man ir grūti, kad mani ierobežo. Ja piekristu vadīt raidījumu, man būtu jāatsakās no teātra izrāžu apmeklējumiem, un es nevarētu konsultēt pacientus darba dienu vakaros.
Visi mani apsvērumi par to, ko neesmu gatava upurēt, kaut kur pazuda mūsu sarunas gaitā (smejas). Tikšanās laikā ar producentu secināju, ka „Tautas balss” formāts patiesībā nav tik strikts, kā man bija šķitis, tāpēc arī bažas par ierobežošanu mazliet „atlaida” (smejas). Bija skaidrs, ka tieši ar manu atnākšanu raidījumā varētu tikt ieviestas kādas korekcijas, un mēs būtu jauns tandēms, kas pats par sevi nestu pārmaiņas.
Un tad sarunas laikā atnāca Māris. Viņš tā forši un brīvi apsēdās man blakus un vēl nojokoja: viņš esot pieņēmis, ka es esmu piekritusi un mums būs jāstrādā kopā (smejas). Un tajā brīdī bija klikšķis – Māris ir mans cilvēks, un es varu ar viņu sastrādāties. Zini, tas ir tāpat kā braukt ar vienu velosipēdu, kur katram savi pedāļi jāmin. Tu vienkārši jūti – ir vai nav. Un ar Māri ir. Pašlaik es vēl mācos.
Māris pagaidām ir galvenais, es iešu pa viņa ierādīto ceļu, taustīšos, kā ir pareizi un kā nav. Man vajadzīgs adaptācijas laiks. Kaut arī ļoti labi saprotu, ka man jāmācās ātri, ka otram ir grūti visu laiku iesācēju vilkt līdzi. No tā nogurst.
Bez tiesībām bēgt
Savu pirmo „Tautas balsi” atceros kā traģisku (smejas). Tā sajūta ir tāda, ka tu iekāp ūdenī, bet tev vēl nav dūšas peldēt un tiesību bēgt arī nav. Ūdens ir ļoti auksts, tu vēl nevari peldēt, bet tev jāpeld! Kad raidījums beidzās, palēkdamies izskrēju ārā. Māris mani mierināja, visa komanda mierināja un teica – viss bija labi!
Kāda tur raidījuma analīze... Es jau pati jūtu, ka pagaidām man ir tā deklamēšanas mānija, ka runāju tā, it kā kaut ko deklamētu, nevis normāli ar cilvēku sarunātos. Plus vēl man nav sasējies kopā, ka caur kameru uzrunāju cilvēkus, jo tehnika mani vēl nedaudz biedē. Prieku man dara tas, ka jau pēc kāda piektā raidījuma pati dzirdu, ka runāju mierīgāk, manā balsī vairs nav tā patosa, kas vienmēr rodas tad, kad sāku uztraukties. Tagad varu pat nedaudz pajokoties ar Māri. Pašlaik man tas ir liels sasniegums.
Rezultātā esmu upurējusi gan savu teātri, gan pacientus. Bet esmu tikusi pie jaunas frizūras. Tas man bija tāds kā lēciens iekšā tagad un šeit, psiholoģiski tas nostrādāja labi, kaut arī tās ir tikai vizuālas un nelielas pārmaiņas. Labi vismaz, ka pēc dabas esmu pūce un raidījums ir vakaros, kad jūtos kā zivs ūdeni. Ja tas būtu rīta raidījums, kad man jāmostas būtu nez cikos, nē, nē, nē, uz ko tādu es nekad neparakstītos, tur nekas nelīdzētu.
Gribas visiem patikt
Zinu, ka daudziem nepatīku. Zinu, ka daudzi ir noskumuši, ka Elīnas vietā tagad esmu es. Es apzinos, ka visiem taču patikt nevaru un tikpat labi zinu, ka katram cilvēkam ir tiesības uz savām simpātijām un antipātijām, kaut arī dziļi sirdī taču tik ļoti gribas patikt. Bet pēc darba televīzijā, kad mani sāka pazīt cilvēki uz ielas, ir bijuši arī ļoti pozitīvi brīži, kad man pienāk kāds klāt, pats tāds nedaudz sakautrējies un saka: „Man ir sajūta, ka es jūs pazīstu.” Nu priecē šādi vārdi! Īpaši, kad tas pateikts no sirds! Nekas tā neuzlādē kā pozitīvi, patiesi cilvēki.
Mums, latviešiem, vispār diezgan tipiski ir būt nepārtrauktā aizsardzībā, uzaudzēt biezu ādu, kad galu galā tam visam pāri vairs nenāk nekas silts, patīkams un labvēlīgs. Es to biezo ādu arī mācos uzaudzēt. Bet nevar ar to pārspīlēt. Labāk esmu atvērta, lai arī tādā veidā kļūtu viegli ievainojama, nekā aizmirstu, kā ir – no sirds par kādu priecāties un izrādīt jūtas. Kaut gan reizēm man ir tāds gluži dabisks dvēseles stāvoklis, kad negribas ne ar vienu runāt.
Laura Blumberga / Foto: Rojs Maizītis
